Akvelīna Līvmane: "Dievs grib, lai mēs esam laimīgi"

Daudzas vienaudzes Akvelīnu varētu apskaust – tik jauneklīgu, spriganu un līdzsvarotu. Dzīve visādi ir mētājusi, bet viņa cenšas noturēt ne tikai Dieva doto ķermenisko formu, bet rūpējas arī par garīgo. Mēs sēžam tukšā Dailes teātra foajē, aiz stikla sienas saule mijas ar svina pelēkumu, krāsainas lapas zem gājēju kājām tiek iemītas dubļos – dzīvei vajag visas šīs krāsas.

Līdzsvarā

– Rudens ir atziņu un kopsavilkuma laiks?

– Es nezinu. Katrs izvēlas savējo. Esmu iemācījusies – laiks rit, un es pieņemu, ka ir tā, kā tas ir. Un pašreiz ir rudens.

– Jums patīk?

– Man nav pretenziju. Kādreiz bija, bet diezgan daudz esmu strādājusi ar savu prātu, domāšanu, attieksmi, lai man nebūtu izteiktas patikas vai nepatikas pret pavasari, ziemu, vasaru vai rudeni.

– Jūs tāpat esat iemācījusies nereaģēt arī uz cilvēciskām kolīzijām?

– Vecie niķi lien ārā kā adatas no siena kaudzes, bet principā – jā. Esmu sapratusi, kāpēc man ir tāds raksturs. Saka – cilvēkam ir jābūt emocionālam. Jā, līdzjūtībai ir jābūt, vajag saprast, kas otram kaiš vai ko viņam gribas, bet arvien vairāk saprotu, par ko runā Austrumi – ka cilvēkam lielākoties ir jābūt līdzsvarā, nevis jākrīt no galējības galējībā. Bet pie tā droši vien var pienākt dzīves gaitā.

– Vai zinat, ka jūs to līdzsvaru izstarojat?

– Nu, jūs to sakāt! ( Smejas.)

– Braucu garām pa Miera ielu un redzu – jūs ejat tik stalta, cēla kā cilts gudrā.

– Tas daudz ko nozīmē – taisns mugurkauls. Skolā mums bija prasība sēdēt taisnu muguru ar saliktām rociņām priekšā, un neviens neiedomājās sēdēt šķībi. Var teikt, ka tās ir pārliekas prasības pret bērnu, bet mēs nesēdējām šķībi pie televizora, negulšņājām, nebojājām savu veselību, kas noder vēlākos gados.

– Jo mugurkauls tomēr ir tas, kas visu satur...

– Galva turas uz šā mugurkaula! Un, ja tas ir sakumpis, tad arī galva sāk nokārties uz leju, deguns ir grīdā, un tad saka – man ir bēdīgi. Ja galva ir pacelta, tad bēdīgums nenāk iekšā. Jo skatāmies uz augšu, uz debesīm.

– Jums nenāk bēdīgums iekšā?

– Cenšos īpaši par to nedomāt. Ja bēdīgumu nesauc, tad tā nav. Man tā šķiet. Ja sauc, tad ir.

Sarkanais Gailis – radošajiem

– Vai jūsu astroloģijas kalendārs dod kādu vīziju par nākamo gadu?

– Jā, par Gaiļa gadu, sarkano uguni un katras zīmes saderību ar to. Bet, godīgi sakot, katram tas būs tāds, kādu pats ir sagatavojis. Jo tas ir vispārējais... Gailis skaļi pasludina savas idejas un atrod graudu tur, kur cits to nevar atrast. Viņš ir radošs, un viņš ir spožs... Bet, ja cilvēks visu mūžu ir bijis mazs un pelēks, nekur nav rādījies, tad viņam šis Gaiļa gads traucēs. Pasaulē mūsu ir septiņi miljardi, ir 12 zodiaka zīmes, un nevar būt, ka pusmiljardam ir viens un tas pats. Tā nenotiek. Ja nav konkrēta cilvēka pretī, tas ir tāds – nekam.

