Ārsti paredz paralīzi uz mūžu, Rita nepadodas
Vairāk nekā gadu Rita Kapcionoka ir piesaistīta gultai. Tā tagad ir viņas fiziskās eksistences pasaule, bet dvēsele ir brīva. “Jūs tāda būsiet līdz mūža galam,” Ritai teica ārsti un iespieda rokā lapiņu ar adresēm, kur var “nodot” tādus kā viņa – nevarīgus “dārzeņus.”
Ir pagājis gads – Rita sēž, tērzē, smejas. Un stāsta, kā ar milzīgu darbu un gribasspēku pamazām izdodas atjaunot kustības.
Vai jūs zināt, kas ir laime? Aizvien vēl meklējat, maldoties pa dzīvi? Bet Rita zina skaidri: laime ir pamosties no rīta, atvērt acis, izstaipīties un sajust, kā, precīzi paklausot pavēlēm, kustas rokas un kājas. Gadās, ka laimei vajag vēl mazāk: sataustīt kāju pirkstus, vienkārši just, ka tie IR – ar miesu, asinīm, dzīslām, kauliem –, just, kā asinsvados ņirb un joņo siltas asinis, atļaut piesūkties odam un izbaudīt sāpes: man sāp, tātad esmu dzīva! Un laime ir arī, ja pats vari aiziet uz tualeti.
Ritai ir 54 gadi, un teju pusgadsimtu viņas dzīve ritēja tāpat kā citiem. No rīta viņa cēlās, gāja uz darbu, gatavoja pusdienas, vakariņas, rušinājās dārzā, ceļoja, svinēja jubilejas, tirgoja kāpostus, laida pasaulē dēlu, cēla māju, izšķīrās, atkal apprecējās, tikās ar draugiem, kopa kapus, devās uz Aglonu. Tad vienā dienā viss mainījās.
Vilcināšanās cena
Vējš trenkā lapas, zeme gatavojas ziemai – žāvājas, apsedzas, ieritinās uz dusu. Izbraucam cauri Murjāņiem, griežam pa kreisi un nonākam „Suliņu” māju pagalmā. Sasveicināmies ar vīru, kuram, redzams, ir darba pilnas rokas, tāpēc lieki netraucējam. Liels vecs suns pieklājības pēc uzrej un nāk mūs apošņāt. Mēs vēl nezinām, kāda ir suņa loma saimnieces dzīves stāstā. Arī viņš pats to nezina – un labi, ka tā, citādi no kauna uz vietas nobeigtos. Māja, līdzīgi veciem cilvēkiem, ir tāda kā sarāvusies, nosēdusies, tāpēc logi izstiepušies līdz zemei. Gar sienu kā vīnogu ķekari nokarājas sīpolu tīkliņi. Ārā iznāk kāda kundze – tā ir aprūpētāja Rasma, Ritas labais gars – un lūdz mūs mazliet uzgaidīt. Pēc brīža mūs aicina istabā.
Viņai ir zilas, vērīgas acis, mierīga seja, ko apņem īsi apgriezti iesirmi mati, un viegls smaids. Gulta atrodas istabas centrā, balta, gluda un plaša kā pludmale. Rita uz tās sēž nekustīgi, taisna kā svece. Tas pagaidām ir viņas lielākais sasniegums – noturēt ķermeni vertikālā stāvoklī. Viņa noliek rokas uz maza balta galdiņa, atklājot slimības izķēmotus, izgriezušos pirkstus. Rita ir runīga, viņai gribas pastāstīt visu – kā bija, ir un būs. Neviens dakteris neko nav apsolījis, bet viņa zina, ka būs labi, un sarunas laikā viņas pārliecība pielīp arī mums. Būs labi!
Tagad viņa atzīst, ka slimības priekšvēstnešu bijis daudz, bet kurš gan tiem pievērš uzmanību? Nav laika, jāskrien, visur jāpagūst, jāsteidz dzīvot! Slimību virkne sākās ar reimatoīdo artrītu, tas lauza, grauza, mocīja, bet – nekas, Rita ir kārtīga latviešu sieva, tāpēc izturīga, pieradusi sāpes paciest. Viņa kaiti ignorēja, cēlās, gāja un darīja, kas darāms, sak, kā ir, tā jādzīvo.
