Āboltiņa: latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir mūsu identitātes pamats
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltītajā svinīgajā Saeimas sēdē uzsvēra latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nozīmi Latvijas valstiskuma un vienotas nācijas nostiprināšanā.
Politiķe atzina, ka sasāpējusi problēma Latvijas sabiedrībā joprojām ir sadalītā valodas un informācijas vide, kas noved pie mēģinājumiem izmantot valodas jautājumu kā politisku instrumentu un novērš uzmanību no Latvijas tautas identitātei patiesi svarīgā.
"Mūsu valstī vienmēr ir dzīvojuši un dzīvo latvieši, lietuvieši, igauņi, krievi, poļi, ebreji, čigāni, ukraiņi un vēl daudz dažādu tautību ļaudis. Mēs visi esam dažādi, mēs runājam dažādās valodās, un mums, iespējams, ir dažāda kultūrvēsture. Taču mūs vieno kas ļoti svarīgs - un tā ir kopīga ideja par mūsu Latviju," teica Āboltiņa.
1918. gadā proklamētās valsts neatkarība tika atjaunota 1990. gadā pēc 50 prettiesiskas okupācijas gadiem, atgādināja Saeimas priekšsēdētāja, norādot: "Uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un pilsonības pēctecības principu pamata mēs 20 gadus esam veidojuši mūsu sabiedrību. Tas ir mūsu identitātes pamatu pamats."
"Tādēļ, atzīstot valodu par svarīgu katras nacionālās kultūras sastāvdaļu, mums jāciena un jāgodā latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nozīme Latvijas valstiskuma un vienotas nācijas nostiprināšanā," aicināja Saeimas priekšsēdētāja.
Politiķe atgādināja, ka Latvijā nekad nav piedzīvoti vērienīgi sociāli, reliģiski vai nacionāli konflikti. Latvija vienmēr ir bijusi miermīlīga ziemeļu valsts. Miera laikos Latvijas iedzīvotāju ģimenes vienmēr ir varējušas justies drošas par savu rītdienu, stabili uzlabot savu dzīvi, un tikai ārēju varu konflikti ir spējuši šo mieru izjaukt. Spēja dzīvot saticībā un cienot citam citu ir liela vērtība, kas bija izšķiroša 1918. gadā, kad tika dibināta Latvijas valsts, un tāda tā ir arī šobrīd.
"Mēs nevaram atļauties nesaskaņas, jo visi zina, ka valstis, kurās sabiedrība tiek konfrontēta, piedzīvo lejupslīdi - visu tās iedzīvotāju dzīves apstākļu pasliktināšanos. Latvija vēl tikai atgūstas no globālās ekonomiskās krīzes, un mums ir jāpieliek lielas pūles, lai kopīgiem spēkiem un pēc iespējas ātrāk no šīs krīzes izkļūtu. Kopā sargāsim to, kas mums ir, un neļausim mūsu ģimeņu drošības sajūtu un valsts nākotni provocētājiem sašūpot," aicināja politiķe.
Āboltiņa atzina, ka par politisku diskusiju objektu nedrīkstētu kļūt arī reģionālo dialektu lietošana, it īpaši - latgaliešu valoda kā svarīga nacionālās identitātes un vietējās kultūras tradīciju nesēja.
"Dažādi dialekti un izloksnes padara mūsu valodu bagātāku, krāšņāku un skaidri parāda mūsu latviešu valodas spēku. Šeit vietā ir bijušā prezidenta Jāņa Čakstes teiktais - "Daugava nešķir latviešus!". Mēs dzīvojam abpus Daugavai, mēs runājam dažādos dialektos un izloksnēs, bet mēs esam vienoti. Mēs esam latvieši abpus Daugavai," teica Āboltiņa.
Jau ziņots, ka 11.Saeimas deputāta svinīgo solījumu pēc Saeimas priekšsēdētājas aicinājuma nācās atkārtot tiem Latgales deputātiem, kas pirmajā reizē solījumu norunāja latgaliski.
Svinīgās Saeimas sēdes uzrunā Āboltiņa atzīmēja senču drosmi un devumu Latvijas valsts tapšanā, pieminēja Baltijas valstu vienotības nozīmi neatkarības atgūšanā un pievērsās Latvijas parlamenta atlaišanai.
