Elles noslēpumi

­

Reiz Belcebuls apstaigāja elli un apstājās pie trīs lieliem katliem, kuros vārījās grēcinieki. Belcebuls ar izbrīnu konstatēja, ka vienu katlu apsargā ļoti daudz velnu, otru – tikai daži, bet trešo – neviens. Šefs jautāja, kas par lietu, un velni paskaidroja, ka katlos vārās dažādu tautību cilvēki. Pirmajā katlā vāroties ebreji. Viņi esot ļoti vienoti un palīdzot cits citam. Ja kādam izdodoties izlīst no katla, tas velkot ārā visus pārējos. Tāpēc esot vajadzīga liela apsardze. Otrajā katlā vāroties krievi, viņi cits citam nepalīdzot, bet arī netraucējot. Tāpēc pietiekot ar minimālu apsardzi. Toties trešajā katlā vāroties latvieši. Skaudīgākus ļautiņus velni neesot redzējuši. Ja kādam izdodoties izrāpties no katla, citi aiz kājas to ievelkot atpakaļ. Tāpēc šo katlu nemaz nevajagot apsargāt.

Anekdotē trāpīgi izsmieta viena no latviešu raksturīgākajām iezīmēm – skaudība, tāpēc atliek lūgt Dievu un cerēt, ka ar mums nav tik traki un skaudība mūs nenovedīs Belcebula katlos. Bet, ja nu tomēr mūsu ceļš neglābjami vestu uz elli, tad derētu ar šo vietu iepazīties mazliet tuvāk. Turklāt Ziemassvētki ir piemērots brīdis, lai padomātu, vai tiešām ir vērts dzīvi dzīvot tā, lai nokļūtu ellē. Skaidrojot elles aspektus, „Patiesā Dzīve” uzklausīja filozofijas zinātņu maģistru, retorikas un reliģisko ideju vēstures pasniedzēju Valdi Svirski.

Pirms kristietības Eiropā un citviet elle jeb, precīzāk, pazemes valstība nesaistījās ar mokām un grēcinieku sodīšanu. Tā bija pieņemama vieta visu mirušo būtņu dvēselēm. Piemēram, skandināvu mitoloģijā veļu valstībā saimniekoja milzene Hēla, un tur nokļuva visi, izņemot kaujā kritušus varoņus. Pēc nāves viņi devās uz Valhallas pili, kurp viņus aizveda valkīras – dieva Odina meitas. Tur varoņi jautri uzdzīvoja un dziedēja brūces.

Arī senie romieši ticēja mirušo pazemes valstībai, un nokļūšana tajā nebija atkarīga ne no labiem, ne sliktiem darbiem. Tēlaini un interesanti pazemes valstība attēlota sengrieķu mitoloģijā, kur mirušo valstības valdnieks bija Aīds un pazemes valstība – Aīda. Uz turieni mirušo dvēseles nogādā Hermejs, bet ieeju sargāja Kerbers. Mirušo dvēseles nokļuva pazemē, šķērsojot Stiksas upi, pār kuru pārcēla laivinieks Hārons. Par pārcelšanu viņš prasīja nelielu monētu, tāpēc tādu mēdza palikt mirušajiem zem mēles. Tiem, kam monētas nebija, uz visiem laikiem nācās palikt tuvējā krastā. Triju ceļu krustojumā tiesu pār mirušajiem sprieda Minijs, Radamantijs un Aiaks. Tās dvēseles, kas nebija nedz labas, nedz ļaunas, devās uz asfodeļu pļavu, ļaunās aizsūtīja uz Tartaru, bet varonīgās vai svētītās nonāca Elisija laukos. Dzīvajiem iekļūt mirušo valstībā izdevās ļoti reti, tas bija pa spēkam tikai varoņiem – Hēraklam, Odisejam, Enejam, Orfejam un Tēsejam.

Toties, attīstoties kristietībai, elles aina kļuva arvien detalizētāka un šausmīgāka. Interesanti arī, ka Bībelē nekur neparādās velns ar ragiem, šis tēls nepārprotami radies pagānisko ticējumu iespaidā. Daudzas senās kultūras ar ragiem iztēlē apveltīja ļaunuma dievus un dēmonus, un tieši tur meklējama kristiešu ragainā velna izcelsme.

