Daudzu Latvijas sieviešu krusts: bērni, naudas rūpes, nodzēries vīrs...

Māra nekautrējas atzīt, ka viņai ir ļoti liela pieredze. Caur viņas rokām izgājuši vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Tie ir dzīvesstāsti, ko viņa analizē, un tad mēģina palīdzēt. Ja cilvēks to izprot, daudz ko var sakārtot. Bet ir arī tādi, kas saka: nē, man ir jānes tāds slogs kā upuris, nauda, bērni… “Nu, kuram tad nav?” retoriski vaicā Māra. “Taču karma saka, kā to mainīt, izprast. Tas ir mans uzdevums – palīdzēt atrast misiju.” Viņa pati apzināti iet cauri dzīves sarežģījumiem – lai veiksmīgāk spētu pildīt savu misiju – palīdzēt citiem.

Droši vien jautājums, kā satikt savu otro pusi, ir aktuālākais?

Atbilde: ja tiešām esam uz tā ceļa, kur mums jābūt, tad arī satiekam otrās pusītes – tās, jo kādam šajā dzīvē tiešām lemta vairāk nekā viena. Brīdī, kad cilvēkam apstājas izaugsme, teiksim, attiecībās, viņam jāvirzās uz priekšu. Ceru, sapratīsiet pareizi – es nesaku, ka pretējā pusīte jāmaina kā zeķes, bet – brīdī, kad ir slikti.

Atvainojos, nāk sievietes, kuras vīrieši sit, dzer, ir citas problēmas, pat nerunājot par garīgo izaugsmi. Kāpēc to turpināt? Nevienam tas krusts nav jānes līdz dzīves beigām. Jā, varbūt tev vajadzēja viņam palīdzēt, bet tu nespēj. Daudzas sievietes tad izdara nepareizu slēdzienu – vīrs ir problemātisks, varbūt dzērājs, varbūt invalīds, viņam jāpalīdz, jāvelk tas krusts. Un viņa pati ir degradējusies, depresijā, dažas arī aiziet no dzīves... Jautājums – kāpēc? Varbūt arī tā vīrieša dzīvē jānāk citai sievietei, kura spēs to atrisināt? Bet tu nespēj. Nu, atzīsti taču sakāvi. Vienkārši neesi tam cilvēkam lemta, un viņš nav lemts tev.

Mans astroloģes uzdevums – saprast, kur un kā varam satikties. Kad cilvēks to izprot, mīlestība atnāk pati. Tā burtiski iebrāžas pa durvīm. Tikai tad, kad esam tur, kur mums jābūt. Katram sava misija dzīvē: vienam jābūt ārstam, otram – ekonomistam, trešajam – astrologam. Kad tas notiek, tad arī cilvēks ir uz tā ceļa. Bet reizēm mēs tajā brīdī jau esam aizņemti. Cilvēks pie mums nāk, bet mēs viņu nepieņemam, ignorējam, nedrīkstam, neatļaujamies, un atkal kaut kā nav. Ļoti daudzi cilvēki cieš, jo nav mīlestības. Kāpēc? Lielākoties tāpēc, ka viņi vienkārši nemīl paši sevi. Ignorē sevi, uzupurējas – nav svarīgi – darba, bērnu, cēlu mērķu labā...

Vai var teikt, ka Latvijā ir daudz vientuļu cilvēku, arī tie, kam ir attiecības?

Lielākā daļa – tieši tādi. Tāpēc, ka viņi nav tur, kur viņiem jābūt. Raidījumā „Precamies!?!” bija astoņpadsmitgadīga meitene, kurai šķiet, ka dzīve beigusies. Sēžu pretī ar saviem 42 gadiem un saku: mīļā sirds, tā nav! Kaut arī, kad man bija 18, es jutos tāpat. Ne jau vienmēr stāsts ir par otrajām pusītēm. Vientulības sajūta rodas varbūt, ja nav ģimenes atbalsta, domubiedru, draugu, komunikācijas, sabiedrības.

