Kā Latvijā medī spokus un citplanētiešus

Latvijas anomālo parādību pētniecības centrs „UFOlats” jau vienpadsmit gadus pēta ārpuszemes civilizācijas pēdas, spokus, poltergeistus, reliģiozi mistiskas parādības un citas dīvainības. „UFOlats” apvieno fiziķus, matemātiķus, vēstures un dabas pētniekus, elektronikas un informācijas speciālistus, vārdu sakot, cilvēkus, kas neparastas parādības cenšas izskaidrot no zinātnes viedokļa.

Lai gan nosaukumā ir aizraujošais un mazliet kosmiskais vārds ‘ufo’, organizācija nav ufoloģiska, tā vairāk nodarbojas ar neizzināto un paradoksālo, visu, kas ietekmē cilvēku iztēli un ir apbrīnas vērts. Spoku mednieku operatīvā brigāde uz karstām pēdām ķer citplanētiešus, bet trako ideju birojs visdīvainākās iedomas pārvērš realitātē. Planēta mainās, un nav zināms, kādas zināšanas var izrādīties noderīgas nākotnē, tāpēc „UFOlats” piedāvā apgūt realitātes transērfingu. Viņi rīko seminārus, lasa lekcijas un sadarbojas ar analoģiskām organizācijām pasaulē.

Dzīvot ir bezgala interesanti

“Fenomenu, ko no racionālā viedokļa nav iespējams izskaidrot, apkārtējā pasaulē ir ļoti daudz,” ērti atlaižoties dīvānā, sāk „UFOlats” prezidents, fiziķis matemātiķis Jevgeņijs Sidorovs. Viņa aizraušanās ir ufoloģija, astrofizika, pasaules anomālistika, filozofija un reliģija. Vismazāk Jevgeņijs atgādina traku zinātnieku, drīzāk veiksminieku, kura intonācijā jaušama tā pašapziņa, kas raksturīga cilvēkiem, kuri labi apzinās, ka ZINA mazliet vairāk par pārējiem.

Visu mūžu, raugoties no zinātnes skatu punkta, viņš meklē atbildes uz būtiskākajiem esības jautājumiem – par dzīvību, nāvi, apziņu, Dievu, civilizācijas rašanos, Visumu. “Tas ir tik interesanti,” sarunas laikā daudzas reizes ar aizrautību atkārtos Jevgeņijs. Dzīvot vispār ir bezgala interesanti!

„UFOlata” dalībnieki strādā vairākās grupās – viena, piemēram, pēta kara vēsturi, otra nodarbojas ar arheoloģiju, ir arī tā sauktā ātrās reaģēšanas grupa, kas ātri apstrādā saņemto informāciju un dodas uz notikuma vietu. “Trako ideju birojā akumulējam hipotēzes un teorijas, kas lielai daļai izraisa smaidu, bet mēs izturamies nopietni un reizēm palīdzam ideju virzīt tālāk.

Ir ļoti daudz šādu momentu. Ja ir ticība, neko vairāk nevajag, bet mēs cenšamies atrast racionālu iemeslu, izskaidrot no zināšanu viedokļa un kliedēt šaubas, atlasot no pelavām zelta graudus. Tas, ko mēs paši nevaram izskaidrot, ir pats interesantākais. Mēs to ieliekam mapītē un noglabājam arhīvā.”

Anomālās parādības Latvijai nav gājušas secen. Neizskaidrojamas piktogrammas labības laukos reģistrētas trīs reizes, bet dažreiz mistiskajiem apļiem ir racionāls izskaidrojums. Piemēram, gredzenus uz griķu laukiem veido stirnas pārošanās deju laikā, zīmējumi zālē saistīti ar pazemes sēņotnes attīstību. Nesen Salaspilī konstatēts kāds reliģiozs fenomens – stiklā pēkšņi parādījās ikonas attēls, kas izskatījās kā foto negatīvs.

Lai gan šoreiz šī parādība paliek mīkla, ir reizes, kad brīnuma rašanās iemels ir gana triviāls. Tā bija arī gadījumā, kad ufologiem tika atsūtītas fotogrāfijas ar tādiem kā cilvēka sejas atveidiem sniegā. Izrādījās, ka meitenes pēc pirts taisījušas maskas, iespiežot sejas sniega kupenā. Fotogrāfijas radīja optisku mānu – radās ilūzija, ka sejas forma ir izvirzīta uz ārpusi.

