Bļugers ielej Stenlija kausā boršču. Tā nav pirmā zupa, kas piepilda slaveno trofeju

Ap 15 kilogramus smagajā kausā, pēc Bļugera teiktā, var ieliet ap astoņiem litriem alus, šampanieša vai kāda vēl niknāka šķidruma, kas piektdienas vakarā ģimenes un tuvāko draugu ballītē Jūrmalā arī tika darīts. Apjomīgo kausu var izmantot arī kā milzīgu terīni, ko daudzi tās ieguvēji arī darījuši. Var teikt, ka dažādu ēdienu pasniegšana Stenlija kausā pēdējos gados kļuvusi par teju vai modes lietu.

Bļugers ģimenes pusdienās Stenlija kausā lika galdā vecmāmiņas pagatavoto boršču. Ļoti iespējams, ka Tedis bija pirmais, kurš kausā lēja tieši boršču, taču noteikti nebija pirmais, kurš tajā lējis zupu. Pirms pieciem gadiem Vašingtonas “Capitals” spēlētājs Larss Ellers dzimtajā Dānijā viesiem pasniedza nacionālo saldo auksto zupu koldskal, kuras galvenā izejvela ir aukstas paniņas.

Vašingtonas “Capitals” spēlētāju svinības pirms pieciem gadiem izvērtās gastronomiskām izvirtībām bagātas. Skaļākais notika Maskavā, kur Aleksandrs Ovečkins, Dmitrijs Orlovs un Jevgeņijs Kuzņecovs pēc sirds patikas varēja izpriecāties vairāku dienu garumā no Sarkanā laukuma līdz pat galvaspilsētas striptīzklubiem. Šķiet, tieši tad par modes kliedzienu kļuva šampanieša dzeršana no Stenlija kausa, stāvot uz galvas. Taču diez vai kāds pārspēs Ovečkina glanci, kurš piepildīja Stenlija kausu ar melnajiem stores ikriem. To cena, atkarībā no kvalitātes, mēdz būt dažāda, taču nav šaubu, ka tas izmaksāja ap desmit tūkstošiem eiro.

Tajā pat svētku reizē kauss aizceļoja uz citu Krievijas pilsētu Čeļabinsku, kur Jevgēņijs Kuzņecovs bija nedaudz pieticīgāks, tomēr joprojām piederīgs krievu nacionālajai virtuvei. Viņš galdā cēla Stenlija kausu, pilnu ar pelmeņiem.

Kvebekiešu izcelsmes ēdienu poutine, kas ir frī kartupeļu un siera biezpiena ēdiens ar brūnu mērci, kā pirmais Stenlija kausā ielēja Ārons Rūms no Anheimas “Ducks”. Pēc tam to atkārtojuši daudzi, mainījušās receptes, bet kā pēdējais ar to publiski padalījās Mets Džozefs pirms pāris gadiem, izcīnot otro uzvaru kopā ar Tampabejas “Lightning”.

Tajā pat gadā arī Tampā kauss tik pildīts ar gliemenēm un kaviāru. Tiesa, ne tik bagātīgi kā iepriekš pieminētajās Ovečkina svinībās. Tāpat kausā tika pasniegti omāri, kas šādā noformējumā ballītes viesiem sagādāja īpašu prieku.

Daudzi spēlētāji Stenlija kausu likuši sev blakus gultā un pamostoties bēruši to pilnu ar iecienītākajām brokastu pārslām un pienu. Šādi rīta maltīti ieturējuši Anže Kopitars, Breds Maršands, Maiks Ričards, Endrjū Dežardēns un varbūt vēl kāds. Lūks Robitails pēc “Kings” uzvaras sarīkoja ballīti, kurā kausu piekrāva pilnu ar kotletēm, savukārt ar Čikāgu triumfējušais Patriks Keins vairākās ballītēs pēc kārtas Stenlija kausā pasniedza ceptus vistu spārniņus.

Marians Hosa kausā pasniedza pjerogus, kas faktiski ir tie paši pelmeņi, vareņiki vai saucat kā gribat, proti, mīkla ar pildījumu. Slovāku gadījumā populārākie pildījumi nav vis gaļa, bet brinzas siers vai sēnes.

Tailers Tofoli pēc “Kings” uzvaras kausu izmantoja kā milzīgu saldējuma trauku, viņa komandas biedrs Dastins Brauns saviem bērniem tajā pasniedza šokolādes pienu.

Teju katrs kausa ieguvējs no Stenlija kausa pabarojis savu mājdzīvnieku. Tajā lietas mērces, alkohols, dažādi sīrupi. Vēsture klusē, kādiem līdzekļiem tas dabūts tīrs, taču Rīgā tas, kā allaž, spīdēja un laistījās sudraba krāsā.

Par Stenlija kausa drošību gādā Fils Pričards. Vīrs, kurš kopš 1988. gada pavada trofeju visos tā izbraukuma brīžos ārpus Toronto. Tieši viņš atveda kausu uz Rīgu un uzpasēja to gandrīz diennakts garumā. Pēdējos gados tas pabijis dažādās eksotiskās vietās, gan kalnu virsotnēs, gan Afganistānā, to mēģinājuši slīcināt baseinā un metuši zemē. Tomēr Pričarda uzraudzībā tas ir drošībā un diez vai tagad var notikt tā, kā pagājušā gadsimta sākumā, kad Otavas komandas spēlētāji dzērumā to iemeta pilsētas kanālā. Labi, ka kāds no paģirainajiem spēlētājiem atcerējās, kur palikusi trofeja. Nākamajā dienā tā tika izvilkta no ūdens un priecē hokeja līdzjutējus vēl šobaltdien.