– Vai tauta var būt kā konkrēts cilvēks, kurš dzimis 1918. gada 18. novembrī?

– Viens no faktoriem, pie kura piesiet, tas var būt. Bet tās ir lielās prognozes. Lai varētu sīkāk, ir jāskatās arī pasaules, kaimiņvalstu un valsts vadītāju horoskops. Un tas ir tāds darbs, kam es neķeros klāt. Es strādāju ar mazāku apjomu – konkrētam cilvēkam. Jo valsts... paskatieties, arī krīzes gados taču visiem nebija krīze. Daži izgāja ļoti normāli, viņus tā neskāra.

– Bet lielās pretrunas un nesaskaņas, par ko cilvēki uztraucas visā pasaulē?

– Saprotiet, ja mēs uztrauktos, tad kaut ko arī darītu. Tātad tie ir tukši vārdi. Ko nozīmē cīņa par mieru, ja nepārtraukti karo? Man šķiet, mēs dzīvojam totālā melu laikā. Bauslis ir – tev nebūs melot. Bet šodien melo visur! Sākot ar ikdienišķām lietām – pārtiku – un beidzot ar bruņošanos un starpvalstu attiecībām. Tā ir demagoģija, visi atrod vārdus, lai samelotos. Droši vien tā ir bijis visos laikos, jo bez meliem arī cilvēks nevar, bet tagad kaut kā – ļoti.

Reizēm labāk paklusēt

– Jūs ziņas skatāties?

– Jā!

– Jūs tās uztrauc? Vai jūs tās laižat caur kādu savu filtru?

– Man patīk Lācīša Pūka Dao – kā mācība, ceļš pa dzīvi. Pie Lācīša Pūka atskrien ēzelītis Ī-ā un saka – ārprāts, ārprāts! Kā tev iet? Lācītis Pūks mierīgi atbild – brīnišķīga diena. Un ir tāds apjucis. Ēzelītis atkal brēc – kā tu vari tā teikt? Argentīnā nogāzās lidmašīna! Lācītis Pūks kļūst tramīgs – vai es tur varu ko līdzēt? Ēzelītis brēc – nē, tu nevari līdzēt, bet kāpēc tu neuztraucies!? Lācītis Pūks padomā un saka – bet, ja es nevaru līdzēt, šodien ir brīnišķīga diena. Un tā ir ļoti liela filosofija. Saprast, par ko ir jādomā citiem. Tas ir citā valstī, citā kultūrā. Es neesmu ar to saistīta. Ko dos mans uztraukums? Neko. Tas ir tāds ēzelīša Ī-ā sindroms. Nav ko stāstīt ziņās, tāpēc ziņo, ka kaut kas apgāzies, velosipēdists ieskrējis stabā... Es saprotu, ja Rīgā kaut kas notiek, tad uztraucamies par sev tuvajiem vai ielām, bet pārējais ir vienkārši tāds... uzputenis.

– Ja staigājat kājām, tad arī izrakņātās ielas jūs ne pārāk uztrauc.

– Man tur nav pārāk uzrakņāts, bet es rēķinos, ka tā varētu būt. Nu, kāda nozīme sūkstīties pie izrakņātas bedres? Apej apkārt!

– Tie, kas brauc mašīnās, nīkst sastrēgumos un kaut ko nokavē.

– Nu, tad jāizbrauc agrāk. Cilvēkam jārēķinās, ka var būt tādi apstākļi, nevis jāsaka – man nervi čupā. Tos nervus neviens cits nesavedīs kārtībā. Tikai paši.

– Jūs ar Mirdzu Martinsoni kā divas viedas dāmas vērojat kaislības izrādē Mīļākais...

– Drīzāk dzīves pieredzējušas, viltīgas. Kuras visu redzēja, bet klusē. Tā kādreiz dzīvē ir, ka saka – visi visu redzēja, es vienīgais nesapratu! Un izrādē ir tas pats. Visi zināja, bet vienkārši klusē. Ne melo, ne nemelo, bet noklusē. Saka – kad cilvēks pats uzzinās, tad arī uzzinās, ka kaut kas nav kārtībā.