“Dzīve ritēja pa ierastām sliedēm. Pēc dabas esmu kustīga un nemiera pilna, esmu dzimusi Pērtiķa gadā, pēc horoskopa Vēzis, tad nu varat iedomāties, kāds salikums. Dzīve mani ir pamatīgi situsi un vadājusi pa līkločiem. Vispirms mani piemeklēja artrīts – redziet, kādas rociņas... Saka jau, ka man tā kaite iedzimusi no tēva. Viņš lika urīna kompreses, un tas palīdzēja. Man arī slimības sākumā vajadzēja pamēģināt, bet to tikai tagad saprotu. Slimība progresēja, un pirms 18 gadiem no manis aizgāja pirmais vīrs, jo pasaulē taču ir veselas sievietes. Es nepadevos, strādāju un turpināju dzīvot, kā ierasts. Tad apprecējos ar Jāni. Viņš jau bija kopis slimu cilvēku, viņa pirmā sieva nomira uz slimības gultas, tāpēc Jānis lūkojās uz mani citādāk, viņu manas problēmas nemulsināja. Atteicos no medikamentiem un klasisko medicīnu aizstāju ar homeopātiju, ārstējos pie Marinas Afanasjevas. Tolaik viņa man palīdzēja savest sevi kārtībā,” stāsta Rita.
Reiz, pirms sešiem gadiem, kad Rita pagalmā karināja veļu, vecais suns Džimis tikmēr luncinājās apkārt, kamēr aptina ap viņas kāju ķēdi. Rita paklupa, ar visu veļas bļodu nokrita tieši “uz acīm” un pamatīgi sasita kreisās kājas ceļgalu. Sāpēja. It kā ar to vēl nebūtu gana, tajā pašā ziemā Rita nokrita vēlreiz. Tieši turpat – vai nav liktenīga sakritība? Bija viena no tām klusajām naktīm, kad debesis ir piebērtas ar zvaigznēm, spoži spīd mēness, un valda stindzinošs 20 grādu kailsals. Rita nodomāja: tas nekas, jāiznes sunim maltā gaļa ar vitamīniem.
Gāja, paslīdēja un – bladāc! – attapās, guļot uz muguras kā bluķis. Mirkli palika nekustīgi guļam, raudzījās zvaigznēs un prātoja: cik ilgi es tā uz kaila ledus gulēšu? Pulkstenis pāri deviņiem, vīrs silti sakurinātā istabā pēc darba pie televizora iesnaudies, palīgā saucienus nedzirdēs. Rita mobilizēja visus spēkus, vēlās uz vieniem, tad uz otriem sāniem un kaut kā pietrausās kājās. Naktī sāka sāpēt spranda, no rīta viņa zvanīja savai homeopātei Marinai.
“Viņa teica, lai vīrs atbraucot, iedošot zāles. Nogulēju tās desmit dienas, izdzēru Marinas zirnīšus, un kļuva labāk, bet nepievērsu uzmanību tam, ka kļūstu aizvien stīvāka, kustēties kļūst aizvien grūtāk, rīti sākas aizvien smagāk. Visu norakstīju uz artrītu, jo biju dzirdējusi, ka slimība var progresēt. Domāju: iešu, cik varēšu, un arī, kad nevarēšu, vienalga iešu. Neiedomājos, ka vaina ir citur.”
Un tad pienāca diena, kad iestājās pilnīga paralīze, neklausīja ne rokas, ne kājas, ne rumpis, ne vēders. Ķermeņa nebija, Rita neko nejuta, viņas pārziņā palika prāts, redze un dzirde. “Tas notika vienā brīdī – es pamodos un, ieraugot karoti, nodomāju, ka ēdiens mani nožņaugs, jo nevarēšu to norīt. Galvā bija haoss, bet es sev teicu: mierīgi, tagad tikai mierīgi...”
