Uz izlasi neizsauktais Karašausks stāsta par Latvijas futbola valstsvienības galvenajām problēmām
Latvijas futbola izlase turpina zaudēt, jo ir psiholoģiski vājāka par pretiniekiem, intervijā "Sporta Avīzei" saka Artūrs Karašausks, kurš pēc Daiņa Kazakeviča stāšanās amatā vēl nav saņēmis izsaukumu uz valstsvienību.
"Optibet" virslīgas septembra labākais spēlētājs un šāda paša titula kandidāts oktobrī Karašausks jau kopš ienākšanas pieaugušo futbolā ir bijis neērts ar savu rīcību un viedokli. Šobrīd tikai 28 gadus vecais uzbrucējs šķiet norakstīts arī valstsvienības galvenā trenera Kazakeviča acīs, bet iepriekšējās sezonas beigās varēja arī pakārt futbolzābakus uz nagliņas.
Skaidrojot izlases problēmas, futbolists min, ka "lielākā problēma ir bailes apspēlēt pretinieku viens pret vienu".
"Mums priekšējā līnijā nav agresivitātes. Uzbrucējiem jāmēģina apspēlēt, bet šādam rīkojumam jānāk no trenera. Viņam ir jāatļauj spēlēt viens pret vienu un līst soda laukumā. Kad izlasi vadīja slovēnis Slaviša Stojanovičs un mums bija spēle Polijā, viņš man teica, ka vienalga, cik daudz pazaudēšu bumbu - kaut vai simts reizes -, bet ar simtu pirmo reizi es pretinieku apspēlēšu," sarunā ar "Sporta Avīzi" uzbrucējs salīdzina pēdējo divu izlases treneru redzējumu.
Viņš bilst, ka Stojanovičam ir bijusi taisnība par latviešu ambīciju trūkumu. "Mēs vienmēr baidāmies - tā ir mūsu problēma. Esam psiholoģiski vājāki nekā mūsu pretinieki. Stojanovičs vienmēr teica to, ko redzēja," futbolists neslēpj simpātijas pret bijušo izlases treneri, kuru viņš augstu vērtē kā cilvēku.
Karašausks uzskata, ka nevajadzēja atlaist Stojanoviču, jo spēle sāka uzlaboties, bija arī uzvara pār Austriju. Izlase ir ilgtermiņa darbs, viņš uzskata, paužot, ka izlase bija uz pareizā ceļa un ka viņam bija jādod viņam iespēja arī Nāciju līgā.
Pēdējā cīņa izlases rindās viņam bija pagājušā gada rudenī pret Poliju vēl ar Stojanoviču galvenā trenera postenī. Par to, kāpēc viņš netiek iekļauts pat kandidātu sarakstā, viens no rezultatīvākajiem pašmāju futbolistiem virslīgā iesaka vaicāt Kazakevičam, jo neviens no izlases ar viņu nav sazinājies un izskaidrojis, kāpēc viņam neatrodas vieta pat kandidātu sarakstā.
"Neiederos Kazakeviča taktiskajā vai kādā citā plānā," min futbolists sarunā, kas notika pirms kandidātu paziņošanas novembra spēlēm. "Vairāki treneri Latvijā baidās strādāt ar talantiem un tiem cilvēkiem, kuri ir emocionāli un ar savu viedokli. Viņi vienmēr meklē vieglāko ceļu un komandā ņem futbolistus, ar kuriem vieglāk strādāt. Savukārt tos, kuri ir talantīgi, taču arī emocionālāki un var atbildēt pretī, viņi negrib. Nav jau tikai runa par mani. Treneri sev izvēlas vieglāko ceļu, jo tā ir komfortablāk. Tamazs Pertija, kurš, manuprāt, ir labākais futbola treneris Latvijā, prot atrast pieeju. Mēs esam ļoti daudz strīdējušies, mums ģērbtuvēs bijuši gandrīz kautiņi. Tas pats ar "Liepājas" treneri Dmitriju Mološu - arī viņš atrada man pieeju. Es zinu, ka esmu grūts cilvēks, bet ar mani var būt diezgan viegli, ja atrod īsto piegājienu. Tas ir trenera darbs. Viennozīmīgi, es gribu spēlēt izlasē, šāds mērķis man bijis kopš bērnības. Ja Kazakevičs izvēlējies šo ceļu, es tikai ceru, ka tas ir pareizs un izlasei dos rezultātu."
Karašausks saka, ka atkārtojas tas pats, kas savulaik bija ar Aleksandru Starkovu, kurš arī nevarēja piezvanīt un izskaidrot situāciju.
Talantīgais futbolists jau 18 gadu vecumā pārcēlās uz Ukrainas klubu Dņepropetrovskas "Dņipro". Vēlāk viņš brauca atrādīties uz Maskavas CSKA un Kazaņas "Rubin" komandām, bija klubos Polijā, Šveicē, Kazahstānā, Kiprā, taču nostiprināties tur dažādu iemeslu dēļ neizdevās.
Latvijas izlasē Karašauska rēķinā ir 25 spēles un tajā gūti vieni vārti 2018.gada Nāciju D līgas mačā ar Kazahstānu.
