Latvijas musulmaņi pretējās frontes pusēs: vieni nikābu noliedz, otri to uzskata par obligātu
Latvijā dzīvojošie musulmaņiem nav vienots viedoklis par nikāba nepieciešamību islāmticīgajām. Tikai trīs no astoņām Latvijas musulmaņu organizācijām strikti iestājas par nikāba nepieciešamību. Vairumā Latvijas musulmaņu draudzēs nikābu nelieto vispār.
Par nikāba lietošanu iestājas tikai tās musulmaņu draudzes, kuru locekļi salīdzinoši nesen iebraukuši Latvijā un uzstāj uz savām paražām. Citas tradīcijas piekritēji norāda, ka islāma „uzvedības kodekss” neko nevēsta par nikāba nepieciešamību.
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka ceturtdien, 22. septembrī, Tieslietu ministrija valdībā – valsts sekretāru sanāksmē iesniedza Sejas aizsegšanas ierobežojuma likuma projektu, kurš nu būs jāskata likumdevējiem. Tas izstrādāts, lai musulmaņu sievietēm Latvijā turpmāk aizliegtu nēsāt pilnībā seju aizsedzošu apģērbu – nikābu.
Diskusijās par šo jautājumu sabiedrība polarizējusies, vieni ir par nikāba aizliegšanu, bet pārējie – pret. Tiek uzskatīts, ka nikāba aizstāvju pusē nostājušies visi Latvijas musulmaņi. Tomēr šāds uzskats ir maldīgs. Arī paši musulmaņi ir frontes dažādās pusēs: vieni sirdīgi aizstāv tiesības valkāt nikābu, bet otri ir pārliecināti, ka bez nikāba var mierīgi iztikt, tas pat neatbilst islāma tradīcijas kanoniem..
Tieslietu ministrijas valdībā iesniegtajā likumprojekta anotācijā apkopots Latvijas musulmaņu organizāciju viedoklis par nikāba nepieciešamību.
Musulmaņu principu kopums nerunā par nikābu: mēs to nenēsājam
Rīgas pilsētas musulmaņu draudze, Rīgas rajona musulmaņu draudze, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas musulmaņu draudze un Jēkabpils pilsētas musulmaņu draudze norāda, ka tās ir 1789. gadā dibinātās Orenburgas musulmaņu draudzes tradīciju turpinātājas un Sunnās (musulmaņu reliģisko principu kopumā) nav nekādu norāžu par seju aizsedzošu apģērbu nēsāšanu. Šīs draudzes norāda, ka starp to locekļiem nav tādu cilvēku, kuri nēsātu seju aizsedzošu apģērbu.
Savukārt Rīgas musulmaņu draudze „Ideļ” informēja, ka draudzē lielākā daļa locekļu pieder islāmticīgo tatāru un baškīru ģimenēm. Un šim tautām nekad nav bijušas paražas un tradīcijas nēsāt pilnu galvassegu, kas aizsedz visu seju, bet ir iespējami izņēmumi, kad sieviete var nēsāt tikai matus aizsedzošu apģērbu (lakatu), atstājot atklātu seju.
Šīs visas piecas musulmaņu draudzes teic, ka tām nebūs nekādu problēmu ar nikāba ierobežojuma ieviešanu, jo šo draudžu locekles to nenēsā un viņām no tā nav ne silts, ne auksts.
Kareivīgie nikāba aizstāvji
Savukārt kategoriski par nikābu iestājas musulmaņu draudzes „Halal” un „Makka”, kā arī Latvijas Islāma kultūras centrs. Šo organizāciju pārstāvji, pretēji saviem oponentiem, norāda, ka nikābs ir neatņemama musulmaņu tradīcija.
„Halal” pauž, ka nozīmīgākais pamatojums sievietes sejas aizsegšanas praksei islāmā ir tas, ka pastāv liels skaits uzticamu liecību, ka tā rīkojušās pravieša Muhameda sievas un līdzgaitnieces, „līdz ar to šādā veidā mēs apliecinām savu cieņu šo diženo sieviešu praksei un apņēmību līdzināties viņām, cik vien iespējams, visos aspektos”. Nikābs ir zīme tam, uz ko tiekties – patiesai garīgai iekšupvērstībai un garīgā aspekta pārākumam pār fizisko - zīme par tiekšanos tuvoties Dievam, uzskata „Halal”. Draudze uzskata, ka nikāba aizliegums nozīmētu necieņas izrādīšanu pret otra cilvēka praktizēto reliģiju.
Līdzīgi domā arī draudze „Makka”: nikāba aizliegums var tikt uztverts kā kādai reliģijai piederošu cilvēku diskriminācija. „Pirmais Islāma zinātnieku viedoklis - tā ir obligāta prasība un, ja sieviete to nedara, tas viņai ieskaitās kā grēks. Otrais viedoklis - tas ir ieteicams. Ja viņa to nedara, tas neskaitās kā grēks, bet, ja viņa aizsedzas pilnībā, viņai tiek ieskaitīts kā labs darbs,” teikts „Makka” skaidrojumā.
Dedzīgo nikāba aizstāvju pulkā ir arī Latvijas Islāma kultūras centrs. Tas skaidro: „Sejas aizsegšana tiek uzskatīta par pienākumu, kuru nosaka islāma reliģijas pamatteksti, tas ir, Korāns un pravietiskā tradīcija. Otrā viedokļa piekritēji interpretē šos tekstus kā norādošus uz šīs prasības vēlamību, bet ne obligātumu. Taču abu šo viedokļu praktiskais pielietojums islāma vēstures laikā ir apliecinājis to, ka publiskajā telpā, kurā sieviete saskaras un komunicē ar tai svešiem vīriešiem biežāk, tai ir nepieciešams aizsegt savu seju, lai izvairītos no nevēlamām sekām. (..) Gadījumā, ja šāds aizliegums tiks pieņemts, islāmticīgājām sievietēm tiks liegts ievērot ne tikai reliģisko prasību, bet arī justies komfortabli sabiedrībā, kas var novest pie tā, ka tās atteiksies pamest savas mājas vai meklēs iespējas pārcelties uz dzīvi citā valstī, kurā šāds aizliegums nepastāv”.