“Cilvēki patiesi tic tam, ko redz, bet bieži vien objekts šķiet neatpazīstams tikai tāpēc, ka viņiem trūkst par to zināšanu. Kādam meteorīts ir NLO, savukārt zinātniekam – astronomiska parādība, teiksim, vakaros redzamā spožā Venera vai Jupiters. Dažreiz lidmašīnas ar iedegtiem starmešiem izskatās ļoti neparasti, pēdējā laikā bieži par NLO notur gaisa laternas.”

Jevgeņijs Sidorovs ir uzrakstījis „Jauno ufoloģisko doktrīnu”, kurā zinātnei pārmet pārlieku ieciklēšanos uz NLO ārpuszemes izcelsmi. “Šī versija tik ļoti pārņēmusi zinātnieku prātus, ka izkonkurējusi elementāru loģiku un skaidro saprātu, kļūstot par būtisku kavēkli dažādu fenomenu dziļākai izpratnei. Ufologi pārmērīgajā ticībā lidojošajiem šķīvīšiem aiz savas ticības nepamana absurdo, primitīvo, teatrālo un demonstratīvo citplanētiešu uzvedību.”

Jevgeņijs raksta, ka 55 gadu laikā, kopš zinātnieki nopietni pievērsušies NLO, fenomena pētniecība nav devusi principiāli jaunas zināšanas, bet tajā pašā 20. gadsimtā – revolucionāru atklājumu laikmetā – citas zinātnes izdarījušas ne vienu vien apvērsumu. Par NLO eksistenci mūsdienās šaubu vairs nav, bet kāpēc dokumentēto NLO kvantitāte nepāriet kvalitātē?

Ja NLO izpētē nav progresa, cēlonis jāmeklē nevis kaut kur ārpusē, piemēram, citplanētiešu koķetērijā vai ļaunajos specdienestos, kas slēpj informāciju, bet gan izvēlēto stratēģiju un pētniecības metožu nepilnībās, ir pārliecināts doktrīnas autors. Viņš saka, ka visas anomālās parādības jāaplūko un jāanalizē kompleksi, iekļaujot parapsiholoģiju, fantomoloģiju, reliģiskos fenomenus utt.

“Varbūt jums liekas, ka es esmu skeptiķis, bet tā nav. Nav pareizi smieties par cilvēkiem, kas tic mistiskām, anomālām parādībām, un apgalvot, ka tā ir klīniskā aina. Ja cilvēki to redz un jūt, tas nozīmē, ka KAUT KAM ir jābūt. Varbūt ne šajā realitātē, ne šajā dimensijā. Iespējams, to var saprast ar dziļu fiziku. Laika un telpas esamība vispār ir viens liels pārpratums. Ikviens fiziķis pateiks, ka šī pasaule ir paradoksu pilna, ļoti savāda. Kvantu (kvants – mazākā enerģija, ko var atdot vai pieņemt fizikāla sistēma) būtība ir apbrīnojama! Tas, ko redzam sev apkārt un aptaustām, faktiski sastāv no tukšuma, no nekā, jo kvantu izpratnē vielas nav – ir pietuvinājums.

Atoms sastāv no tukšuma, un mēs visdrīzāk esam dvēseliskas, nevis materiālas būtnes. Ja mūsu fizisko ķermeni sadala līdz vissīkākajai elementārdaļiņai, izrādās, mēs sastāvam no enerģijas. Dzīvība ir satuvinājusies enerģija, kas turas kopā. Kad mēs nomirstam, šī enerģija izplūst. Esības paradokss ir ne vien telpas tukšumā, bet apstāklī, ka nav ne pagātnes, ne nākotnes, ir tikai kaut kāds nesaprotams, izzūdošs tukšuma mirklis, kurā dzīvojam. Padomājiet, kas tas vispār ir, ja aiz muguras un priekšā nav nekā. Tā ir dziļa, sarežģīta kvantu fizika, kvantu psiholoģija un filozofija.”

