Sipeniece nav sliņķe. Ja vajadzēs, audzēs cūkas un aitas

Baiba Sipeniece-Gavare dzimusi 1970. gada 21. februārī Jaunpilī. Ar sev raksturīgo humoru teic, viņai noveicies – piedzimusi normāliem vecākiem, nevis dzērājiem vai bomžiem. Ļaudis atceras, ka padomju laikā Jaunpils bijis rosīgs kolhoznieku ciemats ar aktīvu kultūras dzīvi –vietējā klubā regulāri uzstājušies galvaspilsētas aktieri, mūziķi, dzejnieki. Notikuši koncerti, balles un dzejas vakari. Jaunpilī darbojies bērnu dramatiskais pulciņš, kur piedalījusies arī mazā Baiba.

Tiktāl viss bijis ļoti skaisti, tikai mazajai Sipeniecei gaužām nepatikuši lauku darbi, kuros mamma dzinusi teju ar koku rokā. Arī nākotnes perspektīvas rādījušās nepievilcīgas. Jaunpilī bijusi vienīgi vidusskola ar lopkopības novirzienu, kur meitenes skolotas par slaucējām, bet zēni – par traktoristiem. Savukārt Baibu nevilinājusi ne slaucējas, ne zootehniķes karjera, meitene gribējusi kļūt par aktrisi. Jau agri viņai sagruvušas visas ilūzijas par laimīgo bērnību. Kad bijuši deviņi gadi, nomiris viņas mīļākais cilvēks pasaulē – tētis. Tad arī iemācījusies pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.

Kā kulaks uz acs

Sipeniecei tik ļoti gribējies izrauties no laukiem, ka pēc astotās klases beigšanas pametusi dzimto ciemu un devusies uz Valmieru, kur iestājusies Viestura vidusskolas teātra klasē. Tur gan vajadzējis nedaudz papūlēties, jo bijis konkurss – četri pretendenti uz vienu vietu. Tiekot skolā, Baiba jutusies kā uzvarētāja. Turklāt strauji cēlusies pašapziņa, jo no laucinieces kļuvusi par pilsētnieci.

Absolvējot teātra klasi, Baiba izlēmusi studēt aktiermākslu Daugavpilī, taču pilsēta ļoti neiepatikusies, un viņa drīz vien atteikusies no sava nodoma. Atgriežoties mājās, izjutusi kaut ko līdzīgu kraham. Lai glābtu situāciju, iestājusies Kultūras darbinieku tehnikumā, kas tolaik bijis patvērums daudziem radošiem cilvēkiem. Taču arī tehnikumā nav gājis spoži, jo riebies viss, kas tur mācīts. Konfliktējusi ar visiem pasniedzējiem pēc kārtas, līdz no tehnikuma izmesta. Atlaista ar pantu –kā kultūras darbam necienīga. Tiesa gan, pateicoties kursam, pieņemta atpakaļ.

Tagad var tikai minēt, kā būtu izvērsusies Sipenieces turpmākā dzīve, ja viņa nebūtu iepazinusies ar nākamo LNT veidotāju Andreju Ēķi. Tas noticis 1992. gadā, kad veidota avangardistiskā īsfilma „Ceļojums uz Tukumu”. Filmēties uzaicināta arī Baiba, kurai bija jākrīt ārā no mašīnas. Epizode filmēta vairākas reizes, un Sipeniece bijusi vienos zilumos.

Viņa atceras, ka filmēšanas laikā viņu uzrunājis kāds pustraka izskata cilvēks ar izspūrušiem matiem. Viņš apgalvojis, ka drīz viņam būšot sava televīzija un viņš aicināšot Baibu darbā. Tas pustrakais cilvēks bija Andrejs Ēķis, kas tiešām pēc kāda laika izveidoja televīzijas kanālu „Picca TV” un uzaicināja Baibu strādāt. Var teikt, ka Sipeniecei paveicās – viņa patrāpījās pareizajā laikā un pareizajā vietā.

