"Dzeru viskiju un skatos debesīs" Merzļikins emocionālā intervijā atklāj jaunas detaļas par Kivlenieku un viņa traģisko aiziešanu
Kad latviešu hokejists Elvis Merzļikins dzirdēja, ka hokeja komandai "Columbus Blue Jackets" pievienosies spēlētājs no Latvijas, viņš juties satraukts, taču arī apmulsis, raksta portāls "espn.com", kuram Elvis sniedzis plašu un atklātu interviju par traģiski bojāgājušo Matīsu Kivlenieku.
"Mans pirmais jautājums bija: kas pie velna ir šis puisis? Es par viņu nekad neko nebiju dzirdējis, nemaz nezināju par viņa eksistenci," saka Elvis. Tas bija Matīss Kivlenieks, kurš 16 gadu vecumā bija ieradies Amerikā, lai piepildītu sapni par NHL, raksta portāls.
Kivlenieks "Blue Jackets" pievienojās 2017. gadā. Merzļikins bija trīs gadus vecāks par Kivlenieku un spēlēja Šveicē. Viņš bijis gatavs NHL, kad 2019. gadā pievienojās "Blue Jackets".
"Būdami ASV un spējīgi viens ar otru runāt latviešu valodā, vienkārši šķita, ka viņi ir kā ģimene no brīža, kad satikās. Domāju, ka tieši tāpēc viņi kļuva tik tuvi. Cita ceļa nebija," saka Elvja sieva Aleksandra.
Merzļikins uzaicinājis Matīsu dzīvot kopā ar viņu un Aleksandru. Kivlenieks palīdzējis mājas darbos, bez lūguma vedis pastaigās suni Kobiju un nekad aiz sevis nav atstājis netīros traukus. Bet kas rūpēja Kivleniekam visvairāk?
"Viņa BMW. Es nejokoju, viņš to mašīnu tīrīja katru dienu," saka Merzļikins. Kivlenieks esot bijis ideāls dzīvokļa biedrs. "Mēs nekļuvām vienkārši par draugiem. Viņš tiešām bija mans mazais brālis."
Drīz vien sekoja arī panākumi. Pēc pasaules čempionāta Kivlenieks palika Latvijā, lai pavadītu laiku ar draugiem un ģimeni. Viņš plānoja atgriezties Amerikā vasarā.
4. jūlijs bija karsts un saulains. Kivlenieks bijis laimīgs. Bija jādodas uz draugu kāzām. Pasākuma izskaņā tika organizēta basketbola spēle baseinā. Tad bija jāsākās uguņošanai. Kad tā sākās, visi no baseina izkāpa.
Tajā brīdī Merzļikins pazaudējis Aleksandru. Atradis viņu pie grilla, Merzļikins nostājies aiz sievas un apķēris, lai kopīgi vērotu salūtu. Kivlenieks sēdējis viņiem priekšā uz baļļas malas kopā ar četriem citiem pasākuma viesiem.
Aleksandra tajā brīdī teikusi Kivleniekam, ka viņai nepatīk, cik tuvu viņš sēž uguņošanas vietai. "Neuztraucies, Ali, viss būs kārtībā," viņš atbildējis.
Merzļikins atceras skatu, kā Kivlenieks vēro salūtu. "Nākošajā mirklī es pieliecos, lai noskūpstītu sievai kaklu. Tad es redzēju, ka uz mūsu pusi viss nāk zaļā krāsā." Iestājusies panika. Visi ieskrējuši mājā.
Merzļikins aptvēris, ka pazudis viņu suns Kobijs, un devies ārā viņu meklēt. Viņš ieraudzījis kādu guļam uz zemes. Pēc tetovējuma sapratis, ka tas ir Kivlenieks.
"Pirmais ko redzēju, ka viņam viss bija kārtībā. Nekas. Viņam bija satraumēta lūpa no kritiena un viss. Ne lauztas kājas, pirksti, deguns vai kas tāds. Viss bija labi," atceras Merzļikins.