Spēles cilvēka galvā

Lai gan ufoloģija nav zinātne, bet parazinātne, ar to saistītos noslēpumus pēta fizika, astrofizika, bioloģija. NLO interesē ikvienas valsts pretgaisa aizsardzības struktūras. Kas slēpjas aiz lidojošajiem objektiem? „Mēs katru mēnesi saņemam divus, trīs ziņojumus no ufomāniem, kas nekritiski izturas pret katru neparastāku objektu. Nesen sieviete apgalvoja, ka kontaktējas ar NLO. Tas drīzāk ir psiholoģisks, nevis ufoloģisks fenomens, bet arī to mēs pētām.

Visas anomālas parādības ir savstarpēji saistītas, un to uztveršanas spēja atkarīga no mūsu apziņas stāvokļa. Ja cilvēka psihe ir mainīta, viņš redz dīvainas lietas, ko pārējie nespēj uztvert, jo atrodas pilnīgi citā realitātē. Cilvēka psihe ir maz izpētīta, bet tieši tā saistīta ar to, ko dēvējam par anomālām parādībām. Ceļojot pa Latviju un pētot ģeoloģiskas formācijas – savādas alas, akmeņus, kokus, mēs formulējam attieksmi pret dzīvības un apziņas fenomenu.

Piemēram, uz planētas ir ne vien mūsu, bet ļoti daudzas sociālās sistēmas, kurās dzīvās būtnes mijiedarbojas. To dara dzīvnieki, putni, zivis, kukaiņi. Termīti uz Zemes dzīvo jau simts miljardu gadu – daudz ilgāk par mums – un glabā atbildes uz mūs interesējošiem jautājumiem. Skudru pūznī ir kareivji, tur notiek kari, ir valdnieki, bērnudārzi un lauksaimniecība, bet mēs par visu varu gribam doties Kosmosā.

Sākumā jāizprot uz Zemes notiekošais, jāvienojas par fundamentāliem jēdzieniem – kas vispār ir dzīvības fenomens. Dzīvība nav tikai olbaltuma eksistences forma. Mainot izpratni, varam pieņemt, ka dzīvība var eksistēt arī citos fizikāli ķīmiskos nosacījumos – atmosfērā, uz Saturna pavadoņa Titāna, Merkura, poliem. Dzīvība Visumā ir izplatīta daudz plašāk, nekā mēs domājam. Tāpat eksistē apziņa un saprāts. Apziņa piemīt absolūti visam dzīvajam, cits jautājums – kādā izpratnes un analītikas spēju līmenī. Drīz mēs atradīsim kopēju valodu un sarunāsimies ar delfīniem, jo zināms, ka tie ir apveltīti ne vien ar apziņu, bet arī ar intelektu. Jēdzienam „dzīvība”, „saprāts”, „apziņa” jāsniedz plašāks, ne tikai antropomorfs skaidrojums.

Jevgeņijs stāsta, ka divas reizes dzīvē saskāries ar neizskaidrojamām parādībām. Pirmā tikšanās notikusi jaunībā un būtiski mainījusi nākamā zinātnieka priekšstatu par pasauli un realitāti. Reiz, esot mājās viens, septiņpadsmit gadu vecais Jevgeņijs sajutis vēsumu uz muguras. Pagriezies un galda otrā pusē ieraudzījis metru garu, tumsnēju punduri brūnā apģērbā. Smaidot ļaunā priekā, it kā sakot: “Nu ko, nobijies gan!”, rūķis skatījies uz puisi.

“Es pārbijos drausmīgi, man aizrāvās elpa un pārņēma tādas nāves bailes, ka es sastingu. Paķēru spilvenu un metos pundurim virsū. Brīdī, kad atvēzējos, tas pārplīsa kā ziepju burbulis, pārvēršoties brūnos dūmos. Iedomājieties kādas spēles notiek cilvēka galvā, bet varbūt mana apziņa nejauši nokļuva paralēlā pasaulē, un varbūt tās iemītnieks pārbijās tāpat.” “Rūķi, eņģeļi, nāras, sniega cilvēki, mājas gari, jodi eksistē, tikai katrā vēsturiskajā laikā tie dēvēti un raksturoti atbilstoši laika garam. Tās visas ir fenomenoloģiski līdzīgas parādības,” saka Jevgeņijs.

