Latvijas ceļš līdz Tokijas olimpiskajām spēlēm: materiālo un sportisko vērtību sadursme?

Dzīvē nekas nestāv uz vietas un pārmaiņas notiktu pat tad, ja no Brazīlijas mūsu sportisti būtu atgriezušies ar medaļām pilnu bagāžu. Neuzskaitot pārmaiņu veidus, ko daļa sabiedrības vēlas ieraudzīt līdz Tokijai 2020, atliek vien minēt, kurš ir tas pareizākais.

Pārmaiņas gatavojoties

Jau stāstīts par to, kāda ir Latvijas sportistu situācija ar vasaras olimpisko spēļu normatīvu izpildi un kvalificēšanos. Reti kurš profesionāls atlēts pašapmierināti četru gadu laikā neko nemainītu savā gatavošanās procesā. Varbūt tieši šādas būs tās cerētās pārmaiņas, kas mazinās izskanējušo neapmierinātību un nesīs jaunus panākumus?

Sprintere Gunta Vaičule, kura joprojām lūko nodrošināt sev vietu nākamā gada olimpiskajās spēlēs, atklāj, ka viņas gatavošanās process kopš Riodežaneiro, protams, mainījies, jo mainījusies arī viņa pati.

"Rio es startēju pēc sešiem aizvadītiem treniņu gadiem. Tokijā tie jau būs desmit gadi," skaidro vieglatlēte. "Šajā laikā mana fiziskā sagatavotība ir uzlabojusies, ķermenis daudz labāk adaptējies. Tomēr avien rodam jaunas idejas par to, kas jāuzlabo. Nianšu kļuvis vairāk un tās ir arvien svarīgākas. Jo augstāks sportiskais līmenis, jo būtiskāki kļūst sīkumi. Patiesībā lielajā sportā nav nieku."

Vaičule gatavojas tepat Latvijā un neslēpj, ka apstākļi tam šeit joprojām nav ideāli: "Iespējas sagatavoties nav sevišķi uzlabojušās. Šķiet, ka Latvijā esam kļuvuši bagātāki vien par vienu treniņu manēžu Liepājā. Vismaz tā ir vienīgā, kuru esmu izmantojusi treniņu vajadzībām Latvijā."

"Protams, ka gan es, gan treneris esam vairāk pieredzējuši, kļuvuši gudrāki, ieguvuši vairāk draugu un sapratuši, kas mums vairāk vajadzīgs, lai pilnveidotos. Tas vien jau nozīmē, ka mūsu iespējas ir augušas. Mēs paši tās radām," optimistiski raugās Vaičule. "Es noteikti esmu gandarīta ar padarīto. Un mani aizrauj doma par turpmāko gatavošanos gaidāmajam notikumam Tokijā!"

Gatavošanās apstākļu nepiemērotība ir viens no iemesliem, kā dēļ daļa sportistu gatavošanos Tokijai šajā ciklā veic ārpus Latvijas. Starp viņiem ir arī mūsu pludmales volejbolisti.

Mārtiņš Pļaviņš, kurš kopā ar Edgaru Toču jau nodrošinājuši Latvijai vietu Tokijas Olimpiskajās spēlēs, šo gatavošanās procesu aizvadījis Ēģiptē. "Tur mēs varam izdarīt lielāku darba apjomu un tas notiek ārā. Ja pirms četriem gadiem vēl spēlējām zāles volejbolu, trenējāmies hallēs, tad tagad mēs esam Ēģiptē - ārā un nekas cits. Koncentrēšanās notiek tikai gatavošanās procesam," stāsta Pļaviņš. "Agrāk varbūt bija kādas blakuslietas, vai kaut kas, bet tagad tas pamainījies."

Ēģiptē šajā gatavošanās ciklā treniņus aizvadījuši arī Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš. "Mēs uzrādījām labus rezultātus Pasaules kausa posmos un tagad to turpinām tajā pašā ierastajā treniņu sagatavošanās procesā. Ziemā mēs vairākus mēnešus pārsvarā pavadām Ēģiptē, kur trenējamies trīsreiz dienā, ar akcentu uz fizisko sagatavotību. Sezona mums ir ļoti gara, tādēļ tur ieliekam bāzi, lai pietiktu visai sezonai," stāsta Samoilovs.

Samoilovs arī norāda, ka fakts, ka vieta Tokijas Olimpiskajās spēlēs vēl nav izcīnīta, atstās iespaidu uz līdzšinējo gatavošanās procesu: "Šogad mūsu situācija ar kvalifikāciju ir nedaudz sarezģītāka, līdz ar ko kaut kas būs jāpamaina."

