Aizkapa dzīve - apziņas spēles vai realitāte?

Cik vien pastāv cilvēce, visās kultūrās un reliģijās aizkapa dzīves jēdziens ir bijis aktuāls. Nereti attieksme pret aizkapa dzīvi ir atšķirīga, piemēram, senie ēģiptieši pilnībā paļāvās uz dzīves turpinājumu pēc nāves, kur cilvēka ietekmei bija maza loma, taču daudz modernākā kristīgā ticība piedāvā izvēles variantus, turklāt ar noteikumiem: lūk, aizkapa dzīve paradīzē kā balva, lūk, aizkapa dzīve ellē kā sods.

Pēdējo gadsimtu laikā arī zinātne ir uzņēmusies vadošo lomu, lai noskaidrotu, kādas ir eksistences iespējas pēc fiziskā ķermeņa nāves. Viens no galvenajiem izziņas avotiem ir cilvēku liecības par Viņsauli, kuri atradušies uz nāves sliekšņa. Lai gan vairākums zinātnieku šos stāstus uztver kā smadzeņu darbības rezultātu (lasi – halucinācijas), ārkārtīga stresa, narkozes, skābekļa trūkuma un citu nopietnu traucējumu ietekmi, tomēr reti kurš gatavs tos galīgi noraidīt. Galu galā patlaban tie ir vistuvākā reālā atslēga, kas var palīdzēt atminēt lielo mīklu – dzīvi pēc nāves.

No skeptiska neiroķirurga – par ticīgo Viņsaulei

Amerikāņu neiroķirurgs Ebens Aleksanders no tēva pārmantojis ne tikai vārdu, bet arī ārsta profesiju, ko apguvis prestižajā Hārvarda Medicīnas skolā. Pēdējos 25 gadus viņš strādājis par pasniedzēju Hārvardā un citās universitātēs, sagatavojis vairāk nekā 150 publikāciju un uzstājies vairāk nekā 200 konferencēs. Viņam bijusi darīšana ar simtiem pacientu, kuru apziņa cietusi pēc nopietna samaņas zuduma vai komas. “Es saprotu, kas notiek cilvēka smadzenēs, kad viņš ir tuvu nāvei, un vienmēr ticēju, ka ir labs zinātnisks izskaidrojums ārpusķermeņa debesu ceļojumiem, ko aprakstīja tie, kas tik tikko izglābušies no nāves,” atzīst Aleksanders. “Smadzenes ir ne vien apbrīnojami sarežģīts, bet arī ārkārtīgi vārīgs mehānisms. Samazini skābekli, ko tas saņem, līdz minimumam, un tas izraisīs atbildes reakciju. Tāpēc mani nepārsteidza, ka cilvēki, kas pārcietuši nopietnu traumu, var atgriezties no saviem pārdzīvojumiem ar dīvainiem stāstiem. Bet tas nepavisam nenozīmēja, ka viņi patiešām ir ceļojuši kaut kur.”

Tāda bija neiroķirurga pārliecība vēl pirms četriem gadiem. Viss mainījās 2008. gada 10. novembrī, kad Ebens Aleksanders pamodās ļoti agri no rīta ar neizsakāmi spēcīgām galvassāpēm un drīz nonāca komā. Slimnīcā, kur viņš pats reiz bija strādājis, ārsti konstatēja, ka kolēģis saķēris ļoti retu bakteriālo meningītu, ar ko visbiežāk saslimst jaunpiedzimušie. Viņa izredzes atlabt strauji saruka ar katru dienu. “Septiņas dienas es gulēju dziļā komā, mans ķermenis neatsaucās, manu smadzeņu augstākā līmeņa funkcijas bija pilnībā izslēgtas. Tad, septītās dienas rītā, kad ārsti jau apsvēra, vai nepārtraukt ārstēšanu, es atvēru acis,” atceras neiroķirurgs Aleksanders. “Nav zinātniska izskaidrojuma šim faktam, bet tāds tas bija: kamēr mans ķermenis bija komā, mans prāts – mana apziņa, iekšējais es – bija dzīvs un vesels. Kamēr uzbrūkošās baktērijas bija padarījušas manas smadzeņu garozas neironus pilnībā neaktīvus, mana no smadzenēm brīvā apziņa ceļoja pa citu, plašāku universa dimensiju: pa tādu dimensiju, kas man pat sapņos nebija rādījusies, kuru mans vecais, pirmskomas es būtu izmetis mēslainē, jo tas vienkārši nebija iespējams. Bet tā eksistē!” tagad apgalvo Ebens. “Un tas, ko es redzēju un uzzināju, pavēra man jaunu pasauli burtiskā nozīmē, pasauli, kur mēs esam kaut kas vairāk nekā tikai mūsu smadzenes un ķermeņi, kur nāve nav apziņas gals, bet drīzāk posms bezgalīgā un neizmērojami pozitīvā ceļojumā.”