Savukārt poltergeisti cieši saistīti ar psihofiziku. “Toreiz atkal biju viens dzīvoklī, kurā nesen nomira mana mamma, un redzēju, kā no durvīm uz virtuvi aizgāja melna ēna. Iespējams tas bija psihofizioloģisks efekts. Mūsu apziņa ir ļoti nepilnīga, ir daudz ilūziju, smadzenes ir ļoti viegli apmānīt ar optiskām ilūzijām. Cilvēku iespējams programmēt, un reizēm viņi redz to, ko grib redzēt.”

Iztrūkstošā Dieva daļa

Pēc daudziem gadiem – 2001. gada 31. jūlijā – ap vieniem dienā Jevgeņijs kopā ar draugiem Jūrmalā sauļojies, kad no meža izlidojis tāds kā piliens. Kā vilciņš tas griezies ap savu asi, šķildams rozā un violetus uzliesmojumu punktiņus. “Laiks bija brīnišķīgs, debesis koši zilas, domāju, kāds palaidis rotaļlietu. Aptuveni 200 metru augstumā piecus vai desmit metrus lielais objekts bez skaņas lidoja jūras virzienā. Tā pagāja minūte, divas, trīs. Vilciņš aizlidoja līdz horizontam, strauji pagriezās pa kreisi un pazuda.”

“Kādas paranormālā skaidrojuma versijas piedāvā citu valstu kolēģi, un kura no tām šķiet ticama?” jautāju Jevgeņijam. Viņš teic, ka pats pieder pie zinātniekiem, kas atbalsta Evereta teoriju par pasauļu daudzveidību. Teoriju par neskaitāmiem izplatījumiem un realitātēm 1957. gadā izvirzīja amerikāņu fiziķis Hjū Everets. Tā bija sensācija, kas savu radikālismu nav zaudējusi arī mūsdienās, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā nav īsti pieņemta, bet nav arī atzīta par kļūdainu.

Everets apgalvoja, ka ikvienā no neskaitāmajiem izplatījumiem atrodams tas pats elementārdaļiņu kopums, kas veido mūsējo. Pēc viņa domām, ikviena darbība vai kustība Visumu saskalda vairākās jaunās pasaulēs, kas katrā laika vienībā pieaug bezgalības virzienā, pakļaujoties savdabīgai ķēdes reakcijai. Katrs Visums sevī ietver ikviena cilvēka spoguļattēlu – katru reizi savu unikālo un viņa likteņa atspulgu. Proti, pasaule ir cēloņu un seku sakarību kaskāde, kas veido bezgalīgu Visumu daudzumu.

Evereta teorija izskaidro nepierādāmās parādības – NLO, poltergeistus, eņģeļus utt. Turklāt relativitāte pieder gan nākotnei, gan pagātnei, gan tagadnei, ko saprast iespējams vienīgi no katra novērotāja psiholoģiskā laika pozīcijām. Vēlāk arī krievu zinātnieks Moisejs Markovs aizstāvēja teoriju par paralēlajām pasaulēm, kuras savā starpā savieno laika kvanti un kurās risinās vienādi procesi. Tas nozīmē, ka teorētiski ir iespējams pāriet no vienas pasaules otrā, iegriežoties gan pagātnē, gan nākotnē.

Profesors Nikolajs Kozirevs un amerikāņu fiziķis Kips Torns aizrautīgi runā par paralēlajiem Visumiem, kas savienoti ar tuneļiem jeb tā sauktajām tārpejām. Paralēlo pasauļu esamību atzīst arī Oksfordas universitātes zinātnieku komanda Dāvida Doičes vadībā.

Viņi to skaidroja ar kvantu mehāniku. Saskaņā ar to atoma elementrārdaļinas vieta un ātrums ir nenosakāms, tāpēc tā vienlaikus var atrasties dažādos punktos. Vienkāršoti to var salīdzināt ar monētas mešanu gaisā. Kapeika plaukstā var nokrist ar ciparu vai ģerboni uz augšu, tātad versijas ir divas, bet rezultāts viens – monēta iekritīs rokā.

