Andrejs Cigaņiks par depresiju, grūstīšanos ar treneri un kļūdu jaunībā, kuru joprojām nožēlo
Latvijas futbola izlases malējais aizsargs Andrejs Cigaņiks, pusaudžu vecumā pievienojoties Vācijas granda Leverkūzenes “Bayer” sistēmai, cerējis, ka viņam būs fenomenāla karjera, bet jau pāris gadus vēlāk attapies situācijā, ka jaunu klubu atrast ir grūti, futbolists atcerējās intervijā žurnāla “Sporta Avīze” septembra numurā.
Šajā vasarā Cigaņiks pārgāja uz Šveices augstākās līgas vienību “Luzern” un jauno sezonu iesācis ar vārtu guvumu un trim rezultatīvām piespēlēm septiņās spēlēs. Viņa pārstāvētā komanda pašlaik atrodas kopvērtējuma otrajā pozīcijā un varam teikt, ka arī malējais aizsargs ir līdzšinējās karjeras virsotnē. Tomēr ceļš līdz tai bija ilgs un smags.
Bērnībā un pusaudža vecumā viņš vēl bija uzbrucējs un iekrita Vācijas skautu acīs. Tas rezultējās 16 gadu vecumā noslēgtā līgumā ar "Bayer".
“Man jaunatnes laikā nebija nekādu traumu vai citu veselības problēmu. Varēju bez problēmām gan sestdien, gan svētdien spēlēt pa 90 minūtēm. Tieši ap to laiku, kad ar “Bayer” parakstīju līgumu, biju izslimojis gripu. Ārsts teica, ka tagad nevajag spēlēt, bet priekšā bija “Riga Cup” turnīrs, biju jauns, vēlējos spēlēt, par veselību nedomāju. Nospēlēju piektdien, sestdien, bet svētdienā sajutu Ahileja cīpslu. Tā bija pirmā reize karjerā, kad izjutu kādas veselības problēmas. Aizbraucot uz Vāciju, viņi pēc medicīniskajām pārbaudēm arī pateica, ka man ir problēmas ar Ahileja cīpslu, nepieciešams ar to vairāk strādāt,” atceras futbolists.
Tobrīd viņš bija nu jau vairs neeksistējošā kluba “Skonto” sistēmā. Līdz aizbraukšanai uz Vāciju vajadzējis gaidīt trīs mēnešus un Rīgas klubam jaunais futbolists vairs nav interesējis, jo bija zināms par došanos prom. “Kad saārstēju Ahileju, sākās jaunas problēmas – ar ceļiem, ar muskuļiem, ar citām ķermeņa vietām. Pēc triju mēnešu pauzes, ko pavadīju mājās un futbolu biju spēlējis vien ar čomiem, uzreiz devos uz treniņiem, turklāt viņi no manis gaidīja rezultātu. Arī es pats sev uzliku lielu spiedienu. Turklāt man blakus nebija atbalsta, tāpēc sākās problēmas ar galvu – depresija. Nebiju iedomājies, ka 16–17 gadu vecam futbolistam ir iespējama depresija! Atceros, ka tolaik nevēlējos iet uz treniņu, jo sapratu, ka man nekas nesanāk, man tur nav draugu. Latvijā nekad nebiju saskāries ar to, ka nevēlos doties uz treniņu, ar skrituļslidām priecīgs braucu no Purvciema uz Mežaparku un pēc tam atpakaļ.”
Cigaņiks stāsta, ka pirmajā gadā Vācijā trauma sekoja traumai, un viņš nospēlējis tikai četras spēles. “Pēc šādas izlaistas sezonas atnāca “fenomenāls” treneris, kuram patika kritika. Viņš uzskatīja – ja cilvēki pārvarēs kritiku un grūtības, viņi izaugs par lieliem futbolistiem. Es joprojām biju viens, bez jebkāda atbalsta, bet, kad vēlējos parunāt ar treneri, viņš mani sūtīja prom. Nu, kā tā var darīt? Tobrīd domāju, ka varbūt tas ir normāli, bet tagad, desmit gadu vēlāk, saprotu, ka šis cilvēks nebija normāls, viņam bija problēmas ar galvu, kaut kādi kompleksi. Es tolaik šādam trenerim nebiju gatavs. Man ar viņu sākās strīdi, līdz viss vienā brīdī nonāca līdz tam, ka pat sākām grūstīties.”
Vislabākais Vācijā bijis trešais gads, kad viņš jaunatnes Čempionu līgā piedalījās arī spēlē pret Mančestras “United”, tomēr tobrīd futbolists jau spēlēja kopā ar vienaudžiem, nevis 1-2 gadus vecākiem puišiem. “Leverkūzenei tobrīd nebija U-23 vecuma komandas, no jauniešiem uzreiz vajadzēja lēkt uz pirmo komandu, bet ne visiem tas ir pa spēkam. Nokļuvu īrē ceturtajā līgā. Mani gribēja arī “Duisburg” (tosezon uzvarēja trešajā līgā – aut.), runāju ar viņu treneri Berndu Hollerbahu, kurš pēc tam strādāja Hamburgā, un viņš man teica, ka vēlas mani redzēt, ja spēlēsim trešajā līgā, bet, ja tiksim uz otro, būs jautājumi. Viņi tika augstāk, bet es aizbraucu uz Ķelnes “Victoria”, kur visu sezonu nespēlēju traumas dēļ. Un tad jau viss. Biju domājis, ka man būs fenomenāla karjera, bet vairs nekas nesanāca.”
Tomēr šo laiku Cigaņiks sauc par ļoti labu dzīves skolu, lai iegūtu raksturu, un skumst, ka tolaik viņam nebija domāšana, kāda ir pašlaik. “Atrados blakus augstākajam līmenim gan “Bayer”, gan vēlāk arī “Schalke 04” otrajā komandā un redzēju, ka tālu neatpalieku, bet vienkārši man kaut kas nesanāca un arī mentāli nebiju gatavs. Šobrīd man ir cita sapratne, esmu pieaudzis. Ja 18 gados es būtu ar tādu galvu, kāda tagad, ietu pavisam citādi.”
Stāstu par sarežģīto Andreja Cigaņika ceļu līdz arvien spēcīgākiem klubiem, kāpēc Latvijas futbolistiem nav kaujinieciska mentalitāte un daudzām citām tēmām lasiet Edmunda Novicka intervijā ar spēlētāju. Septembra "Sporta Avīze" labākajās preses tirdzniecības vietās pieejama vēl tikai šonedēļ.