Viņai nebija ne attiecīgas izglītības, ne pieredzes, toties bija uzdrīkstēšanās un dabas dots talants. Diez vai Sipeniecei būtu izdevies veidot karjeru tā laika konservatīvajā Latvijas Televīzijā. Visticamāk, tur viņu izsvilptu un noknābātu. Savukārt Ēķis veidoja savu televīziju pavisam atšķirīgu no LTV, tādu mazliet „kreizī”, un tur Sipeniece bija kā kulaks uz acs. Arī televīzijas skatītājiem viņa patika.

Pieci raidījumi dienā

Agrāk Sipeniece piedzīvojusi periodus, kad akūti trūcis naudas, taču nekad nav kritusi izmisumā. Arī tagad viņa par finansēm nebēdā. “Neesmu nedz sliņķe, nedz dzērāja, pacelšu dibenu, nopelnīšu, man neviens nebūs ne jāpazemo, ne jāpārdod, ne jāapvaino. Zinu, ka sliktākajā gadījumā varēšu iet dzīvot uz laukiem, audzēt kartupeļus, cūkas, aitas,” saka Baiba.

Reiz viņa apmeklējusi astroloģi, kas teikusi, ka Baibai visu mūžu vajadzēs strādāt, strādāt un strādāt. Kaut tāds paredzējums, visticamāk, nepriecinātu nevienu, astroloģe piebildusi, ka Sipeniecei tomēr esot paveicies, jo viņa strādājot savā jomā un nedarot nelaimīgu ne sevi, ne citus.

Var tikai piekrist astroloģes teiktajam un piebilst, ka darbs Baibai sniedz lielu gandarījumu. Turklāt dota iespēja piepildīt arī savas sievišķīgās vēlmes. Televīzijas raidījumos viņa greznojas visdažādākajās kleitās – gan atturīgi elegantās, gan pārsteidzoši košās. Rotājas ar kilogramiem kreļļu, gredzeniem un rokassprādzēm. Viņa gan baidās, ka kļūs vecāka un nepamanīs trauslo bezgaumības robežu, tādējādi kļūstot citiem par apsmieklu. “Tāpēc visiem esmu teikusi: ja redzat mani ģērbušos neatbilstoši savam vecumam, iesperiet man! Ja tas nelīdz, nošaujiet!”

Sākot kāzu vadīšanu, Sipeniece izvirzījusi dažus striktus noteikumus. Pirmkārt, viņa nebūs nekāda vedēju asistente, bet gan vedējmāte. Otrkārt, viņa to darīs kopā ar Valteru Krauzi. Pārskatot savu līdzšinējo pieredzi, Baiba atzīst, ka vadīt kāzas – tas ir psiholoģiski grūti. Reizēm viss iet kā smērēts, bet reizēm noiet greizi. Nākas piedzīvot radu intrigas, vecāku nesaprātīgus rīkojumus un viesu kritiku. Tie ir svētki ar priekiem un asarām. Daudzas jaunās sievas, kuras ir stāvoklī, tiek iespiestas korsetēs, un viņas ik palaikam jāizved ārā paelpot vai paraudāt. “Pēc kāzām atjēdzies morāli sagrauta, nedēļu esi bez spēka, un neglābj pat uzmundrinājuma vārdi,” spriež Baiba.

Tomēr vistrakākais darba posms viņai bijis „Dziesmu dueļa” laikā, kas izvērsies kā ārprātīgs amoka skrējiens. Kad Baiba bijusi stāvoklī, nolemts ierakstīt raidījumus pusgadu uz priekšu. Tikuši filmēti pat pieci raidījumi dienā. Vakaros bijusi tik pārgurusi, ka neesot spējusi ne runāt, ne citos klausīties. Tad atlicis vienīgi labi izgulēties, lai nākamajā rītā atkal būtu uz strīpas.