Jevgeņijs Sidorovs skaidro, ka atslēga no durvīm, pa kurām ielūkoties paralēlajās pasaulēs, atrodas mūsu apziņā. Pavisam nesen Lielajā hadronu paātrinātājā, kas uzbūvēts pazemē zem Šveices un Francijas robežas, lai pētītu elementārdaļu fizikas noslēpumus un pietuvotos Visuma izcelsmes atklāšanai, atklāti Higsa bozoni, kas matērijai piešķir masu un tiek saukti arī par Dieva daļiņām. “Atklātā Dieva daļa ir pēdējais ķieģelis pasaules jaunajā fiziskajā celtnē, jo arī šis jaudīgais eksperiments apliecina dažādu pasauļu eksistenci,” skaidro fiziķis.

„UFOlatā” ir komanda, kas ar speciālu aparatūru diagnosticē ģeopatogēnus un tehnopatogēnus starojumus. Organizācijas vadītājs saka, ka tēma ir nopietna, bet līdz šim tai pievērsta nepiedodami maza uzmanība.

“Cilvēki zvana un sūdzas, ka mājoklī dzīvot nevar, jo visapkārt klīst sliktas enerģijas. Mēs aizbraucam un konstatējam anomāli augstus elektromagnētiskos laukus No kurienes tie rodas? Izrādās, pie vainas ir nevis citplanētieši, bet firmas, kas bezatbildīgi, bez iedzīvotāju atļaujas pagrabā ievelk kabeļus. Pirmo stāvu iemītnieku jūtas slikti, bet nesaprot, no kā. Mēs lokalizējam starojumu un tālāk jau tiekam galā ar firmām. Augstsprieguma kabeļi jutīgākus cilvēkus burtiski dzen zemē. Iedomājieties, cilvēks pastāvīgi, bez visādiem saules uzliesmojumiem, atrodas anomāli augstā elektromagnētiskajā laukā.

Līdzīgs posts ir ar mikrovibrāciju, ko rada siltuma apakšstacijas, kas visu laiku dūc. Savukārt elektroapakšstaciju zemās frekvences ļoti slikti ietekmē pašsajūtu. Rīgas un citiem siltuma piegādes uzņēmumiem uzstādot savas iekārtas vajadzētu rīkoties atbildīgāk un uzlikt skaņas izolāciju. Arī elektrības skaitītāji izstaro anomālus elektromagnētiskos laukus. Šādām lietām ir jāpievērš uzmanība. Visur karājas kabeļi, un tas provocē onkoloģiju, sirds nepietiekamību, galvassāpes.”

Sidorovs saka, ka svētvietās un tā sauktajās enerģētiskajās spēka vietās ar aparatūru neko īpašu nav izdevies konstatēt. Zilaiskalns ir skaista vieta un nekas vairāk. Citādāk ir ar Pokaiņiem, kur zinātnieki novērojuši zibeņus, kas nāk no zemes. Jevgeņijs piekrīt, Pokaiņos ir citādāks starojums, bet nekādu labumu veselībai tas nedod.

Uguns āderu un klaiņojošo strāvu esamību viņš nenoliedz, jo zemeslode būtībā ir elektrodinamiska mašīna, kuras dzīlēs notiek grandiozi procesi, ģenerējot spēcīgu magnētisko lauku. Nesen, braucot ar laivu pa Gauju pērkona negaisa laikā, zinātnieks novērojis retu dabas parādību – punktveida zibeni.

“Pastāstīšu kaut ko labu,” šķietami noguris no citplanētiešu un mošķu ķidāšanas nosaka sarunas biedrs. “Pavasarī mēs pirmo reizi vēsturē atradām Latvijas ģeogrāfisko centru un uzlikām tur karogu. Tas atrodas piecus kilometrus no Suntažiem pie Kaltiņiem. Vēl mēs noteicām Latvijas smaguma – spēka centru. Tas ir Ogres novadā.”

