Tautā mīlētais Gunārs Placēns nosvinējis 89. dzimšanas dienu: "Atpūsties man nesanāk"

“Nupat atkal braukājam ar [muzikālo komēdiju] “Septiņiem vecpuišiem”. Vasarnīcā jāpļauj zāle, jārok, jāpārstāda kaut kas, jāiestāda. Būs tagad tulpes atkal jāiestāda, narcises, hiacintes,” stāstīja aktieris.

Vaicāts, ko teiktu tam Gunāram Placēnam, kurš pirms vairāk nekā 65 gadiem pirmo reizi stājās uz skatuves, viņš minēja: “Labdien, Placēn Gunār! Domāji par aktieri būt, ja? Zini, ka tur sevišķi daudz nemaksā, būs jādzīvo tā paknapi.” Tomēr, ja darbs patīk, viņaprāt, ir vērts tādu darīt.

Mīļāko lomu gan aktierim grūti nosaukt. “Lai nospēlētu jebkuru lomu, viņam tā loma ir jāiemīl, lai kāda arī viņa nebūtu - mazāka, lielāka. Bet es neesmu šķirojis. Tad jau nav interesanti spēlēt, ja tev ar gariem zobiem tas jādara. Nu, skatieties pats, vai nu tas ir Jozefs Šveiks vai tas ir Ādolfs Alunāns, vai tas ir Sančo Panso no “Dona Kihota”. Kuru tad bīdīt pa priekšu? Skatītājs atceras bieži vien “Hugo Diegu” - Žani Viepli,” stāstīja Placēns.

To, ka Šveika tēls ir iemīļots skatītāju vidū, aktieris skaidroja ar to, ka Šveiks pasaka to, ko viens otrs baidās pateikt par valdību,

par iekārtu. Šveiks nebaidās ar smaidu vaigā visu to pateikt. Izliekas it kā naivs, bet tik naivs nav, viņš ir gudrs puisis.

Viņš norādīja, ka bijušas arī negatīvas lomas, bet ir grūti tādas spēlēt. “Man nesanāk, man nav tas iekšā. Katram aktierim jau, kā to saka, no dabas jau kaut kas tāds ir. Vieni spēlē mīlētājus, vieni spēlē komiķus. Šinī gadījumā man laimējies ir komiķi spēlēt. Jo komēdija ļoti patīk, it sevišķi šodien. Jo tās nopietnības ir pilnas avīzes, pilni žurnāli, pilna televīzija ar nopietnību ir,” teica Placēns.

Arī filmas, kurās rāda šaušanu un duršanu viņam nepatīkot. “Tagad redzu - tur šauj, sit, dur, tad ātri skaņu nogriežu, pēc tam kanālu arī projām. Es nevaru izturēt to sišanu, duršanu, kaušanu. Es negribu to redzēt, tāda filma var nebūt. Tagad pēdējā

laikā tā vien ir tādas. Nu, es nezinu, kāpēc,” sprieda aktieris.

Placēns vērtēja, ka teātra skatītāji komēdijas redzēt laikam grib vairāk, arī mūziklus, dziesmas latviešiem ļoti patīk. “Ja

kādreiz ir koncerti teātrī, tad ir pilns ar kaudzi vienmēr,” stāstīja Placēns.

Aktieri, tāpat kā sabiedrība kopumā, viņaprāt, gadu gaitā ir mainījušies. “Agrāk mēs vecā Dailes teātrī gājām uz kolēģu

pirmizrādēm, cik bija iespējams skatīties. Tagad katrs spēlē savu gabalu, tā nav mana darīšana, es spēlēšu savējo. Gribi nākt,

nenāc… Katrs par sevi, tāpat kā dzīvē. Neviens neredz. Trolejbuss, piemēram. Es redzu visus, kas kāpj iekšā, es redzu vecas

sievietes pa priekšu vai vecāki cilvēki. Es skatos, jaunie neredz neko. Kā tā var būt, ka neredz neko? Es redzu viņus visus,”

izbrīnīts bija Placēns. Viņš to skaidroja ar vienaldzību vienam pret otru.

Vaicāts, kur cilvēki labāk saprot jokus, humoru un ir atvērtāki - galvaspilsētā vai, izbraucot ārpusē -, viņš secināja, ka laukos,

jo teātrī nokļūšana ir retāka. Rīdziniekiem ir lielākas iespējas, viņi izlepuši.

Lūgts ko novēlēt latviešu tautai, viņš teica: “Bija tas teiciens - turēties un palikt kājās! Skatīt, prasīt televīzijai filmas par mīlestību, komēdijas prasīt vairāk, tur nebūtu tik daudz to šausmu - sišana, duršana.”