Reizēm klienti nesaprot, ja saku – ej, mācies floristiku, ej dejot, dziedāt, mācies ezoteriku vai grāmatvedību! Pēc horoskopa redzu, ka to vajag. Ja neesi tur – ap tevi nav domubiedru. Ne vienmēr to var aizstāt ar ģimeni. Man bijušas klientes, kurām ir daudz bērnu – pieci, seši. “Varbūt man vajadzētu vēl bērniņu?” jautā kliente. Bērni ir lieliski, mīļi, bet cik daudzas no manām klientēm, kuriem ir šie pieci, seši, ir veselas? Un vai viņi ir laimīgi? Nē.

Un pati sieviete…

Ne tik! Jā, ir sievietes, kurām pēc horoskopa redzams – daudzbērnu māmiņa, ar misiju būt mājās, vadāt bērnus uz hokeju, citur. Un viņa ar saviem pieciem, sešiem ir laimīga. Vīrs un bērni veseli. Bet ir sievietes, es ļoti atvainojos, kas ražo bērnus, jo kompensē to, ko nav izdarījušas. Vārds ‘radīt’ ir arī – radīt firmu, mākslas darbu u. c. Kad tas neizdodas, sieviete no karjeras pārmetas uz pretējo, uz privāto, dzīvi. Tad, lūk, sākas bērnu ražošana. Vīrs, protams, laiž pa kreisi, jo viņai nav laika sev, viņa ir nelaimīga, bērni ar problēmām. Reizēm daži arī nepiedzimst. Un tad ir jautājums – kāpēc bērniņš aizgāja dzemdībās? Nu, tāpēc, ka nebija lemts, nevajadzēja to darīt.

Astrologs ir kā soģis. Zinu, izklausīšos ciniska, bet man vairs nav bail, ko par mani teiks vai padomās. Es tiešām gribu palīdzēt. Varbūt pirms gadiem desmit runātu citādāk, bet tagad – nu, kā vēl tiešāk nodot tekstu – sievietes, esiet paš-pie-tie-ka-mas! Katram cilvēkam varētu uzrakstīt tādu kā veiksmes formulu – saistībā ar zodiaka zīmēm. Redzu – tev jābūt par to, kāpēc neesi? Bērnība, vecāki, ietekme, audzināšana. Cilvēks saka: ļoti gribētu spēlēt vijoli, bet ar to nevar nopelnīt, tāpēc esmu grāmatvede.

Atvainojiet, katrs var nopelnīt ar to, ar ko var. Un vai nu tu esi kvalitatīvs tajā jomā, vai tevi vienā brīdī izmet ārā no tā mehānisma, un tu vienalga neesi nopelnījis tādu naudu, kādu biji izskaitļojis. Ne jau naudā ir sāls, bet misijā. Un, kad tās nav, nav arī attiecību. Jo cilvēks nav uz ceļa, kur viņš var satikt līdzīgi domājošo.

Gadījums ar kādu karti

Tad varbūt pamatjautājums ir – kā vispirms saprast sevi? Ko es gribu? Vai vispār gribu to otru cilvēku, kādas gribu attiecības? Varbūt man nemaz nav vajadzīga ģimene, jo gribu ceļot vai mācīties…

Nu, tur jau ir tas sāls! Cilvēks reizēm nespēj atzīties pats sev. Mēs tiešām esam ļoti dažādi, bet stereotips mūs mēģina ielikt rāmī – tā nav pareizi. Ir sievietes, kas tiešām ir lemtas mīļākās lomai. Ir vīrieši, kas ir mazliet donžuāna tipa.

Īstenībā astrologs ir vienīgā objektīvā persona cilvēka dzīvē. Viņš nedrīkst dot padomus, viņš redz jūsos iekšā. Astrologs ir neitrāls, absolūti objektīvs. Sieviete prasa: “Vai tas ir briesmīgi, Māra, ka es negribu bērnus?” Saku – nē. Tāpēc ka viņa nemaz nav tam radīta. Varbūt viņas misija ir uzcelt bērnu patversmi, nevis radīt savu bērnu, kurš būs nelaimīgs, tāpat kā viņa. Stereotipā domāšana cilvēkiem rada ārkārtīgas problēmas. Viņi varētu iet pa dzīvi vienkārši, tā egoistiski – es tāds piedzimu, tā domāju. Kurā vecumā mūs sabojā?

