Aivars Lembergs garus cilvēkus pasludina par dabas kļūdu

Vēl vairāk, Lembergs uzskata: „Es patiesībā teiktu otrādi: garie ir dabas kļūda! Nu, paskatīsimies uz tām tautām, uz civilizācijām, kurās ir ap miljardu cilvēku un pāri par miljardu: gari viņi nudien nav. Bet viņu civilizācijas ir sensenas, daudz senākas par mūsējām, tik augsta kultūra, kamēr lielie eiropieši vēl zvērādās staigāja — un joprojām viņi ir dzīvotspējīgāki, mēs iznīkstam, bet viņi vairojas. Jā, jā, garš augums ir dabas kļūda!”

Tiesa, Ventspils basketbolistiem par mierinājumu Lembergs atzinis, ka ir nodarbes, kur garš augums ir nepieciešams.

Runājot par stilu un Ventspils mēram raksturīgo hūti, Lembergs skaidro: „Ar hūti ir ļoti vienkārši: tā ir ārkārtīgi ērta galvassega. Visādiem gadījumiem un laika apstākļiem. Redziet, es esmu ilgus gadus bijis mednieks, un medībās nav nekā labāka par hūti: ūdens netek ne sejā, ne aiz apkakles, saule nespīd acīs...” Turklāt hūte viņam patīk arī kā stils: „Nemaz nevajag Barcelino zīmolu, visādas citas hūtes arī ir skaistas.”

Ja nu runā par zīmoliem, augustā portālā „rokasgrāmata.com” publicētās bankas kontu izdrukas liecina, ka kāds Aivars Lembergs iepircies par 118 000 latu Londonas ļoti smalkajā vīriešu apģērbu veikalā „Avi Rossini”. Darījumi veikti 2004. un 2005. gadā. Šajā veikalā savu garderobi papildinājuši arī slavenie aktieri Nikolass Keidžs un Džonijs Deps, kā arī arābu šeihi.

Minētajā interneta lapā publiskoti arī Līgas Lembergas un Anrija Lemberga pirkumi — tā sauc Ventspils mēra bērnus. Arī Lemberga tērējusies dārgos ārzemju modes veikalos, bet Anrija konta apgrozījums sešos gados sasniedzis 130 miljonus latu. Piemēram, 2005. gada novembrī Aivars Lembergs pārskaitījis Anrijam 300 000 latu. Šī naudas operācija nosaukta kā „Konta pap. dēlam”.  

Savukārt Aivars Lembergs „Patiesajā Dzīvē” par naudu saka: „Bagāts cilvēks Latvijas apstākļiem, manā izpratnē, ir tāds, kurš gada laikā var atļauties iztērēt patēriņa mērķiem vienu miljonu eiro. Cits jautājums, kur to iztērēt... Arī tā, man šķiet, ir zināma problēma. Bet labi, tīri teorētiski viņš to var atļauties. Tādu cilvēku Latvijā nav ļoti daudz.”

No Lemberga paustā var nojaust, ka viņš atļaujas būt mazliet izšķērdīgs, jo „tā skrupulozitāte, iedziļināšanās jautājumos, prasība pēc efektivitātes un — es pat teiktu — skopums, tērējot publisko naudu, nav salīdzināma ar to attieksmi, kādu lietoju privātajos tēriņos.”

Lembergs ir pat neapmierināts ar to, jo arī pret sevi vajadzētu būt tādai pašai efektivitātes un lietderības izvērtēšanai, kā pret sabiedrības naudu. „Bet privātos līdzekļus, kas man ir bijuši pietiekami ikdienas patēriņa nodrošināšanai, vienmēr esmu lielā mērā uzskatījis par spēli. Nu, vienreiz tu vinnē, citreiz zaudē!” viņš piebilst.

Lai arī šogad Zaļo un Zemnieku savienība jau atkal „spekulēja” ar Lembergu kā premjera amata kandidātu, viņš pats nemaz nevēlējās šo amatu. Lembergs intervijā atkal apliecina gandarījumu par Ventspilī paveikto un pauž: „Tādiem cilvēkiem kā es — deputātiem, amatpersonām — vara piešķirta ar nolūku — darīt labu. Es sacenšos ar laiku un izaicinājumiem, mēģinot darīt labu. Ja izdodas — esmu ļoti gandarīts. Ja ne — meklēju cēloņus, urķējos, domāju, kāpēc nesanāca, kādas kļūdas jālabo, cīnos, nepadodos...”

Pēc viņa vārdiem, vara nav nekāda izprieca: „Pie varas esošs cilvēks ir darbā 24 stundas diennaktī un visu gadu, ieskaitot atvaļinājumu.”