Cilvēka kods pirkstu galos
Pēc pirkstu nospiedumiem varot noteikt cilvēka īpatnības, iespējas un potenciālu – šo metodi sauc par dermatoglifiku un piedāvā arī Latvijā.
“Labdien, cienījamā redakcija! Mani sauc Boriss. Pēc izglītības esmu ārsts. Es piedāvāju jaunu zinātnisku metodi – iedzimtu (pārmantotu) spēju, cilvēka īpatnību, iespēju un potenciāla noteikšanu pēc pirkstu nospiedumiem (dermatoglifiskā izpēte). Šā zinātniskā virziena rūpīga izpēte sākās pirms 20–30 gadiem Maskavā un vēl joprojām turpina attīstīties, pāraugot unikālā cilvēka psihofizioloģiskā statusa noteikšanas metodē, kurai nav analogu.
Raksts uz roku pirkstu spilventiņiem veidojas vienlaikus ar nervu sistēmu embrionālajā periodā un dzīves laikā nemainās. To izmanto arī kriminālistikā. Nesen šo metodi plašāk sāka izmantot Maskavā, tagad tā ir pieejama arī pie mums Latvijā.”
Lūk, tādu vēstuli saņēma Patiesā Dzīve, un, kā vēlāk, izrādījās, ne tikai mēs vien – Boriss savu vēstījumu izsūtīja uz malu malām, tuviem un tāliem, un, jāsaka godīgi, šis tārps bija gana trekns, lai uz tā uzķertos jau atkal ne vien viens interesents. Patiesība veca – vissaistošākais izpētes objekts cilvēkam ir viņš pats.
Lai notiek tā – iesim kā vienkārši apmeklētāji – viltīgi lēmām, tad arī redzēsim, ko tas Boriss spēj. Tomēr pēc zvana Borisam viedoklis mainījās. Minimālā maksa par konsultāciju – 30 latu, pilna programma – 90 latu. Ohooo. Nācās atklāties...
Pirksti un zinātne
Pirms došanās pie eksperta nez kāpēc biju pārliecināts, ka viss notiks uz vietas, arī datu analizēšana. Taču, ierodoties Borisa Oniščuka askētiskajā kabinetā, kur atrodas galds, vairāki krēsli, dators un pirkstu skeneris – maza kārbiņa, ko var paņemt plaukstā, ātri sapratu – nekā tamlīdzīga. Tiek ieskenēti mani pirksti, un tas arī viss. Ārsts Boriss pavēsta, ka rezultāti rakstiskā formā tiks piesūtīti pa elektronisko pastu. Process notiekot šādi – papillāro rakstu informācija tiek sūtīta Maskavas speciālistiem, kas sniedz atbildi specifiskos terminos, ko pēc tam Oniščuks sakārto saprotamā valodā un dara zināmu klientam. Bet pagaidām – ej mājās. Tā teiktu parastam apmeklētājam. Mūsu gadījumā notiek saruna.
Tātad – pirkstu nospiedumu raksts ir unikāls un neatkārtojams. Pēc pirkstu nospiedumiem ķer bandītus un blēžus, tos izmanto personas identifikācijai. Bet tikai retais zina, ka ikviena cilvēka pirkstu nospiedumos ir iešifrēts viņa raksturs, spējas un vājības.
Jau senatnē ļaudis ievēroja, ka viņu pirkstus klāj līnijas jeb raksti, kas katram indivīdam ir citādi. Agrāk gan lielāka uzmanība tika pievērsta plaukstu līnijām, pēc kurām zinātāji noteica cilvēku raksturu, spējas un pareģoja nākotni. Arī šobaltdien šī mācība, ko sauc par hiromantiju, ir populāra. Par hiromantiju tiek izdotas grāmatas un brošūras, ar to nodarbojas zīlēšanas saloni. Pirkstu nospiedumu lietošana agrākajos laikos notika retos gadījumos. Pirms kāda laika arheologi atrada ar 6. un 7. gadsimtu datētus ķīniešu rakstu dēlīšus, uz kuriem pirksta nospiedumi izmantoti parakstu vietā. Vēsturnieki uzskata, ka noteicošais nav bijis pirkstu zīmējumu raksts, bet gan pats rituāls. Toreiz bijis svarīgi uz dokumenta atstāt daļu no savas personības.