"Es esmu piedalījies trīs olimpiskajās spēlēs, un ir motivācija tur atkal tikt, bet, protams, galvenā motivācija ir izcīnīt medaļu, jo vienkārši parasta tikšana man vairs nav sasniegums - es esmu tam gājis cauri. Braukt uz olimpiskajām spēlēm kā tūristam nav priekš manis," tā Samoilovs.

Sporta laukumos notiekošais kļūs mazsvarīgs?

Izskanējusī vēlme piedzīvot pārmaiņas lielākoties izteikta nevis sporta, bet gan finanšu kontekstā. Prātošana par idejām ieviest kardinālas pārmaiņas Latvijas Olimpiskās komandas komplektācijā un finansēšanā aizvien biežāk dzirdamas ne tikai anonīmos komentāros, bet arī jau no valsts amatpersonu un sporta funkcionāru puses. Plašāk dzirdētā no tām radusies caur pārmetumiem par "olimpisko tūrismu", proti, turpmāk Latvijai uz olimpiskajām spēlēm būtu jāved tikai paši spēcīgākie atlēti, visus citus, par spīti spējai kvalificēties, atstājot mājās.

Šādas idejas olimpisko spēļu kontekstā nav nekas jauns. Trīs valstis, tostarp arī ASV, no valdības puses olimpiskajiem atlētiem nesniedz pilnīgi nekādu finansējumu, visu atbalstu atstājot privāto sponsoru rokās. Citas lielvalstis, līdzīgi kā prāto Latvijā, finansējumu sniedz tikai saviem konkurētspējīgākajiem sportistiem, tādejādi arī apkarojot tā saucamo "tūrismu". Un, visbeidzot, ir valstis, kas par prioritāti izvirza uz olimpiskajām spēlēm aizsūtīt, cik vien iespējams daudz sportistu, neatkarīgi no viņu izredzēm tajās.

Jāatgādina, ka nav tā, ka Latvijā katrs gribētājs jau var sākt kravāt ceļa somas uz Tokiju. Jāizpilda nopietnas prasības un normatīvi, kā veiksmīga realizācija katrā sporta veidā viņus iekļauj starp pasaulē vadošajiem, neatkarīgi no izredzēm izcīnīt medaļas. Ideja atņemt visu finansējumu sportam (vai tikai olimpiešiem) Latvijā gan nav pārlieku bieži izskanējusi, un tas tikai saprotams, ņemot vērā vietējo sporta federāciju problēmas ar finansējumu un ierobežojumus tos gūt no privātiem atbalstītājiem, jo šādā scenārijā sarkanbaltsarkanā karoga krāsas olimpiskajās spēlēs spētu pārstāvēt labi vien, ja tikai daži sportisti.

Kardinālu pārmaiņu potenciālās sekas

Sportisti par šādām idejām neslēpj skepsi, paužot, ka šādi teorētiskie īstermiņa finansiālie ieguvumi var atstāt sportam visnotaļ katastrofālas sekas ilgtermiņā.

"Es domāju, ka, ja vieta olimpiskajās spēlēs ir izcīnīta, tad ir jāļauj startēt. Ir arī sporta veidi, kur, būsim godīgi, Latvija nevar izcīnīt medaļu, bet tas jau nenozīmē, ka nav jābrauc," uzskata Mārtiņš Pļaviņš. "Uz olimpiskajām spēlēm vari braukt tāpēc, ka esi to pelnījis un četrus gadus ieguldījis smagu darbu, izpildījis normatīvu vai kvalificējies, kā nu kurā sporta veidā. Un tas noteikti dod motivāciju turpināt tās pozitīvās emocijas, kuras popularizē arī konkrēto sporta veidu un sportu kopumā."

"Olimpiskās spēles ir sporta aisberga virsotne. Vēl augstāk ir tikai medaļa. Līdz ar to, ja netiks pārstāvēts kaut kāds konkrēts sporta veids, tad es domāju, ka arī tā sporta popularitāte strauji ies uz leju," pauž 2012. gada olimpiskās bronzas ieguvējs Pļaviņš. "Olimpiskās spēles skatās visi, ja ne klātienē, tad TV ekrānos, bet, ja tur nebūs Latvija, tad nu… Es arī basketbolam varu ieslēgt varbūt tikai finālu apskatīties, jo mani neinteresē grupu cīņas, bet, ja Latvija spēlē, tad kāpēc gan ne - labprāt, ar vislielāko prieku skatītos!"

"Man šķiet, ka tas kopumā būtu baigais mīnuss sporta attīstībai," viedokli par izskanējušajām idejām rezumē Pļaviņš.

