Jevgēņijs Osipovs atklāj, kā viņu pratināja Drošības policijā

Drošības policija apstiprinājusi, ka sākts kriminālprocess saistībā ar liepājnieka, krievu nacionālradikāļa, Lindermana partijas „Par dzimto valodu” aktīvista Jevgēņija Osipova izteikumiem interneta vietnē „Facebook” par Latvijas valsts simbola zaimošanu.

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka dienu pēc Lāčplēša dienas Osipovs „Facebook” publicēja ierakstu: „Vakar mana meita Darja no skolas atnesa kaut kādu sarkanbaltsarkanu figņu. Izrādās, ka visiem skolas skolēniem šos fintikus izdalīja Lāčplēša dienā un uzstājīgi rekomendēja nēsāt līdz nedēļas nogalei. Es savam bērnam aizliedzu pie apģērba likt dīvaino lentīti iepuvušu asiņu krāsā, par ko tika paziņots pedagogiem. Lai pavisam neatteiktos no svētkiem, kuru simbols ir radījums ar lāča ausīm, es atļāvu saviem bērniem piespraust nozīmītes ar Čeburaškas (krievu multeņu – Pekauša varoņa) attēlu”.

Drošības policija saņēmusi kādas personas iesniegumu, kas pieprasa izvērtēt šos Osipova izteicienus, jo viņš izrādījis klaju necieņu pret valsts simbolu, šajā gadījumā – karogu, par ko draud kriminālatbildība.

Otrdien, 3. decembrī, Drošības policija (DP) šajā lietā nopratinājusi Osipovu. Lai gan DP tikai informē, ka pret Osipovu ir uzsākts kriminālprocess un sīkāk neatklāj izmeklēšanas detaļas, pats Osipovs savā „Facebook” profilā atklāj nopratināšanas detaļas, protams, no savu skatu punkta. Viņš raksta:

„Vakar (3. decembrī) ar maršruta mikroautobusu braucu uz Rīgu. Pie Rīgas robežas mikroautobusam sāka sekot mašīna, kurā sēdēja četri dūšīgi, bet ļoti uzvilkti puiši. Pēc kādām astoņām minūtēm arī busiņa šoferis pamanīja „asti”. Tā kā mājās biju aizmirsis savu „mauzeri”, es pagriezienā nelēcu ārā no autobusa un nesāku atšaudīties.

Kad piebraucām galapunktā pie Zinātņu akadēmijas, mani aplenca šie raženie puiši, uzrādot Drošības policijas apliecības. Viņi paziņoja, ka mani piespiedu kārtā vedīs uz nopratināšanu kriminālprocesa sakarā par valsts simbolikas zaimošanu. Un tas neskatoties uz to, ka oficiālu pavēsti neesmu saņēmis, bet tā vietā biju saņēmis tikai telefona zvanu ar uzaicinājumu uz nopratināšanu no kaut kādas meitenes ar ļoti seksuālu balsi. Nesāku kauties ar saviem „nolaupītājiem”, jo satraucos par „krievu” inteliģences nosodījumu, kura jebkurā laikā ir gatava pievērst uzmanību manai neaudzinātībai un rupjībai. Pakļaujoties nelikumīgajām likuma sargu prasībām, es iesēdos automašīnā, kura pirms dažām minūtēm mani izsekoja, un tā es ar komfortu tiku nogādāts Drošības policijā.”

Osipovs: „Mans pienākums nav zināt un cienīt visiem citiem svētus simbolus”

„Pēc pusstundas skatīšanās nopratināšanas istabas griestos, parādījās tā pati seksuālās balss īpašniece (kura zvanīja Osipovam). Iesākumā es vispār attiecos sniegt jebkādas liecības,” savus piedzīvojumus Drošības policijā apraksta Osipovs.

„Bet DP noteikti zināja, ka es ilgi meitenei atteikt nevaru. Nācās tikai atteikties no atbildēm uz jautājumiem, tā vietā es nodiktēju savu skatījumu uz situāciju. Īsumā tas ir šāds:

Mani asie izteikumi attiecībā uz sarkanbaltsarkanām lentītēm bija saistīts ar pamatotu vecāka sašutumu par to, ka manam bērnam, bez manas piekrišanas liek nēsāt man nesaprotamu figņu. Es nedzīvoju viduslaiku sabiedrībā, kur par reliģijas dogmu nezināšanu varēja nokļūt uz sārta, un man nav pienākums zināt un cienīt visus citiem svētus atribūtus. Ja mana meita mājās no skolas būt atnesusi valsts karogu, es, protams, izbrīnītos un liktu viņai to atdot kādam, kuram tas ir vajadzīgs. Bet uz šādu gadījumu, es nereaģētu tā, ka uz dīvaino lentīti, kuru agrāk redzēju piespraustu Raivim Dzintaram un viņa piekritējiem. Un vispār, man kā valsts, kurā „cenzūra ir aizliegta”, bet mana vārda brīvība noteikta Konstitūcijā, pastāvīgajam nepilsonim, ir visas tiesības atklāti paust savu attieksmi pret gabaliņu matērijas.

Pēc šiem vārdiem man tika piedāvāts izstudēt likumu par valsts simboliku. Tur it kā ir teikts, ka arī lentītes ir valsts simbols, tā kā krāsu proporcijas uz karoga un lentītes sakrīt. Uz manu jautājumu, vai tādā gadījumā nedrīkst valkāt arī sarkanbaltsarkanas apakšbikses, atbildi nesaņēmu…

Jā, grūta un sūra ir „russo ekstrēmista” dzīve. P.S. – vienkārši nespēju pret visu šo attiekties nopietni.”