Dzīve pēc baisā kritiena. Bijušais BMX riteņbraucējs Gustavs Pētersīlis bildina mīļoto

Pirms trim gadiem Gustavs Pētersīlis bija 17 gadu vecs pusaudzis, kurš vasarā ar BMX divriteni piedalījās sacensībās, pelnīja kausus un medaļas, bet ziemas sezonā tikpat aizrautīgi laidās no kalna ar snovborda dēli. Jaunietis BMX sāka trenēties jau no deviņu gadu vecuma un 2012. gadā kļuva par 24. labāko junioru braucēju Eiropā, kā arī uzvarēja Baltijas kausā junioru konkurencē. Viņu iekļāva Latvijas olimpiskajā vienībā olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro.

Viens neveiksmīgs kritiens 2013. gada 23. februārī treniņu laikā pārvērta azartiskā un mērķtiecīgā jaunieša dzīvi. Gustava ikdiena rit ratiņkrēslā. Viņš nejūt savu ķermeni zemāk par krūšu daļu, ir ierobežotas kustības rokām un pirkstiem. Divas reizes nedēļā pie Gustava uz mājām dodas fizioterapeits Ivars Ikstens, kas palīdz uzlabot puiša fizisko stāvokli. Negadījums licis daudz ko mainīt Gustava dzīvē – mācībās, darba izvēlē. „Laikā, kad notika nelaime, man katru dienu bija skola, pēc skolas treniņi, biju nenormālā skrējienā. Tagad redzu pasauli citādu. Savā ziņā iestājās miers. Laiks kļuva lēnāks,” saka Gustavs.

Sāk patstāvīgu dzīvi

Ikdienā puiša lielākais atbalsts ir viņa mīļotā meitene Anete no Smiltenes. Pirms nelaimes viņi bija pazīstami, bet satuvinājās pēc traumas. „Viņš bija kautrīgs. Es viņu vairākkārt aicināju uz satikšanos, bet Gusis atteica. Tad vienu reizi tomēr piekrita, un tā mēs sākām satikties. Kamēr mācījāmies vidusskolā, es – Smiltenē, Gustavs – Ulbrokā, tikāmies nedēļas nogalēs, bet šovasar sākām dzīvot kopā,” saka Anete. Pēc vairāku mēnešu intensīvas meklēšanas jauniešiem izdevies atrast Gustava vajadzībām piemērotu dzīvokli kādā no Rīgas mikrorajoniem – pirmajā stāvā, ar lielām durvju ailēm, bez sliekšņiem, ar dušu. „Tas nebija viegli, bet tagad ļoti priecājamies, ka esam atraduši savu pirmo mājokli,” bilst Gustavs.

Teju divu gadu ilgušo attiecību laikā viņi viens otru iepazinuši. Gustavs pēc rakstura esot mierīgāks, bet Anete impulsīva un enerģiska. „Viens otru līdzsvarojam. Mums ir interesanti un jautri, atrodam kopīgas nodarbes,” saka Gustavs. Viņiem patīk skatīties raidījumus National Geographic kanālā, filmas... Tāpat – apmeklēt koncertus un teātra izrādes, rīkot ballītes draugu lokā.

Augustā draugu kompānijā Lietuvas pilsētā Kauņā Gustavs un Anete lēca ar izpletni. „Lēcām kopā ar instruktoriem. Gustavu piesēja pie instruktora. Man arī ir lielas bailes no augstuma, bet tas bija fantastisks piedzīvojums,” saka Anete. Viņa uzreiz piebilst, ka lēciens bija no 4000 metru augstuma. Gustavs meitenei piekrīt, sakot, ka viņam minūti ilgušais lēciens radīja brīvības sajūtu.

Anete ikdienā ir līdzās un palīdz Gustavam. Izņēmums ir katra otrā piektdiena, kad viņa dodas uz lekcijām, un tad Gustavs paliek mājās. „Piektdienās mums ir ieviests konkrēts dienas režīms. No rīta sataisos, sapošu Gustavu, paēdam brokastis. Tad dodos uz skolu. Viņš trīs stundas ir viens, pamācās... Tad nāk viņa fizioterapeits, un pēc laiciņa arī es esmu mājās,” uzskaita Anete.

Grūtības nokļūt uz lekcijām

Šis gads abiem jauniešiem ir pārmaiņām bagāts, viņi absolvēja vidusskolu, sāka dzīvot kopā un pieteicās studijām nepilna laika klātienē. „Saprotu, ka nevarēšu nākotnē veikt jebkuru darbu, tāpēc izvēlējos no tā, kas man patīk, ko reāli varētu darīt. Man skolā patika ekonomika, izvēlējos studiju kursu E-bizness un loģistikas vadības sistēmas,” bilst Gustavs. Arī viņa draudzene studē neklātienē – sociālo pedagoģiju, jo viņai patīk darbs ar cilvēkiem un gūtās zināšanas noderēs, arī rūpējoties par draugu.

Studijas Gustavam gan ir liels izaicinājums, jo Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē nemaz nav tik vienkārši iekļūt cilvēkiem ratiņkrēslā. „Izvēlējos studēt nepilna laika klātienē, jo tad ir jābūt augstskolā tikai vienu dienu – sestdienu. No rīta man pakaļ atbrauc draugs, ieceļ mašīnā, aizved uz skolu. Tur gaidām pirmo čali, kas nāks garām, un lūdzam palīdzēt mani uznest uz trešo stāvu, kur visu dienu notiek lekcijas. Protams, nokļūšana līdz mācību telpām ir ne tikai apgrūtinoša, bet arī bīstama. Katru reizi aizdomājos, ja nu puišiem kāja paslīd?” teic Gustavs.