Paradīze eksistē: daktera pēcnāves pieredze

Ateists neiroķirurgs pret savu gribu kardināli mainīja savu pasaules uzskatu, jo “komā piedzīvoja kaut ko tik fundamentālu, kas deva zinātnisku pamatojumu ticēt apziņai pēc nāves”.

Ebens Aleksanders atceras, ka ticies ar brīnišķīgu, zilacainu sievieti “lielos, pūkainos, rožaini baltos mākoņos”, kur bijušas arī “vizošas būtnes”. “Putni? Eņģeļi? Šie vārdi radās vēlāk, kad es pierakstīju savas atmiņas. Bet neviens no šiem vārdiem neizsaka šo būtņu būtību, kas bija pavisam atšķirīga no jebkā, kas pazīstams uz šīs planētas. Viņas bija daudz attīstītākas. Augstākas formas.” Ārsts spilgti atceras vēl šādu epizodi: “Kolosāls un skaļi dunošs, kā slavas dziedājums. Tas skanēja no augšas, un es brīnījos, vai to rada spārnotās būtnes. Skaņa bija taustāma un gandrīz materiāla, līdzīgi lietum, ko var sajust uz ādas, bet kas nesamērcē.”

Ebenam Aleksanderam neticami paveicās – viņš pilnībā atlaba. Viņa vecākais dēls ieteica uzreiz pierakstīt visu, ko tēvs spēj atcerēties par savu komas ceļojumu, pirms pētīt līdzīgas pirmsnāves pieredzes, studēt fiziku vai kosmoloģiju. Neiroķirurgs tā arī darīja un sešās nedēļās pierakstīja visu, ko atcerējās. Šis teksts 20 000 vārdu apjomā kļuva par pamatu viņa šoruden iznākušajai grāmatai Pierādījums paradīzei: neiroķirurga ceļojums Viņsaulē.

Viņa stāsts piedāvā jaunu realitātes un cilvēka apziņas izpratni. Analizējot savu pieredzi, Aleksanders paredz modernās zinātnes un garīguma samierināšanos kā dabisku rezultātu. “Es apzinos, cik neparasti, cik atklāti neticami tas viss izklausās. Esmu strādājis par neiroķirurgu desmitiem gadu vairākās respektablās medicīnas institūcijās mūsu zemē. Ja kāds, pat ārsts, izstāstītu šādu gadījumu pirms manis paša pārdzīvotā, es būtu pilnīgi pārliecināts, ka viņš atrodas maldu varā,” atzīst Ebens.

Pirmsnāves sajūtas daudziem ir līdzīgas

Kad neiroķirurgs Ebens Aleksanders pēc komas ceļojuma sāka lasīt literatūru par pirmsnāves sajūtām, ko bija izjutuši citi pacienti, viņš bija satriekts, cik daudz līdzību atklājās.

Pirmais pētnieks, kas pievērsa nopietnu uzmanību pārdzīvotām pirmsnāves sajūtām un apkopoja daudz statistikas, bija amerikāņu ārsts un psihologs Reimonds Mūdijs. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados viņš apkopoja aptuveni 150 cilvēku stāstus par ceļojumiem ārpus ķermeņa. Šo fenomenu Mūdijs nodēvēja par tuvās nāves pieredzi (angliski – Near-death experience, NDE) un savus atklājumus publicēja grāmatā Dzīve Pēc Dzīves (1975), kas kļuva par bestselleru.