Pirmo nozīmīgo ieguldījumu pirkstu nospiedumu pētniecībā 1686. gadā veica itāļu anatoms un biologs Marčello Malpigi. Kā liecina nostāsti, biologs tik ilgi pētījis zem mikroskopa novietotos augus, kamēr pievērsis uzmanību saviem pirkstiem. Tā arī radies Malpigi apcerējums par pirkstu līnijām. 1747. gadā vācu zinātnieks Kristians Jakobs Gince izdeva sacerējumu „Ādas papillāro līniju anatomiskie pētījumi”, un jau 1823. gadā franču speciālists Jans Purkinjē noteica rakstu tipus un sāka tos klasificēt.
1880. gadā angļu zinātnieks sers Frānsiss Galtons izstrādāja pirkstu nospiedumu klasifikācijas sistēmu un papillāro līniju novērtēšanas principu. Bet pēc dažiem gadiem Skotlendjarda darbinieks Edvards Henrijs to visu vienkāršoja, un 1895. gadā Anglijā sāka reģistrēt noziedzniekus pēc papillārā raksta. Pirmoreiz pirkstu nospiedumi kā pierādījumi izmantoti 1902. gada 13. septembrī pret aizturēto Hariju Džeksonu.
Pamazām arvien biežāk tika publicēti pētījumi par iespējām izmantot papillāro rakstu kriminālistikā un par to iegūšanas metodēm, proti, lai iegūtu pirkstu nospiedumus, jāizmanto plānu, ar īpašu tinti klātu plēvīti. Tagad daudz kur ieviesti moderni skeneri – tikai jāuzspiež pirksts uz skenera virsmas, un jau pēc mirkļa nospiedums būs redzams datora ekrānā, lai gan arī vecā labā metode netiek smādēta un tiek izmantota mūsdienās.
Modernās tehnoloģijas attīstās milzu soļiem. Tāpēc var teikt, ka daktiloskopija – tā ir vēsture, bet nākotne pieder dermatoglifikai. Daktiloskopija meklē atšķirīgo, dermatoglifika – līdzīgo. Tā analizē papillāro līniju rakstus, klasificē tos un iedala tipos. Pēc pirkstu nospiedumiem tā mēģina noteikt spējas un īpašības, piemēram, asociatīvās un analītiskās domāšanas līmeni, komunikabilitāti, runas veiklību, izturību, koordināciju, reakcijas ātrumu, tieksmi uz konfliktiem un asociālu uzvedību, pakļaušanos ārējai ietekmei, spēju darboties ekstremālos apstākļos, uzņemties atbildību, līdera un izpildītāja iemaņas, kā arī citas īpašības. Izsakoties īsāk, dermatoglifika ir iedzimto spēju un īpatnību noteikšana.
Kad ar Borisu Oniščuku esam izrunājuši dermatoglifikas vēsturi, notiek manu pirkstu nospiedumu ekspertīzes. Visu desmit pirkstu ieskenēšana prasa tikai piecas minūtes, un šoreiz nenotiek nekādas smērēšanās ar tinti, kā tas reizēm redzams filmās. Pirksti tiek uzspiesti uz mazā skenera, un nospiedumi saglabājas datora atmiņā. Ārsts mani reģistrē ar 68. numuru.
Vai pēc pirkstu nospiedumiem var noteikt, ka cilvēks ir patoloģisks melis? Oniščuks skaidro, ka ar dermatoglifikas palīdzību iespējams noteikt vienīgi tieksmi uz melošanu, taču nevar kategoriski apgalvot, ka cilvēks noteikti melo.
“Bet vai var pateikt, ka cilvēks ir pilnīgs muļķis un lūzeris?” grib zināt „Patiesās Dzīves” fotogrāfs. Boriss krata galvu. “Nē, katram cilvēkam ir kādas spējas, te neviens nav apdalīts. Taču ne visi apzinās savus talantus. Pat tie, kas sevi it kā labi pazīst, neprot izdalīt savu spēju kodolu. Piemēram, kāds mans paziņa vēlējās noskaidrot, vai spēj sākt uzņēmējdarbību. Izanalizēju viņa pirkstu līnijas un ieraudzīju: jā, viņš var vadīt firmu, bet ir divi būtiski nosacījumi. Viņš spēj vadīt tikai mazu cilvēku grupu, turklāt uzņēmējdarbības specifikai jābūt labi zināmai, jo viņš grūti adaptējas jaunos apstākļos.”
