Futbola izlases kapteinis Gorkšs: Man uz galvas ir vairāk nekā simt rētu

29 gadus vecais aizsargs "Blackpool" komandai pievienojās 2006. gadā, bet kopš 2008. gada viņš spēlē Anglijas otrās spēcīgākās līgas - "Championship" - komandā "Queens Park Rangers" (QPR), kas šosezon nopietni pretendē uz iekļūšanu premjerlīgā.

Gorkšs savu futbolista karjeru nopietni sāka tikai 20 gadu vecumā, kad 2002. gadā pievienojās Zviedrijas vienībai "Osters".

"Skatoties pēc šā brīža standartiem, es nebiju jauns. Man bija divdesmit gadi, un Skonto objektīvu iemeslu dēļ es nebiju vajadzīgs - tur toreiz spēlēja Mihails Zemļinskis un visi leģendārie aizsargi," atcerējās Gorkšs. "Paralēli treniņiem studēju jurisprudenci, strādāju kaut kādā kantorī par juriskonsultu, lai vispār kaut ko saprastu no tā, ko mācos, un spēlēju tādā komandā kā "Auda". Tajā laikā nemaz nedomāju, ka profesionāli spēlēšu futbolu, lai gan tāds sapnis man bija. Un tad parādījās iespēja aizbraukt pārbaudīties uz Zviedriju, uz klubu "Osters". Aizbraucu, un man jau pirmajā treniņā salauza degunu. Spēlētāji gribēja parādīt, ka neesmu te sevišķi gaidīts."

Tomēr Gorkšs izcīnīja savu vietu "Osters" komandā, kurā nospēlēja divas sezonas, bet pēc tam vēl vienu sezonu aizvadīja citā Zviedrijas vienībā "Assyriska Foreningen". "Tā bija ļoti, ļoti specifiska komanda, lielākā daļa komandas biedru bija musulmaņi, asīrieši. Tur bija cilvēki, kas visu laiku lasīja Korānu, mums bija jāapstādina autobuss pat naktīs, jo daļa komandas gribēja lūgties," interesantus brīžus intervijā atcerējās Gorkšs. "Par laimi, nebija gan tā, ka šādos brīžos es viens pats sēdētu autobusā. Musulmaņi ir dažādi, un daudzi šajās nakts lūgšanās nepiedalījās. Un fani arī bija dulli - pēc vienas spēles gandrīz visiem komandas spēlētājiem, arī man, stāvvietā tika sadauzītas mašīnas, nepārtraukti bija nepatīkami incidenti, regulāri saņēmu draudus un no tā visa noguru."

Kā atzina futbolists, pēc līguma beigām ar "Assyriska Foreningen" vienību viņš atgriezies Latvijā ar domu beigt karjeru, tomēr ukraiņu speciālists Romāns Grigorčuks spēlētāju uzaicinājis uz "Ventspils" komandu, kurā viņš spēlēja līdz 2006. gadam. "Tikai pateicoties trenerim Grigorčukam, vispār paliku sportā, viņš mani paņēma uz futbola klubu "Ventspils". Viņš bija ļoti karstasinīgs treneris, kurš arī man veltījis ne mazums skarbu vārdu. Bet tas viss ir sīkums, ja salīdzina ar to, ko viņš iedeva pretī," stāstīja Gorkšs. "Kad redzi cilvēku, kurš kaut vai nakts vidū ir gatavs nākt atstrādāt kaut ko, lai tikai komandai būtu labāk, tu par šādām lietām neapvainojies. Jo viņš ir tik ambiciozs, ka tev pielīp tā vēlme uzvarēt par katru cenu."

Pēc tam futbolists pievienojās "Blackpool" komandai, kuras kontrolpakete pieder Belokoņam un kas tajā laikā spēlēja Anglijas trešajā spēcīgākajā līgā - "League One". "Joprojām domāju, ka uz turieni mani paņēma tikai tāpēc, ka biju latvietis un arī kluba prezidents Valērijs Belokoņs ir no Latvijas. Tas bija tāds PR pasākums. Taču tā bija iespēja savā attīstībā spert soli uz priekšu, un es mēģināju," uzsvēra Gorkšs. "Nevaru teikt, ka sākumā tur mani neviens nepieņēma, bet varēja redzēt, ka komandas biedri izturas skeptiski un aiz muguras runā ne to labāko. Tāpat bišku paņirgājās manas angļu valodas dēļ. Taču es varu par sevi pastāvēt un arī atbildēt. Beigās jau viss bija normāli, un es sāku stabili spēlēt."