Par tuvās nāves pieredzi sauc gadījumu, kad cilvēks uz nāves sliekšņa it kā iziet no sava ķermeņa un ceļo caur laiku un telpu, šajā procesā iegūstot jaunas garīgas atklāsmes, tad atgriežas savā fiziskajā ķermenī, lai atgūtos no nesamaņas. Vairākums šo gadījumu notikuši, kad pacientam iestājusies klīniskā nāve, bet viņš no tās izglābts. Lēš, ka 9–18% no cilvēkiem, kas bijuši tuvu nāvei, izjutuši pirmsnāves pieredzi. Saskaņā ar ASV sabiedriskās domas pētījumu institūta veikto aptauju 1992. gadā aptuveni astoņi miljoni amerikāņu apgalvo, ka pārdzīvojuši pirmsnāves sajūtu fenomenu. Mūsdienās šo parādību pēta ne vien klīniskā medicīna, bet arī psiholoģija, parapsiholoģija, psihiatrija.

Kopš 1981. gada darbojas arī Starptautiskā tuvās nāves pieredzes pētījumu asociācija. Daudzie asociācijas rīcībā esošie zinātniskie pētījumi liecina: pirmsnāves pieredzes modelis ir konsekvents visas pasaules cilvēkiem neatkarīgi no viņu dzimuma, vecuma, kultūras saknēm, reliģiskās piederības un citiem faktoriem. Tuvās nāves pieredzes aprakstus var atrast arī vēsturiskās liecībās no citiem gadsimtiem. Viens no agrākajiem piemēriem ir epizode sengrieķu filozofa Platona darbā Republika (4. gadsimtā pirms Kristus), viņš piemin kādu kareivi, kas stāsta par savām sajūtām uz nāves sliekšņa.

Gaismas tunelis un citi ārpusķermeņa piedzīvojumi

Tuvās nāves pieredzes pētnieki ir noteikuši vairākus elementus vai pārdzīvojumus, kas raksturīgi vairākumam šo stāstu. Tomēr katrs gadījums ir individuāls, un atsevišķi elementi var būt vai nebūt, veidojot savu, unikālu, pieredzi.

Viens no visbiežāk sastopamajiem elementiem, ar ko daudziem pacientiem sācies ceļojums uz Viņsauli, ir ķermeņa pamešana – sajūta, ka dvēsele (esības apziņa) iziet no ķermeņa un paceļas augšup. Izcilais britu komiķis Pīters Sellers, kas izjuta tuvās nāves pieredzi pēc sirdstriekas, atcerējās: “Jutu, ka atstāju ķermeni. Es vienkārši izslīdēju no sava auguma un redzēju, kā tas tika aizvests uz slimnīcu. Devos tam līdzi. Es nebiju nobijies vai tamlīdzīgi, jo jutos labi; tas bija mans ķermenis, kam bija problēmas.”

Ļoti bieži no ķermeņa izslīdējusī dvēsele no augšas nolūkojas, kā mediķi pūlas to atdzīvināt un piederīgie krīt izmisumā. Detaļas, ko šie pacienti pēc tam nereti min, nevar citādi izskaidrot kā tikai ar apziņas iziešanu no ķermeņa. Piemēram, kāda sieviete smalki aprakstīja ķirurģisku instrumentu, ko viņa nekad agrāk nebija redzējusi, kā arī viņa nevarēja dzirdēt sarunu, kas norisinājās, kad viņa gulēja vispārējā narkozē. Citam pacientam, kas bija bezsamaņā, sanitārs bija izņēmis zobu protēzi. Vēlāk pacients atpazina sanitāru un palūdza atdot viņa protēzi.

