Šokējošais baznīcas gads: jaunā Bībele, pārdod kapus, mistiski pazūd bīskapi. TOP 10

Mistiskā kārtā no reliģiskās skatuves jeb dievnamu kancelēm nozuda pāris bīskapu – gan Rīgā, gan Liepājā. Turpinājās vecie skandāli – politiķi ar pūtām uz lūpām sprieda par svētajiem pareizticīgo Ziemassvētkiem, luterāņi turpināja izpārdot pēdējās smilšu kopiņas un Dieva tempļus. Lai arī šogad neviens ticīgais uz citādi dzimumorientētajiem kaku maisiņus nemeta, dzimumidentitātes cīņas turpinājās. To kulminācijā kāds mīlestības un piedošanas mācības sludinātājs uzklupa Ķekavas bērnudārza audzinātājai. Jautrus brīžus visiem sagādāja jokdaris Viesturs Dūle, kurš nu vairs nav vienkārši Viesturiņš, bet gan mistiskas reliģiskas sektas piekritējs ar vēl mistiskāku un neizrunājamāku iesauku. Luterāņi vairojās uz vella paraušanu, un vēl un vēl...

Nozīmīgākais aizgājušā gada reliģiskās dzīves un ne tikai – arī ievērojams un pat visnotaļ fundamentāls notikums visas valsts kultūras un intelektuālajā jomā – ir jaunais Svēto Rakstu, Bībeles tulkojums. Visā Rietumu pasaulē nacionālās rakstu valodas tradīcijas ir veidojušās no Svēto Rakstu un citu reliģisko tekstu pirmiespiedumiem un tulkojumiem, jo tieši Bībeles teksti bija pirmie pavairotie (iesākumā rokrakstā, bet vēlāk jau tipogrāfiski) teksti, pēc kuriem vēlāk vadījās valodnieki, izstrādājot rakstu valodu. Latviešu rakstu valodas pirmsākumi, protams, jāmeklē Glika Bībelē.

Tagad nu ir radies pavisam jauns, no Glika Bībeles neietekmēts Svēto Rakstu teksts, kas tapis teju 20 gadus. Teksts ir šokējošs, jo rada pamatīgu satricinājumu to cilvēku prātos, kuri jau gadu gadiem ir pieraduši pie tradicionālās Glikas Bībeles revidētā teksta valodas. Nu viss ir savādāk!

Jaunais tulkojums nav iepriekšējo tulkojumu pārveidojums vai uzlabojums, bet pilnīgi jauns tulkojums no oriģinālvalodām (senebreju, aramiešu un sengrieķu valodām). Bībeles tulkošanas komisijas vadītājs, mācītājs Juris Cālītis pēc fundamentālā darba pabeigšanas atzīmēja: „Ja noliktu līdzās līdzšinējo tulkojumu un jauno tekstu, lasītājs piedzīvotu šoku, jo var redzēt, ka (vecajā tulkojumā) ir izteikumi, kurus viņš varētu tikai mēģināt atminēt. Ja izlasa jauno tulkojumu, vairs nav jāmin.”

man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju

tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.”

Jaunajā tulkojumā šis teksts skan šādi: „Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. Zaļās ganībās viņš mani gulda, pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved, manu dvēseli atveldzē, vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ, pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,

jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.”

Ievērojāt: jaunajā tulkojumā Viņu, Dievu To Kungu tulkotāji ir atļāvušies uzrunāt ar mazo sākumburtu, kas iepriekš tika uzskatīta par milzu ķecerību!

Pagaidām jauno Svēto Rakstu tekstu neizmanto luterāņu un katoļu dievkalpojumos, jo to vēl nav atļāvušas šo baznīcu augstākstāvošās instances. Tomēr tauta par jauno Bībeles tekstu izrāda nepieredzēti lielu interesi. Šoruden jaunās Bībeles pirmā tirāža tika pārdota pāris dienu laiku. Arī otrā tirāža tiek izpirkta straujos tempos. Ziemassvētku laikā vairākos grāmatu namos un grāmatnīcās pirktāko iespieddarbu pirmajā vietā bija jaunā Bībele. Šokējošā tulkojuma dēļ latvieši izrāda šokējošu interesi par Bībeles tekstu!