Mazliet par nāvi

Prasu, ko zinātnieks izprot ar vārdu – nāve. “Tā ir ļoti interesanta tēma, ko esmu pamatīgi pētījis. Bībelē teikts, ka mēs nenomirsim, bet mainīsimies. Kad sāku pētīt mainītās apziņas stāvokļus, sapratu, ka mūsu apziņa atrodas tādā kā vibrējošā, nestabilā stāvoklī, tā mainās miegā un pamostoties, brīdī, kad iesnaužamies, lasot grāmatu tramvajā. Ir ģībonis, hipnotisks miegs un citi psihofizioloģiski stāvokļi.

Kad sāku iedziļināties šajos apziņas stāvokļos, es atradu pārsteidzošu likumsakarību, kas atbild uz jūsu jautājumu: vai ir nāve? Kad cilvēks mirst, viņa apziņa mainās, aizkavējas. Mēs zinām, ka katram mūsu apziņas stāvoklim atbilst noteikta apkārtējās pasaules, laika un telpas uztveres forma. Mirstošs cilvēks laiku un telpu sāk uztvert citādāk, un tad notiek pāreja. Mūsu dzīvē ir tikai divi uzmanības vērti, paradoksāli brīži. Pirmais ir pilnīgi nesaprotama dzimšana, kad no kaut kādas informācijas un nekurienes rodas kaut kas. Otrais ir pāreja no šīs pasaules citā. Abos šajos momentos mēs pasauli uztveram citādāk. Šajā ziņā mēs mainīsimies kā piliens, kas iekrīt okeānā un izšķīst. Tāpat arī mēs izšķīdīsim lielajā informatīvajā okeānā, Visumā, enerģijā, no kuras radāmies. Tur mēs bijām un tur atgriezāmies. Tas ir bezgala interesanti. Paliek jautājums: vai piliens okeānā dzīvo vai ne?”

Patiesībā metamorfozes notiek visu laiku, jo fiziskais ķermenis periodiski atjaunojas. Jānim piecu gadu vecumā un Jānim 40 gadu vecumā ir pilnīgi atšķirīgi fiziski ķermeņi – pārveidojušies neironu līmenī, bet Jānī ir kaut kas nedefinējams, kas saglabā individualitāti un neatkārtojamību. Līdzīgi notiek dabā – zem ūdens dzīvo kūniņa, kas pēc tam pārvēršas spārē, kura lidinās pa gaisu. Rodas jautājums – vai tā ir viena un tā pati radība vai divas dažādas? Vai spāre atceras laiku, kad bija kūniņa un dzīvoja ūdenī? Vai, piemēram, sveces liesma, kas saglabā formu, bet tās atomu sastāvs pilnībā atjaunojas sekundes simtdaļas laikā.

Cilvēki uztraucas par to, ka nomirs un nekā vairs nebūs, bet nevienu nezin kāpēc neuztrauc tas, ka arī pirms tam viņa nebija. Neviens taču nesēž un nevaimanā: ak vai, kāda nelaime, bezgalīgi daudz gadu pirms dzimšanas manis nebija, es biju nekas, puteklis Visumā, kas neko neapjēdz.

Jevgeņijs turpina: “Šajā ziņā cerību dod reliģijas pozitīvais vēstījums. Es sev jautāju: vai cerību var sniegt arī zinātne? Izrādās, var. Laika un telpas pārpratums, fakts, ka mēs neeksistējam ne pagātnē, ne nākotnē, ne tur, ne te, ļauj saprast, ka mēs JAU TE UN TAGAD atrodamies kaut kādā ļoti dīvainā stāvoklī, tāpēc nav par ko uztraukties. Atliek priecāties, ka, atrodoties uz laika nogriežņa starp diviem punktiem, mums ir dota iespēja sevi apzināties šajā mazajā esības periodā. Tas taču ir kolosāli, ka mums ir dota iespēja mīlēt, just, pārdzīvot, draudzēties. Cik labi, ka mēs neatrodamies kaut kādā slēgtā burkā iekonservētā veidā, bet varam pilnu krūti baudīt šo jocīgo, paradoksālo pasauli.”