Arī slavenā Holivudas aktrise Goldija Houna kādā intervijā pieminēja savu tuvās nāves pieredzi. Jaunībā viņa kopā ar draugiem cieta smagā auto katastrofā. Viņa atceras: kamēr bijusi bezsamaņā, viņa esot nolūkojusies uz sevi no augšas un vērojusi, kā mediķi cenšas viņu atdzīvināt. Aktrise arī atcerējās, ka redzējusi spožu gaismu un ka viņai kāds teicis – viņas laiks vēl nav pienācis.

Bieži vien pacientiem spilgtā atmiņā palicis ceļojums cauri tunelim – viņi it kā tikuši ierauti tumšā tunelī un ārkārtīgā ātrumā cauri tam nonākuši zeltaini baltas gaismas valstībā. Neraugoties uz mežonīgo ātrumu, nevienam nav bijis baiļu vai panikas izjūtas. Nereti dvēseli pārņēmusi tieši patīkama sajūta, ka laiks un telpa ir viens veselums, nevis atdalītas dimensijas – kā uz Zemes. Daudziem, par spīti tam, ka ķermenis ir komā, saasinājusies redze, oža, garša un tauste, un pēc atgriešanās no turienes viņi spēja aprakstīt krāsas un mūziku, kas uz Zemes nav sastopama.

Parasti šie cilvēki arī redz kā panorāmu vai filmu visu savu iepriekšējo dzīvi – visu savu līdzšinējo pieredzi vienlaikus, tomēr tādā formātā, kas nav mums izprotams. Šā dzīves pārskata laikā cilvēki var apzināties, kā viņu izvēlētais ceļš ir ietekmējis viņus pašus un citus. Parasti viņu galvenā sajūta ir, ka mīlestība dzīvē ir visnozīmīgākā.

Visaptveroša mīlestība un gaismas būtnes

Veiksmīgākajiem ceļotājiem Viņsaulē izdodas sastapties ar būtnēm, kas izstaro gaismu, kā arī ar saviem mirušajiem tuviniekiem vai draugiem. Kaut arī gaisma, ko šīs būtnes rada, ir spožāka par visu, kas redzēts uz Zemes, to tomēr var uzlūkot bez diskomforta. Starojošās būtnes iedveš mīlestību un mieru. Cilvēki nereti tās asociē ar Dieva, eņģeļa vai cita reliģiska tēla izpausmi. Reimonds Mūdijs piebilst, ka ziņojumi par gaismas būtnēm ir dažādi un “šķiet, lielā mērā atspoguļo cilvēka reliģisko pamatu, izglītību vai ticējumus”.

Bieži vien gaismas būtnes vai mirušās dvēseles sasveicinās ar cilvēka garu, un visi savstarpēji cits citu atpazīst, kaut arī nav fiziski redzami. Tenisiste Lorelīna Mārtina, kas piedzīvoja pirmsnāves pieredzi vienkāršas ķirurģiskas operācijas laikā, savā atmiņu grāmatā Meklējot Mājas atceras: “Es apjautu daudzus garus. Viņi apņēma mani, apskāva un atbalstīja manā ceļojumā ar savu laipnību, zināšanām un vadību. Jutu, ka viens no tiem tuvojas man no labās augšpuses. Šī labi zināmā klātbūtne izcēlās pārējo vidū, un manas jūtas pārvērtās tīrā priekā, kad es atpazinu savu 30 gadus veco svaini, kurš pirms septiņiem mēnešiem bija miris ar vēzi. Mana būtība virzījās sastapt viņa būtību. Es nevarēju viņu saskatīt ar acīm vai sadzirdēt ar ausīm, bet instinktīvi zināju, kas tas ir Vils.”

Sastaptie gari cilvēkiem nereti ļauj uzzināt informāciju, kas viņiem palīdz saprast to, kas iepriekš šķitis noslēpums. Kaut kādā veidā šie cilvēki saprot, ka viņu laiks mirt vēl nav pienācis. Vai nu garīgā būtne informē, ka viņiem palikuši nepabeigti darbi uz Zemes, vai arī viņi nonāk līdz robežai savā ceļojumā, kur jāizlemj – vai viņš paliek šeit vai atgriežas uz Zemes.