Visi jau aizmirsuši, kad pie mums sākās cīkstēšanās ap pareizticīgo Ziemassvētkiem. Krieviskās partijas ik palaikam Saeimā ar putām uz lūpam pabļaustās, cik svarīgi viņu dvēseles glābšanas nolūkos ir piešķirt oficiālu brīvdienu 7. janvārī. Savukārt latviskās partijas sper pretī – dvēseles glābšanai papildu diena gulšņāšanai mājās uz dīvāna nekādu labumu nedos. Vispirms šogad gada sākumā par šo jautājumu sāka runāt Valsts prezidenta Andra Bērziņa ierosinātā nacionālā mierizlīguma plāna sakarā, kas tika izstrādāts, lai atvēsinātu sakarsušos prātus valodu referenduma laikā. Gada sākumā 7. janvārī izsludināt brīvdienu ierosināja arī Rietumu pasaules kristiešu rita pārstāvji – luterāņi un katoļi, tostarp arī katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Vasarā strīdi pieklusa, jo visām iesaistītajām pusēm, pēc visa spriežot, godam bija jānosvin Vasarsvētki. Nu ap latviešu ziemas saulgriežu laiku, tuvojoties krievu Ziemassvētkiem, runas atkal panesušās uz nebēdu. Vienreiz daudzu padsmit gadu laikā arī ar konkrētu lēmumu. Tikai nu, lai visiem būtu labi, pareizticīgo Ziemassvētki ir nodēvēti par „vienu reliģisko svētku dienu”, kura darba dēvējam jāatzīst par oficiālu brīvdienu. Saeima izskatīšanai komisijām nodevusi Reformu partijas izstrādātos grozījumus vairākos likumos, kas paredz iespēju ikvienam darbiniekam, vienojoties ar darba devēju, reizi gadā izvēlēties un svinēt nozīmīgu vienu reliģisko svētku dienu.

Reliģiskie līderi apmulsumā klusē, bet politiķiem Jaunā gada brīvdienas pagāja vienās galvassāpēs, domājot par to, kā šis reformistu partijas lēmums ietekmēs koalīcijas stiprumu, kā atkauties no ortodoksu dvēselēm, kas grib brīvdienu, bet viņām nedod, un kā nomierināt konservatīvos rietumu rita melnsvārčus.

3. Svētais Pāvils mācīja atbalstīt Latvijas nepilsoņus

Visādu Lindermaņu inspirētie referendumi un parakstu vākšanas kampaņas gan par krievu valodas atzīšanu par oficiālo Latvijas valsts valodu, gan par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem pamatīgā apjukumā nostādīja pareizticīgos un vecticībniekus, kuri pārsvarā ir krievi un kuru draudzēs ir arī ļoti daudz nepilsoņu.

Tā, piemēram, kamēr latviešu politiķi aizgūtnēm stāstīja, cik labi ir Latvijas vecticībnieki, kuri te mīt gadu simtiem un jau sen kā ir Latvijas pilsoņi, kuriem pilsonības jautājums nav nemaz aktuāls, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksijs (Žilko) klusi un mierīgi ar parakstu apliecinājis savu atbalstu notiekošajai parakstu vākšanai par pilsonības piešķiršanu Latvijā dzīvojošiem nepilsoņiem.

„Mana attieksme pret referendumu par pilsonības piešķiršanu Latvijā dzīvojošiem nepilsoņiem ir ļoti pozitīva. Personīgi es un mani ģimenes locekļi jau parakstījušies „par”,” paziņoja Latvijas vecticībnieku galva.

Tēvs Aleksijs uzskata, ka atbalstīt nepilsoņus ir kristiešu apustuļu pamācību izpildījums.

„Šādu svarīgu pasākumu ir jāatbalsta visiem labas gribas cilvēkiem. Kristieši šādā veidā var izpildīt svētā apustuļa Pāvila pamācību: „Palīdziet viens otram, un tādā veidā izpildiet Kristus likumu!”,” Bībeli citēja tēvs Aleksijs.

Nez vai par Kristus apustuļu cienīgu šādu rīcību uzskatīja tie luterāņi un katoļi, viņu garīgos tēvus ieskaitot, kuri aicināja referendumos un parakstu vākšanās iestāties pret otru valsts valodu un ignorēt parakstu vākšanu par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem.

