FOTO: Rīgā manīts pilns pagalms ar hipijiem! Devāmies saprast, kas tur notiek
Vai mūsdienās ir hipiji, un, kas tie ir par “dinozauriem”, uzzinājām radošajā kvartālā “Lastādija”, kur 30. maija pēcpusdienā bija savācies milzīgs daudzums cilvēku, kuri bija sapulcējušies uz Līvas Zolnerovičas grāmatas “Hipiji Latvijā” atklāšanu.
Daudzi bija gariem matiem, puķainās drēbēs, un likās, ka kaut kur pavīdēja pat Elviss Preslijs. Bija arī rakstnieks Jānis Joņevs, muzikologs Uldis Rudaks, “Inokentijs Mārpls” Dambis, mūziķis Artūrs Uškāns un daudzi citi redzēti cilvēki.
Līvas Zolnerovičas grāmatas “Hipiji Latvijā” atklāšana
Vai mūsdienās ir hipiji, un, kas tie ir par “dinozauriem”, uzzinājām radošajā kvartālā “Lastādija”, kur 30. maija pēcpusdienā bija savācies ...
Pasākums izskatījās pēc festivāla, runas vairāk bija starp pašiem cilvēkiem, no skatuves vairāk skanēja mūzika. Grāmatas izdevējs, Bolderājas īpašnieks, vai, kā viņš pats sevi stādīja priekšā - realitātes producents Didzis, izteicās, ka pasākumu saorganizējusi grāmatas autore pati kopā ar saviem hipijiem. Kā nonākuši līdz šādas grāmatas izdošanai? Pilnīgi nejauši, laikam jau satikušies Didža paša bārā ar tādu pašu nosaukumu kā izdevniecībai - Bolderāja, un sarunas gaitā nonākuši pie tā, ka Līva sen jau pēta hipijus, bet Didzis izdod grāmatas. Pagājuši gan vairāki gadi, līdz grāmata no idejas nonākusi grāmatnīcās.
Līva Zolneroviča pati stāstīja, ka interese par hipijiem radusies jaunībā, kad viņa kā lauku meitene atnākusi studēt uz Rīgu. Esot bijusi tāds parastais cilvēks. Un, negribot neko sliktu teikt par parastiem cilvēkiem, bet esot bijis neprātīgi garlaicīgi. Draugi bijuši tikai formāli, mācības arī, studējusi tolaik vēsturniekos. Tad esot uztaisījusi jaunu frizūru, nopirkusi humpalās zaļu jaku un gājusi tur, kur vienmēr gribējies - varbūt pieņems. Un pieņēma - iejutusies pie hipijiem kā zivs ūdenī.
Vēlāk Līva sākusi studēt Kultūras akadēmijā un nolēmusi maģistra darbu rakstīt par hipijiem - lietu, ko pati zina un kas viņai ir tuva. Nu un jau krietni vēlāk maģistra darbs pāraudzis grāmatā. Bet tādā formā, lai caur darbiem runā cilvēki, lai tas nav sauss pētījums, un tā caur daudzām intervijām hipiju stāsts ir nonācis pie lasītājiem.
Grāmatas atklāšanā parunājām arī ar pašiem hipijiem, kuri bija sanākuši krietnā skaitā. Garāka saruna izvērtās ar Normundu, kurš par hipiju kļuvis, jo tā Padomju laikā bija brīvība. Skolā mācījuši vienu, bet tu kaut kā jūti, ka tas viss ir muļķības, skaties uz džekiem ar gariem matiem, satiec un saproti, ka tur ir tā īstā patiesība! Jā, bijušas arī problēmas ar drošības iestādēm. Padomju vara ļoti uzmanījusi visas neformālās kustības, arī Normundam nācies iet uz čeku, bet hipiju draugi samācījuši - ej piedzēries. Tā arī izdarījis, tajā laikā nemaz neesot īpaši lietojis alkoholu, bet uz čeku aizgājis piedzēries, un tā viņi vairs nav saukuši.