Pēcpusdienā Ritu aizveda uz Gaiļezera slimnīcas uzņemšanas nodaļu, izmeklēja un konstatēja mikroinsultu, mazu kā kniepadatas galviņa. Ārsti, neveicot nopietnākus izmeklējumus, norakstīja paralīzi uz mikroinsultu un nākamajā dienā 11.00 no rīta paziņoja, ka bezcerīgo pacienti no slimnīcas izrakstot. Rita gan lūgusies, lai viņu tādā stāvoklī nesūta mājās, bet ārsti tikai paraustījuši plecus: nevaram palīdzēt, vērsieties pie sava ģimenes ārsta. Zemteksts bijis: bezcerīgi dārzeņi mums nav vajadzīgi. Vēlāk citi mediķi Ritu mudinājuši tiesāties, jo paviršā diagnoze un kavēšanās ar operāciju bijusi iemesls vēlākiem sarežģījumiem.
“Dievs palīdzēja, pēc dažiem mēnešiem atkārtoti nonācu Gaiļezerā, bet jau citā nodaļā. Dakteris uzreiz pateica, ka viņam ir aizdomas par kaut ko citu, rūpīgi veica izmeklējumus un atrada paralīzes iemeslu: kakla skriemeļu mežģījuma dēļ bija nospiestas mugurkaula smadzenes, kas atbild par kustībām.” Džimis... Ritai atausa atmiņā kritiens un sasistā spranda.
“Saprāts palika, kāds bijis, nekādu traucējumu, bet pārējais... nezinu, kā es to visu izturēju. Laikam ar domas spēku, ar nesatricināmu ticību, ka viss mainīsies uz labu. Tad no Stradiņiem atbrauca ārsts vertebrologs Viktors Vestermanis un konstatēja, ka operācija ir nokavēta. Viņš teica: kur jūs bijāt agrāk? Operēt vajadzēja pirms trim mēnešiem, līdzko iestājās paralīze. Tā nu mani atkal izrakstīja no slimnīcas. Kā šodien atceros: iedeva tādu mazu līmlapiņu, uz kuras bija uzrakstītas trīs adreses, kur var nodot mūža aprūpē tādus nederīgus dārzeņus kā mani.”
Ko tālāk? Kliegt, ārdīties, lādēt visu pasauli, padoties, atteikties no sevis, no dzīves, krist izmisumā? Var jau, protams, bet tas nelīdzēs. Rita stingri nolēma – jānoskurinās, jāiepliķē sevi un jāsāk cīnīties, jāizdara viss iespējamais un neiespējamais. Viņa BŪS, dzīvos, un viss! Ejiet dillēs ar savām bezcerīgajām diagnozēm! Kamēr sirds pukst un prāts rosās, Rita nebūs dārzenis.
Tā nu pēc drausmīgā šoka visiem nācās mācīties dzīvot no jauna, no nulles. “Vīram tas bija drausmīgs laiks, jo es nevarēju neko, saprotiet, vispār neko! Nolīgām aprūpētāju, ķērāmies pie darba. Pie manis uz mājām brauca rehabitologs Mihails Petrovs – ar aparātiņiem un adatiņām nedaudz atjaunoja kustības, enerģijas plūsmu, jušanas spējas. Tas bija fenomenāli! No pilnīga auga stāvokļa sāku atgriezties cilvēka veidolā. Tas bija milzīgs sasniegums, laime, kad kādu dienu sajutu kāju pirkstus. Biju kā spārnos, gribēju operāciju, lai būtu atpakaļceļš.
Kad nedaudz biju “savesta kārtībā”, atkal aicināju Viktoru Vestermani. Stāstīju, rādīju, ko varu, ka rokās ir spēks. Jā, tagad varam runāt – jāsāk meklēt, kur mani operēs. Dokumenti tika izsūtīti uz vairākām valstīm – Izraēlu, Ameriku, Poliju. Pēc kāda laika pienāca paziņojums, ka ieradīsies speciālists no Prāgas kara hospitāļa. Pagājušā gada maijā mani operēja – četras stundas. Tagad mani var nodot metālu pieņemšanas punktā – manī ir titāna skrūves, esmu pamatīgi sacementēta. Dakteris teica – uz mūžu.” Rita rada rētu ar 11 šuvēm, kas kā čūska izlokās pa muguru un nozūd matos.
