Kā, pateicoties Dobriņina talantam, tapa seriāls „Mitjaja stāstiņi”

Aktiera Nikolaja Dobriņina atveidotais Kučugaras ciematiņa iedzīvotājs Dmitrijs Aleksandrovičs Buhankins jeb Mitjajs, vienkāršs vīrs, kurš nesmādē grādīgos dzērienus, šad un tad pavisam nejauši kaut ko «nofenderē» un pēcāk sevis attaisnošanai ir gatavs sacerēt neiedomājamus stāstiņus, dažas sezonas jau rosās sirsnīgajā un jautrajā seriālā «Radu būšana». Sākotnēji šim tēlam bija paredzēts būt otrā plānā Budko un Kovaļovu ģimeņu savstarpējo attiecību izklāstā. Bet ākstam galmā, kā zināms jau no laikiem, kad valdīja karaļi, bieži ir daudz svarīgāka loma. Nu, Mitjajam ir pašam savs seriāls!

„Par tādiem tēla panākumiem nebiju sapņojis,” bilst aktieris, norādot, ka seriālā „Mitjaja stāstiņi” viņš ir Minhauzens un Ostaps Benders vienlaicīgi – ar viltību un gudrību cenšoties izkļūt no dažādām situācijām, un šis Mitjajs atšķiras no Mitjaja „Radu būšanā”. Daudzi stāstiņi ir scenāristu sacerēti, bet stāstiņš par to, kā viņš izglābis ciema inspektoram dzīvību, ir gandrīz patiess. Ne gluži inspektoram, bet aktierim Aleksandram Ignatušam, kurš atveido šo lomu, Nikolajs Dobriņins tiešām izglābis dzīvību filmēšanas starplaikā. Kādā pauzē Ignatušs nolēmis atpūsties pludmalē un seju piesedzis ar cepuri. Tāpēc to, ka no kalna sācis ripot filmēšanas vajadzībām nolīgtais apvidus auto, viņš, protams, neredzēja. Pirmais nelaimi pamanījis režisors Aleksejs Kirjuščenko un saucis palīgā. Dobriņins reaģējis zibenīgi, meties pie guļošā kolēģa un pēdējā mirklī viņu parāvis sāņus, patiesi izglābjot no nelaimes.

Ņikuļina līdzinieks

Par aktiera Nikolaja Dobriņina vizuālo un arī par komisko tēlu atveides līdzību ar izcilo krievu aktieri Juriju Ņikuļinu presē mēļo jau pāris gadu. To izmanto arī Aleksejs Kirjuščenko miniseriālā par Mitjaju. Dobriņins atzīst, ka pašam salīdzinājums ar Ņikuļinu glaimo. Un kā nu ne – šajā vasarā aktieris piedalās leģendārās filmas „Kaukāza gūstekne” jaunās versijas filmēšanā, un viņam uzticēta loma, ko savulaik atveidoja Jurijs Ņikuļins.

„Es biju huligāns, Taganrogas pašpuika, kas pusi bērnībās pavadījis kaujoties. Vēl atceros laikus, kad rajons pret rajonu gājām, un kinoteātri, kurā varējām deviņus seansus pēc kārtas skatīties,” bērnību atminas Nikolajs Dobriņins.

Jau no četru gadu vecuma puisēnam Koļam bijusi sava iztikšana – viņa čigānu izcelsmes vecmāmiņa zēnam ierādījusi, kā šūt kartupeļu maisus, un par katru sašūtu maisu Nikolajs nopelnījis 10 kapeikas. Bērnībā kā kārtīgs padomjlaiku puika mazais Koļa gribējis būt kosmonauts vai vismaz milicis kā tēvs. Bet vecāki bija izdomājuši bērnus skolot mākslās. Vecākais brālis Aleksandrs mācījās akordeona spēli, bet septiņus gadus jaunākajam Nikolajam bija lemta klavierspēles apguve. Mūzikas skolā viņš tomēr nav uzkavējies ilgi, toties sarīkojuma dejas dejojis labprāt, un arī teātri spēlējis. Kad jaunākajam brālim bija 16 gadi, vecākais viņu paņēmis līdzi uz Maskavu, kur pats jau apguvis dziedātmāku, un mērķtiecīgi virzījis Nikolaju uz aktiermākslas studijām.