Pēc Latvijas neatkarības hipijiem sākumā bija grūti, atzīst Normunds, tā mantiskā noliegšana, bet tajā pašā laikā deviņdesmito gadu kapitālismā bez naudas grūti dzīvot. Pārsvarā darījuši visādus vienkāršus darbus. Toties kas par sajūtu bija, kad beidzot savas mīļās mūzikas grupas varēja noklausīties dzīvajā! Cita pasaule! Padomju laikos viens otram deva klausīties, pārrakstīja jūrnieku ievestu mūzikas kontrabandu, bet tagad! Tagad var savus elkus klausīties dzīvajā.
Satiekam arī muzikologu Uldi Rudaku, kurš par hipiju mūziku saka: “Viņi klausījās dažādu, praktiski visu, ko bija grūti dabūt – “Pink Floyd”, “Led Zeppelin”, “The Rolling Stones”, “Bītlus”.
Latvijā hipiju muzikālā gaume drusku atšķīrās no Rietumiem, te nāca vēl klāt folks - ne velti arī Līvas Zolnerovičas grāmatā ir folkmūzikas guru Ilga Reizniece!”
Par hipijiem pašiem Rudaks saka, ka to ir grūti tā aprakstīt, ne panki, ne hipiji jau tā nestaigāja apkārt, sakot - es esmu hipijs, tas bija kaut kāds kopums - gari mati, kļošenes, prievīte, un par tevi citi saka - jā, tas ir hipijs.
Paskatoties uz pašu Rudaku, var secināt, ka vismaz šodien viņš ir precīzi aprakstījis pats sevi un droši vien būtu pieskaitāms hipijiem.
Satikām arī Dambi no Inokentija Mārpla, kuru nereti uzskata par panku, taču viņš pats negribēja īsti piekrist ne tam, ka ir panks, ne tam, ka varētu būt hipijs - tad sauciet mani par neformāli!
Dambis uzskata, ka arī mūsdienās neformāļiem ir brīvība, par ko cīnīties, jo, lai arī oficiāli cenzūras nav un mēs dzīvojam brīvā valstī, kaut kā notiek dažādos veidos tā cenzēšana - “mani jūs, piemēram, radio nedzirdēsiet, nelaiž!” Darbā arī daudz kur var neņemt strādāt tīri pēc izskata - “bankā mani arī darbā neņems”, smejoties sūrojas Dambis.
Tā ka hipiju kustība ir aktuāla arī mūsdienās, par brīvību ir jācīnās katru dienu un primāri par brīvību pašam ar sevi, kā saka grāmatas autore Līva Zolneroviča. Un brīvību pasākumā tiešām var sajust, ir sanākuši gan jauni, gan veci. Ir arī ieradušies vairāki suņi, droši vien līdzi saviem saimniekiem - cilvēki sēž zālē, klausās mūziku, sarunājas un “čilo”. Autore Līva saka, ka būšot arī hipiju nometne, kas notiek jau vairākus gadus, un tad jau nākotnē skatīšoties - pētīt par hipijiem vēl ir daudz ko, bet varbūt jāķeras tomēr klāt kādai citai subkultūrai, piemēram, pankiem.
Grāmatas izdevējs un realitātes producents Didzis piebilst - grāmatu varēs iegādāties grāmatnīcās un krogā Bolderāja, bet nekavējaties, jo mūsdienās grāmatu tirāžas ir krietni mazākas nekā hipiju laikos un bieži vien ātri tiek izpirktas, un tad ir jāmeklē pa antikvariātiem.
“Hipiji Latvijā” ir aprakstītas gan hipiju tradīcijas, izskats un vēsture, gan arī pievienotas intervijas ar zināmākajiem hipijiem, pievienotas bildes un pat maza vārdnīciņa, lai labāk varētu saprast, ko un par ko runā hipiji.
