Ikdienā nepieklājas valkāt greznus, svētkiem piemērotus tērpus.
Kleitu, sarafānu un svārku garumam jābūt ceļa līmenī.
Liela uzmanība jāpievērš apaviem. Nekas labāks par klasiskām laiviņkurpēm ar vidēja augstuma papēdi pagaidām nav izgudrots.
Obligāts apģērbs – vienkrāsainas neitrālas zeķbikses.
Pat visstīvāko kostīmu atļauts atdzīvināt! Tam lieliski kalpo blūzes ar dažādiem dekoratīviem elementiem – žabo, rišām, savilkumiem, kā arī apģērbam pieskaņoti aksesuāri – brošas, piespraudes, krelles vai lakatiņi.
Ko rāda vēsture
Pagātnes liecībās atrodami arī tādi paradoksi, kad par apģērbu nav domāts vispār un tas nekādi nav ietekmējis biznesa attīstību. Stāsts ir par Amerikas savulaik bagātāko sievieti Hetiju Grīnu (1834 – 1916), kura gadu no gada staigāja iemīļotajā melnajā kleitā un apakšsvārkos, kamēr tie izdila un no netīrības kļuva zaļgani. Tā laika preses izdevumos rakstīts, ka miljonāre neesot mazgājusies, esot smirdējusi, jo viņa bijusi apveltīta ar neiedomājamu skopumu. Beigu beigās savas netīrības, nekoptības un skopuma dēļ viņa ieguva iesauku – Volstrītas ragana.