Ar revolucionāres raksturu

Sipeniece ir cilvēks, kas cenšas maksimāli ātri sasniegt iecerēto. Ko izlemj, to īsteno ar lielu aizrautību un entuziasmu. Paziņas teic, ka viņai piemīt apskaužamas darba spējas, dažkārt Baiba brīnās par tiem, kas nespēj viņai turēt līdzi. Sipenieces darbībai piemīt plaši apgriezieni, tāpēc viņai nepieciešama vieta, kur atvēzēties. Tajā pašā laikā ir diezgan bezpalīdzīga smalkās lietās, kur nepieciešama precizitāte, jo knibināšanās ap detaļām viņu tracina. Reizēm kaut ko izdara un tikai tad padomā, ko izdarījusi. Mēdz pārsteidzīgi izteikties un izmuldēt kaut ko lieku. Reizēm pāršauj pāri strīpai, tomēr spēj atzīt savas kļūdas un atvainoties.

Kaut gan Baiba pēc sava rakstura ir sirsnīgs un labestīgs cilvēks, viņa spēj iekost. Sipeniece nemaz neslēpj, ka ir pārāk karstgalvīga. Ja par kaut ko ir ļoti sašutusi, var dusmās uzsprāgt. Kādā intervijā viņa saka: “Esmu mēģinājusi ar sevi strādāt, bet kaut kā nesanāk. Pat ja vienā dienā dusmas noslāpēju, nākamajā tās laužas ārā ar dubultspēku.”

Savas intereses viņa spēj aizstāvēt pat ar spēka metodēm. Bijuši gadījumi, kad Baiba dusmās vienam otram pat ievilkusi pļauku. Paziņas gan teic, ka Baiba ar gadiem kļūstot arvien mierīgāka. Agrāk emocijas situšas daudz augstāku vilni – gan ar skaļu sajūsmu, gan skaļu nosodījumu.

Kādā intervijā Baiba atklāj, ka arī viņas mamma nav nekāds lēnais divplāksnis – viņai piemīt kurzemnieces ātrums, pirmās formulas jauda un milzīgs turbo. Laikam to pašu var teikt par Baibu. Ja Latvijā notiktu revolūcija, visticamāk, Sipeniece soļotu revolucionāru pirmajās rindās. Arī tagad viņa nestāv malā un reizumis piedalās protesta akcijās.

Pērn publiski paziņoja, ka vairs nevēlas sadarboties ar oligarhiem, un kopā ar Valteru Krauzi atteicās vadīt Aivara Lemberga rīkoto Ventspils Jūras svētku pasākumu. “Visu cieņu maigajām, tolerantajām latviešu sievietēm, es ar apbrīnu skatos, kā viņas iet pa dzīvi un ar kādu cieņu uztver likteņa triecienus. Manī laikam ir gana liels citu asiņu piejaukums, es nespēju mierīgi reaģēt,” tā Baiba.

Sipeniece mēdz būt spontāna un bieži rīkojas pēc principa „gribu un daru”. Šīs īpašības dēļ iekuļas dažādās nepatikšanās. Reiz iekāpusi paziņas mašīnā un nolēmusi gabaliņu pabraukāties. Ne sekundi neapdomādamās, pagriezusi slēdzeni un pilnā ātrumā ietesusies priekšā stāvošā automašīnā. Tobrīd nepaskatījusies, kādā stāvoklī atrodas ātrumkārba.

Cits gadījums. Skaisti sapucējusies un tērpusies jaunā bikšu kostīmā, viņa iegājusi puķu veikalā. Nopirkusi burvīgas kallas un devusies ārā no veikala. Tad kāja aizķērusies aiz sliekšņa, un no veikala izlidojusi ar visām kallām. Skaistais bikšu kostīms pārplīsis pa vīlēm, kallas nolūzušas, plaukstas nobrāztas, bet ceļi – pušu. Kāds vīrietis gribējis palīdzēt, bet ieraudzījis Sipenieci šādā paskatā, aizgriezies un sācis kratīties smieklos. “Lūk, dzīves mācība. Kad mums šķiet, ka esam pasaules centrs, kāds mūs iegrūž dzīves peļķē un noliek pie vietas,” secina Baiba.