Taču ātri vien tapis skaidrs, ka Kivlenieks ir šoka stāvoklī. Viņam bijušas grūtības elpot. Kivlenieks noguldīts uz dvieļa, Merzļikins turējis viņa galvu un centies saglabāt mieru.
Latviešu valodā teicis: "Tev viss ir kārtībā. Varbūt tev ir smadzeņu satricinājums, jo nokriti no baļļas, bet nekas vairāk."
Neatliekamā medicīniskā palīdzība ieradās pēc četrām minūtēm un 38 sekundēm. Merzļikins centies iekāpt ātrās palīdzības mašīnā, taču no tās izraidīts. "Man likās, ka viņš runās latviski, jo ir šoka stāvoklī," viņš teicis mediķiem.
Uz slimnīcu tomēr devies savā automašīnā. Tur viņu sagaidījis ārsts, sācis uzdot jautājumus un tad paziņojis: "Viņš nomira uzreiz ātrās palīdzības mašīnā." Merzļikins bija šokā: "Es nevarēju paelpot, gribēju vemt."
Latvijā tobrīd bija agrs rīts. Merzļikins sazinājies ar Kivlenieka mammu Astrīdu Melderi, kura bijusi ceļā uz darbu. Viņš sapratis, ka Astrīda ir pie stūres un palūdzis apstāties.
Merzļikins plānojis lūgt Kivlenieku kļūt par viņa dēla krusttēvu.
Autopsijā konstatēts, ka Kivlenieks miris no traumas krūtīs. Vairākas dienas pēc Kivlenieka nāves policijas darbinieki norādīja, ka notikušo uzskata par traģisku negadījumu. Tomēr trīs mēnešus pēc negadījuma policijas ziņojums joprojām nav atklāts.
Policija izmeklēšanu nodevusi Oklendas apgabala prokuroram, kurš šonedēļ paziņojis, ka lieta joprojām tiek izskatīta. Tas motivējis Merzļikinu dalīties pieredzētajā. Viņš atzīst, ka traģēdija nesusi vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Arī viņš pats meklē atbildes, taču grib pastāstīt patiesību par notikušo, pirms cilvēki "izgudro lietas". Tāpat viņš vēlas runāt par sērām. Pēdējais, ko viņš grib, ka tiek uzskatīts par upuri.
Runājot par sērām, Merzļikins atzīst, ka ne vienmēr zina, kā viņam būtu jāizturas: "Citreiz tu to nekontrolē, bet tad pēkšņi tas notiek. Man viss ir kārtībā, tad es sēžu ārā, dzeru viskiju un skatos debesīs, un tu sāc domāt par viņu, un ilgoties pēc viņa."
Kādu nakti šajā vasarā, Merzļikins sācis klausīties audio ziņas, kuras viņam bija sūtījis Kivlenieks: "Tas bija it kā viņš būtu tepat ar mani. Un tā bija jaukā, bet grūtā puse." Merzļikinam esot svarīgi neignorēt notikušo.
Dzīve ir par to, lai emocijas izdzīvotu, visas, pat nepatīkamās. Merzļikinam patīk just, raudāt. Dažreiz viņam patīk pat sarunāties pašam ar sevi. Viņam patīk pasmieties par labajiem laikiem.
Septembrī Merzļikins parakstīja līguma pagarinājumu uz pieciem gadiem par 27 miljoniem dolāru. Viņš ir pateicīgs par iespēju iesakņoties Ohaio, lai veidotu šeit ģimeni un turpinātu karjeru:
"Es mēģināšu darīt visu, kas manos spēkos tieši viņa labā, un tā ir mana cerība. Šī sezona ir tikai sezona viņam...Viņa vairs nav šeit pie mums, tas ir mazākais, ko es varu darīt. Viņa gars ir kopā ar mani, es ceru, ka viņš vienmēr būs aiz manis un palīdzēs..."