Satiek Štrombergu un bildina Aneti

Šovasar Gustavam, pateicoties draugu un ziedotāju atbalstam, bija iespēja iziet ārstēšanās kursu Amerikā. Turp viņš devās kopā ar Aneti un draugu, BMX riteņbraucēju Elvi Puromu. „Tas bija viens no maniem sapņiem – nokļūt Amerikā. Lai gan ceļš nebija viegls, tas bija nozīmīgs laiks manā dzīvē,” uzsver bijušais sportists.

Amerikā viņus sagaidīja divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga treneris Ivo Lakučs. Viņš jauniešus aizveda pie latviešu dziedātājas Sandras Ozolītes, kur varēja palikt pa nakti laikā, kamēr viņi bija Amerikā.

Tikai stundas brauciena attālumā no viņiem dzīvoja Māris, ar kuru viņi arī satikās, kopīgi devās uz BMX treniņu un vakariņās. „Pēc dienas, ko pavadījām kopā ar Štrombergu, Aneti bildināju. Jau pirms ceļojuma biju nopircis gredzenu un iedevu Elvim, lai Anete, kārtojot somas, nepamana,” pasmaida Gustavs. Pēc vakariņām pie čempiona jaunieši aizbrauca uz romantisku vietu – pļavu kalnā, no kuras paveras skaists skats uz pilsētu. „Par šo vietu man Elvis jau bija stāstījis, tāpēc zināju, ka tieši tur Aneti bildināšu,” atminas Gustavs.

Viss gan nevedās tik viegli, kā bija iecerēts. Anete pēc garās un karstās dienas bija nogurusi, vēlējās ātrāk nokļūt mājās, nevis vērot pilsētas ainavu. „Puiši kaut ko sačukstējās, Elvis izcēla Gusi no mašīnas... Bet es paliku, teicu, ka nekur negribu iet. Biju pārgurusi. Tad Elvis atnāca un mani izcēla, aiznesa pie Gustava un ielika viņam klēpī. Gusis lika pagriezties... Ieraudzīju plaukstā kastīti ar gredzenu, sāku raudāt no aizkustinājuma. Domāju – kāda es biju muļķe, gandrīz visu sabojāju,” tagad ar smaidu atceras Anete. Viņa piebilst: „Gustavs teica mīļus vārdus. Bet viss, ko no tā atceros, ir – mīl mani un vēlas būt kopā. Kad pateicu jāvārdu, pēkšņi pilsētā sāka šaut salūtu. Tas bija pārsteidzoši!” bildinājumu atceras Anete.

Tā kā Gustavam pirksti vēl pilnībā nekustas, viņš gredzenu Anetes pirkstā uzlika ar mutes un mēles palīdzību. „Kaut kā man gredzens bija jādabū pirkstā, nevarēju jau teikt, lai pati liek,” pasmaida Gustavs. Kāzas gan notikšot pēc tam, kad abi pabeigs augstskolu un varēs tās finansiāli atļauties.

Velosipēds vilina

Laikā, kad Gustavs bija Amerikā, viņš ne tikai izgāja rehabilitācijas kursu pie augsta līmeņa speciālistiem, bet arī satika 35 gadus veco BMX frīstaila leģendu Stefanu Mureju, kurš sacensībās guva traumu un jau astoņus gadus piekalts ratiņkrēslam. „Stefans var veikt kustības tikai ar galvu. Bet viņš, tāpat kā es, nav nokāris degunu. Viņam mājas pagalmā ir uzbūvēta BMX frīstaila trase, lai katru dienu var skatīties, kā čomi braukā un izpilda trikus. Tāpat viņa mazie dēli jau tagad brauc ar velosipēdiem. Tas viss viņu uztur pie dzīvības. Man šī tikšanās bija nozīmīga, jo abi esam ekstrēmā sporta cienītāji un izgājām cauri līdzīgiem dzīves posmiem,” stāsta Gustavs.

Starp citu, Gustavs 2014. gada vasaras sākumā savā īpašumā ieguva guļriteni, ar kuru var trenēties un piedalīties arī sacensībās. „Sākumā bija ļoti grūti pierast, varēju nobraukt tikai pārsimts metru, jo riteni min ar rokām un sākumā tām nebija pietiekami spēka. Rudenī jau varēju nobraukt garākas distances un pat piedalījos sacensībās, kur veicu 10 kilometru garu posmu,” saka Gustavs.

Šovasar viņš gatavojās vidusskolas eksāmeniem, tad bija brauciens uz ASV, līdz ar to bija mazāk laika pievērsties guļritenim. Bet Gustavs cer, ka nākamajā gadā izdosies atrast treneri, kurš pāris reižu nedēļā ar viņu dosies ārā un palīdzēs treniņprocesā. Par profesionālo sportu jaunietis pagaidām nedomā, jo ir tajā bijis un zina, cik daudz tas prasa. „Man šobrīd prioritāte ir mācības. Zinu, ka paralimpiskajās spēlēs ar šādu guļriteni var piedalīties šosejas riteņbraukšanā, bet man vēl laika ir gana un pagaidām vēlos trenēties savam priekam, piedalīties tautas sacensībās,” tā Gustavs.