Protams, ka šīs idejas neskartu tikai vasaras olimpiskos sporta veidus, bet arī ziemas. Biatloniste Baiba Bendika nepiekrīt viedoklim, ka uz olimpiskajām spēlēm būtu jābrauc tikai labākajiem: "Tomēr jebkurā sporta veidā ir kaut kāda kvalifikācijas sistēma, kuru arī ne vienmēr visi var izpildīt un nav tā, ka var aizbraukt jebkurš. Tāpat aizbrauc stiprākie. Protams, ne vienmēr visi var cīnīties par ļoti augstiem rezultātiem, bet jebkurā gadījumā, ja esi labākais savā sporta veidā konkrētajā valstī, tad tu esi pelnījis tur būt."

Līdzīgās domās par to ir arī Aleksandrs Samoilovs. "Pirmkārt, tas būtu negodīgi pret sportistiem, jo kurš gan ir tas vērtētājs, kurš nosaka ir cerību vai nav," retoriski jautā sportists. "Sacensībām sportisti gatavojas un olimpiskās spēles ir tās sacensības, kur ļoti daudz ko izšķir veiksmes faktors, kā arī psiholoģija. Komandas, kas Pasaules tūres posmos vienmēr ir spēlējušas bez emocijām un bez liekā stresa, piemēram, leģendārais brazīlietis Emanuels Rego, es redzēju, kā viņš bija uztraucies finālā Londonā - viņu nevarēja atpazīt! Un arī gadījumi, kad sportisti, kuri vispār nebija pretendenti uz medaļām, pēkšņi izcīna godalgu un sensacionāli nostartē."

Sports nav tikai medaļas

Samoilovs arī atgādina, ka olimpiskās spēles nav tikai aprēķins cīņā par medaļām: "Otrkārt, augstāko sasniegumu sporta viena no svarīgākajām lietām ir arī motivēt nākamās paaudzes nodarboties ar sportu, un, kā jau minēju, olimpiskajām spēlēm pievērš daudz ciešāku uzmanību. Jebkurš sportists, kurš aizbrauc uz olimpiskajām spēlēm, piemēram, peldētājs, kurš varbūt netiks fināla astotniekā, bet tik un tā visi Latvijas peldētāji, tie jaunieši, kuri nodarbojas ar peldēšanu, viņi skatīsies un atbalstīs. Varbūt šim peldētājam izdodas labs starts arī netiekot šajā astotniekā, bet jaunieši saprot, ka ir cerības, gūst motivāciju, un tā visa rezultātā pēc desmit gadiem un viņi izaug par labiem peldētājiem. Un tā ir visos sporta veidos."

"Tas pats, kas Latvijas basketbolā notiek tagad," vēl uzskatāmāku piemēru min Samoilovs. "Var tagad visu ko teikt par Andri Biedriņu, bet es domāju, ka visa šī paaudze, ar trīs spēlētājiem NBA, kas tagad spēlē, pirms tiem 10 gadiem iedvesmojās tieši no viņa. Visi tie jaunieši saprata, ka NBA ir sasniedzams."

Samoilovs uzsver, ka Latvijas sportisti aizvien pieaugošās prasības nokļūšanai olimpiskajās spēlēs izpilda tikai pašu spēkiem, tāpēc neatbalsta kvalificējušos sportistu šķirošanu: "Es uzskatu, ka tas nebūtu pareizs lēmums."

"Olimpiskās spēles ir tas augstākais punkts, kāpēc vispār sporto. Kā amerikāņi saka, šāds pasākums iespējams "once in a lifetime" (vienreiz mūžā - angļu.val.). Bet, ja ir iespēja vairākkārt aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, man šķiet, ka tas ir vienkārši neaprakstāmi. Ja vēl izdodas tur parādīt labu rezultātu, tas tad ir vispār… Es zinu, ka ir daudzi sportisti, kas uzskata, ka ir sasniegums jau tikai aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm. Es nezinu, ar kādu domu viņi tur brauc, bet, katrā gadījumā, tas ir kaut kas liels," savas domas atklāj Mārtiņš Pļaviņš.

"Esmu kaislīga olimpisko vērtību piekritēja. Draudzība, cieņa un izcilība. Tās nebūt nenozīmē tikai medaļas," pauž Gunta Vaičule. "Olimpiskā kustība kopumā, manuprāt, sabiedrībai sniedz daudz vairāk nekā čempionu noskaidrošanu un medaļu sadalīšanu. Tāpēc es uzskatu, ka tas nebūtu pareizi attiecībā pret sportistiem un Latvijas sabiedrību."

"Mēs neesam tādi nabagi, lai neaizvestu visus, kas izcīnījuši sev tiesības olimpiskajai cīņai," uzskata Vaičule. "Man savā ziņā ir kauns, ka vispār šāda diskusija sākusies."