Boriss stāsta, ka pēc profesijas ir ārsts – onkologs, bet par dermatoglifiku sācis interesēties pirms pusotra gada. Nesen šo lietu viņš licis uz biznesa pamatiem. Ārsts testē gan bērnus, gan pieaugušos, analizē viņu pirkstu papillāro rakstu un nosaka iedzimtās spējas. Pakalpojuma cena svārstās no 30 līdz 90 latiem. Boriss neslēpj, ka šis pakalpojums nebūtu iespējams, ja viņš nesadarbotos ar Krievijas speciālistiem, tieši tur izstrādātas metodes pirkstu nospiedumu interpretēšanā. Krievijas eksperti jau septiņdesmito gadu beigās pastiprināti pievērsās dermatoglifikai, analizējot papillāros rakstus un nosakot sakarības starp pirkstu zīmējumiem un personu īpatnībām.
Pirkstu zīmējumi iedalās trijos tipos – loku, cilpu un vijumu. Zīmējumu kombinācijām un to novietojumiem uz konkrētā pirksta ir noteikta nozīme. Noskaidrots, ka mazulim pirkstu nospiedumi formējas vienlaikus ar nervu sistēmu 14.–16. grūtniecības nedēļā. Tā kā pirkstu raksts paliek nemainīgs uz visu mūžu, tas ir drošs cilvēka bioloģiskais identifikators. Kā domā biologi, tieši saistībā ar nervu sistēmu ikviena cilvēka pirkstu nospiedumos ir iešifrēts viņa raksturs, talanti un vājības. Visbiežāk sastopamie zīmējumi ir cilpas. Kam pirkstu galos lielākoties ir cilpas, tie prot piemēroties dzīves apstākļiem. Viņi ir labvēlīgi, atsaucīgi un labprāt pieņem kompromisus. Plašs interešu loks, labi saprotas ar apkārtējiem un adekvāti reaģē uz notiekošo. Viņi ir labi vadītāji.
Savukārt tie, kam lielākoties ir loki, ir kategoriski un stūrgalvīgi. Viņi labi zina, kas ir balts un kas – melns. Raujas līderos, diezgan ietiepīgi priekšnieki. Izpaužas ar konkrētu domāšanu un mērķtiecību. Grūti piemērojas situācijai un nelabprāt uzklausa citus. Ir ļoti tieši un necieš intrigas. Ar bērniem, kuriem uz pirkstiem ir daudz loku, nepieciešams būt stingriem, taču ne bargiem. Vajag uzmanīties, lai nezaudētu uzticības pilnas attiecības. Jo ir risks, ka šie bērni atstumti var kļūt par ienaidniekiem.
Kam uz pirkstiem vijumi – tie ir kombinatori un stratēģi. Ar augstām koordinācijas spējām un prot labi vadīt savu ķermeni. Spēj kvalitatīvi strādāt ilgu laiku. Ir emocionāli un prot sadarboties grupā. Ar bērniem, kam uz pirkstiem ir daudz vijumu, vajag būt ļoti pacietīgiem. Viņi mēdz būt ļoti kaprīzi un bieži apvainojas. Pret viņiem jāizturas ar lielu sapratni. Šos bērnus var vieglāk ietekmēt ar maigu vārdu vai uzslavu, nevis ar sodu.
Daudzu gadu pētījumos fiksētas dažnedažādas rakstu kombinācijas un to saistība ar cilvēka fiziskām un intelektuālām spējām. Piemēram, ķermeņa lokanība saistīta ar cilpu skaitu uz abu roku otrajiem un trešajiem pirkstiem, kā arī vijumiem uz abu roku pirmajiem un ceturtajiem pirkstiem. Savukārt ātruma īpašības – ar loku biežumu uz kreisās rokas trešā un piektā pirksta, cilpu biežumu – uz labās rokas otrā, ceturtā un piektā pirksta, kā arī vijumiem uz kreisās rokas pirmā pirksta. Skaidrs, ka pie šādiem secinājumiem var nonākt, ja ir veikts liels pētniecisks darbs. Un tas arī ticis darīts.