Darbs dara darītāju
Negribas par šo tēmu runāt, bet ... nauda, nauda, nauda. Tā apsīka, bet ceļš uz pilnīgu atlabšanu vēl garš un tāls. “Kad Līgatnes rehabilitācijas centra istabiņā ieslēdzu radio un izdzirdēju par valdības lēmumu par 70% samazināt pensijas strādājošajiem, es kaucu kā suns pie ķēdes, jo tas nozīmēja tikai vienu: man tiek atņemta iespēja atveseļoties, jo vīrs vēl strādāja. Saskaitot viņa ienākumus un manu pensiju, bijām aprēķinājuši, ka kaut kā varēsim ķepuroties. Es izkaucos, bet nepadevos. Nācās pielāgoties un veikt rehabilitāciju mājās. Visu Latviju apgriezu kājām gaisā, atradu speciālistus un masierus, kas brauca pie manis uz mājām, bet, kad vairs nevarēju samaksāt, pārtraucu arī šo kursu un pārgāju uz uzturošo masāžu divas reizes nedēļā.
Atkopšanās ceļš ir smags. Jā, es atkal par to pašu naudu, bet, ziniet, sešas diennaktis Līgatnē man izmaksā 170 latu, turklāt man līdzi brauc aprūpētājs. Tomēr saprotu, ne jau nauda kaut ko būtiski mainīs. Galvenais ir attieksme. Es nepaļaujos uz ārstniecības iestādēm, jo pārāk labi zinu, kā tas ir. Guļot Gaiļezerā, man cirksnī izveidojās tāds izgulējums, ka laukā rēgojās pliki gūžas kauli. Mēs mediķiem vispār vairs neko neprasījām, visu iemācījāmies paši – kā tikt galā ar izgulējumiem, kā ģērbties, kā gultu klāt, ko lietot iekšķīgi un ko – ārīgi.” Tagad Rita ir gatava dalīties pieredzē – pastāstīt, kas ir būtiski guļošam cilvēkam, ko darīt, lai nepieļautu liktenīgas kļūdas.
Rita saka, ka izgulējumu dziedināšanai esot svarīgi pietiekamā daudzumā uzņemt minerālvielas un vitamīnus. Viņa slavē „Koraļļu kluba” uztura bagātinātājus, kas paglābuši viņas ķermeni no sapūšanas. Starp citu, vai zinājāt, ka Latvijā katru gadu savās mājās sapūst desmitiem cilvēku, četru gadu laikā vairāk nekā simts? Skurinieties vai ne, bet – tieši tā, viņi burtiski sapūst! Invalīdi ar tik lieliem izgulējumiem kā zupas šķīvis bojājas kā veca gaļa vārda tiešā nozīmē, nesagaidījuši iespēju ārstēties klīnikā. Kāpņu telpa smird tā, ka kaimiņi izsauc policiju.
Brūču klīnikā, kas vienīgā ir specializējusies ļoti smagu izgulējumu ārstēšanā, jau gadu netiek uzņemts neviens no 150 slimnieku garās rindas, jo veselības budžets ir apcirpts par 70 miljoniem. Tāpēc Rita un viņai tuvie cilvēki ir iemācījušies visu – piemēram, to, ka krekliņš plecos ir jāpārgriež, jāuztaisa pogcaurumi, jāiešuj pogas, tad to var uzvilkt guļošam cilvēkam. Uz gultas pirmais jāklāj slidens, zīdīgs palags, otrs no dabiska materiāla – lina vai kokvilnas, kas ļauj miesai elpot un nesviedrē.
“Nevienam neprasījām, paši izdomājām, kā saka, darbs māca darītāju. Dzēru no pudelītes, mani baroja ar karotīti – viss notika. Lai gan bija iekšēja neziņa, paļāvos uz Kristu, savu pestītāju un glābēju, nemitīgi domāju: gan jau izķepurošos, tikšu tālāk. Es apzinos, ka man nav izvēles, ir jābūt stiprai.”