Par pasaules galu Jevgeņijs saka: jā, riski ir, tie saistīti ar mūsu civilizācijas kā sociuma attīstību, kas sasniedzis tādus tehnoloģiskus augstumus, ka spēj pats sevi iznīcināt. Eksogēnie riski ir Saules aktivitāte, asteroīdi, supernovu uzliesmojumi, kas var mums uzgāzties un nopūst mūs no Zemes. Piemēram, 2026. gadā asteroīds Apofiss ies garām Zemei 20 tūkstošu kilometru attālumā. Tas ir neprātīgi tuvu! Asteroīdu varēs redzēt ar neapbruņotu aci. Uz Apofisu tiks nosūtīta zonde, kas sūtīs uz Zemi precīzas kosmiskā objekta koordinātas. Tad arī taps zināma mazās planētas trajektorija un tās iespējamā sadursme ar Zemi 2036. gadā.

Ja kosmiskais objekts ietrieksies atmosfērā, notiks planetāra katastrofa. “Dzīvība ir ļoti sīksta, tā neizzudīs, bet jautājums – kādās formās saglabāsies. Civilizācija var tikt aizmesta daudzus gadsimtus atpakaļ, akmens laikmeta līmenī. Tas ir pavisam reāls scenārijs, kas jau vairākas reizes atkārtojies. Būtu naivi domāt, ka neesam pirmā civilizācija, jo globālas katastrofas ir notikušas, ir atrastas lielu asteroīdu pēdas, to apliecina mūsdienu ģeoloģija. Domāju, ka uz Zemes reiz bija civilizācijas, kas sasniedza augstu attīstības līmeni. Neizslēdzu, ka mēs esam marsiešu civilizācijas turpinātāji, jo ir visai ticams, ka uz Marsa bija visas iespējas dzīvot.

Arī uz Mēness var būt civilizācijas pēdas. Pieņemot, ka uz Zemes dzīvoja augsti attīstītas civilizācijas – atlanti, lemūrieši, varam iztēloties, ka viņi devās iekarot Kosmosu. Skaidrs, ka ir jāpēta Mēness un pēc tam Marss. Mēness ir ļoti interesants objekts, kas glabā daudz noslēpumu par Zemes un mūsu civilizācijas izcelšanos. Tagadējās tehnoloģijas ļauj uz Mēness būvēt pastāvīgas apmetnes un apdzīvot tās. Starp citu, ķīnieši jau grasās apmesties uz Mēness, jo tur ir neizmērojami resursi, visa Mendeļejeva tabula. Arī Zeme mums vēl sniegs daudz pārsteigumu, bet okeānu dzīles ir grūtāk pētīt nekā Kosmosu, jo tur ir gigantisks spiediens, prasības pret dziļūdens aparātiem ir daudz augstākas.”

Dievs ir visur

Nobeigumā jautāju: vai Dievs ir? “Es ar cieņu izturos pret visām ticībām, jo tās nav radušās tukšā vietā, bet pamatojoties uz dziļu, intuitīvu izpratni par pasaules būtību. Dievu saista ar Sauli – enerģijas, dzīvības, siltuma avotu. Visi reliģiskie svētki ir saistīti ar astronomiskām parādībām, Saules cikliem. Dievu saista ar mīlestību, un tas ir ļoti svarīgs jēdziens. Praktizējot meditācijas, es iepazinu dievišķo mīlestību.

Saka, ka tas nav iespējams, bet es sapratu, ka tā nav tukša skaņa un vārdi, tajā slēpjas ļoti liela fizika, kas saistīta ar dzīvības radīšanas enerģiju, kas ir pilnīgi visur, un cilvēks, kurš atrodas noteiktā stāvoklī, spēj iegremdēties dievišķās enerģijas okeānā. Austrumu filozofijas aicina pieskarties mīlestības enerģijai, kas ir izlieta visur. Mēs sakām, ka mīlam vīru, sievu, bērnu, dzimteni, bet tā ir tikai maza kripatiņa no globālās mīlestības, kas eksistē visur – elektrodā, vakuumā, mobilajā telefonā. Dievs nav mīlošs un nosodošs onkulītis – tā ir ļoti primitīva antropomorfa vizualizācija. Cilvēka sirds spēj iekļūt šajā radošajā mīlestības okeānā, un es domāju, ka nāves brīdī mēs tajā arī nokļūstam.”