Brālis Aleksandrs Naumenko, kas tagad ir viens no vadošajiem Lielā teātra basiem, Nikolaju „ievilka” arī baznīcā. Abi vairākus gadus dziedājuši Novodevičjes klostera korī, līdz par to gandrīz tika izmesti no Teātra institūta un no Konservatorijas. „Kaunināšanas sapulcē” par viņiem iestājies izcilais pianists Svjatoslavs Rihters, un vienīgais sods bija – vecāko brāli izslēdza no partijas, jaunāko no komjaunatnes.

Darbaholiķis

To, ka aktierim visu laiku aizņem darbs, atzīst gan viņš pats, gan ģimene, gan jo uzskatāmi parāda Nikolaja Dobriņina filmogrāfija. Milzīgo aizņemtību aktieris arī min kā iemeslu tam, ka viņš nemāk atpūsties un arī nevar palepoties ar kuplu draugu pulku. Visu viņa laiku aizņem darbs un ģimene. Lai arī pats uzskata, ka ir noslēgts, citādās domās ir Dobriņina kolēģi, kuri aktieri slavē kā jautru kompānijas cilvēku, kurš filmēšanas starplaikos visus gluži kā Mitjajs izklaidē ar jautriem stāstiņiem.

Pirmā filma, kurā uzaicināja piedalīties jauno aktieri, bija 1986. gadā režisora Vladimira Aļeņikova Jaungada melodrāma „Vajadzīgie cilvēki”, kurā Dobriņins atveidoja celtnieku Koļu. Tai sekoja zaglēna Gavroša loma filmā „Ardievu, Zamoskvorečjes pašpuikas!”, un maisam gals bija vaļā. Par Nikolaja Dobriņina popularitāti un aizņemtību liecina skaitļi: 2008. gadā tapušas 13 filmas ar aktiera līdzdalību, 2010. gadā – 14 filmas, bet 2011. gadā tās bijušas deviņas. Tiesa, lielākā daļa no tiem ir seriāli, un aktieris lēš, ka seriālu sērijas, kurās viņš spēlējis, tuvojas tūkstotim.

„Man nav problēmu nospēlēt negatīvos tēlus, arī killerus, bet atsakos no darba, kur jāatveido aukstasinīgi neģēļi. Šādā lomā man nav ko darīt,” atzīst aktieris.

Aktieris labprāt stāsta par savu ģimeni un jo sevišķi par meitu Ņinu, kura piedzima 2008. gadā. Viņš neslēpj, ka skumis par to, ka ilgus gadus Dievs viņiem ar sievu nav dāvājis bērniņu. Ārsti, pie kuriem dzīvesbiedri pārbaudījušies, vienā mutē apgalvojuši, ka abi ir veseli, bet ieņemt bērnu tā arī nebija izdevies.

Laimīgais pavērsiena punkts bijis 2007. gadā, kad režisors Aleksejs Kozlovs viņam piedāvājis filmā „Melnais sniegs” nospēlēt Dieva dotu cilvēciņu, un nācis pavisam neparasts piedāvājums – vadīt raidījuma „Pareizticīgo pasaule” dažas sērijas. Dobriņins atzīst, ka loma viņu attīrījusi un likusi citādi paraudzīties uz daudzām lietām, bet uzaicinājums vadīt raidījumu par pareizticību bijis īsts Dieva pirksts. Tieši viņam uzticēja vadīt raidījumu par Svētas Feklas klosteri Damaskā. Šī ir vieta, uz kuru svētceļojumā dodas tie, kas vēlas izlūgties svētību ģimenes turpinājumam. Pēc filmēšanas aktieris atklājis klostera priekšniecei, ka arī viņam ar sievu Dievs vēl joprojām nav dāvājis bērnu. Matuška aizvedusi Nikolaju Dobriņinu uz kādu nomaļāku celli un lūgusies kopā ar viņu. Šķiroties viņa uzdāvinājusi aktierim adītu jostu, kas jāapsien ap vidukli sievietei, kurai neizdodas ieņemt bērnu, un tā jānēsā, līdz iestājas grūtniecība. Atgriezies Maskavā, Nikolajs apsējis mūķeņu dāvāto jostu sievai, un jau pēc pāris mēnešiem viņa paziņojusi, ka ir stāvoklī.