Rita saka, ka spēku viņai deva pirms gadiem sastaptie ticīgie cilvēki, Tēvreize un Bībele. Guļoties uz operācijas galda, viņa zinājusi, ka par viņu aizlūdz ticības brāļi un māsas visā Latvijā. Kad daudz cilvēku vienlaikus domā kaut ko labu, visumā tiek sūtīta pozitīva enerģija. Tas ir spēks. “Notika brīnums, redziet, cik tālu jau esmu atkopusies, cik daudz varu, un es ticu, ka varēšu staigāt, varbūt pat skriet,” saka Rita. Viņa tagad zina, ka doma materializējas, ka cilvēks ir tas, ko un kā viņš domā. Dievs dod to, kam cilvēks tic, par ko intensīvi lūdz, ko veido savā iztēlē dienu un nakti. Brīnumi notiek, un tie ir pavisam parasti, izskaidrojami brīnumi.
Rita agrāk neesot pievērsusi uzmanību zīmēm, sakritībām, brīdinājumiem. Tuvs draugs, koktēlnieks Ēriks Delpers reiz skaidri un gaiši pateicis, ka jāpievērš uzmanība savai veselībai, pārējo atstājot otrā plāksnē. Rita spītīgi domājusi par visu uz pasaules, bet uz veselības pārbaudēm nav gājusi. Būs labi, gan jau būs labi.
“Reiz rudens vakarā skatījos pa logu un redzēju debesīs vāli, ar kādu rudenī mīca kāpostus. Tā bija tumši violetā ceriņu krāsā un palika debesīs ilgi – kādu pusstundu. Sapņos esmu redzējusi daudz brīdinājumu, kas saistīti ar kājām un staigāšanu. Reiz atrados it kā rehabilitācijas centrā, sēdēju pie galda, pazaudēju zābaku, jābrauc mājās, bet neviens to nevarēja atrast. Redzēju arī sapni, ka ar savām kājām iznāku no Līgatnes rehabilitācijas centra, mani sagaida Jānis un mēs braucam mājās. Tajā brīdī sapratu, ka varu paļauties un uzticēties ārstiem. Dievs sūtīja zīmes, bet es biju neapzinīga, varēju taču neatlaidīgi lūgt, lai fotografē visus skriemeļus un locītavas, varēju to vainu diagnosticēt agrāk,” stāsta Rita.
Padoties aizliegts!
“Paldies visiem dakterīšiem, medicīnas māsām, fizioterapeitiem, masieriem, visiem, kas palīdzējuši, maniem draugiem, radiem, kaimiņiem, aprūpētājām!” Ritas acīs sariešas asaras. Un nekādi gudri pateicības vārdi neatsver vienkāršo paldies.
“Vēl aizvien mācos pieņemt sevi tādu, kāda esmu, sadzīvot ar to, kā ir. Tas nevienam nav viegli, īpaši tuviem cilvēkiem, laukā laužas dusmas par savu bezspēcību, nespēju ietekmēt situāciju. Arī vīrs atkopjas pēc slimības, mums dzīvē bijis daudz pārbaudījumu. Jānis manu nelaimi smagi pārdzīvoja. Jutu, ka viņš kļūst klusāks, runā aizvien mazāk, neko nesaka, bet pieļauj, ka visādi var būt, jo toreiz, kad mani izrakstīja no slimnīcas, ārsti pateica – tāda jūs būsiet līdz mūža beigām. Es nejutu, kā kaut kas krīt vai birst, nevarēju paklepot un izšņaukt degunu, prasīju vīram, vai mana mugura pieskaras palagam...”
Rasma no krāsns mūrīša noceļ vairākus sešus un astoņus kilogramus smagus smilšu maisus. Tie ir mazi balti smagi spilventiņi. Rita tos vairākas reizes dienā liek uz kājām un vingro. Notiek tā: katliņā sasilda ozokerītu – kalnu vasku, kas nopērkams aptiekās un līdzinās piķim, ar ko darvo jumtu, tad marles kvadrātiņos 30 minūtes tur uz ceļgaliem, pēc tam notīra. Tālāk Rita zem papēža paliek mazu, mīkstu gumijas bumbiņu, bet virs ceļgala – smilšu maisu. Tā pamazām kāja tiek taisnota, iekustināta un vilkta atpakaļ. Jā, sāpīgi, lauž, bet jādara, kaut pa piecām minūtēm vairākas reizes dienā.
