Vispirms pazuda skatlogi, pēc tam - pircēji. Kāpēc leģendārā "Sakta" palikusi tikai atmiņās?

Šodien tur vairs nav slavenā suvenīru veikala. Taču teikt, ka "Sakta ir pazudusi", arī nebūtu precīzi. Ir pazudis veikals — ar skatlogiem, dāvanām, dzintaru, keramiku un padomju Rīgas sajūtu. Bet pati ēka ir palikusi.

Šī māja pastāvēja jau ilgi pirms veikala. Ēka Brīvības ielā 32 tika uzcelta 19. gadsimtā kā īres nams. Avotos minēts, ka tā saistīta ar arhitektu Heinrihu Karlu Šelu, vienu no sava laika ievērojamākajiem Rīgas arhitektiem.

Vēlāk, 1912. gadā, ēka tika pārbūvēta pēc Mārtiņa Ņukšas projekta. Tā nebija nejauša tirdzniecības vieta, bet gan solīds pilsētas nams pašā Rīgas centrā — pie rosīga krustojuma, netālu no parka, stacijas, bulvāriem un cilvēku plūsmas.

Šīs ēkas pirmais stāvs vienmēr bija vērsts pret pilsētu. Tajā atradās telpas, kurās varēja ieiet jebkurš garāmgājējs. Tieši tāpēc padomju laikā šī vieta ideāli piemērojās dāvanu un suvenīru veikalam.

1964. gadā šeit tika atvērts veikals "Sakta". Nosaukums tika izvēlēts simboliski: sakta — tradicionāla latviešu sakta (broša), rotaslieta, kas saistīta ar tautastērpu un latviešu kultūru. Veikalam, kuram bija jāatspoguļo "latviskais" — suvenīri, amatnieku darinājumi, dāvanas, dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmeti — šāds nosaukums bija ļoti trāpīgs.

Padomju Rīgā "Sakta" ātri vien kļuva ne tikai par veikalu. Tā bija vieta, kur devās pēc dāvanas "ar raksturu" — nevis pēc nejaušas lietas, bet pēc kaut kā tāda, ko varēja pasniegt viesim, radiniekam, kolēģim vai cilvēkam no citas pilsētas. Šeit meklēja dzintaru, keramiku, tekstilu, tautas amatnieku izstrādājumus, pastkartes, suvenīrus un nelielus priekšmetus, kas simbolizēja Latviju — tās rakstus, materiālus, gaumi un amatniecību.

Tūristiem "Sakta" bija gandrīz obligāts pieturas punkts. Vietējiem — veikals īpašiem gadījumiem. Padomju ikdienā, kur daudz kas bija vienveidīgs un deficīts, šādas vietas īpaši palika atmiņā. "Saktas" skatlogi izskatījās svinīgāki nekā parastā tirdzniecība. Tur bija sajūta, ka ir izvēle, lai gan pēc mūsdienu standartiem tā varētu būt bijusi diezgan pieticīga. Tur bija iepakojums, dāvanas, pilsētas centrs, kustība un gaidas pēc kaut kā skaista.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mainījās pati tirdzniecība. Parādījās jauni veikali, privātās bodītes, tirdzniecības centri, suvenīru punkti Vecrīgā. Tas, kas kādreiz padarīja "Saktu" īpašu, vairs nebija retums. Dzintaru, linu, keramiku un dāvanas ar latvisku kolorītu varēja iegādāties jau daudzviet. Vecais formāts pakāpeniski zaudēja savu agrāko nozīmi.

Veikals ir pazudis, bet nosaukums — palicis. Tā, iespējams, ir vissvarīgākā "Saktas" stāsta detaļa. Parasti pēc veikala slēgšanas pilsēta ātri aizmirst izkārtni.

Šoreiz notika citādi. Ēku turpināja saukt par "Saktu", un vēsturisko uzrakstu uz fasādes nolēma atjaunot un saglabāt. 2024. gadā tika ziņots par darbiem, lai atjaunotu vēsturisko nosaukumu uz ēkas. Tas ir rets gadījums, kad atmiņa par veikalu izrādījusies spēcīgāka par pašu veikalu.

Šodien šajā ēkā vairs nav vienas lielās "Saktas" tās agrākajā nozīmē. Tur darbojas dažādas organizācijas un iestādes. Viena no redzamākajām ir "Latvijas Pasta" "Saktas" pasta centrs Brīvības ielā 32. Tāpēc daudzi rīdzinieki joprojām dodas "uz Saktu", taču vairs ne pēc suvenīriem, bet gan pasta lietu kārtošanai.

2026. gadā ēkai parādījās vēl viena jauna funkcija: tika atvērts pirmais Latvijā dienas hospisa aprūpes centrs. Centrs paredzēts cilvēkiem ar smagām, neārstējamām slimībām un viņu tuviniekiem; tur iespējams saņemt konsultācijas, aprūpi un atbalstu.