Intervijā žurnālam „Santa” Baiba stāsta: “Ir cilvēki, kuri gāžas virsū karstiem pirts mūrīšiem, un ir tādi, kas negāžas. Es piederu pie pirmās kategorijas. „Apsaras” īpašnieks Ikars Keišs reiz izkurināja pirti un uzaicināja draugus pērties. Un viņš man nez kādēļ ļoti uzmācīgi atgādināja: “Nespiedies klāt pirts mūrītim, nespiedies pie sienām! Nekrīti!” Es pat sadusmojos – ko var ņemties! Un, kad kāpu lejā no lāvas, viņš vēl pēdējo reizi paspēja pateikt: “Uzmanīgi!” – un es piespiedu roku mūrītim. Nosmirdēja pēc apsvilušas karbonādes, un roka sadegusi! Man kļūst bail iegūt neveikla cilvēka slavu, kurš mūždien sapinas, klūp un apgāž priekšmetus, un dedzina rokas. Bet šī slava man lēnām top. Vienos Jāņos iegāzos pirtī ar pliku dibenu karstajos akmeņos.”

Ekstrēmie piedzīvojumi reizēm Baibu izprovocē uz filozofēšanu. “Par visu, kas dzīvē labs ir dots, cilvēkam jāmaksā. Un nauda ir tas mazākais, sīkums! Tāpat kā apdegusi roka.” Jāatzīst, ka Sipeniecei piemīt kāda īpašība, kas parasti nepiemīt muļķiem. Proti, viņa spēj pasmieties par sevi. Kad Baiba viesojās Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņā, viņa atcerējās vairākas dzīve epizodes, kuras iekrāsotas gan komiskos, gan traģiskos toņos.

Reiz viņa ar draudzenēm braukusi vilcienā, visas atradušās vilciena tamburā. “Kad piestājām stacijā Glūda, kas atrodas starp Dobeli un Jelgavu, pēkšņi dzirdu – viena no māsām kliedz – man somiņa izkrita! Tā kā stāvēju vistuvāk durvīm, izlēcu no vilciena, lai paņemtu somiņu. Kad vilciens jau sāka kustību, iemetu somiņu tamburā, Kristīne atvēra to un kliedza – maka nav! Neko darīt, skrēju meklēt maku. Sastāvs jau sāka uzņemt gaitu, kādu brītiņu skrēju pa šķembām, jo šķita, vēl nav īstais brīdis lēkt vilcienā. Pēkšņi ieraudzīju – stabs ar uzrakstu „ostonovka pervovo vagona” (pirmā vagona apstāšanās – krievu val.). Domāju – tūlīt ap to stabu aplīmēšos, tāpēc lēcu vilcienā iekšā. Kaut kas nogāja greizi, un es paripoju apakšā zem vilciena. Man virs galvas dimdēja sastāvs, un es sapratu – cik žēl, ka esmu tik jauna, skaista, tik maz piedzīvojusi, un tagad jāmirst. Gar acīm skrēja dzīves ainas, un tad pēkšņi jutu, ka spēcīga roka mani sagrābj un izvelk ārā no vilciena apakšas.”

Viss beidzies labi, bet Baiba tā arī neesot sapratusi, kas viņu izglābis. Pēc daudziem gadiem astrologs precīzi nosaucis gadu un dienu, kad viņas dzīve gandrīz ir aprāvusies. “Astrologs teica, ka mani izglābis sargeņģelis. Es ļoti bijīgi izturos pret šādām lietām. Viņš pieļāva, ka mani sargā mirušais tētis.”

Padomju audzināšana un stingrie tabu Baibu esot atturējuši no pāragras šiverēšanās ar puišiem, taču vēlāk tas noticis tik un tā. “Komplimentu ziņā esmu pat lutināta,” neslēpj Sipeniece. “Pašapziņai gāze visu laiku padota. Vīriešiem nepatīk kompleksainas sievietes. Nav tik svarīgi, vai tavi parametri atbilst iedomātam standartam, bet gan kā izturies pret dzīvi.”

Viņa domā, ka attiecībās ar vīriešiem totālas un neatgriezeniskas kļūdas savā dzīvē nav pieļāvusi. “Es nekad neesmu bijusi izteikta maita. Tomēr drusku maitai sievietei ir jābūt, jo citādi viņu sabradā,” uzskata Baiba. Turklāt viņa zina, kā jārīkojas gudrai sievietei – daudz kas jānoklusē un jāprot paredzēt notikumus vismaz vienu soli uz priekšu. Viņai pieticis drosmes saņemt visus savus spēkus un pārtraukt attiecības ar ļoti tuvu cilvēku, jo paredzējusi, ka iznākums nebūs viņai labvēlīgs.

