Ieva Plaude nokļuvusi slimnīcā un saka: "Liktenim tiešām ir humora izjūta"
Maija beigās uzņēmēja Ieva Plaude piedzīvoja operāciju Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, pēc kuras četras līdz sešas nedēļas ir jāpārvietojas ar kruķiem, labo kāju pie zemes neliekot.
Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Ieva Plaude pastāsta par piedzīvotajām veselības likstām un kā tās pārvarējusi: “Neiedziļinoties detaļās, šopavasar nācās kādu laiku pavadīt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Mūsdienu medicīna ir apbrīnojama – tā, kas pirms gadiem šķita biedējoša un reta operācija, šodien ir precīzs, profesionāls un labi organizēts process. Ārsti, māsas, personāls – viss augstākajā līmenī. Operācija ilga pusotru stundu. Pēc tam piecas dienas pavadīju slimnīcā, un tagad jāievēro ārstu norādījums: četras līdz sešas nedēļas jāpārvietojas ar kruķiem, labo kāju pie zemes neliekot."
"Slimnīcā viss šķita pārsteidzoši vienkārši. Man lieliski izdevās ievērot savus piecus laba izskata un pašsajūtas principus – domas, kustību, ēdienu, higiēnu un kosmētiku. Centos saglabāt možu noskaņojumu, kustēties tik daudz, cik ārsti atļāva, ēst saprātīgi, neaizmirst ikdienas sakoptību un arī nelielus skaistumkopšanas rituālus. Man vienmēr šķitis, ka rūpes par sevi nav tukša greznība – tās palīdz saglabāt pašcieņu arī brīžos, kad nejūties visstiprākā."
Citādi bijis, nonākot mājās un pašai sākot par sevi rūpēties. “Likās, ka situāciju kontrolēju. Īstā dzīves mācība sākās mājās. Pēkšņi atklāju, ka ar kruķiem abās rokās nevaru paņemt rīta kafiju. Nevaru uzcept olu. Nevaru pati uzvilkt zeķes. Katrs sīkums, ko agrāk darīju automātiski, pārvērtās par nelielu ekspedīciju vai lūgumu pēc palīdzības. Cilvēkam ar manu raksturu tas bija daudz grūtāk nekā pati operācija. Es sajutos bezpalīdzīga. Dusmojos uz sevi, uz situāciju, uz pasauli. Un tieši tad sapratu, cik ļoti esmu pieradusi pie neatkarības un cik maz novērtēju lietas, kuras ikdienā uzskatu par pašsaprotamām. Liktenim tiešām ir humora izjūta. Reizēm dzīve ļoti precīzi pārbauda teorijas, kuras paši sludinām. Šis laiks man atgādināja vēl kādu svarīgu lietu – rūpes par veselību nav abstrakts jēdziens. Tās nav tikai skaistas frāzes par dzīvesveidu, sportu vai pašaprūpi. Tās ir ļoti praktiskas. Jo neatkarība, iespēja pašai par sevi parūpēties, kustēties un dzīvot pilnvērtīgi ir milzīga vērtība, ko sākam novērtēt tikai tad, kad uz laiku to zaudējam. Un vēl – palīdzību pieņemt reizēm ir tikpat svarīgi, kā palīdzēt citiem. Arī ģimenei, draugiem un kolēģiem visvairāk vajadzīga nevis abstrakti perfekta būtne, bet vesela, stipra un dzīvespriecīga sieviete. Un par to ir vērts rūpēties katru dienu!”