Pēc lēmuma atgriezties parasti šie cilvēki tiek atdzīvināti un izveseļojas – pat no bezcerīgām kaitēm. Viens no pēdējo gadu neticamākajiem tuvās nāves pieredzes gadījumiem notika ar indieti Anitu Mardžani no Honkongas. Viņai tika konstatēts vēzis (Hodžkina limfoma), un 2006. gadā viņa nonāca slimnīcā vēža pēdējā stadijā, ārkārtīgi smagā stāvoklī. “Ārsti teica: man atlikušas aptuveni 36 stundas, ko dzīvot,” atceras Anita. Kad viņas dvēsele izslīdēja no ķermeņa, viņa spēja uztvert visu, ko blakus telpā ārsti runāja ar viņas ģimeni. Anita savā ceļojumā izjuta milzīgu mīlestību un citu būtņu klātbūtni. “Mani ieskāva daudzas būtnes, tostarp mans tēvs un mana labākā draudzene, kas pirms diviem gadiem nomira no vēža. Es nepazinu citas būtnes, bet zināju, ka viņi ļoti mīlēja mani un aizsargāja. Es sapratu, ka viņi bija šeit visu laiku, pat tad, kad es to neapzinājos,” stāsta Anita. “Skaidrība bija apbrīnojama! Es sapratu, kāpēc man ir vēzis, kāpēc cilvēki saņem to, ko saņem, un sapratu, ka dzīve ir dāvana, bet mēs to neapzināmies. Sapratu, ka mēs tiekam ļoti, ļoti mīlēti, nav svarīgi – kā.”

Pats lielākais brīnums – kad Anitai nācās izvēlēties – palikt vai atgriezties, viņa atgriezās, jo būtnes solīja, ka viņa izveseļosies. Un viņa patiešām neticami ātri atlaba. Neskaitāmajās pārbaudēs ārsti nespēja atrast vairs nevienu vēža šūnu! Anita atzīst, ka nav reliģiska, netic ne paradīzei, ne ellei, “tomēr šis ir stiprinājis manu ticību garīgumam un pēcnāves dzīvei, un mūsu pašu augstākās esamības (dvēseles) spēkam”.

Ļoti daudzi, kas skatījuši Viņsauli, atgriežoties nolemj mainīties un mainīt savu dzīvi. Kā atzīmē Reimonds Mūdijs grāmatā Dzīve pēc Dzīves, viņi parasti kļūst daudz labsirdīgāki, cēlsirdīgāki un mazāki materiālisti.

Gari grib sazināties un dod zīmes

Lai gūtu apstiprinājumu dzīvei pēc dzīves un ieskatu garu pasaulē, nav obligāti jākrīt komā vai jāpiedzīvo klīniskā nāve. Kad mēs neejam pie gariem, viņi nāk pie mums.

Jau kopš seniem laikiem cilvēki ievērojuši un laika gaitā apkopojuši zīmes, kas liecina par kāda mirušā tuvinieka vai pavisam sveša cilvēka gara klātbūtni. Ko šis gars vēlas un kā ar to komunicēt, ir jau cits jautājums, bet katram derētu zināt elementārākos paņēmienus, kā gari cenšas ar mums sazināties.

Ļoti bieži gari apciemo mūsu sapņus (vai murgus), un, iespējams, sapņi ir universālākais medijs, kā gari nosūta mums kādu ziņu. Jāprot tos tikai iztulkot. Uzskata, ka šādu sapni no parasta var atšķirt pēc vairākām pazīmēm. Tas vienmēr ir krāsains, tam ir hronoloģiska vai vismaz loģiska secība, tas satur kādu ziņu vārdiskā, telepātiskā vai fiziskā formā, tas atstāj emocionālu ietekmi (apjukumu, laimes vai miera sajūtu, bailes).