“Ir vīrieši, kuri uzskata, ka mierīgi var atļauties šļūkt pa kreisi, kuriem vajag apliecināties, pa malu malām pamēģinot. Negribu lielīties, taču, tiklīdz esmu jutusi ko tādu, laiku netērēju. Ne gluži laidos, bet darīju zināmu, ka man tas nav pieņemami. Ar manu raksturu ir ļoti grūti piedot nodevību. Varu piedot visādus raksturus, asos gājienus, jo saprotu, ka cilvēki ir dažādi, bet nodevību – to gan ne!”

Deviņdesmitajos gados Baiba bija romāns ar mākslinieku Aivaru Vilipsonu, tomēr pēc kāda laika viņi šķīrās. “Es diezgan ātri sapratu, ka abi ar Grietas tēvu esam brīnišķīgi cilvēki, mums bija skaisti un neaizmirstami mirkļi, bet dzīvot kopā diemžēl nav iespējams. Labāk to saprast uzreiz nekā mānīt sevi.” Abi gan spējuši saglabāt labas un draudzīgas attiecības.

Žurnālam „Una” Baiba stāsta: “Esmu pateicīga liktenim un nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka tas ir bijis. Atļaušos būt vīzdegunīga, lai atzītu, ka biju tik stipra, lai nelolotu ilūzijas. Ir jādzīvo tālāk un nav jābojā sev, otram un trešajam dzīve, lai uztrauktos un ceptos, ka viss neiet pēc tava scenārija... Es vispār nevarētu pateikt kaut ko sliktu par kādu no savām iepriekšējām mīlām un dēkām, jo tas viss mani ir tikai bagātinājis un audzinājis. Ne uz vienu neesmu nedz dusmīga, nedz aizvainota, un ikvienam no šiem cilvēkiem esmu pateicīga, ka viņi bijuši tik laipni, ka pievērsuši man mirkli uzmanības un veltījuši daļu savas dzīves. Ar tādu domu ir jādzīvo. Patiesībā tas viss ir kalpojis tam, lai es satiktu tādu cilvēku, kāds man ir šobrīd.”

Baiba ir precējusies ar arhitektu Gati Gavaru, abiem ir sešus gadus veca meita Hermīne. Ģimenē aug arī Baibas meita no iepriekšējām attiecībām – 13 gadu vecā Grieta. Tā kā Sipeniece ir aktīvas rīcības cilvēks, viņai grūti ilgi nosēdēt bezdarbībā. Kad piedzimusi otrā meita Hermīne, viņa gadu nodzīvojusi pa mājām. Gads pavadīts rimti, taču tā beigās sakrājies tik daudz nerealizētas enerģijas, ka vīrs sācis Baibu mudināt doties uz darbu.

Sipeniece spriež, ka vīram ar viņu nemaz neesot tik viegli. Publiskajos pasākumos daudzi nākot klāt un sveicinoties tikai ar Baibu, ignorējot blakus stāvošo vīru. Sipeniece domā, ka jābūt pietiekami spēcīgam, lai to visu sagremotu un pieņemtu. “Viņš gremo, gremo un sagremo! Mūs glābj humors, lai gan ir situācijas, kad arī tas nepalīdz. Gatis ir viens no manas dzīves lielākajiem laimestiem, mēs neviens nezinām, kā būs tālāk, kā liktenis pagriezīsies.”

Pirms Gata viņa tikusies ar dažādiem dēkaiņiem un romantiķiem, taču Gatis esot pavisam citas struktūras cilvēks – viņš ar abām kājām stabili stāvot uz zemes. Blakus vīram viņa jūtas pasargāta, gluži kā aiz mūra. Bet kurš ģimenē ir galvenais? “Neviens,” apliecina Baiba. Abi atrodoties vienlīdzīgās pozīcijās. Tomēr abi neesot nekādi balodīši, kas draudzīgi dūdo. Dažreiz šķīst pat uguņi, tomēr vēlāk tiek atrasts kompromiss. “Reizēm cīnāmies, kurš teica pirmais, kurš otrais un kura taisnība uzvarēs. Man ar viņu ir bezgala interesanta dzīve, jo, lai nu kur var novērot vīrišķo un sievišķo mijiedarbību, šeit to var!”