„Pēc meitas piedzimšanas katru vakaru ar sievu veltījām pateicības lūgšanas Svētajai Feklai, jo vēl nesen mēs savā izmisumā nezinājām, kur vērsties pēc palīdzības,” atzina aktieris. Viņš gan bēdājies, ka aizņemtības dēļ nav varējis piedalīties dzemdībās, toties lepojas, ka spējis sievai nodrošināt dzemdības ekskluzīvā slimnīcā. Tās maksājušas 15 000 dolāru. Paspējis vien atbraukt no Kijevas uz Maskavu un iekārtot dzīvokli pirms sievas atgriešanās no slimnīcas. Lielākā daļa drēbīšu un vajadzīgo lietu jau bijušas sapirktas. Lai gan draugi teikuši, ka tā nedara, Dobriņins viņiem nav klausījis, tik vien kā pirms katra pirkuma pārmetis krustu.

Sieva un meita, kurai jau ir četri gadi, ir aktiera acuraugs. Savu nemitīgo prombūtni viņš abām kompensē ar dāvanām. Ņina ir tēta mazā princesīte, bet Dobriņins bilst, ka negribētu, lai arī pieaugusi meita būtu princese. „Viņai būs jāstrādā,” stingri atzīst aktieris un jau pusotra gada vecumā pēc senas čigānu tradīcijas meitai uzdāvinājis slotiņu. Tāpat viņš jau ir noskatījis sporta centru blakus dzīvesvietai, kur domā meitu vest trenēties aikido un varbūt arī pats pamēģināt, jo šo uzskata par skaistāko cīņas veidu.

Lai arī Nikolajs Dobriņins vairakkārt izteicies, ka labprāt gribētu krietnu meitu pulciņu (pieaudzis dēls viņam jau ir no otrās laulības, un ar vienu pietiekot), varbūt pat kādu varētu adoptēt, pagaidām aktieris nesteidzas.

Ar trešo reizi

Precējies aktieris vienmēr ir ar domu – uz mūžu, bet šķiroties centies, lai sievas domā, ka pamet viņu. Dobriņins uzskata, ka jābūt diplomātam un sievietei nevajag radīt sajutu, ka viņu pamet. Pirmo reizi viņš sievu apņēma jau 17 gadu vecumā. Tā bija viņa kursa biedrene Ksenija Larina, un nākamās sievas vecāki bijuši šausmās – Maskavas inteliģentu atvase iziet pie Taganrogas čigānzēna! Bet, ja jau precas, jaunajam vīram jāspēj apgādāt sievu. Un aktieris to arī darījis, strādādams naktīs Maskavas metro par sliežu tīrītāju. Pelnījis labi, bet jau pēc dažiem mēnešiem draugi par viņu sākuši uztraukties, jo Nikolajs nokrities svarā un kļuvis bāls.

Otro sievu, aktrisi Annu Terehovu, viņš iepazinis, vēl būdams precēts vīrs, bet arī šī savienība izirusi, greizsirdības velniņš attiecībās iezadzies darba dēļ. Toreiz, strādājot pie Allas Sigalovas, Nikolajs Dobriņins bijis vairāk atzīts nekā viņa dzīvesbiedre, kuru aktieris arī „iekārtojis” Sigalovas trupā.

Pagaidām visilgāk kopā viņam izdevies nodzīvot ar trešo sievu Jekaterinu Komisarovu, bijušo stjuarti un aktiera pielūdzēju. Viņa regulāri dāvinājusi Dobriņinam ziedus, viņš laipni, bet nevērīgi tos pieņēmis līdz reizei, kad arī pats ielūkojies pielūdzējas acīs un kādā rītā pamodies viņas guļamistabā... Precēties bijusi Jekaterinas ideja – aktieris piekritis, „...jo Katja ir cilvēks, ar kuru gribu būt kopā un dalīties” .

Nikolajs Dobriņins atzīst, ka pēdējā laikā viņam patīk vienkārši pabūt dabā vai staigāt pa pilsētu un… barot klaiņojošus suņus. Viņš arī atskārtis – naudu nevajag krāt, bet pozitīvas emocijas gan. Nauda viņam ir devusi iespēju iegādāties zemi Piemaskavā, varbūt kādreiz tur sliesies viņa vasarnīca. Pagaidām tam nav laika un varbūt arī slinkums, līdzīgi kā nodoties citiem mājas darbiem, izņemot tīrīšanu ar putekļsūcēju, jo aktierim patīk, ja mājās ir skaisti. Jau bērnībā Dobriņinu aizrāvusi pavārmāksla, kārtīgi gatavot iemācījies, kad dēls bijis maziņš, un kādā intervijā viņš atzīst: „Ja nebūtu kļuvis par aktieri, droši vien būtu pavārs.”