Bet kas tad īsti notiek ellē? Jaunajā Derībā par to nav sevišķi daudz informācijas, vairāk gan baznīckungu interpretācijas. “..valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā; tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” (Mateja ev. 8; 12) Vai arī: “Un to metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja ev. 13; 42) Kristietībā pieņemts, ka elles mokas ir mūžīgas. “Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie – mūžīgā dzīvē.” (Mateja ev. 25; 46)

Filozofijas zinātņu maģistrs Valdis Svirskis stāsta, ka ebreju, kristiešu un musulmaņu reliģiskās tradīcijas visvairāk iespaidojuši senās Ēģiptes un Mezopotāmijas mitoloģiskie priekšstati.

“Senajā Ēģiptē ļaunums tika saistīts ar smagumu. Piemēram, ja cilvēks bija izdarījis kaut ko sliktu, viņu mocīja sirdsapziņa un viņš jutās smagi, bet, ja paveica kaut labu, ¬– viegli. Tas nozīmē, ka sliktie darbi vilka uz leju, bet labie cēla uz augšu. Ēģiptes mitoloģijā nonākšana padibenēs vai mūžīgās dzīves zaudēšana bija saistīta ar sirds svaru. Kad pēc nāves tiesā lēma cilvēka turpmāko likteni, svēra viņa sirdi. Vienā kausā bija sirds ar tās lēmumiem un nodomiem, otrā atradās dievišķais patiesības simbols – spalviņa. Ja sirds bija smagāka, cilvēks zaudēja mūžīgo dzīvi, un viņa smalko ķermeni aprija mošķis.”

Vai pēc nāves mūs iekonservēs?

Reliģiju pētnieks teic, ka viens no briesmīgākajiem pēcnāves aspektiem bijusi savas esamības zaudēšana. “Piemēram, Mezopotāmijas mitoloģijā pazeme bija tukšuma valstība, un visi, kas nomira, kļuva par ēnām. Mocību it kā nebija, bet nebija arī piepildījuma. Arī grieķu mitoloģijā cilvēki pēc nāves sevi zaudēja – padzērās no Lētas upes un kļuva par ēnām. Turklāt pazemē nokļuva absolūti visi, neatkarīgi no tā, kā bija dzīvojuši. Turpretī Senajā Indijā šāds priekšstats bija neiedomājams, jo tur spēkā bija karmas likums. Tas nozīmē, ka cilvēks nevar nokļūt kaut kur tāpat vien, bez cēloņa. Nonākšana nevēlamās dimensijās vienmēr bija saistīta ar nevēlamu rīcību. Ir būtiskas atšķirības starp Tuvo un Tālo Austrumu tradīcijām. Ar Tuvo Austrumu tradīcijām es domāju gan Senās Ēģiptes, gan Mezopotāmijas mitoloģiju, gan vēlāk radušās jūdaisma, kristietības un islāma reliģiskās tradīcijas,” skaidro Svirskis.

“Savukārt Tālie Austrumi – tas ir Indijas un Ķīnas reģions. Tuvajos Austrumos ir nostabilizējies priekšstats, ka “viss, kas ir dzimis, mirst”, bet Tālajos Austrumos nekas nebeidzas, jo “viss, kas ir dzimis, mirst, un viss, kas ir miris, dzimst”. Nepārtraukts ritums, kas nekad nebeidzas. Turklāt var nākties ciest ne tikai par citiem nodarīto, bet arī par pašam sev sagādātajām ciešanām. Pieņemsim, cilvēks dzīvo neveselīgi, sabeidz veselību un nomirst. Un arī par to tiek izrakstīts rēķins. Jo ķermenis nav cilvēka īpašums, tas ticis iznomāts uz dzīves laiku. Un ne tikai ķermenis – arī visa manta ir dota cilvēka garīgās izaugsmes un eksistenciālas pašatklāsmes mērķiem. Ja to izmanto citiem nolūkiem, sekas ir destruktīvas un seko ciešanas.