Laika gaitā cilvēki gara vai spoka klātbūtni asociējuši arī ar drebuļiem vai aukstuma sajūtu kādā konkrētā vietā. Piemēram, mierīgi lasot savā istabā, cilvēkam pēkšņi rodas ledaina sajūta uz kakla, kaut arī ārā ir karsta vasara. Šo fenomenu izskaidro ar to, ka gari neizstaro siltumu, faktiski viņi to absorbē, un, kad gars to absorbē no kaut kurienes, tur paliek auksta vieta. Uzņemto siltumu gari izmantojot, lai pārvietotos vai dotu citas zīmes.

Par garu klātbūtni liecina arī uzmācīga sajūta, ka tiekat vērots. Tiesa, tādu joku var bieži izspēlēt arī paša prāts, bet, ja šī novērošanas sajūta rodas pēkšņi, kad dziedi, lasi grāmatu vai esi koncentrējies uz kaut ko pavisam nesaistītu, vari būt drošs, ka neesi viens! Retu reizi gadās arī, ka gari ļauj nojaust par sevi, izdodot skaņas: runas, smieklus, raudas. Saka: parasti to var sagaidīt no spokiem – būtnēm, kas nav šķērsojušas pasauļu robežu atšķirībā no gariem. Spoki neapzinās, ka ir miruši, vai arī nav pabeiguši kādas lietas uz Zemes, tāpēc var komunicēt diezgan satraucošā veidā, savukārt gari tikai apciemo savus tuviniekus un vēlas tiem nodot kādu ziņu. Arī priekšmetu pārvietošana ir iecienīts spoku paņēmiens – gari to reti izmanto, jo zina, ka tas biedē mūs. Taču reizēm ziņa ir tik svarīga, ka gari pa kluso maina priekšmeta vietu vai to vispār aizvāc. Tad ir svarīgi saprast šā priekšmeta nozīmi – ar ko tas svarīgs cilvēkam, un kā saistīts ar mirušo tuvinieku.

Diezgan mulsinoša zīme ir arī smaržas, kas saistās ar atmiņām par mirušo radinieku. Ļoti daudzi cilvēki, ar kaut ko mierīgi nodarbojoties, pēkšņi sajutuši spēcīgu pazīstamā odekolona vai cigarešu smaržu, ko saprātīgi nevar izskaidrot. Austrāliešu žurnāliste Antonella Gamboto-Bērka, kas sarakstījusi pasaulslaveno apceri par pašnāvību Pilns aptumsums pēc tam, kad pašnāvību izdarīja viņas mīļotais vīrietis un brālis, atceras: “Naktīs es bieži gulēju gultā un elsoju. Divos vai trijos, arvien vēl būdama nomodā, streipuļoju uz vannas istabu. Aiz durvīm jutu nepārprotamu cigarešu aromātu. Es veltīgi meklēju, no kurienes tas nāk. (Mājā neviens nesmēķēja, es atmetu smēķēšanu jau 1998. gadā.) ..Man šķita, ka es zaudēju prātu, un es to nevienam neteicu. Kādu vakaru mana dzīvokļa kaimiņiene iejautājās, vai esmu atsākusi smēķēt. Viņa teica: – Tas ir savādi, jo vakarā varu sajust cigarešu dūmus, kas plūst no apakšstāva. Viņvakar, kad nācāt augšā, jutu, ka pēc dūmiem ož jūsu drēbes un mati.”

Ticamas un neticamas zīmes

Protams, ka garu zīmes prātīgam cilvēkam parasti vispirms liek apšaubīt savu veselo saprātu vai meklēt notiekošajam reālus izskaidrojumus. Varbūt tāpēc elektrības laikmetā gari ķērušies pie nepārprotamākām zīmēm? Mūsdienās viens no parastākajiem garu signāliem ir elektriskās gaismas raustīšanās vai spuldzes pārdegšana. Protams, ne jau vienmēr, kad mājās izdeg spuldzīte, vainojami gari. Taču, ja tas notiek regulāri vai zīmīgos momentos vai arī, pārbaudot spuldzīti, pēkšņi izrādās, ka tā ir darba kārtībā, gara klātbūtne ir ļoti iespējama. Tas attiecas arī uz dažādām elektroprecēm un iekārtām (radio, televizors, mikroviļņu krāsns u. c.), kas var pašas no sevis ieslēgties un izslēgties. Pēkšņi ieslēdzas televizors – kāpēc? Varbūt tā bija mirušā vectēva iemīļotākā pārraide?