– Jūs esat cilvēks, kurš drīzāk pateiks, nevis noklusēs?

– Kāda nozīme pateikt un otram sagraut dzīvi? Varbūt viņi šādi būtu nodzīvojuši visu mūžu. Cik tādu gadījumu, ka vīrietim ir divas dzīves. Sieva tā kā nojauš, bet neko nesaka, un tā viņi dzīvo. Pienāk vecums, un izrādās, ka viss ir kārtībā. Vīrietis atgriežas, ārpusē viss beidzies. Nav ko ņemties... Nu, laikam ir tā, ka Dievs dod atrisināt pašam savu dzīvi, kādēļ tad risināt vēl otra? Ar domu, ka viņam tā būs labāk? Mums katram ir savs liktenis. Un katram sava pieredze ir jāiziet, kaut kas no tā ir jāsaprot. No otra diemžēl nevar iemācīties. Kad saka, mācīsimies no citu kļūdām, tie ir tukši vārdi. Teica taču, ka pēc 11. septembra pasaule ir kļuvusi citāda. Bet vai kļuva? Nē. Ne-kļu-va. Diemžēl. Ļoti skumji.

– Bet jūs redzat, ka dzīvosim mierā?

– Man gribas ticēt, ka mēs dzīvosim mierā. Bet kāpēc cilvēkos sēt paniku? Visos laikos ir braukājuši ar savām kodolgalviņām ( smejas)... Cilvēki domāja par ģimeni, bērnu izglītošanu, veselību, tuvāko apkārtni. Tagad portālos sēj cilvēkos paniku un rada iespēju tam notikt... Kā saka – ja negribi, tad nerunā par to. Nepiesauc! Jo tas ir ļaunprātīgi, es teikšu.

– Tāds ir ziņotāju darbs – teikt, kas notiek.

– Kādreiz stukaču vienkārši piekāva. Es nedomāju, ka tas ir viņu darbs. Ļoti bieži vienkāršam cilvēkam nav jāzina. Jo tās ir augstāko spēlītes, cits citu mēģina izprovocēt. Bet šeit, pa leju, jūtīgākie ir nelaimīgi, viņi nespēj veltīt laiku bērniem, ģimenei, jo vārās par to, ko nevar un negrasās ietekmēt! Labāk būtu kādu gudru grāmatu – Karu un mieru vai Zaļo zemi – līdz galam izlasījuši. Lielajās grāmatās teikts – kurš bez grēka, lai sviež akmeni. Tagad izskatās, ka visi ir bez grēka, visi sviež akmeņus – tas ir muļķis, tas idiots! Ienāca prātā Solvita Āboltiņa, domāju – kā šai sievietei un viņas ģimenei bija jādzīvo, kad visi tikai ņirgājās. Par to, ko viņa pateica, kā izskatījās. Kā cilvēkam izdzīvot to akmeņu kaudzi, ko sameta šie tīrie, bezgrēcīgie cilvēki. Nu, lai Dievs stāv mums klāt!

Var izrādīties – viltus mīlestība

– Kā jūtaties Dailes teātrī?

– Darbs ir. Šoruden nodevām Mīļāko, pašreiz strādājam ar ļoti interesantu lugu par pārmīlestību. Tādu, kas vairs nav mīlestība, bet totāls egoisms, un ko tas var nodarīt. Izrādes Klusā daba ar resno puisēnu režisors ir Mihails Gruzdovs.

– Jūs esat mācījusies nemīlēt par daudz, lai mīlestība nepāraug egoismā?