Tālajos Austrumos elles jēdziens nesaraujami saistīts ar karmas jeb enerģijas nezūdamības likumu, savukārt Tuvajos Austrumos Dievs ir noteicis likumus, un, ja cilvēks tos pārkāpj, Dievs viņu soda, nosūtot uz elli, kur valda mūžīgas ciešanas. Atšķirība ir tā, ka Tālo Austrumu tradīcijās Dievs cilvēku nesoda, viņš savus rēķinus maksā pats. Turklāt kļūdīties vēl nenozīmē, ka neko nevar labot, jo nokļūšana zemākajās pasaulēs ir pārejošs process – nevar būt mūžīgu ciešanu, jo nevar būt neizmērojams nodarījumu daudzums.”

Kristietībā elles jēdziens ir nesaraujami saistīts ar augšāmcelšanās ideju. Dažādos gadsimtos vadošo baznīckungu oficiālās teorijas un versijas par to, kā notiek migrēšana uz paradīzi un elli, regulāri pārskatītas un mainītas. Arī tagad daudzajām kristiešu konfesijām nav vienota uzskata par to, kad un kā dvēseles nonāk ellē un vai vispār tur nonāk, un kas šajā vietā īsti notiek.

Agrīnajos viduslaikos populārs bija priekšstats, ka ellē, precīzāk, pazemē, nonāk absolūti visi, bet taisnā ceļā uz paradīzi dodas tikai mocekļi. Tolaik gan pazeme netika saistīta ar baisu moku vietu, tas bija pagaidu stāvoklis starp nāvi un augšāmcelšanos. Vēlāk baznīckungi pieņēma versiju, ka pēc nāves cilvēka dvēsele dodas uz elli vai paradīzi. Tomēr arī tika uzsvērts, ka tas ir tikai pagaidu stāvoklis, un elles iemītniekiem īstā elle sāksies tikai pēc pastarās tiesas.

Jau krietni vēlāk, 6. gadsimtā, Romas katoļu baznīca izvirzīja mācību par šķīstītavu, kurā nonāk tie, kas nav ne metami ellē, ne sūtāmi uz paradīzi. Šķīstītava ir vieta, kur dvēsele nonāk Dieva mīlestības ugunī un attīrās no grēkiem. Priekšstats par šķīstītavu nostiprinājās 12. un 13. gadsimtā, bet vēlāk protestanti šo mācību nosauca par sadomātu un noraidīja. Zīmīgi, ka viduslaikos cilvēki vairāk ticējuši ellei, nevis paradīzei. 13. gadsimtā dzīvojušais franciskāņu mūks Regenburgas Bertolds pauda uzskatu, ka ellei un paradīzei nolemtos ļaužu attiecības ir 100 000 : 1. Jāatzīst, diezgan skarba aritmētika. Ej nu sazini, ko Regenburgas Bertolds darītu, ja nokļūtu mūsu laikos. Iespējams, šausmās saķertu galvu un aizsūtītu uz elli visus bez izņēmuma.

Daudziem kristiešiem ir pieņemama doktrīna, ka līdz Pastarajai tiesai mirušā cilvēka dvēsele nedodas ne uz paradīzi, ne elli. Kā piemērs tiek piesaukts Jaunajā Derībā pieminētais Lācars. Kad Lācars ir augšāmcēlies, viņš nestāsta, ka ir bijis ellē vai paradīzē. Viņš tā arī būtu palicis bezapziņas stāvoklī līdz pat augšāmcelšanās brīdim, ja Jēzus viņu nebūtu atdzīvinājis.

Pēc šīs doktrīnas miruša cilvēka dvēsele ir tikpat nedzīva kā miesa un tiks atdzīvināta kopā ar miesu Jēzus Kristus otrajā atnākšanas reizē. Līdz tam dvēsele eksistē nebūtībā un nespēj neko ne redzēt, ne dzirdēt, ne atcerēties. Var teikt, ka tā ir iekonservēta bezapziņas stāvoklī. Galīgais spriedums tiks pasludināts Pastarajā tiesā un ellē mocīsies ne vien cilvēka dvēsele, bet arī viņa augšāmcēlusies miesa. Kristus norādīja, ka lielāks sods gaidāms tiem, kas zināja Viņa baušļus, bet tos nepildīja, kā arī tiem, kas nepiedeva saviem parādniekiem.

Valdis Svirskis stāsta, ka katrā reliģiskajā tradīcijā apraksti par elli atšķiras, jo tie piemēroti konkrēto tautu tradīcijām un izpratnei par labo un ļauno.

“Starp citu, jūdaismā sākotnēji nebija ne mazākās norādes uz elli. Kad ļaudis nomira, viņi devās uz pazemi jeb ēnu valstību, kur nenotika nekādas spīdzināšanas. Mozus piecās grāmatās par pēcnāves dzīvi vispār nekas netiek runāts. Dieva baušļi bija vajadzīgi vienīgi labai dzīvei uz šīs zemes. Tāpēc būtisks ir jautājums, no kurienes uzradās elle un paradīze. Visticamāk, ebreji šos jēdzienus aizguva no persiešiem, no Persijā praktizētās zaroastrisma mācības, kur visam pamatā ir Labais un Ļaunais, kur nemitīgi notiek cīņa starp pozitīvajiem un negatīvajiem spēkiem. Vēsturnieki uzskata, ka Bībeles tradīcijā labie eņģeļi un ļaunie dēmoni uzradās tieši pēc ebreju Bābeles trimdas, kas beigusies, persiešiem iekarojot Babiloniju. Un tad arī ebreju Dievam uzradās pretinieks – sātans.

Ja runājam par teologu un priesteru aprakstiem par cilvēka stāvokli pēc nāves, tur ir liels juceklis un pretrunas. Ne tikai kristīgajā, bet arī citās reliģiskajās tradīcijās. Kā jau teicu, Tālo Austrumu tradīcijā nekas nebeidzas, dzīvās būtnes reinkarnējas jeb pārdzimst. Reinkarnācija bija zināma arī senajiem grieķiem un ķeltiem, savukārt Senajā Ēģiptē un Mezopotāmijā pārdzimšanas ideja netika apriesta.

Arī jūdaismā un kristietībā reinkarnācija nav apskatīta, toties Jaunajā Derībā gan ir dažas zīmīgas epizodes, kas pieļauj pieņēmumu, ka dažos gadījumos ar Dieva līdzdalību cilvēka pārdzimšana tomēr ir iespējama. Piemēram, ļaudis runā, ka Jēzus varētu būt pravietis Elija, kurš, kā zināms, jau sen bija miris. Kā cilvēki tā varētu runāt, ja nebūtu reinkarnācijas? Tas norāda, ka ebrejiem pārdzimšanas ideja tomēr nebija gluži sveša. Skaidrs, ka šeit netiek runāts par reinkarnāciju kā masveida procesu, bet kā izņēmums tā tiek pieļauta. Visticamāk, laika posmā no 3. līdz 5. gadsimtam, kad notika diskusijas un tika rediģēti Jaunās Derības kanoni, veiktas arī korekcijas tekstā, kurā pieminēta pārdzimšana. Zināms, ka bijušas lielas diskusijas un strīdi par veģetārismu, kā arī par to, vai Mariju drīkst saukt par Dievmāti. Daudzas šaubīgās un divdomīgās lietas tika ņemtas no Bībeles ārā,” teic reliģiju pētnieks.

Ir tāds melnais humors, ka ellē nonāksim mēs visi, jo no tās nemaz nav iespējams izvairīties, proti, vairāku reliģiju dogmas satur kategorisku apgalvojumu, ka ellē nonāks visi neticīgie, turklāt neticīgo kārtā tiek ieskaitīti arī tie, kam ir „nepareiza” ticība. Vadoties pēc šīs loģikas, ticīgie kristieši nonāks musulmaņu ellē, bet dievbijīgie musulmaņi – kristiešu ellē. Un vēl šobaltdien gan daudzi kristieši, gan musulmaņi ir pārliecināti, ka nepareizās ticības piekritēji vārīsies elles katlos un rūgti nožēlos savu kļūdu. Šis piemērs ilustrē, cik tālu var nonākt, vadoties pēc dogmām. Kā novērots, reliģiskās dogmas dzimst tad, kad ir daudz ticības, bet maz veselā saprāta.

Starp citu, arī slavenais dzejnieks un filozofs Dante Aligjēri savā „Dievišķajā komēdijā” visus nekristiešus mierīgi aizsūta uz elli. Viņam pat nenodreb spalvaskāts, parakstot spriedumu mirušajiem zīdaiņiem, kas nav kristīti.

16. gadsimtā sludinātājs Johans Virs par elli tēlaini rakstīja, ka tā ir valsts, kur valda imperators Belcebuls, kuram pakļauti septiņi karaļi – Vāls, Pursans, Bilefs, Velials, Asmodejs un Zapans. Bet viņiem ir pakļauti 23 tumsas hercogi, 13 markgrāfi, 10 grāfi un daudz bruņinieku, kas vada 6666 leģionus, un katrā leģionā ir pa 6666 velniem. Ļoti iespaidīga armija. Zīmīgi, ka agrīnajā kristietībā elle viennozīmīgi tiek atvēlēta bagātajiem, ne velti Mateja evaņģēlijā ir rakstīts: “Un atkal es jums saku: Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesvalstībā.”

Savukārt paradīze automātiski tiek piešķirta nabagajiem, jo Jēzus taču ir teicis: “Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība.” (Mateja ev. 5; 3) Vēlāk gan Romas katoļu baznīca atsakās no vienkāršotā priekšstata “elle – bagātajiem, paradīze – nabagajiem” un nolemj, ka visi tiks tiesāti pēc grēku smaguma. Nav gan skaidrs, ko nozīmē grēku smagums un kā to izmērīt. Protams, ne mums to lemt, bet Dievam.

­

Reliģiju pētnieka Svirska viedoklis, ka draudi ar elli veiksmīgi izmantoti arī komercijā, kad viduslaikos kristīgajā baznīcā tirgotas grēku atlaides. “Tas sākās krusta karos, kad pāvests pateicās bruņiniekiem par īpašiem nopelniem un piešķīra indulgenci. Sākumā tie bija izņēmuma gadījumi, turklāt indulgenci nevis pārdeva, bet piešķīra par nopelniem, bet vēlāk tas pārtapa biznesā, un grēku atlaides sāka pārdot. Turklāt katram grēkam bija sava cena.

Indulgence jeb grēku atlaide bija nevis šāds kāds mutisks rīkojums, bet speciāls dokuments ar pāvesta parakstu. Pret to laikā, kad pāvests tirgoja grēku atlaides, lai uzceltu Svētā Pētera baziliku, aktīvi vērsās reformators Luters. Interesants bija indulgences pamatojums. Proti, daudzu kristīgo mocekļu un svēto nopelni Dieva priekšā esot krietni lielāki, nekā nepieciešams, lai iegūtu pestīšanu. Un kur tad paliek pārējie nopelni? Tie paliek baznīcas rīcībā, un pāvests ar tiem var izrīkoties pēc saviem ieskatiem.”

Briesmīgākās ainas Bībelē nav iekļautas

Bībelē nav skaidra elles moku izklāsta, tur notiekošais sīkāk aprakstīts tikai Pētera Atklāsmes grāmatā, kuras ticamība un autentiskums tiek apšaubīti. Šis teksts Jaunajā Derībā nav iekļauts, jo vadoši baznīckungi lēma, ka tam nepiemīt dievišķa autoritāte.

Lūk, fragments no Pētera Atklāsmes grāmatas:

“21. Es redzēju arī citu vietu, tā bija ļoti drūma. Tā bija soda vieta, sodāmajiem un soda izpildītājiem – eņģeļiem bija tumšas drēbes.

22. Tur bija daži, kas bija pakārti aiz mēles. Viņi nebija pieņēmuši taisnības ceļu, zem viņiem dega un mocīja uguns.

23. Ezers bija pilns ar kvēlojošiem putekļiem, tur atradās cilvēki, kas bija sagrozījuši patiesību. Viņiem klāt bija pielikti eņģeļi – mocītāji.

24. Virs verdošajiem dubļiem atradās sievietes, kuras bija pakārtas aiz matiem. Tās bija sievietes, kuras greznojās, lai pārkāptu laulību. Bet tie, kam bija sakari ar šīm sievietēm, karājās aiz kājām, bet galvas gremdējās dubļos, un viņi teica: “Mēs nekad nedomājām, ka nokļūsim šajā vietā.”

25. Es redzēju slepkavas un viņu līdzdalībniekus, kas bija iemesti šaurībā, tā bija pilna ļaunām čūskām. Šie zvēri koda, un tārpi viņus aplipināja kā tumsas mākoņi. Bet mirušo dvēseles, stāvot un skatoties sodu pār slepkavām, sacīja: “Dievs, Tava tiesa ir taisnīga.”

Katra nākamā aina ir arvien briesmīgāka.

Dažviet kristietības rakstos arī minēts, ka morālās ciešanas būšot vēl smagākas par fiziskajām. Grēcīga dvēsele nespēj pieciest Dieva klātesamību, bet arī bez Dieva tā nevar, un tās ir šaušalīgas ciešanas. Kad jautāju Valdim Svirskim, kāpēc šie teksti ir tik briesmīgi, viņš atbild, ka tajos ietverta konkrēta pieredze, ar ko var baidīt neizglītotus ļautiņus. Turklāt mērķi esot divi. Pirmkārt, lai nesaprātīgus cilvēkus atturētu no destruktīvas rīcības, kas varētu kaitēt viņiem pašiem, otrkārt, manipulēšanai, lai turētu ļaudis paklausībā.

“Elli var definēt kā negatīvu pieredzi, kuras saturs piesātināts ar ciešanām, bailēm, izmisumu un nespēju piepildīt savas alkas,” turpina Svirskis. “Tas ir mokošs stāvoklis, kad cilvēks netiek pie iecerētā piepildījuma, kad valda absolūta bezcerība un nespēja izkļūt no šā stāvokļa. Tas vēl nenozīmē, ka izejas nav. Cilvēks nespēj to ieraudzīt. Lai stāsts par pārdzīvojumiem būtu saprotams vienkāršiem cilvēkiem, tas jāieliek noteiktās koordinātās – laikā un telpā. Lai būtu kā pasakā: “Sensenos laikos aiz trejdeviņiem kalniem...” Kad dažādu veidu elles pārdzīvojumi kļūst par reliģisku literatūru, vienmēr atrodas cilvēki, kas to saprot nevis kā pārdzīvojumu vai iekšēju pieredzes attēlojumu, bet gan burtiski un tieši.”

Komentējot konkrēto Pētera Atklāsmes grāmatas tekstu, Svirskis teic, ka viņam nav ne jausmas, kas ir šīs vīzijas pamatā – autora garīgās veselības problēmas, radoša iztēle vai gaišredzība. “Iespējams, šādas vīzijas pārdzīvojumi sakņojas kolektīvajā zemapziņā, un tā atspoguļo kādu vardarbības pieredzi,” spriež Svirskis.

6. gadsimtā dzīvojušais pāvests Gregors reiz izteicās, ka ellei esot saistība ar vulkāniem. Līdzko ellei tiekot pievesti grēcinieki, notiekot vulkānu izvirdumi. Citi baznīckungi izteikuši versiju, ka elle atrodas Etnas kalna iekšpusē, bet dominikāņu ordeņa mūks Akvīnas Toms – ka zemes centrā.

Ir arī citas versijas. Piemēram, 19. gadsimtā dzīvojušais angļu dzejnieks Persijs Bišs Šellijs reiz izteicās, ka elle atrodas uz Saules, kamēr citi literāti to novietoja uz Saturna, vēlāk arī uz Urāna. Ievērības cienīgs bija arī pieņēmums, ka elle atrodas uz Mēness, bet vissavdabīgākā versija vēsta, ka elle ir lidojoša un novietota uz kādas komētas.

Indijas reliģiskajās tradīcijās elle bieži vien pieminēta kā apziņas stāvoklis, bet sevišķi iespaidīgs ciešanu apraksts sastopams budisma tekstos. Tur elle ir viena no sešām nepārtrauktās cikliskās eksistences Samsāras pasaulēm, un tā ir visdraņķīgākā vieta, kur vien var nokļūt. Budisms nošķir sešas pasaules – elles iemītnieku, izsalkušo garu, dzīvnieku, cilvēku, pusdievu un dievu pasaules. Elles pamatelements ir naids, un šajā dusmu valstībā viegli ir nonākt, bet grūti izkļūt.

Budisma tekstos daudzviet teikts, ka piedzimt par cilvēku ir ļoti reta izdevība, un šī iespēja noteikti jāizmanto garīgai praksei. Retā iespēja tiek skaidrota arī matemātiski – dzīvnieku, izsalkušo garu un elles valstību būtņu skaits ir tik milzīgs, ka piedzimt par tārpu ir daudz reālāk nekā par cilvēku. Budisma ellē gan nebūs jāpaliek mūžīgi, bet daudzi miljardi gadu ir garantēti. Turklāt tur ir astoņas karstās un astoņas aukstās elles, kā arī jauktās jeb nenoteiktās moku vietas.

Aukstajās ellēs valda tāds sals, ka būtnes aizsmok un vairs nespēj pabļaut, no lielā aukstuma uzmetas čūlas un augoņi, ļaudis mirst lielās mokās, tad atdzīvojas, lai atkal ciestu. Savukārt vienu no karstajām ellēm aptver sakarsētas dzelzs pamatnes, šeit būtnes cīnās cita pret citu, karo, kamēr viena otru nogalina, atdzīvojas un karo atkal. Jāatgādina gan, ka budismā elle un arī citas Samsāras pasaules tiek uzskatītas par apziņas stāvokļiem, proti, viss ir fikcija, sapnis, programma, un galu galā – arī šī dzīve ir sapnis, mēs tikai nekādi nespējam atmosties.

Reliģiju pētnieks Svirskis iesaka, ka cilvēkam priekšstatos par labo un ļauno vairāk vajadzētu balstīties uz savu pieredzi. “Lai cilvēks dziļāk ieskatās sevī un pavēro, kā ir. Lai balstās ne tikai uz mitoloģiskajiem un reliģiskajiem tekstiem, bet arī ieklausās savos pārdzīvojumos un paanalizē izjūtu pieredzi. Ja pieņemam, ka apziņa ir autonoma, tad ķermeņa nāves gadījumā tā turpina funkcionēt. Par to liecina novērojumi gan transpersonālās psiholoģijas pētījumos, gan klīniskās nāves gadījumos, tāpēc ar lielu pamatotību varam runāt, ka cilvēks turpina sevi apzināties arī pēc ķermeņa nāves. Un ir fundamentāli svarīgi, kādus emocionālus stāvokļus cilvēks pieradis piedzīvot vēl šajā dzīvē. Pēc ķermeņa nāves vairs nebūs iespējas novērsties no negatīviem pārdzīvojumiem, iedzerot nervu zāles, aizejot uz veikala pēc degvīna vai aizbraucot ceļojumā, lai aizmirstos. Emocionālais stāvoklis nebūs regulējams. Ko tad, ja tas ir negatīvs? Turklāt pēc nāves var zust laika dimensija un mokas šķitīs mūžīgas. Un tas patiesi ir briesmīgi. Lūk, īsta elle! Ir arī pretējs apziņas stāvoklis, kad cilvēks ir vienots ar dievišķo un bezgalīgo realitāti. Šādu apziņas stāvokli sasniedz jogi, ilgstoši praktizējot meditāciju. Kā viņi stāsta, arī svētlaimes stāvokļos zūd laika izjūta.”

Andris Bernāts/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

­­