Gorkšs iepriekšējos divos gados atzīts par Latvijas labāko futbolistu, tomēr viņš atzīst, ka mērķa iekļūt kādā superklubā viņam nav. "Man nav mērķa spēlēt kādā no pasaules superklubiem, bet teikt, ka neticu tādai iespējamībai, būtu muļķīgi. Nekad nevar zināt, kā dzīve iegrozās, kas notiks tālāk. Igaunis Marts Poms ar Londonas "Arsenal" līgumu uz vienu gadu parakstīja 36 gadu vecumā."

Tomēr aizsargs uzsvēra, ka viņam ļoti liels gods ir būt Latvijas izlases kapteinim. "Būt par savas valstsvienības kapteini man ir ļoti, ļoti, ļoti liels gods. Ja to var saukt par sasniegumu, tad pašam sev man tas ir milzīgs sasniegums. It sevišķi tāpēc, ka kapteini mūsu izlasē ievēl spēlētāji. Ir grūti vārdos izteikt, cik ļoti daudz tas man nozīmē," teica Gorkšs.

Par karjeras emocionālāko brīdi Gorkšs nosauca izlasē pirmos gūtos vārtus, kas 2007. gadā notika mačā ar Dāniju. Šos vārtus Gorkšs guva dienu pēc sava bērna piedzimšanas. "2007. gada 17. oktobris bija emocionālākā diena manā mūžā. Piedzimis dēls, un es guvu pirmos vārtus izlases labā. Galva no visiem pārdzīvojumiem pēc tam sāpēja trīs dienas, emocijas burtiski skrēja cauri manai sirdij. Tas bija ļoti liels notikums," stāstīja futbolists. "Brīdī, kad iesitu to golu, emocijas ņēma virsroku, es nespēju noticēt, ka tas viss notiek ar mani. Manu godināšanu, kad komanda laukumā nostājās rindā un imitēja zīdaiņa šūpošanu uz rokām, izdomāja Andrejs Butriks. Es biju pārāk apmulsis, lai kaut ko darītu, viņš pieskrēja klāt un to visu noorganizēja."

Gorkšs bieži spēļu laikā pārsit galvu un atzina, ka viņam ir pat vairāk nekā 100 rētas. "Varbūt man ir trausla āda? Es nezinu, kāpēc, bet rētu uz pieres man ir pietiekami. Tas ir viens no tematiem, par ko negribu runāt. Bet vairāk nekā simt rētu uz galvas man ir."

"Ir jau tā, ka to bumbas sitiena spēku nejūt. Taču ir pētījumi, kuros konstatēts, ka katrs belziens smadzenēs kaut ko nogalina, un, ja ņem vērā, ka spēles laikā ar galvu uzsitu vidēji trīsdesmit reižu, smadzeņu potenciāla man vairs daudz nav palicis. Tātad akadēmiķa karjera droši vien nespīd," jokoja Latvijas labākais futbolists. "Bet ceru, ka tik traki nebūs. Un droši zinu - ja no tās biežās sišanas ar galvu pa bumbu kādā brīdī aizmirsīšu visu uz zemes, tos vārtus, ko guvu pret Dāniju pēc tam, kad piedzima dēls, es noteikti atcerēšos."

Līdz šim Latvijas izlasē Gorkšs aizvadījis 36 spēles, kurās guvis trīs vārtus.

QPR komanda "Championship" kopvērtējumā pašlaik ar 67 punktiem 34 spēlēs ieņem pirmo vietu, tuvākos sekotājus Svonsī "City" apsteidzot par pieciem punktiem.

Pēc 46 spēļu kārtām premjerlīgai automātiski kvalificēsies divas spēcīgākās "Championship" komandas.

LETA/Foto: LETA