– Godīgi sakot, pat nezinu... Arī uz vārdu “mīlestība” varam visādi skatīties. Ja tā nav augstākā, ko sauc par beznosacījuma mīlestību, visa pārējā ir egoisms. Ja sakām – es mīlu savu vīru, savu bērnu, tas ir egoisms, ar attieksmi – viņš ir mans. Pie šīm atziņām esmu nonākusi tagad, kad sāku par to domāt. Ja māte saka – es tā mīlu savu bērnu, es tā par viņu uztraucos, ka nevaru atlaist ne uz brītiņu, tā beigu beigās var izrādīties viltus mīlestība. Ne vienmēr, bet...

–... robeža ir šaura?

– Ļoti. Un ļoti bieži cilvēki melo paši sev. Jā, kaut kā par meliem es šodien te runāju...

– Varbūt bērniem līdztekus matemātikai un veselības mācībai jāmāca arī ētika, kas izskaidrotu?

– Viņiem to visu māca! Bet, saprotiet, es esmu bērns, man māca, bet es visapkārt redzu, ka tā nedara. Ka mani vecāki tā nedara. Tad ētiku var mācīt, cik grib! Piemērs ir vecāki. Un bērns mācās līdz pieciem gadiem. Ar to, ko redzējis, viņš dzīvos visu mūžu. Ir pastāstiņš par sievieti, kura aizskrien pie Austrumu gudrā un prasa – manam dēlam ir pieci gadi, kad man īsti jāsāk viņu mācīt? Viņš atbild – skrien, sieviete, mājās, tu jau esi nokavējusi! Bērns visu ir iemācījies. Un to nevar skola. Viņš mācās emocionāli – no neredzamā, sajūtām – jau zīdaiņa vecumā, ja ne vēl pirms tam, mātes puncī.

– Jūs tā domājat par saviem pirmajiem pieciem gadiem?

– Kāpēc man jādomā? Es jau esmu tāda.

– Nav interesanti saprast, kas jūs ir veidojis?

– Es jau zinu – mana ģimene! Es par to ļoti daudz domāju, kad sāku studēt astroloģiju, ieraudzīju savu horoskopu, bet tas nenozīmē, ka man tā ir jādzīvo.

– Galvenais – saprast?

– Jā, un arī visu to, ko esmu pārpratusi. Teiksim, man šķita, ka man ir dusmas uz tēvu, bet esmu sapratusi, ka tāpēc jau man pēc tam nav jādusmojas uz visiem pasaules vīriešiem. Jo tēvam ar māti nebija ideālas attiecības. Meita uztver, ka tie ir vīrieši vispār, un tā veido savu attieksmi. Bet svarīgi saprast, ka man nav tā jāizturas. Nu, tādas pārdomas vēlākos gados... kad sāku studēt, atradu tur atrisinājumu, līdzsvaru. Protams, krīzēs, stresa situācijās lien vecās adatas ārā. Arī man. Nu, es taču neesmu pārcilvēks. Bet principā zinu, no kurienes tas nāk. Un līdz ar to varu pieņemt, ka man tā nav jādara. Bet cilvēki saka – esmu emocionāls, nesavaldīgs, man ir tāds raksturs. Mūsdienu jājamzirdziņš – tas man ir gēnos. Bet tā nav. Mēs ieraudzījām tādus vecākus, apkārtējos un iemācījāmies tā reaģēt. Lai izdzīvotu.

Dievs grib, lai esam laimīgi

– Emocionālā inteliģence nāk no audzināšanas un redzētā?

– Jā, tā vai nu ir, vai nav. Vai vecākiem tā ir vai nav. Ja vecākiem ir, bērns uzaug harmonisks. Ja nav, bērns kaut ko pārprot un uzaug ļoti haotisks, nesavaldīgs vai pat apdraudošs. Bet pieaugot par to var domāt. Tāpēc cilvēki meklē palīdzību – pie psihologa, psihoterapeita, astrologa. Vienkārši – pie kāda gudra cilvēka, kurš varētu palīdzēt atrisināt – kas tas ir. Bet atrisinājums nav nekur citur kā bērnībā. Tikai nez kāpēc visi ironizē par jēdzienu – jā, tā man tāda bērnības trauma! Bet tā ir – katram sava vai vairākas, kas mūs izveidojušas tādus, kādi esam. Bet vai mums tādiem ir jābūt, vai tas ir labi, ērti? Vai Dievam tīkami? Ne vienmēr. Man šķiet, ka Dievs grib, lai mēs esam laimīgi. Bet, ja mēs te kaut kā haosu taisām, tad varbūt jāpārdomā, no kurienes tas un vai ir vajadzīgs.