Pirms 20 gadiem man pazīstamu cilvēku lauku mājā kādu laiku dzīvoja draugs, vācietis Edijs, kas reizēm arī rosījās pie plīts un gatavoja gardas maltītes pēc vācu receptēm. Viņš nomira pēkšņi Rīgā ar sirdstrieku, un pēc kremācijas Edija dēls viņa pelnu urnu aizveda uz Vāciju. Un tad arī sākās mistiskas zīmes virtuvē: grabēšana, šķindēšana u. tml., kas saimniecei katru reizi lika šausmināties: “Atkal Edijs spokojas!” Reiz, virtuvē ieturot maltīti, viņa vīram stāstīja, ka no rīta atkal bijusi spokošanās. Tas sāka skaļi smieties, kad pēkšņi ar skaļu blīkšķi iedegās gaisma gāzes plīts cepeškrāsnī! (Cepeškrāsns, starp citu, nedarbojās jau vairākus gadus, tās vietā tika lietota elektriskā.) Saimnieks momentāni apklusa, kļuva bāls un pēc tam sarkans. Vēlāk viņš Vācijā satika Edija draugu, kurš stāstīja, ka Edijs ļoti neesot gribējis atgriezties Vācijā...

Taču ir arī zīmes vai simboli, kam cilvēki parasti nepievērš to vērību, ko gari no viņiem sagaida. Jābūt ļoti vērīgam, lai apjaustu, ka kāda dabas parādība vai par pazudušu uzskatītas lietas atrašana, vai kāda īpatnēja sagadīšanās un tamlīdzīgi notikumi ir kāda gara saudzīgs vēstījums. Nereti tas var būt arī diezgan ekscentrisks paziņojums, kā, piemēram, gadījās amerikāņu aktierim Vinsentam Praisam. Viņš lidoja no Holivudas uz Ņujorku 1958. gada 15. novembrī. Ceļojuma laikā aktieris lielākoties bija iegrimis kāda franču romāna lasīšanā, bet kādu brīdi arī vienkārši lūkojās ārā pa iluminatoru. Sev par šausmām viņš ieraudzīja uz kāda mākoņa ar milzīgiem, spožiem burtiem uzrakstu: “Tīrons Pauers ir miris”. “Tas bija šausmīgs šoks, es sāku šaubīties par savu saprātu, kad apjautu, ka neviens cits lidmašīnā, visticamāk, to neredzēja, bet dažas sekundes tas noteikti bija tur, kā milzīgs teletaips, žilbinoši izgaismots mākoņos,” atcerējās Praiss. Kad viņš Ņujorkā izkāpa no lidmašīnas, pirmais, ko viņam paziņoja – ka viņa tuvs draugs, 44 gadus vecais aktieris Tīrons Praiss, ir pēkšņi miris ar sirdstrieku pirms pāris stundām.

Un nenoliedzami, ka visos laikos visneticamākās un visstrīdīgākās zīmes no Viņsaules ir bijušas parādības: gari un eņģeļi, kas parādās, lai aizsargātu, un spoki, kas biedē vai vismaz dara zināmu, ka viņi ir šeit! Tie šķiet spoku stāsti, vai ne? Bet ja par to stāsta nopietni, uz briesmu lietām nepavisam nefokusēti cilvēki? Piemēram, nesatricināmais britu premjers Vinstons Čērčils? Otrā pasaules kara laikā viņš bija vizītē ASV un nakšņoja Baltajā namā, kad savā (pareizāk sakot, agrākā prezidenta Ābrama Linkolna) guļamistabā to apmeklēja Linkolna rēgs. Stāsta, ka Čērčils nākamajā dienā lūdzis ierādīt viņam citu istabu. Vai, piemēram, roka leģenda Miks Džegers. Kad viņš ar ģimeni atpūtās savā brīvdienu mājā Francijā, viņus pārbiedēja sievietes spoks, kas turēja rokās pašas galvu. Papētot vēsturi, ticama šķita iespēja, ka rēgojās mājas agrākā īpašniece, kas mirusi Franču revolūcijas laikā.