Savukārt uz lielās zaļās bumbas Rita uzceļ kājas, atspiežas uz elkoņiem un ceļ gaisā smaguma centru – dibenu. Kaktā pie bumbām stāv kalkulatora priekštecis – vecie labie veikala skaitīkļi. Vai arī tie kam noder? Kā tad! Ar skaitīkļiem var masēt un iekustināt kāju pēdas. Tad Rita uzvelk stingras kurpītes un nedaudz pieceļas, ar labo kāju pieskaras zemei, mazliet atspiežas, jo kreisā neklausa, tā ir savilkta. Tās ir Ritas mazās (nē, lielās!) uzvaras.
Galvenais – regularitāte, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā, nedrīkst izlaist nevienu dienu, nedrīkst ļauties nomāktībai un domāt – ek, nesanāk... Padoties aizliegts! Tas jāpasaka skaļi un skaidri. Ceļš uz panākumiem ir ērkšķains, un katram ir savas virsotnes – sprinterim, maratonistam, cīkstonim, baletdejotājai. Ritas virsotne ir spēja kustēties un staigāt – pašai, bez citu palīdzības.
Jā, mēs visi teorētiski zinām, ka nedrīkst ļauties izmisumam, nedrīkst padoties, čīkstēt, sūdzēties, domāt sliktas domas, kaitināt Dievu, raustīt velnu aiz astes... Zinām, ka jādomā pozitīvi, jābūt pateicīgiem Dievam, jāapmīļo sargeņģelis, jāpriecājas par to, kas dots, daudz jāsmaida utt. Bet man Ritai ir jautājums – KĀ? Kā ar pateicību un prieku sagaidīt rītu, ja nespēj pat galvu pagrozīt un uz tualeti aiziet? Kur smelties enerģiju, lai mērķtiecīgi un priekpilni mestos dzīvē, ja vilšanās, ciešanas un fiziskas sāpes apvijas ap kaklu un žņaudz, līdz pietrūkst elpas? Vai maz ir recepte, padoms, kā pārvarēt sevi?
Pašlaik viņas mērķis ir spēt atspiesties uz vienas kājas, lai varētu patstāvīgi pārvietoties ratiņkrēslā. Pagaidām tas vēl nav iespējams. Izrauties no mājām Ritai izdodas tikai ar citu palīdzību. “Pie busiņa aizmugurējām durvīm slīpi piestutējam vecas durvis, mani ratiņkrēslā iestumj mašīnā, un mēs dodamies pasaulē. Tas, kas šķita pašsaprotams un kam nepievērsu ne mazāko uzmanību, nu kļuvis par veselu piedzīvojumu. Tā ir liela laime izkļūt no mājas, iziet pastaigāties... Vairāk par visu gribu ātrāk tikt uz kājām, lai būtu mazāk citiem uz kakla. Tad viss sakārtotos, būtu mazāk izdevumu, nevajadzētu pamperus. Tā ir sadzīve, bet prasa lielus līdzekļus un spēku.”
Mazgāšanās Ritai ir vesels process, kam pienācīgi jāsagatavojas. Galvu mazgā guļus. Sagatavo lupatiņas un divas bļodas – mazgājamo un skalojamo, nomazgā vienu pusi, pēc tam otru. Rita labprāt dalītos pieredzē, pastāstītu, ko ēst, vilkt mugurā, kā dzīvot, esot uz gultas. Viņa tagad ir pietiekami stipra, lai iedrošinātu un atbalstītu citus. Rita zina arī, cik svarīga ir pleca sajūta, uzmundrinoši vārdi.
Viņa negribīgi pastāsta arī to, ka aprūpētāji mēdz būt dažādi. Tuviniekiem jārēķinās, ka mājās ienāk svešs cilvēks, no kura var sagaidīt vistrakākās lietas. Pieredze ir sūra – aprūpētājas dzērušas, zagušas medikamentus, melojušas, nezin ko fantazējušas... Kopā ar aprūpētājām aizgājušas locītavu ziedes, vitamīnu komplekss, zemeņu liķieris. Dažs domā – ja Rita guļ un neredz, var paņemt visu, kas ienāk prātā.