Ko mīlēt – vecāku, jaunāku – arī tie ir aizspriedumi. Ir sievietes, kam vajag vecāku partneri, ir tādas, kam vajag vienaudzi, un tādas, kam jaunāku. Kamēr viņa turēsies ne pie tā vīrieša tipa, nekas nesanāks. Daudzas jautā: esmu nobriedusi attiecībām, kur labāk iepazīties – internetā, ārzemēs, klubā, kursos? Nē, tādā veidā tas nenotiek. Piemēram, sievietei ir ļoti ezoterisks horoskops, saku – tu vari iepazīties ar ezoteriskiem cilvēkiem internetā, kursos, bet tev pašai tādai jābūt. Citādi – ko meklēsi tajā vidē? Nebūsi interesanta. Nav dialoga.

Bet brīdī, kad cilvēks ar to ir saistīts, ir pilnīgi vienalga, kur atrodies. Pie manis gadiem bija nākusi sieviete ar jautājumu – kur iepazīties? Es visu laiku teicu vienu un to pašu – vajag ezoterisku vidi. Un, ziniet, kā sieviete iepazinās? Braucot mājās transporta līdzeklī, viņa pētīja astroloģisko karti, un blakus stāvēja vīrietis, kurš to ieraudzīja un jautāja: “Kas tā par interesantu karti, manējā izskatās citādāk… jūs arī esat astroloģe?” Viņi iepazinās un reāli sagāja kopā. Mani tas neizbrīna. Absolūti!

Tajā brīdī, kad pats esi tur, kur jābūt, ir tās attiecības. Bet tas nav 18 gados. Diemžēl. Jo tad nekā nav – ne izglītības, sapratnes, interešu, vēlmju. Mums jau nevar 20 gados pieslēgties visu planētu iedarbība, kas ietekmē mūsu intereses dzīvē, tas notiek pakāpeniski. Un vienā brīdī saprotam, ka neinteresē ekonomika, gribu būt mākslinieks, vai otrādāk. Un tad redzi lielisku saderību – ja cilvēki satiktos 30, 40 gadu vecumā, viņi būtu ideāls pāris! Bet viņi satikušies par agru. Jaunībā parasti satiekas vienaudži. Un pieviļas viens otrā. Sieviete tajā brīdī sāk meklēt to vecāko, gudrāko, materiāli nodrošināto, taču ir tik mazs koeficients sieviešu, kam tiešām der vecāks partneris! Es pati tam esmu kritusi par upuri, pieviļoties vienās ļoti agrās attiecībās, laulībā. Neesmu nekāds svētais, zelts, man ir pieredze, kas iet roku rokā ar teoriju! (Smejas.)

Jūs apprecējāties ar vienaudzi?

Jā, 18 gadu vecumā, 19 gadu vecumā piedzima meita. Tālāk manā dzīvē sākās vecāku vīriešu meklējumi, tāpēc ka bija šoks, vilšanās. Bet viņš nebija slikts cilvēks – to šobrīd saprotu, un mums tiešām ir labas attiecības. Sen esmu visiem piedevusi un sapratusi arī savas kļūdas. Tur bija jūtas, mīlestība, bērns dzimis mīlestībā. Tas ir ļoti daudz, lai bērnam būtu veiksmīgs liktenis. Bet pēc tam… nav atbildības, darba, naudas, ir sadzīve, komunālais dzīvoklis. Un tas viss vienu dienu beidzas ar šausmām, pārmetumiem, trauku plēšanu. Nu, tā varēja arī nebūt. Protams.

Tagad jums ir meita vecumā, kad cilvēks ir ļoti pārņemts ar savām jūtām, negrib ieklausīties padomos.