Fiziķis: paradīzes nav, tās ir pasakas!

Visos laikos tomēr bijuši arī ļaudis, kuru attieksme pret pēcnāves dzīvi nav raksturojama pat kā veselīga skepse, tas ir pilnīgs un galīgs noliegums. Viens no mūsdienu slavenākajiem fiziķiem, kosmologiem – Stīvens Hokings – nesen satrieca sabiedrisko domu ar kategorisku paziņojumu: “Es uzskatu smadzenes par datoru, kas pārtrauks darboties, kad tā detaļas sabojāsies. Salūzušiem datoriem nav ne paradīzes, ne pēcnāves dzīves, tā ir pasaka cilvēkiem, kas baidās no tumsa.”

Kamēr zinātnieki meklē atbildes fizikā un kosmosā, lai izskaidrotu universa rašanos, kārtību un to, vai tajā ir vieta Viņsaulei, mediķi turpina tās meklēt pašā cilvēkā. Apjomīgs pētījums tika sākts 2008. gadā – britu un amerikāņu ārsti no 25 slimnīcām nolēma pētīt 1500 izdzīvojušo pacientu piedzīvoto brīdī, kad viņu sirdsdarbība bija apstājusies. Pašlaik uzskata, ka vidēji 10–20% šādu pacientu atklāj, ka viņu apziņa visu laiku bijusi dzīva un ko viņi piedzīvojuši. Pētījuma laikā reanimācijas telpās tika izvietoti īpaši attēli, kurus var saskatīt tikai no griestiem (bieži vien šādi pacienti atceras, ka vērojuši savu ķermeni un mediķus no augšas). Mediķu komanda analizēja šo pacientu smadzeņu aktivitāti un izjautāja, vai viņi redzējuši telpās novietotos attēlus. “Ja neviens nebūs redzējis šos attēlus, tas apliecinās, ka šīs pieredzes ir ilūzijas vai nepatiesas atmiņas. Tā ir mistērija, ko mēs tagad varam izpētīt zinātniskā pētījumā,” skaidroja Sems Parnijs, kura vadībā norisinājās trīs gadu ilgais projekts Apziņa atdzīvināšanas laikā.

Parnijs strādā par intensīvās aprūpes ārstu, un savā ikdienas darbā viņam radusies pārliecība, ka zinātne nav pienācīgi pētījusi to, ko cilvēki piedzīvojuši, esot tuvu nāvei. “Nāve nav kāds konkrēts brīdis. Tas ir process, kas sākas, kad sirds beidz pukstēt, plaušas pārstāj strādāt un apstājas smadzeņu darbība, tas ir medicīnisks stāvoklis, ko sauc par sirdsdarbības apstāšanos, kas no bioloģiskā viedokļa ir sinonīms klīniskajai nāvei. Tad seko laika brīdis, kas var ilgt no dažām sekundēm līdz stundai un vairāk, kad reanimācijas mediķiem var izdoties atjaunot sirdsdarbību un atgriezt miršanas procesu,” precizē Parnijs. “Ļoti maz ir zināms par miršanas subjektīvo pārdzīvojumu, par cilvēka prāta dabu un tā iznākumu klīniskās nāves laikā.”

Pašlaik interesenti ar lielu nepacietību gaida AWARE pētījuma rezultātu apkopojumu Parnija jaunajā grāmatā Izdzēšot nāvi: zinātne, kas pārveido dzīves un nāves robežas, kas iznāks nākamā gada februārī. Bet viens jau tagad ir skaidrs, kā saka Sems Parnijs: “Tuvās nāves pieredzes galvenā nozīme ir prāta un smadzeņu saistības izpratnē, kas joprojām ir diskusiju temats mūsdienu filozofijā, psiholoģijā un neirozinātnē.”

Inguna Mukāne/Foto: Shutterstock