Mazā un lielā pasaule
Lai cik smagi ir patlaban, nedrīkstētu būt tā, ka slimība nodzēš visu līdzšinējo mūžu, tāpēc mudinu Ritu pastāstīt par dzīvi pirms nelaimes. Un Rita stāsta, bieži lietojot vārdus prieks, mīlestība un laime.
“Esmu dzimusi un augusi Tukuma rajona Dzirciemā. Man ir bijusi kolosāla bērnība, brīnišķīgi vecāki, kas iemācīja darba tikumu. Tēvs nomira, kad man bija 13 gadu, un uz to brīdi es jau mācēju visu – gan pļaut, gan izkapti asināt, gan iejūgt un izjūgt zirgu. Atceros, netālu pļaviņā pie Pastariņa muzeja atradās pelēkais akmens. Kad sakopa apkārtni, atbrauca aktrise Alma Ābele. Skaisti! Jaunībā Kandavas tehnikumā strādāju par šefpavāri, tad Jūrmalā, Bulduru ēdnīcā, Inčukalna ēdnīcā, vienu dzīves posmu – Kandavas bērnudārzā. Tā ir laime, ka apkārt vienmēr bijuši fantastiski kolēģi, draugi, radi, kaimiņi. Man ir sajūta, ka viņi visi ir kopā ar mani, un tad izturēt ir vieglāk. Man tiešām ir skaistas atmiņas...”
Ritai uz galda fotogrāfiju kaudzīte. Skaistā, smaidošā sieviete bildēs ir viņa. Lūk, 50 gadu jubilejā Lielvārdē skulptūru parkā, Jaunķemeru sanatorijā pirms desmit gadiem, ar draugiem no „Koraļļu kluba”, ar ticības brāļiem un māsām „Ezerkrastos”, te atkal viņa redzama baltā lina kostīmā, Jūrkalnes stāvkrastos, kopā ar draudzeni, kāzās, jubilejā, kopā ar vīru, te jaunībā, tur mamma, te – ar dēlu... “Atmiņas man ir skaistas – kādreiz klāju galdus, rīkoju pasākumus, radīju svētkus. Gribētos noorganizēt Plūmes dzimtas salidojumu… Ja kāds man palīdzētu, prieks būtu visus redzēt,” viņa kavējas pārdomās, rādot bildes.
Kaut arī Ritas fiziskā pasaule ir maza, viņa priecājas, ka domas spēj klejot, kurp vien viņa vēlas. “Mana laime ir tā, ka es saprotu mūziku. Tēvs spēlēja vijoli un man iemācīja spēlēt cītaru. Es mīlu visu skaisto – deju, mūziku, dzeju, gleznas. Tagad televīzijā ir daudz šovu un konkursu – tā ir mana pasaule. Skatos, domās dziedu, dejoju līdzi, un veselība atgriežas.”
Ritai pietiek laika, lai klausītos simfonisko mūziku, franču un itāļu estrādi, vācu un austriešu šlāgerus, atcerētos senās dziesmas, ko iemācīja tēvs, un dziedātu tās atkal un atkal. “Kādreiz visa ģimene braucām mašīnā un dziedājām. Kad mēs ar pirmo vīru Inčukalnā būvējām māju, braukājām pa Krieviju, tirgodami kāpostus. Un tad, lai tos garos, vienmuļos attālumus izturētu, dziedājām vienā laidā.”
Nē, guļot gultā, Ritai nav garlaicīgi, viņa ir iemācījusies ceļot atmiņās. “Ziniet, man nav vientuļi, mani vieno cieša, neredzama saite ar tuviem, mīļiem cilvēkiem. Es domās iztēlojos, ko šajā brīdī dara katrs no maniem draugiem, un aiz loga debesīs man parādās zīmes – es redzu krustu, un saule atspīd tik skaisti...”
Viņa ir te un tajā pašā laikā tālu prom – pļavā pie pelēkā akmens, pie draugiem, pie visa, kas dāvājis prieku. Un vēl viņa visu laiku atkārto: “Es esmu stipra, es varu!”
Evija Hauka/Foto: Aigars Hibneris, no privātā arhīva