Boriss Oniščuks stāsta, ka Krievijā speciālisti apsekojuši vairāku tūkstošu sportistu pirkstu nospiedumus. Kā izrādās, jau deviņdesmitajos gados ar dermatoglifikas palīdzību testēta pasaulslavenā tenisiste un modele Anna Kurņikova, kas toreiz bija nevienam nezināma pusaudze. Toreiz eksperti secinājuši, ka meitenei ir visas iespējas sasniegt izcilus rezultātus tenisā, ja vien kāds viņu dresēs un piespiedīs trenēties, jo meitene esot paslinka.
Arī trīskārtējam olimpiskajam čempionam grieķu – romiešu cīņā Aleksandram Kareļinam tika paredzēta spoža karjera. Tagad Krievijā jau ir izveidotas speciālas datorprogrammas, kas automātiski nolasa cilvēka dermatoglifisko karti. Mūsdienās lielajā kaimiņvalstī daudzi treneri ved savus audzēkņus uz papillāro rakstu ekspertīzi, lai noskaidrotu, kurā audzēknī vērts ieguldīt darbu un naudu un kurš varētu būt potenciālais čempions. Lai būtu skaidrs, kurš piemērots īsām, kurš – garām distancēm. Kuru futbola komandā likt aizsardzībā, kuru – uzbrukumā. Protams, spējas un talanti kādā sporta disciplīnā vēl negarantē panākumus, tie atkarīgi no paša sportista centības, trenera prasmes, treniņu apstākļiem, likteņa un veiksmes.
Kļūda ar Štirlicu
Nozīme ir katrai detaļai, un ir svarīgi, kādi zīmējumi ir konkrētās rokas pirkstam. Piemēram, ja vijumi ir uz labās rokas pirkstiem, tas var norādīt uz agresivitāti un nelīdzsvarotību. Ja uz kreisās – tas liecina par mākslinieciskām spējām. Leģendārajam krievu dzejniekam Vladimiram Majakovskim trīs vijumu raksti bija uz labās rokas, bet tikai viens – uz kreisās. Ar to arī izskaidrojama dzejnieka psihiskā nelīdzsvarotība un liesmojošais raksturs.
Savulaik daudzi bija pārliecināti, ka Majakovska huligānisms – tā ir tikai iestudēta loma, bet, kā liecina biometriskie pētījumi, dzejnieks nav izlicies, viņš tik tiešām bijis tendēts uz asociālu uzvedību. Tajā pašā laikā dzejnieks baidījies no vientulības un pieķēries tiem, kas viņu cienījuši un sapratuši. Majakovskis nav pratis pilnībā izmantot savu talantu, un viņa pašnāvība notikusi jūtu uzplūdā.
Kā skaidro eksperti, ļoti reti pirkstu zīmējumi bijuši daudzu cilvēku slepkavam, maniakam Andrejam Čikatilo. Kreisās rokas īkšķim bijis vijuma raksts, labās rokas īkšķim – cilpa. Tā neesot bieži sastopama kombinācija, un tā norādot, ka Čikatilo varējis realizēties arī kā talantīgs cilvēks. Un tas tikai vēlreiz pierāda, ka pirkstu galos nav ieprogrammēts liktenis, bet gan iespējas.
Speciālisti joko, ka lielu kļūdu pieļāvuši filmas „Septiņpadsmit pavasara mirkļi” autori. Epizodē, kad Gestapo šefs Heinrihs Millers jautā izlūkam Štirlicam, kā viņa pirkstu nospiedumi nokļuvuši uz radistes Ketas čemodāna, šos nospiedumus demonstrē uz ekrāna. Redzams, ka tur lielākoties ir lokveida zīmējumi, bet tie nekādi nevar piederēt izlūkam, turklāt vēl augstas klases profesionālim. Eksperti ir pārliecināti, ka Štirlicam uz pirkstiem vajadzēja būt daudziem vijumiem, kas apliecina stratēģa un kombinatora spējas. Starp citu, noteiktā kombinācijā daudz vijumu ir arī šizofrēniķiem.
Oniščuks piebilst, ka dermatoglifiku varot izmantot arī kriminālistikā, jo pēc pirkstu nospiedumiem var taču noteikt gan raksturu, gan spējas. Un kļūst skaidrs, kas ir bandas vadonis, kas – izpildītājs.
