Luka Modričs - horvātu maestro ar skarbu bērnību -, kurš valsts svētkos izpārdevis visu “Skonto” stadionu

Ažiotāža ap spēli “Skonto” stadionā ir patiešām liela. Pa kādai biļetei cenu diapazonā no 50 līdz 100 eiro vēl var atrast sludinājumu portālos pie izmanīgiem pārpircējiem, taču lielākā daļa biļešu īpašnieku uz stadionu ies paši. Šī būs tā reize, kad ne jau Dainis Kazakevičs vai Latvijas izlases spēle spējusi piepildīt tribīnes. Lielākais nopelns tajā ir horvātu maestro Lukam Modričam. Pašlaik Madrides “Real” pussargam, pieckārtējam UEFA Čempionu līgas uzvarētājam un Pasaules kausa sudraba (2018. gadā arī tika atzīts par sacensību vērtīgāko spēlētāju) un bronzas medaļniekam, 2018. gada “Zelta bumbas” ieguvējam. Pirmajam, kurš izjauca desmit gadus ilgo Krištianu Ronaldu un Lionela Mesi dominanti.

Horvātijas izlases kapteiņa panākumu un titulu saraksts ir ļoti garš. Valstsvienības rindās to sāka rakstīt 2006. gadā ar spēli pret Argentīnu, tajā pat gadā Luka mačā pret Itāliju guva pirmos vārtus izlasē. Tagad kapteinim ir sakrātas 170 spēles un 24 gūti vārti. Pasaules kausa sudraba medaļa pirms pieciem gadiem Maskavā un bronza pērn Katarā. Aiz šiem skaitļiem slēpjas ļoti spēcīga personība, kuras veidošanos ļoti ietekmēja grūtā bērnība un pārdzīvotais karš. Modričs savu saulaino bērnību pavadīja Zatori Obrovački ciematā, kur mazliet augstāk Velebita kalna pakājē dzīvoja arī mazā puišeļa vecvecāki. Vectēvs Luka, kuram par godu tika nosaukts arī mazais Luka Modričs, bija liels puikas autoritāte, kopā viņi ganīja lopus un gāja medībās. Dzīve krasi izmainījās 1991. gadā, kad sākās Horvātijas neatkarības karš. Mazajam Lukam bija tikai seši gadi, kad viņa vectēvu serbi ar automāta kārtu nošāva netālu no paša mājām. Kara notikumiem pastiprinoties, Modriču ģimene devās bēgļu gaitās. Vispirms uz Makarsku, tad uz Zadaru, kur liela daļa bērnības pagāja bēgļiem piešķirtā viesnīcā vai bumbu patvertnēs. Karā devās arī tēvs, taču pats Luka atceras, ka nekad ģimenē nav bijušas kādas naida vai atriebības izpausmes, visam pāri cilvēciskās īpašības.

Par pārdzīvoto Modričs dalījies savā autobiogrāfijā. Lūk, neliels fragments no tās: “1992. gada aprīlī mēs pārcēlāmies uz Zadaru, kur rudenī bija jāuzsāk skolas gaitas, Mūs izmitināja “Kolovare” viesnīcā. Sākumā mums bija istaba pagrabstāvā. Tētis, mamma, māsa un es gulējām vienā gultā. Nelielajā telpā vēl bija tualete un stūrī bija neliels galds ar plītiņu. Vēlāk mūs pārcēla uz ceturto stāvu, kur jau bija divas istabas. Viena no tām tika man un māsai Jasmīnai. Tā bija mūsu jaunā dzīve[…]. Viesnīcā bija daudz manu vienaudžu. Caurām dienām bijām laukumā ēkas priekšā, Spēlējām futbolu, ķeriņus, paslēpes, ieguvām jaunus draugs. Te bieži notika bombardēšanas, no kurām slēpāmies patvertnē. Bumbas reizēm krita arī uz viesnīcas. Reiz tika ievainots arī tēta vecākās māsas Marijas vīrs Mile. Bumba sprāga pie viņa numura. Neraugoties un pārdzīvoto izbīli, iztika bez smagām sekām. Varbūt tas izklausās jocīgi, bet es ātri pieradu pie trauksmēm, pieradu skriet uz patvertni. Ja sākumā bombardēšana radīja lielas bailes, tad vēlāk tikai satraukumu, Visvairāk baidīja bumbu troksnis. Tas šausmīgais svilpiens, kuram sekoja sprādziens. Ne vienmēr ar ģimeni atradāmies vienā patvertnē, viss bija atkarīgs no tā, kur mūs pārsteidza trauksme. Taču apkārt vienmēr bija daudz bērnu, un mēs allaž spēlējām kādu spēli, Vismierīgāk jutos mājās kopā ar ģimeni, taču mēs ļoti uztraucāmies, kad tētis bija frontes pirmajā līnijā.”

