Laurim Dārziņam piedāvā trīs miljonus

Medijos plaši ir izskanējusi informācija, ka viens no Latvijas valstsvienības un Rīgas "Dinamo" līderiem Lauris Dārziņš pirms spēlēšanas pasaules čempionātā vēlas apdrošināt savu nākamās sezonas līgumu, tiesa, ne par tādu summu, kāda viņam pienāktos no Latvijas kluba (ar kuru ir spēkā līgums arī uz nākamo sezonu), bet gan tādu, kuru viņam ir gatavas maksāt krietni naudīgākas komandas.

Sarunas par jaunu līgumu drīkst sākties tikai pēc 30. aprīļa, kad Dārziņam beigsies vecais kontrakts ar Rīgas “Dinamo” un būs jau sācies pasaules čempionāts hokejā (sākas 29. aprīlī, Latvijas hokeja izlasei pirmais mačs 30. aprīlī pret Čehiju).

Lauris Dārziņš šobrīd ir hokeja tirgū visinteresantākais Latvijas spēlētājs, un, pēc laikraksta „Sporta Avīze” rīcībā esošās informācijas, KHL pirmo divu sezonu čempionvienība Kazaņas “Ak Bars” viņam piedāvā 3 miljonus ASV dolāru (aptuveni 1,47 miljoni latu) uz nākamajiem trim gadiem, kas ir aptuveni trīs vai četras reizes vairāk, nekā hokejists saņēma “Dinamo”. Pēc būtības Dārziņam ir iespēja pagarināt līgumu arī ar “Dinamo” (Ir spēkā līgums uz nākamo sezonu, bet tajā ir punkts, ka pēc šā gada to izskata un, ja uzbrucējam ir piedāvājumi no augstāka līmeņa komandām, klubs nedrīkst tam likt šķēršļus), bet viņa maksimālais algas piegums pēc KHL noteikumiem ir “nieka” 20 procenti, kas uz “Ak Bars” neoficiālā piedāvājuma fona (oficiāls nedrīkst būt, jo to neatļauj KHL noteikumi) izskatās nenopietni. Lauris lieliski saprot, ka viņš riskē ar milzīgu naudas summu, jo, neparakstot līgumu ar Kazaņas komandu un gūstot pasaules čempionātā nopietnu savainojumu, viņš par tatāru miljoniem var aizmirst, bet, ja līgums ir kabatā, tad arī izlases kreklā spēlēšana ir krietni atbrīvotāka, jo galvā ir tikai hokejs, nevis domas, ka rokas stiepiena attālumā ir iespēja finansiāli nodrošināt savu tuvāko nākotni.

Pēc neoficiālas informācijas, arī viens no Jāņa Sprukta atteikuma iemesliem spēlēt izlase bija tieši tas, ka nav jauna līguma, kuru arī, protams, nav iespējams apdrošināt. Sprukts ir sasniedzis vecumu, kad viņš var prasīt no jaunajiem darba devējiem (pats hokejists vēlas palikt Rīgas “Dinamo”) krietni lielākas summas, un maksimālais 20% algas kāpums uz viņu neattiecas. Līdz ar to, gūstot savainojumu pasaules čempionātā, hokejists varētu palikt ar krietni mazāku summu algas čekā nekā, ja viņš būtu vesels. Par Spruktu zustu interese no citiem KHL, Zviedrijas un Šveices klubiem, ko hokejists pats ir apstiprinājis, un rīdzinieku vadība varētu izmantot šo situāciju un Jānim piedāvāt krietni mazāku algu, nekā viņš ir pelnījis pēc veiksmīgi aizvadītas iepriekšējās sezonas.

Līdzīga situācija ir arī vienīgo NHL regulāri spēlējošo latvieti Kārli Skrastiņu, kuru, gandrīz droši, Bratislavā mēs neredzēsim, jo arī viņš ir bez jauna līguma, bet grib vēl kādu gadu uzspēlēt pasaules spēcīgākajā hokeja līgā. Kārļa gadījumā savainojums pasaules čempionātā nozīmētu NHL karjeras beigas un došanos pāri okeānam, visticamāk, uz Rīgas “Dinamo”, kas viņam, protams, finansiāli un līmeņa ziņā būtu zaudējums.

Latvijas hokeja izlasē arī citi spēlētāji uz Slovākiju brauks bez līgumiem, tomēr viņu gadījumā summas, kas ir saistītas ar iespējamu savainojumu, nav tik lielas Tieši otrādi – viņi ar veiksmīgu spēli savu cenu var jūtami pacelt. Neviens hokejistiem nenovēl savainojumus, un viņi paši arī neiet laukumā ar domu, kaut mani netraumētu, bet šādu iespēju izslēgt nevajadzētu. Šiem vīriem hokejs nav tikai cīņa par uzvarām, nacionālais jautājums vai patīkama nodarbe, bet arī darbs, ar kuru jānodrošina pašu un ģimenes iztikšana. Neturam uz spēlētājiem ļaunu prātu, bet ceram, ka Lauris pasaules čempionāta pirmā grupu turnīra, visticamāk, izšķirošajā spēlē pret Dāniju (4. maijā) jau varēs iziet laukumā.