Meitai ir 24 gadi, attiecības. Es viņu nekad dzīvē neesmu spiedusi – dari to, mācies to, kāpēc nedari, kur tu ej, tavs vīrietis ir tāds... Tāpēc, ka zinu – katram ir sava karma, savs ceļš. Esmu viņu atbalstījusi un atbalstīšu arī turpmāk. Tieši tāpēc viņa sevi dzīvē ir atradusi, ka nekad neesmu spiedusi, ierobežojusi. Neesmu standartmamma, tāpēc mums ir tādas attiecības, daudzi bērna draugi saka: “Tev ir tāda mamma?! Wow! Un tu ar viņu kopā vari iet dejot?! Tās tiešām ir jūsu kopīgās bildes?!” Es par to esmu laimīga.

Tie nav āboli, bet zvaigznes

Cik jums bija gadu, kad atklājāt sev astroloģiju?

Piecpadsmit. Tas nebija laiks, kad varēja tajā izglītoties.

Ar aizliegtā augļa garšu.

Jā. Ar roku rakstītas kladītes, krievu valodā. Manī vienkārši tas piedzima. Mēdz teikt – ja cilvēks iet garīgo ceļu, viņš jau iepriekšējā dzīvē ir bijis ar to saistīts, un viņam nāk atplaiksnījumi, atmiņa, ko nevar noformulēt.

Iekšā sēž kādas pirmatnējas zināšanas.

Jā. Bet tajā momentā – vārda ‘astroloģija’ vispār nebija. Caur pirmo vīru manā dzīvē ienāca pirmais garīgais skolotājs. Mani kā Vērsi nekad nav uzrunājis akadēmiskums, vienmēr ienāk īstais cilvēks īstajā brīdī – lai mācītu astroloģiju, fenšui... Gribēju kļūt par psiholoģi un daļēji, protams, kļuvu. Divdesmit viena gada vecumā sāku strādāt Žaklīnas Cinovskas uzņēmumā, pirmajā astroloģijas salonā Latvijā. Man likās, ka esmu vidutāja starp vienkāršo tautu un augstāko misiju.

Varu zvērēt – man konkurentu nav! Ne tajā nozīmē, ka esmu pāri visiem. Man šķiet, katrs cilvēks meklē savu astrologu, un es nesaskatu konkurentus kolēģos. Man patīk draudzēties. Daudzi cilvēki, īpaši manā skolā, nāk psiholoģisku apsvērumu dēļ – tikt galā ar saviem kompleksiem, problēmām, savai esošajai profesijai pielikt klāt jaunas zināšanas. Latvijā ir astrologi, kuri audzina jauno astrologu paaudzi. Es nekad neesmu uzskatījusi, ka tas ir mans uzdevums. Mani skolnieki vairāk nāk meklēt sevi.

Atnāk skolotāja: “Vairs netieku galā ar jauno paaudzi, nesaprotu, kā ar viņiem strādāt, man trūkst zināšanu.” Ir indigo bērni, bet vispār – citādāk domājoša paaudze. Patlaban ir citi planētu stāvokļi, līdz ar to, protams, ka nevar tikt galā. Pedagogs nāk mācīties astroloģiju, lai tiktu galā ar bērniem. Atnāk ārste un saka: “Es netieku galā, nevaru izārstēt pacientus.” Un atkal – šī mācīšanās varbūt palīdz viņai tajā konkrētajā darbā.

Ļoti esmu saistīta ar sociālajiem darbiniekiem, mana bijusī studente tieši manā ietekmē ir nodibinājusi sociālo biedrību, esmu pētījusi arī šīs tēmas un horoskopus. Savā darbā viņa astroloģiju lieto tieši tāpēc, lai saprastu, kā konkrētam cilvēkam sociālais darbinieks ir spējīgs palīdzēt. Vai tikai ar maizi un pienu? Varbūt vajag ko citu. Respektīvi, es savu ceļu astroloģijā redzu citādāk.

Citādi bērni – jo ir citāds planētu stāvoklis?

Bet, protams! Tas taču nemitīgi mainās. Es vispār nevaru iedomāties situāciju, ka šo tūkstošu un pat miljonu gadu laikā varētu atkārtoties viena un tā pati situācija. Astroloģiski tas vienkārši nav iespējams. Var atkārtoties līdzīgi stāvokļi. Piemēram, gadā, kad mums iestājās krīze, līdzīgs planētu stāvoklis bija arī trīsdesmitajos gados, kad arī bija ekonomiskā krīze un pasaules depresija. Jā, pat katru mēnesi būs kādas līdzības, bet viens un tas pats – nē. Tāpēc nevar piedzimt divi vienādi cilvēki, pat dvīņi ne.

Tāpēc, ka ir minūtes vai 10 minūšu atšķirība?

Nu, ar minūtes starpību dzimst vienīgi ar ķeizargriezienu, un tas arī ir vienīgais variants, kad ir ļoti identiski horoskopi. Bet normālās dzemdībās tās ir desmit, divdesmit minūtes. Viss ir atkarīgs no konkrētā brīža, jo planēta var pāriet citā zodiaka zīmē. Pieņemsim, pulksten 12 ir Strēlnieks, bet pulksten 12.10 Saule jau iegājusi nākamajā zīmē – Mežāzī. Un piedzimst dvīņi ar desmit minūšu atšķirību, bet – kā diena pret nakti. Arī Mēness, debess spīdeklis, kas ātri kustas, ļoti ātri pāriet nākamajā zīmē, un tas ļoti maina situāciju.

Es negribu tās puķes!

Klasiķu darbos, teiksim, Šekspīra, iekodēti cilvēku attiecību modeļi, kas nenoveco. Bet tad planētas atradās citādi?

Jā, ideja jau nemainās, mīlestība vai nu ir, vai nav. Tagad ir Rozamunde Pilčere, tad bija Šekspīrs. Astroloģijā tā nav. Atnāks sieviete, kurai tiešām ir ļoti svarīgi, lai viņai dāvina puķes, atbrauc ar limuzīnu vai atjāj zirgā – atkarībā no laikmeta. Bet atnāk cita un saka – kādas puķes?! Viņa negrib, viņai riebjas. Es redzu horoskopā – viņa ir vīrišķīga, grib, lai vīrietis ieskrūvē lampiņu, salabo ledusskapi, bet, kad viņš nāk ar puķēm, viņa ir par to nikna. Viņa nav slima. Tur jau tā atšķirība – psihologs meklēs traumu. Kā vari negribēt puķes, kā vari negribēt bērnus – tu taču esi sieviete! Bet astrologs redz – tev tiešām to nevajag. Bet mīlestība kā jēdziens ir. Tikai – ko kurš mīl.

Latvijā sievietes uzņemas dominējošo lomu, bieži vien arī attiecībās. Kādā mērā to ir noteikušas planētas?

Planētas virs mums visiem pasaulē ir vienādas. Var būt runa par kādām stundu atšķirībām, bet, ja virs mums ir tāds un tāds savienojums, tad tas ir gan Āfrikā, gan Latvijā. Bet ir planētas, kas kustas ļoti lēni, un tās pat gadus trīs vai četrus var saglabāt vienu un to pašu aspektu. Tāpēc bija pasaules krīze. Protams, ka ir svarīgi, kurā valstī mēs dzīvojam. Tāpēc, ka katrai valstij ir savi stereotipi, reliģijas. Esmu ļoti bijusi saistīta arī ar musulmaņu valsti un zinu, ka tur tā nevar kā te.

Bet kas ir ļoti svarīgi – Latvijā ir viena liela problēma, šeit ir tāds spiediens, tīri ģeogrāfisku apsvērumu dēļ, tradīcijas, Latvijas dzimšanas horoskops... Pat zemas debesis – mums mākoņi nez kāpēc ir zemāk nekā citur pasaulē. Ja esat lidojuši, zināt, kā ir tad, kad nosēžaties citās lidostās, un kā ir Latvijā – mākoņi, un, bāc, pret zemi.

Un mums ir divas ļoti izteiktas profesijas – juristi un grāmatveži. Ja pie manis pa dienu atnāk trīs juristi, divi grāmatveži, tas kaut ko nozīmē. Ļoti cienījamas profesijas, bet – vai tās ir radošas? Brīvas? Neatkarīgas? Nē – rāmji, spiediens, atbildība, pareizi, nepareizi cipari, likumi... Līdz ar to mums šeit veidojas tāda aura, ka cilvēki negrib, neatļaujas, ir piespiesti, viņiem ir pienākumi. Atbildība nav nekas slikts, bet tai jābūt normas robežās. Tāpēc mums šeit tās attiecības vienkārši neveidojas.

Kāpēc sievietes ir vīlušās Latvijas vīriešos? Ar viņiem jau varbūt nav nemaz tik slikti, bet problēma ir sievietēs – tas, ka viņām ir šie profesijas uzstādījumi, viņas rēķina, aprēķina. Raidījumā 18 gadu vecai meitenei ir piecgades plāns: no vīrieša vajag to un to. Viņa uzskata – nē, viņš nebūs spējīgs. Bet tu taču viņu pat nepazīsti! Ir uzlikta latiņa, un vīrietis kļūst par muļļu, es ļoti atvainojos. It kā nav pie tā nemaz vainīgs. Visi jau tādi nekļūst, bet nevar izdzīvot tajā. Kāpēc ļoti daudzas Latvijas sievietes metas meklēt ārzemju vīriešus? Jo viņi ir citādāki. Ne jau labāki. Dažas atgriežas vēl vairāk vīlušās.

Ir visādi modeļi, bet lielākā daļa ar kaut kādu spiedienu. Latviešu sievietēm nav grūta dzīve, bet viņas sev ir uzlikušas rāmjus, stereotipus. Ja viņas darītu dzīvē to, ko viņām vajag tīri profesionāli, nemaz nebūtu tik slikti. Un it kā sīkums – apģērbā dominē tumšie toņi. Nevis rozā – kā man!

Ar ko tad jūs atšķiraties no vidējās latviešu sievietes?

Es arī visu dzīvi esmu bijusi tāda vīrišķīga. Vienkārši dzīve piespieda. Man ir firma, esmu sākusi organizēt arī savu ģimenes dzīvi, mans vīrietis bija stipri vecāks par mani, ļoti augsta amata cilvēks. Man viņu nemaz nevajadzēja tā regulēt, es vienkārši pati biju pie tā pieradusi. Vienu dienu saku: es taču esmu sieviete, kāpēc tu par mani nerūpējies? Bet viņš pat ļoti rūpējās par mani. Prasu: bet kāpēc man tagad jāceļ mūsu māja un jāvada būvdarbi? Tāpēc, ka pati to uzņēmos. Arī horoskopi nospēlēja lomu.

Pēkšņi mana garīgā skolotāja saka: “Zini, Māra, paspēlē meiteni – ā, man slikti, ā, man problēmas...” Bet man tā nepatīk, man tas ir pretdabīgi. Tomēr sāku eksperimentēt – apģērbā, izskatā, pietēloju uzvedībā. Agrāk nesapratu, kā varu aiziet ar draudzenēm (kuras tiešām uz pusi par mani neglītākas), un viņas iepazīstas, bet es – ne. Kāpēc eju pa ielu un nevaru iepazīties? Kad pamainīju sevī šo tēlu, sāku izstarot citus fluīdus, iekšēji kļuvu citādāka, un vīrieši man sāka pievērst uzmanību. Man pirms gadiem trim to ieteica, bet tagad vairs netēloju – man ir citi žesti, apģērbs, izturēšanās, es jūtos sievišķīgi. Var mainīt sevi – pat spēlējoties!

Savas attīstības gaitā esmu sapratusi: dzīvē man tiek piespēlētas situācijas – te veselības problēmas, te mīlestības, te izskata, un tā ir mācība, lai varu dot citiem. Ja pati tam neizeju cauri, tad nevaru par to pārliecināti runāt. Es varu iemācīt badoties, jo esmu to darījusi 42 dienas, varu iemācīt kļūt sievišķīgai, jo zinu, kā tas notiek. Reiz, braucot vadīt kultūras pasākumu, man saplīsa mašīna, es līdu zem tās un ar zeķbiksēm sēju klāt izpūtēju, kaut vakarā man bija jābūt dāmai. Tagad man vienkārši pienāk vīrietis un saka: “Ziniet, jums mašīna nolaidusi riepu, varbūt vajag nomainīt?” Es – tiešām?! Paldies!

Vai tas ir ierakstīts jūsu zvaigžņu kartē – ka jums jākļūst sievišķīgākai?

Ir ierakstīts.

Bet kāpēc jūs to neizlasījāt?

Nu, tāpēc, ka tas bija dzīves ceļš. Ja es uzreiz būtu bijusi, atvainojos par izteicienu, ‘blondīne’, tad varbūt nebūtu visa pārējā. Būtu vienkārši meitene ar briljantiem, kura var zaļi dzīvot. Bet tas, ko tagad varu, – ir gan palīdzēt jums, gan pati nejusties slikti. Tā ir atšķirība.

Vai tad nav tā, ka astrologs var palasīties uz priekšu?

Var! Bet es tiešām nepētu savas gada prognozes. Pa lielākajai daļai cilvēku nesaprot, ko tas nozīmē. Pat astrologi. Nedariet, lūdzu, mīļie kolēģi, šīs kļūdas! Daudz klientu nāk no citiem astrologiem – „man pagājušogad apsolīja laulības… teica, ka ārzemēs man veiksies...” Mīļie cilvēki, vai tiešām tai meitenei, sievietei vai puisim pamata horoskopā bija ierakstīts, ka viņam to vajag?! Piemēram – atveriet firmu, jums šogad labs gads! Bet vai vispār to firmu vajag?

Tāpēc saku – esmu citādāka. Es izpētu, ko cilvēkam vajag darīt vispār. Dzīvē. Nevis šogad, nākamgad. Ja vajag firmu – meklēsim, kad atvērt. Ja būt māksliniekam – kad tas realizēsies. Man nepatīk nodarboties ar gada prognozēm, ja neesmu tikusi cauri tēmai – vai vispār esi tur, kur tev jābūt. Bet sev... Es jau esmu tur, kur man jābūt. Neuzskatu, ka gada prognozēm ir liela jēga. Var pētīt lielas tēmas, projektus, līgumus, svarīgus datumus. Es, protams, nekad dzīvē neprecētos sliktā datumā.

Datumā 12.12.12. Latvijā apprecējās 200 pāru.

Jā, bet tas ir numerologa stāsts.

Bet, ja cilvēki būtu ar tādu jautājumu pie jums nākuši...

Var gadīties, ka Jānim ar Annu ieteiktu, bet Jurim ar Zani – ne.

Mēs esam brīvi

Raidījumā „Precamies!?!” cilvēki spēlējas ar ļoti nopietnām, privātām lietām. Kā jūs skatāties uz to, kas notiek studijā?

Ļoti žēl, ka man dota tik maza iespēja runāt. Parasti klientu konsultēju stundu vai divas. Kā varu pāris minūtēs pateikt?! Tur tiešām ir tikai – jā vai nē. Daudziem vīriešiem pirmais nostrādā vizuālais. Es ieteiktu citu meiteni, bet viņa ir izplūdusi miesās un vīrieti neinteresē. Bet viņa taču var nokristies svarā, un viss būs kārtībā! Viņš jau par to nedomā. Ja man būtu vairāk laika skaidrot, būtu citādāk, bet tas nav ezoterisks raidījums. Ļoti ceru, ka Latvijā beidzot tāds būs, tad varēsim izpausties.

Bet koncepcija ļoti jauka – savest kopā cilvēkus, dažiem tā ir vienīgā iespēja. Ārpus viņš nevar par to nevienam pastāstīt, bet tagad – visai Latvijai. Šķiet absurds, bet nē – jo viņu neviens līdz šim nav uzklausījis. Un tur ir tādi stāsti, par maz neliekas – ar cirvi mugurā!

Es šajā raidījumā tomēr redzu iespēju cilvēkiem satikties. Mēs apprecinājām pat astoņdesmitgadīgus cilvēkus. Mums ir divas kāzas, un seši reāli pāri izveidojušies!

Cik no tiem ir tādi, kas paklausīja jums?

Nezinu statistiku. Ir tādi, kas paklausa, un tādi, kas – ne. Un es pat zinu, ka viņi nepaklausīs. Redzu, ka nostrādā citi parametri, vai pēc horoskopa redzams – ir seksuālā dzirksts, bet pēc tam nulle. Seksuālā dzirksts attiecībās ir ļoti svarīga, tas ir pirmais – fluīdi nostrādā, es gribu. Bet pēc gada, diviem – ko es te, ar tevi kopā, vispār daru? Cilvēki diemžēl nevar to redzēt, es nepārmetu. Bet, ja reiz esmu piesaistīta kā astroloģe, varbūt ieklausieties, ko redzu jums par labu?

Ir pāri, kam jābūt kopā, jo viņiem jābūt draugiem, kolēģiem, skolēns/skolotājs – attiecību modeļi ir dažādi. Ja runājam par jūtām, tad jābūt konkrētiem planētu savienojumiem – tieši tur, kur jābūt mīlestībai, arī seksam. Es jau neesmu pret seksu, bet tas nevar būt pāri visam. Tad ir stāsts par mīļākajiem, nevis laulību.

Vai reizēm jūsu profesionālās zināšanas nedisonē ar jūsu sievišķīgo pieredzi?

Nē, tā palīdz. Vienā brīdī zināšanu ir tik daudz, ka traucē dzīvot. Bet ir otrs brīdis, kad ar to visu esi harmonijā, vienkārši ej dabīgi uz priekšu, baudi, viss notiek. Droši vien vajadzīga pieredze, lai tas netraucētu. Es nepētu savu horoskopu katrai dienai. Jau sen nedomāju – tas ir labi, tas nav pareizi, vienkārši – sanāk tā, kā sanāk. Es kļūdos, loģiski, bet tā atkal ir kāda pieredze.

Es, piemēram, ļoti mēģināju saprast, kāpēc man jau mēnesi ir lielas problēmas ar kāju, jo neesmu slimojusi vairāk nekā 12 gadus. Kopš badojos, man nav bijušas pat iesnas vai klepus. Katru kaiti dzīvē esmu mēģinājusi izskaidrot – kāpēc man tā nākusi, uzsūtīta, ko mācījusi. Ar laiku sapratu – kājas, tā ir iešana dzīvē uz priekšu. Kreisā – pats negribi iet uz priekšu, labā – citi cilvēki negrib, lai tu to dari. Man patlaban it kā neļauj darīt to, ko daru. Man jāsēž televīzijā, lekcijās, bet man tas sagādā ļoti lielas problēmas. Un viss, protams, sācies ar publicitātes vilni. Ir daudz skaudības, nenovīdības. Neskaudiet! Strādājiet labi, un jūs panāksiet to, ko panāksiet.

Vai jums ir kāds novēlējums saistībā ar attiecībām 2013. gadam?

2013. gads vispār ir ļoti saistīts ar attiecību tēmu. Var izveidoties diezgan daudz pāru. Tas būs ļoti labs gads laulībai, saderībai. Bet – nevajag attiecības veidot mākslīgi. Taču, ja izveidojas un ja cilvēki ir tām gatavi, varbūt vajadzētu arī tās juridiski noformēt. Mans novēlējums tāds – mēdzu teikt, ka zvaigznes ir brīvas un mēs esam brīvi. Zvaigznes nespiež mūs darīt neko tādu, ko nevēlamies vai kam iekšēji neesam gatavi. Tās mums parāda ceļu. Pareizo. Bet, vai iesim to, tas jau ir mūsu pašu ziņā.

Sandra Landorfa/Foto: Aigars Hibneris, publicitātes