– Tā laimība iet roku rokā ar mieru, iekšēju līdzsvaru?

– Droši vien. Nu, kāpēc gan ne? Protams, pie tā ir jāpiestrādā... Tas nav kā jaunībā, kad ir pasākumi, skriešana un mīlestība. Un man šajā savā vecumā arī kaut kas jāizdomā, lai būtu interesanti.

– Ko jūs izdomājat?

– Nu, ko – kamēr ir izrādes, ir interesanti! Kamēr jāveido kalendārs, man jālasa daudz literatūras, jāmeklē, ko cilvēkiem uzrakstīt. Un tas nav vienkārši – atrast vienpadsmito gadu... Nu, kādreiz es ko drusciņ atkārtoju, bet principā cilvēki gaida – nu, ko tagad viņa būs uzrakstījusi? Un pieprasījums ir. Citādi kalendārs nepastāvētu...

–

Esat pieprasīta astroloģe?

– Es nereklamējos. Mani atrod cilvēki, kas to grib. Patlaban man ir pauze, jo ir darbs teātrī un es nevaru saskaldīties. Cilvēki prasa – cik ilgi? Saku – es nezinu . Jo neesmu tam piesaistīta, gribu – daru, gribu – nedaru.

– Tā ir privilēģija.

– Jā. Un privilēģija ir arī tas, ka esmu teātrī. Un es par to esmu tiešām pateicīga lielajam radītājam ( smejas). Un nolaižoties – arī teātra vadībai. Ka mēs, tie, kam jau ir tādi labi gadi, esam šeit.

– Mīļākajā jums ir tāda večiņas loma, bet dzīvē esat stipra, skaista, jauna.

– Bet paskatieties pēc vecuma – tas jau ir normāli. Es savai mammai piedzimu 18 gadu vecumā, un man tagad jau vajadzētu būt vecvecvecmāmiņai. Cilvēkiem pašiem ir izvēle, kā viņi dzīvo. Man var teikt – jā, tev tādi gēni. Bet – nē, man tie ir tādi paši kā visiem. Tā ir attieksme pret to, kā domāju, dzīvoju, ēdu. Jo tas ir manās rokās – vai nokaru degunu grīdā un ēdu no rīta līdz vakaram, māja pilna ar cepumiem, konfektēm, kūkām, tortēm... Es esmu izvēlējusies, lai man tā nav.

– Tā ir attieksme.

– Pret sevi – nesabojāt radītāja doto, cik ir manos spēkos. Cik ir mana sapratne, cik citi gudri cilvēki man ko pasaka. Tāpēc es daudz lasu, mēģinu salikt plusus un mīnusus. Jo tāda galīgā varianta, kā vajag, jau nav. Vienalga jāatrod pašai sev.

– Jūs taču neesat ņurdējusi uz Dievu un likteni?

– Dzīve ir gara. Es nekad nebūtu tāds cilvēks, kāda esmu, ja nebūtu bijis visa tā, kā bijis. Tādas bērnības, tādas jaunības, tādu brieduma gadu, tādu cilvēku blakus. Nekad! Tā ka es par visu varu teikt paldies. Bet to es saku no šodienas viedokļa.

Pie gara galda

– Tikāt ielūgta Maestro Jāņa Streiča jubilejā kā viņa aktrise. Jūs sevi uzskatāt par Streiča aktrisi?

– Nu, tad jau jā. Ja ne lielās lomās, tad mazās, arī epizodēs. Filmā Mans draugs nenopietns cilvēks daudzi domā, ka tā esmu es, bet – nē, es tikai ierunāju sievas lomu. Bet man tik un tā prieks, jo mazā epizodītē tur esmu. Piedalos arī filmā Teātris un Nepabeigtās vakariņas. Lielas lomas bija Rudens rozē un Cilvēka bērnā.