Jau septiņu gadu vecumā tēvs mazo Luku pieteica futbola treniņiem. Neraugoties uz ne pārāk labo veselību un sīko augumu, treneris uzreiz pamanīja mazā puikas spējas un pārcēla pie vecākiem zēniem. Modriča jaunības laika biedri uzskata, ka viņam ir iedzimts talants.

Atceroties kara laikus, Modričs atzīst, ka tā bijusi daļa dzīves, kuru jāpārdzīvo. “Karš nekad nevienam neko labu nenes. Man nav naida vai kādas citas jūtas pret kādu. Ts var cilvēku padarīt stiprāku vai salauzt. Apkārt bija daudz baiļu, ar kurām bija jātiek galā. Notikumi padarīja mani stiprāku. Kad pārdzīvo to, ko esmu piedzīvojis, daudz vieglāk ir pieņemt to, kas notiek vēlākajā dzīvē. Arī kritiku vai neveiksmes futbola laukumā,” atklājis Modričs.

No Zadaras futbola līkloči Modriču aizveda uz Zagrebas “Dinamo”, tālāk uz Totenhemas "Hotspur”, bet nu jau 11 gadus Luka ir Madrides “Real” spēlētājs un galvenās smadzenes laukumā. Šodien Modričam ir kārtējā misija viņa futbolista ceļā – izcīnīt uzvaru Rīgā un saglabāt cerības nākamā gada vasarā aizbraukt uz Eiropas čempionātu Vācijā. (Horvāti gan ir nodrošinājuši arī vietu vismaz pārspēlēs) Iespējams, pēdējo lielo izlašu turnīru 38 gadus vecās futbola superzvaigznes karjerā.

Pirms nedaudz vairāk nekā mēneša šķita, ka horvātiem ceļazīme tikpat kā rokās un spēle Rīgā varētu kļūt par formalitāti, kurā spožākās zvaigznes var palikt malā. Taču divi zaudējumi pret Turciju (0:1) un Velsu (1:2) horvātus atmeta uz trešo vietu grupā. Pat uzvarot abas atlikušās spēles, vēl vajadzīgs kāds konkurentu velsiešu klupiens. Tikai uzvara – ar tādu mērķi Horvātijas izlase ieradusies Rīgā. Tātad bez jebkādas pretinieka nenovērtēšanas un pilnu apņēmību parādīt savu labāko futbolu. Te nu vietā atcerēties, ka septembrī Rijekā motivētiem horvātiem zaudējām ar 0:5. Vakar pirmsspēles preses konferencē Latvijas izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs izteicās, ka vienā vakarā ir iespējams veiksmīgi nospēlēt arī pret horvātiem. Drīzāk gan būs jāieraksta turnīra tabulā vēl viens zaudējums. Ja neizdosies aizķert kādu punktu, šis kvalifikācijas turnīrs mūsējiem beigsies ar trīs punktiem. Tas būtu visu laiku atkārtoti sliktākais rezultāts dažādos (gan Pasaules kausa, gan Eiropas čempionāta) kvalifikācijas turnīros.