"Šķiet, ka jau šajās dienās mēs skaidri redzam - pārmaiņu straujums ne vienmēr nozīmē arī ātrāku mērķu sasniegšanu. Vienlaikus tautas lēmums par parlamenta atlaišanu ir bijusi patiesi nozīmīga demokrātiska pieredze, kas Latvijai bija vajadzīga. Tas skaidri parādīja, ka ikviens Latvijas cilvēks var ietekmēt politiskos procesus, un tās ir gan plašas demokrātiskas tiesības, gan liela atbildība par pieņemto lēmumu un tā sekām," atzina Āboltiņa, paslavējot savu partijas biedru Valdi Dombrovski (V) par spēju sarežģītā pēcvēlēšanu situācijā uzņemties valdības veidošanu un gūt parlamentā atbalstu trešajam Ministru kabinetam pēc kārtas.
Saeimas priekšsēdētāja savā runā cildināja latviešus, kas nes Latvijas vārdu pasaulē ar sniegumu kultūras jomā un biznesā. "Man ir prieks, ka Latviju pasaulē pazīst kā izcilu operdziedātāju, diriģentu un koru dzimteni, kā vietu, no kurienes nāk jaunas teātra tradīcijas un ievērības cienīgs dokumentālais kino. Man ir prieks par katru veiksmes stāstu - un tādus mēs uzzinām aizvien biežāk, kad Latvijas uzņēmēji ar jauniem, inovatīviem produktiem spēj iekarot starptautiskus tirgus," teica amatpersona.
Āboltiņa savā runā pieminēja vairākus šī gada jubilārus, ar kuriem Latvija var lepojas un kurus varam saukt par savas tautas dižgariem. "Tie ir brāļi Kokari, Knuts Skujenieks, Uldis Auseklis, Oļģerts Kroders, jā, arī Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra. Viņš 1983.gadā sacīja savu "Pēdējo vārdu": "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot." Šie vārdi ir nākuši no sirds, tie iedvesmo un pārliecina, ka īstais spēks mīt mūsos pašos, mūsu ticībā un pārliecībā," teica Saeimas priekšsēdētāja.
Āboltiņa atgādināja, ka Latvijas valsts dibinātājus vienoja ideja par Latvijas valstiskumu un šī ideja ir dzīva joprojām - mūsu ikdienā, mūsu darbā, svētku brīžos un vēlmē padarīt savu valsti labāku. "Neatkarīgi no ieņemamajiem amatiem, no politiskajām domstarpībām un vēsturiskās pieredzes mēs visi zinām, ka mūsu lielākā vērtība ir brīvi ļaudis, pār kuru galvām plīvo neatkarīgas Latvijas karogs," teica politiķe.
Viņa atzīmēja, ka Latvija ir maza valsts un mums ir jāprot tajā sadzīvot tā, kā sadzīvo liela ģimene - pieņemot un izprotot arī tos, kas ir atšķirīgi. "Un gluži tāpat kā lielā ģimenē mums ir jāspēj mantot un nest tālāk tās idejas, tie sapņi, kas iedvesmoja mūsu priekšgājējus. Latvijas valsts nav tikai tās robežas, tās Satversme un varas institūcijas. Latvijas valsts pirmām kārtām ir tajā dzīvojošie cilvēki ar kopīgu pagātni, kultūru, valodu, nezūdošām vērtībām un kopīgu skatu uz nākotni," teica Saeimas priekšsēdētāja.
"Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik stiprs, cik stipra ir viņa apņēmība sasniegt savu mērķi. Tas pats vēl jo vairāk attiecas uz valsti un nāciju. Pasaules vēsture pierāda, ka spēcīgas un plaukstošas ir bijušas tās nācijas, kas spējušas vienoties par kopīgu mērķi. Un izšķirošais nav tas, cik šis mērķis ir tāls un vai tas vispār ir sasniedzams. Svarīgākais ir, lai tas būtu patiess. Lai mēs tam ticētu un spētu šo ticību nodot saviem bērniem. Jo Latvija nepieder mums, tā pieder bērniem, kas vēl tikai piedzims. Bērniem, kas dzīvos šajā valstī, kuru būsim cēluši, sargājuši un izkopuši mēs. Es ļoti gribētu ticēt, ka viņi varēs pateikt mums paldies. Paldies par Latviju," savu uzrunu noslēdza Āboltiņa.
Savukārt savu uzrunu parlamentāriešiem Saeimas priekšsēdētāja sāka, aicinot dziļi sirdīs glabāt Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārdus: "Sargājiet savu valsti, izkopiet to, jo zināt - ja nebūs Latvijas, nebūsiet arī jūs."