Nepilsoņu jautājuma sakarā neizprotams liekas tēva Aleksija teiktais valodu referenduma sakarā. Viņš Rīgas krievu laikrakstam „Čas” teica: „Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, ir jābūt vienai valsts valodai, pie mums - latviešu. Tā ir jāprot, tā jāmācās un jāzina!” Ej nu saproti tos svētos vīrus!

4. Satrakojies melnsvārcis uzbrūk neaizsargātai bērnudārza audzinātājai

“Lai portāla Kasjauns.lv lasītājiem un mācītājam Ivo Pavlovičam nerastos nekādi pārpratumi sakarā ar šajā publikācijā pausto par uzbrukumu bērnudārza “Bitīte” audzinātājai, Kasjauns redakcija vērš lasītāju uzmanību uz to, ka šajā publikācijā nekad nav apgalvojusi, ka tas bija mācītājs Ivo Pavlovičs, kas kliedza un rāva nost krustiņu audzinātājai.  Strīdus publikācijas norādīto nav jāsaprot, ka mācītājs Ivo Pavlovičš uzbruka bērnudārza audzinātājai. Kasjauns.lv redakcijai nav informācijas, kas tieši kliedza un rāva nost krustiņu bērnudārza “Bitīte” audzinātājai.

Portāla Kasjauns.lv redakcija atvainojas mācītājam Ivo Pavlovičam par sagādātajām neērtībām un pārdzīvojumiem”.

Par gada visskandalozāko grāmatu, protams, pēc jaunā Bībeles tulkojuma, var atzīt divas nevainīgas bērnu grāmateles – „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” jeb „Diena, kad Rūta bija Rihards”, kuras izlasot bērnudārza audzēkņiem būtu jāsaprot, ka ne jau viņu dzimumam ir galvenā nozīme, bet gan spējām un gribai.

Kamēr mazuļi pat vēl nebija izlasījuši grāmatas nosaukumu, lielās tantes un onkuļi sagāja ragos – kristieši pieprasīja labklājības ministres Ilzes Viņķeles, kura bija devusi svētību grāmatiņu izdošanai, demisiju un devās krusta karā pret Ķekavas bērnudārzu „Bitīte”, kurā audzinātājas bērniem jau bija atrādījušas skandalozo grāmatiņu.

„Ķekava ir maza vieta. Pēc grāmatas prezentācijas grupiņas audzinātāja pāris dienu tā īsti uz veikalu aiziet nevarēja - kundzītes „klupa matos” par to, ka viņa jauno paaudzi maitājot,” laikrakstam „Diena” stāstīja bērnudārza vadītāja Inese Sloka.

„Bitīte” bija vienīgais bērnudārzs, kurā pilotprojektā mācībās tika izmēģināta plašu ažiotāžu izraisījusī grāmata. Grāmatiņa, kuru tās kritiķi no dažādām konservatīvām organizācijām pasludināja par „bērna tiesību uz savu tradicionālo un garīgajās vērtībās skaidri balstīto identitāti” graujošu, gan nekādu revolūciju „Bitītē” neienesa. Patiesībā pilotprojekts bijis tikai viena nodarbība vienā bērnudārza grupiņā. „Audzinātāja izlasīja grāmatiņu, pēc tam visi bērni piedalījās rotaļās ar celtniecības klucīšiem, bet pēc tam auklēja lelles. Viņi savā interpretācijā izspēlēja šīs lomas,” laikrakstam atklāja bērnudārza vadītāja.

Viņai to skaidrot nācās tādēļ, ka pati grupiņas audzinātāja uz tikšanos ar presi nav bijusi pierunājama - psiholoģiskā trauma no grāmatas prezentācijas pasākuma vēl bija pārāk svaiga.

Grāmatas prezentācijas „beigās vēl mācītājs skrēja klāt audzinātājai un rāva nost krustiņu, kliedzot - kā tu vari ticēt Dievam un nodarboties ar šīm lietām! Braucot prom, likās, ka nu jau bezmaz vai zeme ir sabrukusi,” atminas bērnudārza audzinātāja. Kurš mācītājs uzbruka bērnudārza audzinātājai, netiek publiski atklāts. Tomēr, noskatoties grāmatas prezentācijas videoierakstu, redzams, ka vienīgais garīdznieks, kurš kaislīgi iestājas pret bērnu grāmatiņu, bija luterāņu mācītājs Ivo Pavlovičs.