– Tā epizode, kur filmas beigās paņemat Boņuku uz rokām un kā Dievmāte nesat uz māju...

– Tas ir Streičs. Viņa dvēsele, kā viņš jūt un nekautrējas no smalkām lietām. Ko citi varbūt apsmej, viņš parāda...

– Varētu nobīties, ka piesien misticismu vai vēl kaut ko...

– Mēs visi tomēr ticam un ceram, ka ir kaut kas, kas mūs sargā, stāv pār mums. To tikai kādreiz tā saka – es neticu nekam! Tad es saku – pagaidīsim. Paiet gadi, un dzīve noliek tādā vietā, ka cilvēks saprot – ir augstāki spēki. Kas tāds, kas ir ārpus fiziskās realitātes, ārpus saprašanas.

– Tas, kas notika uz koncertzāles GORS skatuves, bija svētku mistērija – no smeldzes līdz drastiskam priekam. Kā bija sēdēt tur, pie garā galda?

– Tas bija ļoti gudri izdomāts. To droši vien izdomāja Viktorija, Streiča meita. Tas nebija vienkārši – apsveikumi un dziesmas, viss kopā.

– Tā bija īsta līdzdzīvošana.

– Īsta dzīve! Es raugos arī no pozīcijas, ka mēs esam atbildīgi pret skatītāju. Viņš arī dzīvo savu ikdienišķo dzīvi un grib redzēt pasaku. Aktrisi skaistā kleitā uznākam mirdzošu uz skatuves. Un es piedalos šīs pasakas radīšanā. Tā ir misija, ko uzņemos. Tāpēc braucu garas stundas turp un atpakaļ. Atgriežos piecos no rīta, neizgulējusies un nogurusi. Bet ir radīts brīnums. Es skatījos šo raidījumu televīzijā – jā, patiešām, tas bija ļoti... To rada arī pats Streičs. Skatījos viņa sejā – viņš ir tik īsts cilvēks... tur un tagad. Un neba nu viņam viegli. Es pati raudāju baltas asaras, kad dziedāja Marijai. Domāju – kas viņam bija jāizcieš? Šīs sāpes, zaudējot dēlu. Un tā rodas kopējā pasaka. Mistērija. Jā.

– Kādas jūs atceraties attiecības ar režisoru Jāni Streiču?

– Viņš ir ļoti jūtīgs, dziļi redzošs un principā cilvēku mīlošs. Viņš mīl savus aktierus, manuprāt. Un viņam ir ļoti skaidrs, ko viņš grib pateikt. Ar filmu vai kaut ko. Un tā ir savstarpēja uzticēšanās.

Kopš jaunības gadiem atceros, kā viņš tur paceltu galvu, platmali – šo muguru, pašlepnumu! Ja paskatāmies, kā Romualds Ancāns, Romka, vienmēr filmās turējās. Kā nenopietnais cilvēks turas. Daudzi viņa varoņi – lai kas ar viņiem noteiktu, bet viņos ir tāds, es teiktu, Streiča mugurkauls iekšā. Tas ir tā – lai kas notiktu, mēs esam stipri.

– Streičam bija svarīgi parādīt šo stīgu cilvēkā, ko nevar izvilināt uz konjunktūru?

– Man grūti pateikt, kā tas ir. Reizēm ir dusmas, kad saka – jā, mēs, latvieši tādi... Mēs neesam tādi, nevajag piekārt birkas. Esam tādi paši kā visi citi cilvēki pasaulē. Tāpēc vērtīgāk ir izcelt pozitīvo. Nevis mēs esam ēdelīgi, skaudīgi, nē, mēs esam ļoti pieticīgi, strādīgi, godīgi – kāpēc kaunēties no šiem labajiem vārdiem? Streičs nekaunas. Jā, mēs esam lepni, spēcīgi. Varbūt laikmetu gaitā... ne pārāk bagāti. Bet kāda pašapziņa! Mēs esam stipra tauta.

