Ratiņbasketbols izglāba viņa dzīvi. "Mans uzdevums nav žēloties," saka Kārlis Gabranovs
Latvijas ratiņbasketbola izlases ilggadējais līderis, 2025. gada Francijas čempions un nesen par gada ratiņbasketbolistu godinātais Kārlis Gabranovs ir cilvēks, kura stāsts šķiet neiespējams. Traģēdija bērnībā, smagi pārbaudījumi vēlāk un tomēr – triumfs. Viņš ir viens no tiem “mūsējiem”, kuri pierāda: dzīves lielākās cīņas uzvar tie, kas atsakās padoties.
Kārlis ir no Ludzas novada Latgalē, viņš bija pārgalvīgs, enerģijas pilns pusaudzis, kuram patika piedzīvojumi un izaicinājumi. Togad, 13 gadu vecumā nobastojot skolu un kopā ar draugiem nonākot būvlaukumā – vietā, kur bērniem nevajadzētu atrasties –, notika liktenīgais. Stāvot uz balkona bez margām, viņš mēģināja uzmest somu uz jumta. Tā nokrita atpakaļ. Cenšoties to noķert, Kārlis pakāpās soli atpakaļ, taču aiz muguras vairs nebija nekā. Sekoja kritiens – ar muguru uz ķieģeļu kaudzes. Viena sekunde, kas mainīja visu. Kopš tās dienas Kārlis kļuva par cilvēku ar īpašām vajadzībām – ar kāju paralīzi. Pirmās stundas pēc traumas bija pilnas baiļu un neziņas. Ātrā palīdzība, slimnīca, ārsti. Kārlis atceras, ka jautājis mediķiem, vai viņš nomirs. Ārsti viņu mierināja, sakot, ka viss būs kārtībā. Tobrīd gan vēl neviens īsti nezināja, ko “kārtībā” nozīmēs turpmākajā dzīvē.
Pēc traumas dzīve radikāli mainījās
Pēc negadījuma Kārlis ilgu laiku pavadīja rehabilitācijas centrā Vaivari, atgūstot spēkus un mācoties no jauna saprast savu ķermeni un iespējas. Paralēli rehabilitācijai viņš pabeidza pamatskolu un turpināja mācības vidusskolā – sākumā mājmācībā, vēlāk uz atsevišķiem mācību priekšmetiem braucot uz skolu. Šajā laikā viņš izmēģināja dažādas aktivitātes, tostarp piedalījās ratiņdeju nometnēs ar organizācijas Apeirons starpniecību. Tomēr galvenais bija pielāgošanās ikdienai. Kārlis pats atzīst, ka adaptēties viņam bijis vieglāk tāpēc, ka trauma notika jaunībā – viņš daļēji izaudzis šajā realitātē. Runājot ar cilvēkiem, kuri ratiņkrēslā nonākuši jau pieaugušā vecumā, viņš sapratis, ka tad, kad ir ģimene, darbs un sakārtota dzīve, pielāgošanās prasa daudz vairāk spēka un laika.
Psiholoģiskā palīdzība sākumā netika piedāvāta, arī pats Kārlis to neuztvēra kā nepieciešamu. Sanatorijā gan viņš iepazinās ar daudziem cilvēkiem līdzīgā situācijā, un tas palīdzēja – viņš saprata, ka nav viens. Viņš ātri pielāgojās savam stāvoklim un koncentrējās uz to, ko var darīt. Pirmos gadus ļoti intensīvi nodarbojās ar fizioterapiju, vingrošanu un ķermeņa trenēšanu, dzīvojot ar cerību, ka viss vēl var mainīties. Kārlim nekad nav bijis konkrēta brīža, kad viņš sev pateiktu: “Es vairs nekad nestaigāšu.” Šādas galīgas sajūtas viņam nav bijis. Īpaši spilgti atmiņā palikusi atgriešanās skolā ratiņkrēslā. Pirms traumas Kārlis bija bravūrīgs puisis, kurš pats staigāja, darīja visu bez citu palīdzības. Tagad viņam nācās lūgt, lai palīdz uznest pa kāpnēm, un tas radīja spēcīgu kauna sajūtu. Iepriekšējā bravūra bija pazudusi – bija jāmācās lūgt palīdzību un pieņemt savu ievainojamību.
Braukšana uz skolu viņam vienmēr bija liels pārdzīvojums, bet atvieglojuma sajūtu sniedza atgriešanās mājās. Kārlim bija divi ļoti tuvi draugi, kuri viņu ņēma visur līdzi. Draugu kompānijā kauna sajūtas nebija – Kārlis darīja to, ko varēja, un tur, kur pats netika, viņam palīdzēja. Viņš atzīst: lai arī bija grūti brīži, nekad nebija sajūtas, ka viss ir beidzies.