“Dermatoglifikas pētījumi īpaši noderīgi ir bērniem un jauniešiem, lai noteiktu viņu piemērotību kādam sporta veidam vai profesijai. Tie var sniegt skaidrību arī ļaudīm, kas palikuši bez darba un cenšas pārprofilēties. Zināšanas lieti noderētu arī valsts un privātajās iestādēs, uzņemot darbiniekus ar konkrētām spējām un īpašībām. Ļaudis pēc savām īpašībām ir piemēroti dažādiem darbiem. Piemēram, viens ir stratēģis, kas spēj paraudzīties nākotnē un dot uzdevumus citiem, otrs – taktiķis, kas prot labi izpildīt saņemtos uzdevumus, trešais, iespējams, ir individuālists, kas vislabāk izpaužas vienatnē, nevis komandā. Tāpēc šīs zināšanas labi noder, lai nelauztos aizslēgtās durvīs.”
Ir pagājusi nedēļa, un beidzot saņemu rezultātus. Es lasu savu iedzimto spēju izklāstu un secinu, ka lielākā daļa atbilst patiesībai. Man gan negribas te pilnībā atklāties un publiski analizēt savas īpašības un vājības, tāpēc detaļās neiegrimšu. Uzskatu, lielākā daļa īpašību noteiktas precīzi, daļa – par to vēl var pastrīdēties. Diezgan skaidri noteiktas fizioloģiskās iespējas, bet attiecībā uz psihoemocionālām īpašībām – esmu uzmālēts nedaudz labāks, nekā patiesībā esmu.
Protams, var aizfilozofēties un teorētiski pieļaut, ka bērnībā bijušas kādas traumas, kuras daļēji bloķējušas iedzimtās spējas, bet var arī pieļaut, ka ekspertu interpretācija nav pilnībā precīza. Jo tā tomēr ir un paliek interpretācija. Boriss Oniščuks gan apgalvo, ka dermatoglifiskā metode nosaka spēju un iespēju koridoru, kurā vēlams virzīties un attīstīties, un kļūdu šajos rezultātos neesot. Iespējams, viņam taisnība. Tāpat skaidrs, ka šī informācija var kalpot kā palīglīdzeklis sevis vai savu bērnu labākai iepazīšanai. Secinājums – šai zinātnei ir perspektīvas, bet ir arī ēnas puses.
Jau pirms četriem gadiem kompānijas „Seiko Epson” speciālistiem izdevās radīt pasaulē kompaktāko pirkstu nospiedumu skeneru. Skenera biezums ir tikai 0,2 milimetri. Sensora kompaktums ļauj ieviest jaunumu ļoti daudzās un dažādās iekārtās, piemēram, mobilajos telefonos, kabatas datoros un pat kredītkartēs. Jau tagad pirkstu nospiedumi tiek iestrādāti daudzu valstu, arī Latvijas, iedzīvotāju pasēs. Tie digitālā formā iekļauti nelielā mikroshēmā, kas elektroniskā veidā ir nolasāmi no pases.
Tēlaini izsakoties, mūsu pirkstu nospiedumi mētāsies apkārt pa visu plašo pasauli, un, kas gribēs, tos izmantos. Ja pieļaujam, ka dermatoglifika arī turpmāk attīstīsies un speciālisti arvien precīzāk spēs atšifrēt cilvēku pēc viņa pirksta nospiedumiem, varēs arī noskaidrot, kā visefektīvāk izmantot mūsu vājās vietas un ietekmēt. Vai mums to vajag? Nezinu. Interesanti, ka eksperti pieprot arī pretējo procesu. Proti, ja cilvēks ir labi pazīstams, iespējams prognozēt, kādiem jābūt viņa pirkstu nospiedumiem.
Pieliekot punktu šā eksperimenta aprakstam, nez kāpēc prātā nāk proletariāta rakstnieka Maksima Gorkija spārnotā frāze: “Kas dzimuši rāpot, tie nelidos.” Kas par ko piedzimis – tas, kā tagad zinu, ierakstīts ne tikai zvaigznēs, bet arī pirkstu galos.
Andris Bernāts/Foto: Ojārs Jansons