Lai puķes uz balkona

– Kad jums jautāju, kur jums to prieku atrast, jūs teicāt – ir teātris, darbs pie kalendāra. Bet izklaides?

– Izklaides cilvēku priecē tikai tad, kad viņš ir pastrādājis. Mūžīgā izklaide nogurdina.

– Bet jūs jau esat pastrādājusi. Kur jūs atrodat? Kas jums patīk? Kad jums sirds uzzied?

– Es nestrādātu teātrī, ja man tas nepatiktu. Es negatavotu pusdienas, netīrītu māju, ja man nepatiktu pēc tam tā vieglā gaisa sajūta. Es neaudzētu puķes uz balkona, ja man nesagādātu prieku tas, ka vasarā redzu sapuķotu balkonu. To visu var nedarīt. Bet prieka jau nevajag daudz.

– Jums dabas sajūtu negribas vairāk?

– Tam ir jūrmala, upes mala, uz pirti varu aizbraukt pie draugiem. Ir bijusi vasara, tik ļoti karsts laiks, ka labprāt sēdēju un lasīju, skatījos lekciju ciklu datorā un biju laimīga. Tāpat ārzemes – ko es tur redzēšu? Visi ar telefoniem grūstās. Man bija ļoti bēdīgi. Pērn biju Horvātijā – ļoti skaista daba, bet es to nevarēju izbaudīt, jo ik pēc pusmetra bija visdažādāko tautību bērni, kuri garajos mietos turēja telefonus. Es neredzēju ne to ezeru, ne ūdenskritumu! Domāju, pasmaržošu ūdeni, pataustīšu klinti, pārbaudīšu, kā kājas jūtas uz takas – es nevaru! Cilvēki sūta viens otram bildītes, bet neviens neko neskatās.

– Kārtējais zilais ūdens.

– Pat tas tur nav redzams! Priekšā liela seja ar diviem pirkstiem, ķēmojas, izkārtas mēles... Pirms gadiem padsmit biju Parīzē un sapratu, ka nav ko meklēt tajās slavenajās tūristu vietās. Dievmātes katedrālē auras nekādas, viss iznests ārā. Aiz Svētās sirds baznīciņas – klosteris, un tur bija brīnišķīgi. Varēju pasēdēt tajā blīvajā gaisā. Kur jāskrien? Ēģiptes piramīdas labāk redzu televizorā. Man vairāk dod pastaiga pa Gaujmalu, pasēdēt, padomāt par dzīvi, biti pavērot vai paklausīties lakstīgalu. Tas ir šā laika posts – cilvēkiem ir daudz naudas salīdzinājumā ar seniem laikiem, un viņi nezina, kur to likt. Vajag vēl vairāk, lai varētu aizbraukt. Kādreiz lasīju, ko Zenta Mauriņa par Gēti rakstīja, viņš esot teicis – ārprāts, pajūgs brauc tik ātri, ka es nepaspēju apskatīties! Ar desmit kilometriem stundā. Tagad aizlido ar lidmašīnu, neko neredz, pamērcējas baseinā, iedzer kokteili, atlido atpakaļ. Un kur jēga? Selfijs. Varbūt skarbi runāju, bet, manuprāt, cilvēks iegūst tad, ja iet kājām, apmaldās, nakšņo kaut kur...

– Ko jūs gribētu piedzīvot?

– Ar šīm lietām ļoti uzmanīgi. Man bijuši vairāki gadījumi, kad izteikts vārds, uzrakstīts tiešām dod iespēju, bet izrādās, ka tas nav tas, kas man ir vajadzīgs. Man ir nācies tā kā atlūgties – piedodiet, es negribu, man tas nav vajadzīgs. Tāpēc saku kā lūgšanā – lai Tavs prāts notiek. Es lūdzu labāko, bet lai notiek tā, kā esmu pelnījusi.

Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris