Vai latvieši ir iejaukti gadsimta laupīšanā?
2009. gada 23. septembrī Zviedrijā notika Holivudas cienīga laupīšana – maskās tērpti vīri, izmantojot helikopteru, nolaupīja vienu miljardu Zviedrijas kronu (ap 144 miljonu ASV dolāru). Vai patiešām te bija iejaukti latvieši? Uz to mēģina atbildēt Otto Ozols savā jaunajā grāmatā "Latvieši ir visur".
Ap pulksten pieciem no rīta, bruņoti vīrieši apzaga naudas glabātavu Stokholmas priekšpilsētā Vestbergā, nozieguma vietā ierodoties un atstājot to ar zagtu helikopteru. Viss noticis ātri, precīzi un atjautīgi. Ar apskaužamu profesionalitāti helikopters vēl puskrēslā nosēdās uz nelielā naudas glabātuves jumta, izlaižot trīs vīrus, kuri bez kavēšanās izsituši stikloto jumtu un nolaidušies ēkā. Pēc mirkļa ēkā atskanējis sprādziens un vēl pēc mirkļa uz jumta izkāpuši vīri ar lielām somām. Helikopters tajā mirklī atlaidās vēlreiz un aizveda laupītājus.
Lai arī dažas minūtes pēc laupītāju aizlaišanās parādījās policijas specvienība, tomēr sekot laupītājiem nevarēja – viņi bija saorganizējuši asprātīgu „mājasdarbu” – pie policijas helikopteru angāru durvīm piestiprinājuši sainīšus ar uzrakstu „bumba’. Kamēr sapieri konstatēja, ka spridzekļu nav, bet no Gēteborgas ieradies cits helikopters, noziedznieki ar laupījumu bijuši jau gabalā. Iegūtais laiks bija pietiekams, lai helikopters nosēstos apmēram 10 kilometru no naudas glabātuves meža ielokā, bet laupītāji aizbēgtu.
Grāmata, kuru aizliegs?
Zviedrijā patlaban noris tiesvedība pret sešiem noziegumā iesaistītajiem. Daļa naudas ir atgūta, taču ne visa, ka liek domāt, ka īstie nozieguma organizētāji palikuši neatklāti. Vai jaunajā Otto Ozola grāmatā „Latvieši ir visur” ir trūkstošās atbildes par šo noziegumu vai tā ir tikai autora fantāzija?
Grāmatā ir pietiekami daudz dokumentālu faktu, detaļu un motivācijas, lai to uztvertu ne tikai kā daiļdarbu. Oficiāli Otto Ozola jaunā grāmata ir rakstnieka fantāzijas auglis. Tomēr to tikpat labi varētu uzskatīt par pēdējo 20 gadu vēstures grāmatu, kas daudz ko izskaidro – kasjauns.lv rīcībā ir arī atsauces uz nopietnākiem dokumentiem, kas liecina – visai interesantās vēstures detaļas nav izdomājums.
„Es domāju, ka Zviedrijā tā būs pirmā aizliegtā grāmata,” kasjauns.lv atklāj autors. Pirmā grāmatas tirāža izpirkta jau pirms Ziemassvētkiem, bet papildtirāžā izdotā jau vairākas nedēļas turas „Valters un Rapa” pirktāko grāmatu topa pirmajā vietā.
Latviešiem 30 miljoni?
Ja ticam romānā aprakstītajam, tad latviešiem no laupījuma Zviedrijas naudas glabātuvē pienāktos 20 procenti – gandrīz 30 miljoni ASV dolāru. (Grāmatā 347 lpp) „Tā būtu neliela kompensācija Latvijas ekonomikai par to, ko tuvākā un tālākā vēsturē Zviedrija Latvijai nodarījusi,” pauž viens no grāmatas varoņiem. Tiesa gan, arī pats literārā darba varonis par noziedzīgo peļņu runā netieši, bet liekot nojaust, ka šī nauda tiks ieguldīta Latvijas ekonomikā.
Par naudas glabātuves aplaupīšanu aizturēti jau seši cilvēki vecumā no 21 līdz 36 gadiem un Zviedrijā patlaban risinās tiesvedība. Esot atgūta tikai daļa naudas un nozieguma patiesie organizatori visticamāk palikuši nezināmi. Jau dažas dienas pēc nozieguma Serbijas iekšlietu ministrs Ivica Dačičs atzinis, ka laupīšanā piedalījušies bijušie Serbijas iekšlietu ministrijas īpašo uzdevumu vienības „Sarkanās beretes” kaujinieki. Serbijas varas iestādes par plānoto laupīšanu aptuveni pirms mēneša informējušas Zviedrijas vēstniecību Belgradā, taču, spriežot pēc visa, zviedru amatpersonas šai informācijai nav pievērsušas vajadzīgo uzmanību.
Arī romānā skaidri parādās saite starp Patronu un Serbijas militāristiem.
Bet blefošana ar viltus spridzekļiem pie policijas helikopteru angāra durvīm ir īsti romāna „Latvieši ir visur” stilā.
Fantāzija vai patiesība?
Grāmatā atklāts, ka gadsimta laupīšanas plānošanai ļoti tuvu stāvējis Rihards Kleinbergs (Patrons), kura prototips ir latviešu izcelsmes rietumvācietis Ēriks Veinbergs. Mīklaina personība, bet, nenoliedzami fakti liecina, ka viņš savulaik patiešām ir nodarbojies ar austrumvāciešu nelegālu pārvešanu pāri robežai. Vēlāk notverts un ievietots bēdīgi slavenajā Bautcenes cietumā.
Grāmatas varonis Rihards pēc Berlīnes mūra krišanas ir nelielas pārvadājumu firmas īpašnieks, kas patiesībā specializējas uz slepenu īpaši svarīgu dokumentu un naudas pārvadāšanu globālā mērogā. Savukārt viņa padotais kurjers Otto, veicot savus darba pienākumus ierauga visai interesantas jaunāko laiku vēstures aizkulises. Gan tiekoties ar Kisindžeru, gan citiem interesantiem cilvēkiem. Interesants ir grāmatā izmantots reāls fakts par Irākas armijas izlases vienību nepretošanos Bagdādes ieņemšanas laikā, jo tās jau iepriekš bija nopirktas. Reāli vēstures avoti liecina - Irākas teritorijā tika iesūtīti britu un amerikāņu aģenti. Viņiem līdzi bija čemodāni, kuri bija „burtiski pielādēti ar dolāriem, eiro un zelta stieņiem. Republikāņu armijas vadītājs, ģenerālis Mahers Sufijans pirms Bagdādes šturmēšanas, pārgāja amerikāņu pusē. Viņš tika izvests no savas bāzes ar amerikāņu militāro helikopteri.” Vai patiešām naudu nogādāja latviešu kurjeri, kā aprakstīts romānā – varam vien minēt.
Gadsimta laupīšana Stokholmas bankā
Grib izraisīt diskusiju
„Tas ir literārs darbs,” kasjauns.lv atzīst Otto Ozols. „Domāju, ka tā būs pirmā aizliegtā grāmata Zviedrijā. Gribu izprovocēt diskusiju ar zviedriem. Šīs valsts politika ne vien pret Latviju, bet arī Somiju, Norvēģiju un Dāniju. Zviedrijai neglaimojošu faktu man bija daudz vairāk, nekā beigās iekļāvu grāmatā,” atklāj Ozols.
Pati grāmata ir kā daudzslāņains pīrāgs, kur miksēta vēsture, mīlasstāsts, humors, trilleris, politika un arī sazvērestības teorija. Tajā jaušamas arī dusmas un aizvainojums. „Jūtos diezgan aizvainots par attieksmi pret Latviju no rietumu puses. Viņi visu laiku stāstīja, ka demokrātija ir brīvā pasaule, cieņa pret cilvēku, labklājība, drošība… Mēs esam izrāvušies šajā brīvajā pasaulē – un izrādās, ka rietumiem ir dziļi nospļauties par mums un viņi, acu nepamirkšķinot, ir gatavi pelnīt uz mūsu rēķina un paņemt visu, ko vien var. Pārāk auksta un pragmatiska attieksme. Latvija tika diezgan brutāli paņemta. Viņi to izdarīja ciniski un piesmejot tos principus, ko paši deklarēja. Tas manī it kā izraisīja aizvainojumu un dusmas. Spītību arī. Saprotu, diezgan absurdi skan – apvainoties uz šādām lietām, kurām tu nespēj pretoties, bet grāmatā iekļauta arī šī emocija. Es nemeklēju kaut kādas sazvērestību teorijas, tomēr domāju, ka no rietumu puses tā bija visparastākā un ciniskākā alkatība, kas diskreditējusi visas gaišās idejas, ko viņi paši sludina. Ne jau par Latviju vien ir runa. Līdzīgu attieksmi mēs redzam visā Austrumeiropā. To pašu, ko zviedri izdarīja ar Latviju, Austrija pastrādāja ar Ungāriju. Mēs pārāk augstu vērtējām tos rietumniekus. Ar „Latvieši ir visur” grāmatu es mēģinu pateikt arī to, ka mums vajadzētu drusku vairāk pašcieņas,” uzskata grāmatas autors.
(fragments no grāmatas „Latvieši ir visur”)
„ (....)Patrons kā vienmēr, kad bija kas svarīgs sakāms, laiku velti
nešķieda:
– Tev būs jādodas uz Stokholmu svarīgā uzdevumā. Ir pienācis laiks, kad
zviedru valstij un sabiedrībai jānogādā visnopietnākais brīdinājums! Viņi savā aristokrātiskajā iedomīgumā, gļēvajā alkatībā un pedofilajā kapitālismā ir pazaudējuši jebkādu mēra sajūtu.
Nudien apjuku — Riharda teiktais izklausījās pārāk radikāli un skarbi, turklāt nesapratu, kālab viņš tik agresīvi noskaņots pret Zviedriju.
– Kas lēcies — ko tev zviedri ir nodarījuši? Tu joprojām nespēj piedot to
gadījumu, kad četrdesmit sestajā gadā Zviedrijas valdība izdeva komunistiem latviešu karavīrus, kas pēc tam tika aizsūtīti pie baltajiem lāčiem? Tas taču notika pirms vairāk nekā pusgadsimta.
– Tur jau tā lieta, ka tas nav viens atsevišķs gadījums, – Rihards sausi
paskaidroja. – Zviedriem šāda uzvedība ir raksturīga. Un nekas nemainās. Nezinu, kam jānotiek, lai viņi apjēgtu, ka viņu sabiedrībā kaut kas nav kārtībā.
– Par ko tu runā? – joprojām nesapratu.
– Uzmanīgāk papēti Zviedrijas uzvedību visa divdesmitā gadsimta laikā — un sapratīsi, ka krietnums nav viņu stiprā īpašība. To pašu Somiju, šo skaisto, brīvību mīlošo zemi, viņi ir paspējuši nodot jau vairākkārt. Gadsimta sākumā, kad Somijas parlaments bija nobalsojis par neatkarību, Zviedrija uzstāja, ka atzīs Somijas valsti vien tādā gadījumā, ja to vispirms atzīs padomju režīms. Laimīgā kārtā somiem izdevās pierunāt jauno boļševiku valdību, lai tā atzītu Somijas neatkarību. Vienvārdsakot, Zviedrija somus ar visu viņu tieksmi pēc brīvības pasūtīja pie
boļševikiem. Nākamā reize bija vēl traģiskāka — Zviedrijas valdība atteicās palīdzēt Somijai, kad trīsdesmit devītajā gadā tai uzbruka milzīgais PSRS pārspēks. Kamēr somi pašaizliedzīgi cīnījās, Zviedrija plātījās ar neitralitāti. Vēl vairāk — tā paziņoja, ka neļaus izmantot savu valsti kā tranzītceļu armijām, kas gribētu somiem palīdzēt.
Faktiski zviedri pameta somus nelaimē vienus un neļāva arī citiem viņiem palīdzēt. Somi par to samaksāja ar tūkstošiem upuru. Šī gļēvulīgā nodevība reizēm kļuva pat absurda. Piemēram, lieli ieroču sūtījumi uz Somiju plūda caur Vāciju. Hitlera valdība izlikās to neredzam. Tomēr zviedru avīzes šo ziņu nodrukāja, kas lika Hitleram, tolaik formālam Staļina sabiedrotajam, pārtraukt piegādes. Tas nozīmēja, ka somu
karavīriem labu ieroču un munīcijas kļuva vēl mazāk, kas savukārt noveda pie vēl lielākiem zaudējumiem. Maldīgi ir domāt, ka Somijas nodevība bija atsevišķs izņēmums vai kļūdaina vēstures lapaspuse. Līdzīgi Zviedrija izturējās arī pret otru kaimiņu — Norvēģiju. Kad kara laikā nacisti to okupēja, Zviedrija atkal izvēlējās palikt neitrāla. Vēl trakāk, zviedri tirgojās ar nacistiem, piegādāja tiem karošanai tik nepieciešamo dzelzsrūdu. Viņi atļāva izmantot savas valsts ceļus nacistu tranzītam uz okupēto Norvēģiju. Beigu galā Norvēģijas karalis Hakons zviedru karali Gustavu V sāka dēvēt tikai par “veco blēdi”. Jebkurā gadījumā — kamēr citas valstis izmisīgi cīnījās, zviedri gļēvi stāvēja malā un ciniski taisīja biznesu, ar ko vien bija iespējams. Tāpēc nav nekāda pamata domāt, ka baltiešu karavīru izdošana komunistiem četrdesmit sestajā gadā bija kaut kāds pārpratums vai izņēmums. Tā ir zviedriem tipiska uzvedība.
– Bet Zviedrijas karalis mums par to atvainojās! – iebildu.
– Atvainošanās neko nemaksā, – Rihards skarbi atcirta. – Tā nebija pirmā un nebūs pēdējā reize, kad zviedri par kaut ko atvainosies. Bet tas nenozīmē, ka viņi mainīs savu cinisko uzvedību.
– Manuprāt, tu tomēr esi pārmēru paštaisns. Tas viss, protams, bija ļoti slikti, bet tas bija tāds laiks, – mēģināju mazināt viņa sašutumu.
Likās, viņš mani vispār nevēlas dzirdēt — jautāja un pats arī atbildēja:
– Vai zini kas ir eigēnika? Tā bija nacistu iecienītā teorija par rases uzlabošanu. Zini, kur šī teoriju turpināja attīstīties vēl ilgi pēc kara? Zviedrijā, protams, — gan teorijā, gan praksē. Līdz pat septiņdesmit sestajam gadam saistībā ar eigēnikas programmu Zviedrijā tika sterilizēti apmēram sešdesmit tūkstoši cilvēku, lielākoties sievietes. Tas tika darīts “higiēnisku” iemeslu dēļ — lai “uzlabotu iedzīvotāju sastāvu”. Ir pamats domāt, ka krietnu daļu no viņiem vienkārši piespieda sterilizēties.
– Kā tu ceri sodīt Zviedriju? Sarīkot biedru tiesu un nokaunināt? Kas no tā mainīsies? Manuprāt, vajag vienkārši ļaut, lai viņi paši tiek galā ar savu netīro kolektīvo sirdsapziņu. Neredzu ne jēgu, ne vajadzību viņus kaut kā pārmācīt.
Rihards skumji paskatījās man acīs un teica:
– Zini, patlaban šis viņu ciniskais un alkatīgais pragmatisms Latviju ir novedis pie sabrukuma robežas. Ir pamats uzskatīt, ka zviedru kapitāls ir līdzvainīgs pie tā, ka simtiem tūkstošu cilvēku ir palikuši bez darba, iedzīti parādos, bijuši spiesti pamest ģimenes, lai dotos uz ārzemēm kalpot vēderam.
– Tu gadījumā nepārspīlē?
– Pilnīgi nemaz. Zviedru bankas, rīkojoties kā jau tas rietumu kapitālam ierasts— agresīvi un brutāli, pārplūdināja Latvijas ekonomiku ar lētiem un viegli pieejamiem kredītiem. Valstī uzreiz uzliesmoja inflācija. Latvijā vairākus gadus pēc kārtas bija augstākais inflācijas līmenis Eiropā. Tas zviedrus nemaz nemulsināja — viņi tikai turpināja šo kredītu spiedienu. Zviedru baņķieri, izmantojot nesakārtoto likumdošanu, mākslīgi dzina augšā nekustamo īpašumu cenas, labi apzinoties, ka tas vēl vairāk karsē ekonomiku. Viņiem tas bija izdevīgi — jo augstākas nekustamo
īpašumu cenas, jo lielākus kredītus varēja izsniegt. Turklāt viņi tīši pievēra acis un sadarbojās ar nodokļu krāpniekiem. Zviedru bankas mierīgi izsniedza kredītus cilvēkiem, pamatojoties uz it kā faktiskajiem ienākumiem, kas patiesībā bija neoficiālie ienākumi, par kuriem nav maksāti nodokļi. Var tikai minēt, kāpēc viņi deva naudu šai riska grupai, kas bezdarba gadījumā vispār paliek bez jebkādiem ienākumiem un iespējām atdot kredītus.
– Varbūt zviedru baņķieri paši kļūdījās, eiforijā kārtīgi neapdomājoties, ko dara, – prātoju.
– Absolūtas muļķības! – Rihards paskaidroja. – Viņi ļoti labi zināja, ko un kāpēc dara. Zviedru banku vadībā ir pieredzējuši finansisti ar lieliskām izglītībām, viņi lieliski saprata notiekošo un precīzi bija izskaitļojuši tā sekas. Viņi skaidri redzēja, ka Latvija strauji virzās uz finanšu katastrofas pusi. Visi indikatori par to liecināja — milzīgā inflācija, augstais ēnu ekonomikas īpatsvars, nekustamo īpašumu cenu burbulis, milzīgais uz patēriņu balstītais tekošā konta deficīts.
– Kas tas tāds?
– Tekošā konta deficīts nozīmē, ka Latvijas valsts tirdzniecības bilance ir
negatīva — valsts vairāk nopērk nekā pārdod uz ārzemēm. Citiem vārdiem, tērē vairāk nekā nopelna. Uz patēriņu balstītais tekošā konta deficīts ir briesmīga lieta — tas nozīmē, ka tiek pirktas nevis valsts ekonomikas attīstībai vajadzīgas lietas, bet visādi patēriņa mēsli. Latvijā radās tieši šāda situācija. Zviedri to redzēja, bet turpināja gāzt iekšā lētos kredītus un karsēt ekonomiku, zinot, ka drīz viss uzsprāgs. Ja viņi apgalvo, ka nav to zinājuši, tie ir kārtējie meli, tas skaidrs jebkuram ekonomikas studentam. Visticamāk, viņiem bija kādi tālāki plāni, kas liek domāt, ka šī finanšu katastrofa patiesībā bija apzināti izraisīta.
– Skaidrs. Bet kāpēc mēs tik mierīgi ļāvāmies? Tas nozīmē, ka savā ziņā paši vien esam vainīgi.
– Protams, ka Latvija ir pa daļai vainīga. Valdošā elite uzvedās bezatbildīgi, nepievēršot uzmanību briesmu signāliem. Atkal var tikai minēt — kāpēc? Visdrīzāk — banku un nekustamo īpašumu lobiju dēļ. Elite līdz ar zviedriem bija ieslīgusi galējā alkatībā. Jebkurā gadījumā tā bija vājprātīga dzīšanās pēc peļņas, ignorējot gaidāmo katastrofu.
– Skaidrs, biznesmeņi ir bijuši alkatīgi visur un vienmēr, bet kādā sakarā tas jokainais jēdziens “pedofilie kapitālisti”? – nesapratu.
– Padomā pats, – Rihards paskaidroja. – Latvijas sabiedrība kapitālisma pasaulē uzskatāma par briedumu nesasniegušu bērnu. Tai trūkst gan zināšanu, gan pieredzes, kas pateiktu priekšā, kā pareizi rīkoties, gan dabisko aizsargmehānismu, kādi izveidojas tikai apzinātā vecumā. Latvija tāpat kā tīnis ilgojas pēc vieglas dzīves, skaistām mantām un spožiem niekiem. Tajā pašā laikā tā ir vēl nenoturīga pret dažādiem kārdinājumiem. Būtībā Latvija ir kā jauna, nenobriedusi meitene, kas
mēģina iedzīvoties skarbajā kapitālisma pasaulē, — gan naiva, gan nekritiski kāra pēc naudas un spīguļiem. Bet te uzrodas zviedru baņķieru kungi un ar saldiem smaidiem, bieziem makiem un rafinētu biznesa dendiju manierēm dodas piesmiet jauno valsti un sabiedrību.
– Manuprāt, nupat tu šauj pār strīpu! – man nepavisam nepatika vārds
“piesmiet”.
– Tas ir precīzs un godīgs apzīmējums. Tieši tā arī bija un nav, ko liekuļot. Lai laupītu sabiedrībai pēdējās pretošanās spējas, uzbrukumā tika sūtītas rūdītas PR kompānijas, tika algoti un uzpirkti lobiji, sabiedrības “domu līderi” un visādi eksperti. Tas viss — lai piespiestu ļaudis kreditēties, kreditēties un tad vēl pārkreditēties. Padomā pats — vai cilvēks spēj pretoties mārketinga profesionāļu armijām, publiskām autoritātēm un starptautiskām reitingu aģentūrām? Visi rādītāji taču
liecināja, ka IKP strauji kāpj, algas turpina palielināties un kapitālisma solītā paradīze zemes virsū ir atnākusi. Taču cilvēki neredzēja to, ko redzēja un apzinājās zviedru baņķieri — IKP pieaugums bija fiktīvs, un to lielākoties veidoja kredītu masas apgrozījums. Cilvēki naivi ļāvās banku kārdinājumiem, līdz kādu rītu atmodās un saprata, ka ir nežēlīgi piesmieti. Uzsprāgstot pārkarsētajai ekonomikai, cietuši ne tikai
kredītņēmēji, bet būtībā ikkatrs Latvijas iedzīvotājs.
– Godīgi sakot, es nesaprotu, kāda jēga bankām bija uzspiest kredītus, zinot, ka liela daļa no klientiem drīz būs maksātnespējīgi?
– Es arī no sākuma nesaredzēju zviedru baņķieru rīcības jēgu. Tomēr tajā brīdī, kad Swedbank tika pasludināta par lielāko Latvijas komercbanku, viss tapa skaidrs. Pirmkārt, ārkārtīgi daudz cilvēku kļuva atkarīgi no zviedru bankām. Otrkārt, šīs bankas ieguva kontroli gan pār milzīgu nekustamo īpašumu daudzumu, gan arī pār biznesu. Vēl trakāk — arī Latvijas valdība, nespējot sabalansēt budžetu, ir kļuvusi atkarīga no starptautiskajiem aizdevējiem. Rīga allaž bijusi aktīvāka un rosīgāka
pilsēta nekā Stokholma. Loģiski, ka Rīga vienmēr bijusi Stokholmas konkurente, bet šobrīd zviedri ar savu agresīvo rīcību panākuši, ka Latvijas attīstība strupceļā iedzītās ekonomikas dēļ atmesta atpakaļ par vairākiem gadiem, turklāt zviedri nu lielā mērā kontrolē šo nozīmīgo tranzīta krustpunktu, kāda ir Rīga un visa Latvija. Būtībā
Latvijas valsts un tās sabiedrība ir nospiesta uz ceļiem viņu priekšā. Vairākus gadus visi resursi un enerģija tika neapdomīgi gāzti nekustamā īpašuma projektos, kas laupīja iespēju normāli attīstīties ekonomikai. Līdz ar to šobrīd valstī ir ārkārtīgi maz darbavietu un, saprotams, arī viens no augstākajiem bezdarba rādītājiem Eiropā.
Skarbo budžeta taupīšanas pasākumu dēļ visvairāk cieš bērni, pensionāri, skolotāji, policisti — neatkarīgi no tā, bija viņiem kaut kāda saistība ar “burbuli” vai nebija. Un ko zviedri šajā sakarā? Swedbank boss reiz pateica: “Atvainojiet.” Es teiktu citādi — atvainojiet, bet vai šeit īstenībā nav runa par valsts un visas sabiedrības izdrāšanu?
– Bet es esmu lasījis, ka pašas bankas ar cieši, ka viņiem ir zaudējumi?
