Arhibīskaps Vanags par eitanāziju: "Mediķiem nedrīkst uzlikt pienākumu nonāvēt cilvēkus"

LELB galva skaidroja, ka vēlme pēc mediķa veiktas eitanāzijas ir cilvēcīgi saprotama, jo nedziedināmas slimības gadījumā cilvēki vēlas iespēju aiztaupīt sev ciešanas. Tomēr, no reliģiskā skatpunkta raugoties, cilvēkam nav labi aiziet no dzīves, vēloties mirt un esot fiksētam uz nāvi, uzsvēra Vanags.

"Ir svarīgi nodzīvot visu mūžu," pauda arhibīskaps.

Viņš sacīja, ka no morāles viedokļa mediķiem nedrīkst uzlikt par pienākumu nonāvēt cilvēkus. Tāpat bažas rada tas, ka valstīs, kur eitanāzija jau ir legāla, tiek mēģināts arvien paplašināt gan slimību loku, iekļaujot tajā arī psiholoģiskus stāvokļus, gan personu loku, pieļaujot ideju eitanazēt pat bērnus, gan arī paredzēt iespēju, ka pacienta vietā lēmumu par eitanāziju pieņem kāds cits.

Kā risinājumu problēmai Vanags redz paliatīvās aprūpes attīstību, kas ļautu cilvēkam nomirt bez ciešanām, neķeroties pie nonāvēšanas.

Kā ziņots, sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" sākta parakstu vākšana par eitanāzijas legalizēšanu, par ko dažu dienu laikā savākti jau gandrīz 800 parakstu.

Iniciatīvas autora ieskatā aktīvās eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības atļaušanas ieguvums būs iespēja neārstējami slimiem cilvēkiem brīvprātīgi pārtraukt savas ciešanas.

Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā no jauna kļuva aktuāls pirms gada, kad sabiedrība saziedoja visu nepieciešamo summu - 10 000 eiro -, lai nedziedināmi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis.

Toreiz Veselības ministrija (VM) pauda, ka eitanāzijas legalizācija Latvijā nav ministrijas dienaskārtībā. Toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) sacīja, ka tā ir politiska izšķiršanās, un Latvija vēl nav gatava.

Kā vēstīja LNT raidījums "Top 10", mediķu vidū vienotas nostājas par to nav.

Uzskatot, ka cilvēkam ir tiesības neciest mokas līdz pat savai nāvei, reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Tikai, viņaprāt, šis jautājums ir jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai.

Onkoloģijas centra ārste psiholoģe Maija Kārkliņa savukārt iestājās pret eitanāziju. "Šobrīd noteikti nē, mēs neesam ne morāli, ne materiāli, ne juridiski uz to gatavi. Padomājiet paši - ja mēs tagad atļausim eitanāziju, ko tik mums neradīsies doma eitanizēt. Labāk fantāziju šajā jomā nedarbināt, es domāju," sprieda Kārkliņa. Viņa ir pārliecināta, ka mūsdienu medicīnā teju 100% sāpju var noņemt. Turklāt, viņasprāt, nedziedināmi slimo aprūpe Latvijā ir augstā līmenī, jautājums tikai, vai visiem pieejama.

Juriste, medicīnas tiesību eksperte, Latvijas Universitāte medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena pauda viedokli, ka Latvijas situācija ir katastrofāla cilvēkiem, kuriem ir neārstējamas slimības un kuriem ir jācieš, jo paliatīvā aprūpe cilvēkiem nav pieejama, ja viņiem nav naudas. "To aprūpi, ko mums par valsts līdzekļiem piedāvā, es nevaru saukt par paliatīvo aprūpi. Ja mums ir jāstāv garā rindā un tad mums valsts apmaksā septiņas dienas," norādīja Olsena.

Eksperti pauda, ka Latvijā visi ir nolaiduši acis un aizspieduši ausis un problēmu izliekas neredzam, nedzirdam.