Grāmata, kas satracina daļu sabiedrības (LTV „Panorāma”)

Sadarbojoties latvju un leišu kārtības sargiem, tika atklāta nekristīgu lietuviešu pagānu banda, kura apzaga uz savas brāļu tautas zemes uzslietās baznīcas, kurās glabājās un tika pielūgtas ne tikai garīgi, bet arī materiāli īpaši senas un vērtīgas svētbildes.

Savukārt decembrī Viļņas policijas veiktā operācijā Lietuvas galvaspilsētā atklātas piecas 19. gadsimta ikonas, kas pavasarī tika nozagtas no pareizticīgo dievnamiem Latvijā.

Operācija Viļņā tika veikta pēc Latvijas kriminālpolicijas tiesiskās palīdzības lūguma, kas Lietuvā saņemts decembra sākumā.

Lietuvas policija turpina no Latvijas dievnamiem nozagto ikonu meklēšanu, lūdzot kolekcionārus, mācītājus un ikvienu, kam ir informācija par Latvijā nozagto ikonu iespējamo atrašanās vietu, palīdzēt atdot tās to likumīgajiem īpašniekiem.

Ka ar to kārtību un disciplīnu Latvijas baznīcu augstākajos ešelonos nav kaut kas kārtībā liecina divu bīskapu mistiska pazušana no reliģiskās skatuves. Pērn gada sākumā Rīgas luterāņu arhidiecēzes bīskaps Guntars Dimants vienkārši pārvērties par ierindas mācītāju, bet ap vasaras saulgriežiem Liepājas katoļu diecēzes bīskaps Vilhelms Lapelis paziņoja, ka turpmāk nolēmis kļūt par vienkāršu dominikāņu mūku.

Parasti jau šāda līmeņa garīdzniecības pārstāvji tik vienkārši nepazūd no reliģiskās skatuves. Lai viņi tiktu degradēti svētajā hierarhijā, ir jābūt gana nopietnam iemeslam, par kuru iemesliem varam tikai minēt un uzklausīt baumas, jo oficiāli par to nekas netiek pausts.

* Luterāņu bīskapu Guntaru Dimantu bīskapa amatā ieveda pavisam nesen - 2010. gada aprīlī, laikā, kad Latvijas luteriskā baznīca paplašināja savas pārvaldes garīgo štatu un amatā jau bija ievesti gan Liepājas, gan Daugavpils bīskapi, tā atslogojot arhibīskapa Jāņa Vanaga darbīgo ikdienu. Pēc pusotra gada Guntara Dimanta vārds pēkšņi pazuda no baznīcas oficiālā bīskapu saraksta, bez nekādiem paskaidrojumiem. Bija bīskaps, un tagad viņa vairs nav! Arī mācītāja oficiālajos biogrāfijas datos vairs neparādās ziņas, ka viņš kādreiz būtu bijis bīskaps. Savukārt nu baznīcas izsūtītajās preses relīzēs kādreizējais bīskaps tiek dēvēts vienkārši par „mācītāju”. Bija mums lepna Rīgas luterāņu diecēze ar savu bīskapu un pēkšņi tā tika likvidēta.

Par Rīgas bīskapa degradēšanas iemesliem visi spītīgi klusē, arī pats bīskaps laikā, kad tika lemts par viņa atstādināšanu, uz Kasjauns.lv uzdotajiem jautājumiem neatbildēja. Atliek vien ticēt baumām, ja jau oficiāli par to neviens nevēlas runāt. Kāds ārzemju latviešu luterāņu draudzes mācītājs vien kādā interneta diskusijā bilst: „...iespējams konstatēt, ka baumas par bīskapa Guntara Dimanta atteikšanos no amata ir bijušas pamatotas.”

Jāņem vērā, ka Vilhelms Lapelis no bīskapa amata nav aizgājis labprātīgi, bet gan viņu palūdza aiziet. Par to liecina fakts, ka viņš no bīskapa amata atvaļinājies pēc Katoļu baznīcas tiesību 401. kanona 2. paragrāfa, kas nosaka: „Bīskaps, kas slimības vai cita nopietna iemesla dēļ nespēj pildīt savus pienākumus, tiek aicināts atkāpties no amata.”

Vilhelma Lapeļa vārds pārsvarā bija zināms tikai kurzemniekiem, jo tieši Kurzemē viņš kalpoja par bīskapu. Plašākai Latvijas sabiedrībai viņa vārds kļuva zināms 2010. gada pavasarī, kad izcēlās pedofilijas skandāls, kurā bija iesaistīts toreizējais Daugavpils luterāņu mācītājs Agris Pāvils Lēvalds. Pirms kļūšanas par luterāņu garīdznieku Lēvalds bija katoļu mācītājs Aizputē, Alsungā un Ventspilī tiešā Lapeļa pakļautībā. Tieši Lapelis it kā Lēvaldu bija izdzinis no katoļu baznīcas un it kā ne tikai katoļu, bet arī luterāņu baznīcas vadību esot brīdinājis par Lēvalda sliktajām tieksmēm. Kādā veidā un par kādām Lēvalda sliktām tieksmēm Lapelis savus ticības brāļus esot brīdinājis skaidri un gaiši tā arī neviens nespēja paskaidrot. Arī pats Vilhelms Lapelis klusēja. Savukārt tagad visi spītīgi klusē un nesaka, kāpēc Lapelis ņem un tā vienkārši izgaist, protams, ja neskaita svēto pazemības aicinājumu bīskapam kļūt par ierindas mūku. Jāņem vērā, ka Vatikāns tāpat vienkārši bīskapus par mūkiem nepārvērš.

7. Luterāņi izpārdod kapus un baznīcas

Tas, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) iestigusi milzīgā finanšu muklājā un ir iegrābusies miljoniem lielos parādos, lai kaut cik noturētos virs ūdens un spētu mācītājiem izmaksāt algas, nevienam nav noslēpums. LELB ierauta vairākos ar nekustamajiem īpašumiem saistītos skandālos un tā cenšas par varītēm pārdot visneiedomājamākās lietas, lai tik mazliet izķepurotos no nabadzības valgiem.

Jelgavā LELB tiesājas ar pašvaldību par baznīcai uzlikto 25 latu lielo sodu par nepļautu zāli tās īpašumā, bet Zaubē LELB iztirgojusi dievnama ēku, gribētājiem arī tiek piedāvāts ierīkot kafejnīcu vai kādu citu lustūzi kapiņos.

Pāris gadu laikā nekustamo īpašumu tirgū vairākkārt ir nonākuši Zalves baznīcas Neretas novadā mūri. Neskatoties uz to, ka baznīcēni savulaik vāca naudu dievnama atdzimšanai un izstrādāja tā atjaunošanas projektu, LELB baznīcu iztirgojusi. Seno luterāņu dievnamu kārtējā atkalpārdošanas izpārdošanā tagad var iegādāties ikviens gribētājs, protams, ja maciņš atļauj.

Jāatgādina, ka šī gadsimta sākumā sākās plaša kustība gotiskā Zalves dievnama atjaunošanai. Šim mērķim ziedoja ne tikai vietējie ticīgie, bet arī sabiedrībā pazīstami cilvēki. Kad sākās krīze, ziedojumi apsīka. Parādos ieslīgusī baznīcas vadība tad arī nolēma iztirgot zemi ar Zalves baznīcas drupām. Jau labu laiku tiek runāts, ka var nākties slēgt un pārdot arī citas lauku mazās baznīciņas.

Tiek piedāvāti arī „nevērtīgāki” īpašumi. Mācītājmuižas tiek piedāvātas bagātiem ārzemniekiem, bet kapsētas – pašvaldībām. Latvijas luterāņu baznīca tirgū izlikusi īpašumus par apmēram pārdesmit miljoniem latu.

LELB īpašumu komisijas vadītājs Romāns Ganiņš pavasarī pat pieļāva iespēju, ka baznīcas īpašumā esošajos Rīgas Lielajos kapos varētu ierīkot vasaras kafejnīcas, lai pelnītu naudu.

Vienvārdsakot, no Latvijas luterāņiem var nopirkt visu. Ne tikai Dieva tempļus, mācītājmuižas un kapiņus, bet arī dīķus un zemesgabalus Jūrmalā. Nekustamā īpašuma tirgū parādījies visai plašs LELB piedāvājums, rakstīja „Latvijas Avīze”, - zemesgabals Jūrmalā vairāk nekā divu miljonu latu vērtībā, zivju dīķis sešu septiņu tūkstošu latu vērtībā, piecas kapsētas par 6000 latiem, mācītājmuižas, apbūves zeme un tā tālāk.

8. Luterāņu supervairošanās

Ja par naudas trūkumu un savas mantības izpārdošanu LELB amatpersonas runā negribīgi, tad par saviem panākumiem demogrāfijas frontē gan neklusē. Gada vidū visa Latvija praktiski apstulba, uzzinot, ka nieka 12 mēnešu laikā Latvijas luterāņu skaits pieaudzis par 278 tūkstošiem. Ņemot vērā mūsu valsts iedzīvotāju skaitu, kā arī pieaugošo emigrāciju un briesmīgo demogrāfisko situāciju, cipars ir vairāk nekā vienkārši iespaidīgs.

Tieslietu ministrijā iesniegtie luterāņu pārskati liecināja, ka mūsu lielākās konfesijas vārda tiešā nozīmē nodarbojas ar reliģisku pasaciņu sacerēšanu, uzskaitot savu draudžu locekļus. Pats dīvainākais bija saistībā ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu. Tā norādījusi, ka LELB draudžu locekļu skaits ir 708 773 cilvēki. Tikai nez kāpēc LELB mājas lapā vēl ir aizpērnā gada informācija, ka LELB draudžu locekļu skaits ir apmēram 430 000, no kuriem aktīvi baznīcā gājēji ir tikai kādi 43 000.

Gada laikā LELB locekļu skaits tādējādi bija palielinājies par vairāk nekā 278 000. Zīmīgi, ka arī pašā LELB nevarēja īsti paskaidrot, kā šis mistiskais pieaugums ir radies.

Lai arī šogad pasaules netradicionālās reliģijas satricināja globālas kataklizmas un skandāli, kā, piemēram, pasaules gals vai mūnisma pamatlicēja, viedā korejieša Suna Mjunga Mūna aiziešana pie Tā Kunga, Latvijas reliģiskos dīvainīšus tas īpaši nesatrauca. Mums bija savas lokālās problēmas, protams, saistītas ar politiku un partijas dibināšanām.

Pagaidām mums vēl mazpazīstamās isidioloģijas iespaidā savu partiju „Skaistā nākotne” grasījās nodibināt bijušais TV šovu vadītājs Viesturs Dūle. Viņš, kā jau kārtīgiem isidioloģijas piekritējiem pieklājas, arī izvēlējās sev jaunu vārdu - Zuarguss.

Lielākā daļa sabiedrības uzskata, ka Dūle ir kārtējais jampampiņš, kurš ņirgājas par mūsu valsts politisko sistēmu. Tomēr gluži tā nav, jo aiz „Skaistās nākotnes” stāv kārtīga reliģiski ideoloģiska bāze.

Intervijās Latvijas presē kādreizējais Viesturs Dūle atzinis, ka ir isidioloģijas piekritējs, uzsverot, ka caur un cauri ir antireliģiozs. Bet, kā zināms, arī ateisms ir ļoti fundamentāla reliģiska sistēma, ko sauc par bezdievību.

EksDūle žurnālam „Ir” skaidroja, ka isidioloģija ir „antireliģiozākā no visām man zināmajām koncepcijām un teorijām”. Tā „aicina atbrīvoties no izdomātiem, uzkonstruētiem aizliegumiem, nāves bailēm, jebkādām kulta darbībām, no aizspriedumiem un aklas ticības pārdabiskajam.” Viņš noraida pieņēmumu, ka isidioloģijas kustības radītājs būtu aicinājis Dūli iesaistīties politikā.

Toties Latvijas Televīzijas raidījums „De Facto” stāstīja, ka Dūle ar kolēģiem izmanto reliģisku organizāciju un sektu izmantoto retoriku. Raidījums norādīja, ka vairākām jaunajām reliģiskām organizācijām ir arī slepenās doktrīnas, kuras publiski netiek atklātas. Tuvākie Viestura Dūles līdzgaitnieki ir mūziķis Gustavs Butelis jeb Gustavo, kurš nu kļuvis par Arstarulsmiru un režisors Aivars Čivželis jeb Jurgstulajstus.