Jauns sākums – ratiņbasketbols
Līdz 17 gadu vecumam Kārlis bija izmēģinājis dažādas aktivitātes, taču basketbols viņam sākotnēji nešķita saistošs. Situācija mainījās, kad kādā nometnē viņu uzrunāja divi puiši, kuri trenējās ratiņbasketbolā. “Aizbrauc, pamēģini,” viņi teica. Kārlis aizbrauca – un tajā brīdī viņa dzīvē parādījās jēga, kuras pēc traumas bija ļoti pietrūcis.
Nezinātājiem jāpaskaidro, ka ratiņbasketbols nav vienkārši klasiskā basketbola versija sēdus. Tas ir atsevišķs sporta veids ar īpašu aprīkojumu, noteikumiem un ļoti augstām fiziskajām prasībām. Ratiņkrēsli tiek veidoti individuāli – ar speciālu rāmi, stabilizatoriem un slīpiem riteņiem, kas ļauj izturēt smagus kontaktus un nepieļaut apgāšanos. Katram spēlētājam ir arī funkcionālā klasifikācija – no 1 līdz 4,5 punktiem. Jo smagāka invaliditāte, jo mazāks punktu skaits. Uz laukuma piecu spēlētāju kopējais punktu skaits nedrīkst pārsniegt 14, tāpēc katra spēlētāja loma komandā ir ļoti precīzi sabalansēta.
Kārlim ir 1,5 punkti – viņš sēž zemākos ratos, viņam ir mazāks līdzsvars un ķermeņa atbalsts nekā citiem. Taču tieši šī klasifikācija padara viņu ārkārtīgi vērtīgu komandas balansam, un viņš to ir pārvērtis savā spēkā. Ikdienā Kārlis izmanto vienu ratiņkrēslu, bet basketbolam – speciālu sporta krēslu, kas paredzēts tikai zālei.
Dzīvo starp Latviju un Franciju
Kad sporta karjera sāka uzņemt apgriezienus, Kārļa dzīve kļuva par nepārtrauktu braukāšanu starp valstīm – Itāliju, Spāniju, Latviju, Franciju. Pēdējos gados viņš dzīvo un trenējas Francijā un regulāri atgriežas mājās pie ģimenes. “Es dzīvoju lidmašīnā,” smejas 42 gadus vecais ratiņbasketbolists. Bet sportista dzīve tāda arī ir – pilna disciplīnas, treniņu un sacensību grafiku.
Uzvara pār sevi
Kārlis atklāti atzīst – liela daļa viņa dzīves nebija skaista. Daudzus gadus paralēli sportam viņš lietoja alkoholu un dažādas vielas. Ilgi šķita, ka to var apvienot, ka viņš visu kontrolē. Bet patiesībā no tā cieta viss – veselība, attiecības, karjera, pašcieņa. 2019. gads bija Kārļa dzīves zemākais punkts. Brīdis, kad pašam no sevis bija kauns un nākotne šķita pavisam tumša. Tieši tad viņš pieņēma lēmumu – vai nu aiziet līdz galam, vai sākt dzīvi no jauna. Viņš izvēlējās dzīvot.
Kārlis kopš tā laika ir skaidrā jau piecus gadus. Un tikai tāpēc pēdējās divas sezonas viņš ir kļuvis par čempionu Francijā. Tāpēc var noturēties komandās, uzņemties līderību, parādīt to spēku, kas viņā vienmēr bija, bet kuru bija aizsedzis haoss.
Sportiskie sasniegumi
Kārļa kontā ir Francijas čempiona tituls (2024, 2025), ilggadējā Latvijas izlases līdera statuss, daudzu gadu pieredze vienās no spēcīgākajām Eiropas ratiņbasketbola līgām: Spānijā, Itālijā, Vācijā un Francijā, 2025. gada Gada ratiņbasketbolista balva Latvijā. Kārļa stāsts ir iedvesma citiem – ne tikai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bet ikvienam, kurš reiz juties iestrēdzis savā dzīvē. “Mans uzdevums nav žēloties. Mans uzdevums ir darīt,” tā par sevi izsakās ratiņbasketbolists. Tagad sportists trenējas divreiz dienā, ievēro striktu režīmu, ēd veselīgi, nelieto alkoholu, koncentrējas uz mērķiem. Viņš ir kļuvusi par autoritāti un elku jaunajiem ratiņbasketbolistiem – ne tāpēc, ka ir čempions, bet tāpēc, ka ir uzvarējis tur, kur daudzi pakristu. “Svarīgākais, lai tas, ko dari, aizrauj un patīk. Katram tas var būt kaut kas cits, bet, ja atrodi, tad panākumi šajā jomā atnāk paši par sevi,” sportists atzīst, uzsverot, ka tieši ratiņbasketbols ir izglābis viņa dzīvi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta ""Ratiņbasketbols izglāba viņa dzīvi. "Mans uzdevums nav žēloties," saka Kārlis Gabranovs"" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
