Jevgēņijs Osipovs: "Nevaru cienīt šo nāvīgi slimo valsti"
Krievu nacionālradikālis Jevgēņijs Osipovs, kurš nedēļas sākumā savā Facebook profilā noķengāja Latvijas nacionālos simbolus, Kasjauns.lv pastāstīja, kāpēc viņš ar necieņu izturas pret Latvijas valsti un tās simboliem. Viņš nevar cienīt „nāvīgi slimo valsti” ar tās „vājprātīgo patriotismu”.
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka krievu radikālis un Lindermana partijas „Par dzimto valodu” aktīvists Osipovs sociālajā tīklā Facebook nogānījis valsts karoga krāsas un necenzētiem vārdiem nolamājis nacionālā varoņeposa Lāčplēša tēlu. Liepājnieka dusmas izraisīja sarkanbaltsarkanā lentīte, kas skolā Lāčplēša dienā izsniegta viņa meitai Darjai. Viņš Facebook paziņoja, ka savam bērnam aizliedz pie apģērba likt „dīvaino lentīti iepuvušu asiņu krāsā”. Savukārt Drošības policija Kasjauns.lv skaidroja, ka tā ir bezspēcīga un nevērsīsies pret krievu nacionālradikāli. Drošībnieki Osipova izteikumos nesaskata neko krimināli sodāmu un tos dēvē izteiksmes brīvību, kaut gan „šie izteikumi ir uzskatāmi par klaji necienīgas attieksmes paušanu pret ikvienu Latvijas Republikas iedzīvotāju, kurš godā Latvijas valsts simbolus, un ir nosodāmi no morālā un ētiskā viedokļa”.
Tā kā Osipova izteikumi bija naida pilni pret Latvijas nacionālajiem simboliem, Kasjauns.lv viņam jautāja, vai viņam nederdzas tas, ka viņa sieva, kura Liepājas pašvaldības vēlēšanās kandidēja no „Par dzimto valodu” saraksta, un bērni ir viņa neieredzētās Latvijas valsts pilsoņi un kā viņš spēj sadzīvot ar šo duālo situāciju. Osipovs Kasjauns.lv piesūtīja izvērstu atbildes vēstuli, kurā ne tikai pamato savu nostāju, bet arī kritizē „Saskaņas centru”, kurš, pēc viņa domām, ir novērsies no krievu tiesību aizstāvēšanas, un sūkstās par padomju simbolikas aizliegšanu. Publicējam Osipova atbildi:
Osipovs: „Man absolūti uzspļaut mirušajiem simboliem”
„Mani nemulsina tas, ka man sieva un bērni ir Latvijas pilsoņi. Vēl jo vairāk – abas manas sievas vecmāmiņas ir latvietes. Mulsina, tas, ka es, kurš dzimis 1977. gadā mazā Kurzemes pilsētiņā Aizputē, esmu nepilsonis. Tāpat kā mans tēvs un māte Liepājā, esmu dzimis Latvijā.
Saprotu, ka tagad man būtu jāuzklausa īsu lekciju par vienkāršo naturalizācijas procesu un citas blēņas par prieku, kas man jāizjūt par „dominējošās” nācijas iecietību, kura man augstsirdīgi šeit atļāvusi palikt. Man tas nav interesanti. Ierosinu šīs integrācijas mantras atstāt maniem likteņa biedriem, kuri sirgst ar Stokholmas sindromu.
Šodien viņi mani sauc par rupekli un neskopojas ar apvainojumiem. Bet es viņus dēvēju par nodevējiem, zaķpastalām, divkošiem un lišķiem! Viņi kā mazi suņuki, sēžot nobarotu saimnieku klēpī, ierējušies, aizsargājot matērijas gabaliņu, kas viņu večukiem nedod neko, izņemot nabadzību un pazemojumu. Tai pašā laikā viņi „apslāpē” savu naidu, kad atklāti ņirgājas par mūsu vēsturi, garīgajām vērtībām un simboliem, ar ko saistīta visa viņu tēvu un vectēvu dzīve.
Kaut kā neesmu ievērojis, ka „Saskaņas centrs” būtu aktīvi nosodījis PSRS simbolikas, tātad Uzvaras simbolu, aizliegšanu. Kur bija šo viegli aizvainojamo inteliģentu sašutums, kad pieminekli Rīgas Atbrīvotājiem nosauca par „krievu korķi”? Saprotu, tas ir briesmīgi un nav izdevīgi. Tāpēc, ka viņi paši ir „krievu aizbāznis”, kam jāapklusina jebkurš protests!
Viņiem nav savu sakņu, pašcieņas sajūtas, lepnuma, gods un sirdsapziņas. Viņu dzīvo tā, kā ir izdevīgi konkrētajā brīdī, ar savām drebošajām rociņām ķeroties klāt piebarotajam „šodien”, ar savām šaudīgajām acīm uztverot labvēlīgo stingrā saimnieka skatienu.
Kas attiecas uz karogu un vispār valsts simboliem, tad neviens nav spējīgs mani piespiest ar cieņu izturēties pret tās valsts simboliem, kas kopš savas rašanās brīža īsteno manas tautas diskriminācijas politiku! Netaisos sevi apgrūtināt ar pierādījumiem – tie zināmi visiem. Cita lieta – viens par to runā, otrs klusē, bet citus viss pilnīgi apmierina.
Ja neņem vērā mazo slāni, kas jūtas komfortabli zem sarkanbaltsarkanā karoga - „sociālistiskā īpašuma” izzadzējus, tad arī paši latvieši, izņemot vien iespēju bēgt uz Rietumiem, nav saņēmuši. Visus šos mazliet vairāk nekā divdesmit gadus no valsts, kurai bija jākļūst par otro Šveici, palicis tikai karogs, ģerbonis un himna… Uzskatu, ka latvieši pelnījuši daudz cienīgāku dzīvi savā Dzimtenē. Bet ar mani nav vienisprātis „patrioti”, kuri uzskata, ka latviešiem pietiek iedot „stikla bumbiņas” karodziņu un lentīšu izskatā.
Es mīlu šo zemi, katru liepu un bruģakmeni savā dzimtajā pilsētā. Pirmā kārtā, es mīlu cilvēkus, kuri izmisuši cīnās par izdzīvošanu. Man absolūti uzspļaut mirušajiem simboliem, nāvīgi slimajai valstij ar savu patriotisko vājprātību.”
Elmārs Barkāns/Foto: ekrānuzņēmums no Facebook, Ieva Čīka/LETA