Isidioloģija ir iekļāvusi savās teorijās dažādas mūsdienu zinātņu atziņas, kā kvantu teorijas druskas, kosmisko stīgu teoriju, astronomiskus atklājumus, zinātniskas atziņas no medicīnas, bet tas nenozīmē, ka isidioloģija ir zinātniska, jo tā tikai paņem sev noderīgo, nevis apgrūtina sevi ar savu tēžu zinātnisku pierādīšanu.

Tā nu pagājušajā gadā latviešu reliģiskajā leksikonā parādījās jauns termins – isidioloģija. Tomēr diez vai šis jaunvārds turpmāk tiks bieži lietots. Tomēr, pateicoties Zuargusam, mēs mazliet zinošāki tomēr esam kļuvuši.

Zuarguss par radikālo savādību

Intervijā „Latvijas Avīzei” viņš klāstīja, ka steidzami nepieciešams revidēt valsts himnas tekstu: „ Bet ko mēs lūdzam? „Kur latvju meitas zied” – jā, latviešu sievietes ir skaistākās pasaulē. „Kur latvju dēli dzied” – jā, mums ir izcili kori. „Laid mūs tur laimē diet” – jā, mums ir daudz starptautiski atzītu deju kolektīvu. (..) vajadzētu varbūt to otro daļu parevidēt, līdzīgi kā savulaik pirmajā daļā vārdu „Baltiju” nomainot uz Latviju, teiksim, „kur latvju bērni dzimst, kur tauta tikumībā mīt, dod labklājībā būt mums Latvijā”.” Par pilnu šī mācītājkunga teikto gan neviens neuztvēra un plašākās diskusijās neielaidās.

Tāpat Šmitam nepatīk mūsu tautas folklora un eposs „Lāčplēsis”. Tur esot pārāk daudz mistisku tēlu, raganu un dīkdieņu. Lai mums kļūtu labāk, pagāniskie tēli esot jānomaina ar reāliem tautas varoņiem.

„Paskatīsimies uz tautas varoņiem! Sakām, ka mums trūkst uzņēmīgu, darbīgu cilvēku mūsu vīriešu vidū, bet tajā pašā laikā ko tad proponē mūsu tautas folklora, ko mācām saviem bērniem? Tajās ideāls ir Antiņš, dīkdienis, kurš sēž aizkrāsnē un fantazē. Sapņotājs! Bet strādīgie brāļi ir sliktie. Jautājums – kāpēc? Un ko izsaka simboli – Spīdola, Lāčplēsis, Kurbads un citi? Spīdolas tēvs ir pūķis, māte – ragana! Papētiet Pumpura un Raiņa „Lāčplēsi”. Lāčplēsis ir cēlies no vīrieša un lācenes. Jā, mēs šai tēlā ietulkojam visu ko – spēku, drosmi, varonību, bet kā šajā kontekstā skan vēlējums vīrietim – esi kā Lāčplēsis? Tāpat var arī uzdot jautājumus par daudziem citiem folkloras tēliem, ko māca mūsu bērniem, piemēram, Kurbads ķēves dēls un daudzi citi,” sprieda Jānis Šmits.

* Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem īpatnā veidā caur Rīgas krievu laikrakstu „Vesti Segodņa” mūs uzrunāja arī katoļu kardināls Jānis Pujats, kurš cildināja vecos labos okupācijas laikus - padomju laikā Latvijā esot valdījis mazāk bezdievības, netikumības un alkoholisma nekā tagad. Ja arī varbūt kāds patiesības grauds viņa teiktajā ir, tad šoreiz nu gan kardināls izrunājies, talkā ņemot boļševiku terminoloģiju:

„Lieta tāda, ka Padomju Savienībā bezdievība, teiksim, bija teorētiska. Bija tāds zinātniskais ateisms un, protams, oficiālā varas pozīcija bija ar reliģiju neielaisties nekādās lietās. Bet praktiski valstī tika uzturēta disciplīna, kas veicināja tikumību. Teiksim, ar alkoholu, kā sacīt jāsaka, ne īpaši draudzējās. Netiklas filmas, kādas šobrīd redzamas uz ekrāniem, nebija. Nebija tādas netikumības propaganda, kāda ir pašlaik. Bija tikai propaganda pret Dievu. Bet kas ticēja šādai propagandai? Cilvēks, kas teorētiski sludināja zinātnisko ateismu? Daudzi to vienkārši neņēma galvā. Bet tikumības disciplīna saglabājās. Pat komunistiem bija savs kodekss...”