Baiba ar Gati dzīvo Jūrmalā. Viņu mājas garāža izskatoties kā nomas punkts, tur esot viss iespējamais – riteņi, skrituļslidas, vējdēļi, laivas, buras, slidas, slēpes, katamarāni. Gatim sirdslieta esot burāšana, ik palaikam viņš izvizinot arī sievu.

Par saviem bērniem Baiba teic, ka Hermīne esot ļoti pastāvīga, pilnīgs pretstats vecākajai meitai Grietai, kas esot vējam pirmās pakāpes radiniece – ļoti gaisīga. Par viņu Baibai vienmēr esot nemierīgs prāts – vienmēr zvanot un prasot, lai zinātu, kas ar viņu notiek. Grieta esot pilnīgi no citas planētas, rakstot dzejoļus, grāmatas un visu to ilustrējot. Tādos mirkļos tiekot aizmirsts pilnīgi viss uz pasaules. Vērtējot savu lomu ģimenē, Baiba paziņo: “Es nekad negribētu būt mājsaimniece, ne par kādu naudu! Man ir vīrs, uz kuru es varu paļauties, taču nekad nav bijusi vēlme, lai viņš mani uzturētu.”

Ar vieglumu pa dzīvi

Reiz Baiba redzējusi sapni, ka mirst. Viņa nomirusi, un dvēsele cēlusies augšup. Savu ķermeni redzējusi no malas un jutusi, kā fiziski attālinās. Sajūtas bijušas eiforiskas. Tad ieraudzījusi skrienam savu meitu Grietu, kura paklupusi un sasitusi pieri. Baiba gribējusi steigties palīgā un mierināt, bet nespējusi – viņa taču mirusi. Ar to sapnis beidzies. Kad Baiba pamodusies un piegājusi pie Grietas gultiņas, sev par lielu pārsteigumu ieraudzījusi, ka meitai ir sasista un nobrāzta piere. Pirms gulētiešanas viss bijis kārtībā. Tīrā mistika.

Baiba uzskata, ka katrs ir atnācis uz šo pasauli ar kādu vēstījumu, kas viņam jāpaveic. Katram jāatrod savs veids, kā citiem būt noderīgam. Iespējams, tāpēc viņa nekad negaužas par savu dzīvi. “Pazīstu cilvēkus, kuriem dzīvē ir daudz labāki apstākļi par mani, taču viņi visu laiku īd, ka par maz un ka nav, un vispār dzīve ir sūds un cilvēki – cūkas. Man viņu žēl. Viņi nemāk priecāties par to, kas ir, tikai visu laiku kauc. Prieks var būt vienkārši par to, ka esi vesels, ka tavi bērni ir veseli. Bet vīrs pie sāniem „točna” nav tas galvenais, ar kuru tagad nu viss būtu dzīvē sakārtojies. Tā gan ir būtiska dzīves sastāvdaļa, atzīšos, man tas ir patīkams notikums. Varu tikai pateikties liktenim, ka esmu satikusi cilvēku, ar kuru Dievs mani savedis kopā.”

Viņai patīk dzīvot ar pilnu jaudu un ar vērienu svinēt dzīvi. “Ir jāsvin visi svētki un jubilejas, jo mēs neviens nezinām, cik gara būs mūsu dzīve,” spriež Sipeniece. “Kad rīkoju mājas svinības, vienmēr visu gatavoju pati, vienalga, cik cilvēku būs.”

Baibai ir viss, ko vien var vēlēties, – divi burvīgi bērni un jauks vīrs. Turklāt ir darbs, kas sniedz gandarījumu. Neko vairāk viņai nevajag. Vienīgi rullēt līdz pat vecumam, kuru viņa vēlas pieņemt ar pašlepnumu un mieru. “Pats galvenais – dzīvot viegli un ievērot ceļa zīmes,” domā Baiba.