– Bankas cieš? Izstāsti — kā! Vakaros raud spilvenā? Nezina, kā bērniem skolā samaksāt par pusdienām? Varbūt dažs svensonu bankas menedžeris lieku reizi neizbrauc ar jahtu, cits reiz retāk brauc uz kalniem paslēpot. Iespējams, kāds rūgti raud, ka no miljardiera pārvērties par miljonāru. Ja bankās kāds cieš, tad tie ir vienkāršie darbinieki, no kuriem liela daļa ir agrākie kredītspeciālisti. Paveikuši savu nepateicīgo darbu, viņi ir izmesti uz ielas un pārtiek no Latvijas valsts lielā sociālā budžeta. Palikušie spiesti samierināties ar dramatiskiem algas samazinājumiem. Bet
lielajiem svensonu menedžeriem no tā ne silts, ne auksts. Visi tie stāsti par banku ciešanām un zaudējumiem ir kārtējais apliecinājums viņu liekulībai. Pajautā, vai kāds no tiem, kuri piedalījās Latvijas ekonomikas pārkarsēšanā, zina, ko nozīmē, kā ir, kad nav naudas, par ko bērnam nopirkt maizi, kad jāatdod ģimenes mājoklis un jāsāk mētāties pa kaut kādiem lētiem īres ūķiem? Vai kāds no šiem smalkajiem kungiem
zina, kā tas ir, kad tuvs draugs grimst melnā depresijā, jo zaudējis visu, ieskaitot pašcieņu un veselību?
– Tomēr arī Latvijai jāuzņemas sava vaina par notikušo, – piezīmēju.
– Tieši tā, sasodīts, Latvijā uzņemas savu vainu un raudādama maksās par visu. Pat neraugoties uz to, ka šajos banku orģiju gados galvenais banku uzraugs, kuram valsts un sabiedrība bija uzticējusi uzraudzīt banku godaprātu, bija kāds Uldis Cērps. “Baltā apkaklīte”, kurš, pirms ieņemt finanšu tirgu uzrauga posteni, ilgus gadus izglītojies Zviedrijā. Tieši pirms burbuļa pārsprāgšanas viņš laicīgi pameta šo amatu, lai veikli noslēptos tajā pašā Zviedrijā, kādā finanšu iestādē. Sakritība? Protams, ka nē — zviedri acīmredzot novērtējuši viņa veikumu.
– Labi, bet ko tagad? – gribēju tikt skaidrībā.
– Tagad mēs piedzīsim no zviedriem zaudējumus. Esmu aprēķinājis, ka viņu banku noziedzīgās rīcības dēļ Latvijas tautsaimniecībai ir nodarīti apmēram divu līdz trīs miljardu eiro zaudējumi.
– Kā tu domā tos atgūt?
– Pavisam vienkārši. Mēs nolaupīsim Zviedrijas karali un pieprasīsim izpirkuma maksu. Tikai kādu miljardu eiro, ko pēc tam varēs investēt ekonomikas atdzīvināšanā. Ja viņi daudz lauzīsies, pavēstīsim visai pasaulei par viņu liekulīgo dabu. Vai vismaz liksim mazliet aizdomāties pašiem zviedriem. Varbūt reiz pienāks diena, kad viņi aptvers, ka valstisks kretīnisms nav pats labākais uzvedības modelis. Varbūt
nākamreiz viņi padomās mazliet vairāk, pirms taisīs biznesu uz citu ciešanu rēķina.
– Tu to domā nopietni? – klusi pajautāju.
– Pavisam nopietni! – Rihards skaļi un gandrīz jautri paziņoja pa visu kafejnīcu.
– Tagad klausies uzmanīgi. Divdesmit pirmajā septembrī Helsinku ostā no Latvijas ar
prāmi ieradīsies septiņi vīri. Tu viņus sagaidīsi un pa apkārtceļiem ar busiņu nogādāsi
Stokholmā. Viņiem ir zināms precīzs karaļa nolaupīšanas plāns, bet par to tev nav
nekādas daļas. Tavs uzdevums ir nogādāt šos cilvēkus līdz Zviedrijas karaļa
piepilsētas rezidencei — un viss. Tālākais ir viņu ziņā.
– Bet...
– Nekādus “bet”, viss ir izlemts, pēc trim dienām esi gatavs, – Rihards man
pasniedza mapi ar dokumentiem, kuros bija izklāstītas operācijas nianses.”
