Ieva Bondare 47 gadu vecumā piepilda bērnības sapni par Āfriku

„Mana mīļākā grāmata bērnībā bija Zentas Ērgles "Ieviņa Āfrikā", kas izdota 1974. gadā. Tajā laikā biju vēl maza meitene, dzīvoju Padomju Savienībā, un iespēja kādreiz pabūt Āfrikā bija pilnīgi neiespējams sapnis. Tagad mans bērnības sapnis ir piepildījies, pateicoties maniem mīļajiem lielajiem bērniem,” atklāj Ieva, kurai, aizceļojot uz Āfriku, izdevies divreiz vienā gadā piedzīvot pavasari.

„Āfrikā pašlaik ir pavasaris, kad viss zied, kad zaļajai krāsai ir tik sulīgi svaigs zaļais tonis, kad līdz šim redzētās cēlās kallas, kuras pie mums zied podos vai priecē puķu veikalos, ir pilnas pļavas un savvaļā aug kopā ar mums tik pazīstamām kresēm, kad dzīvnieku pasaule ir priecīga par vēsumu naktī un siltumu dienā, kad putniņi čivina un sienāži zuzina... Kad okeānā katru dienu atpeld pa kādam valim, un es kopā ar vietējiem priecājos par katru šļakstienu un lēcienu! Vēroju daudzos neatlaidīgos sērfotājus lielajos okeāna viļņos un apbrīnoju viņu neatlaidību krist, celties un atkal krist,” sajūsmā ir Bondare.

Īsta bauda acij un sirdij

„Īstenībā krāsu ziņā visas redzētās vietas mani tik ļoti pārsteidza. Manai mākslinieka acij un sirdij nekur nav bijis tik liels prieks un gandarījums par nokrāsotu māju, jumtu, stabu, interjeru. Ar krāsu izjūtu un izvēli Dienvidāfrikā viss ir vislabākajā kārtībā! Tādas gaismas un saules arī laikam nav nekur (lai arī ir redzētas daudzas vietas), baltais tonis mirdz, un jebkurš cits tonis izskatās daudz spilgtāks un skaistāks.

Āfrikas māksla mani pārsteidza ar mākslinieku izdomu un radošumu, izveidojot neatkārtojamus mākslas darbus no visparastākajiem ikdienas materiāliem, pat atkritumiem. Fantastiski mākslas darbi tiek radīti gan no konservu, dzērienu skārda bundžām, gan kokosriekstu mizām, banānu koka lapām, avīzēm, plastmasas un gumijas – visu, ko mēs izmetam ārā, Āfrikas mākslinieks pratīs pārvērst mākslā. Āfrika ir visizcilākais piemērs recycled art jomā! Un pēc šā brauciena man ir vēl viens mīļākais modernās mākslas muzejs – "Zeitz MOCAA"!” paziņo Ieva.

Beidzot klātienē apskata savvaļas žirafi

„Keiptaunā oficiāli dzīvo četri miljoni iedzīvotāji, neoficiāli – 6–8 miljoni. Ielas un pļavas tīras un sakoptas; ceļi plaši un izcilā kvalitātē; cilvēki mierīgi, izpalīdzīgi, ar labu braukšanas kultūru; ēdiens un vīns – gards, bet dzīve – nesteidzīga. Krāsas, formas, kārtība un pat esošā arhitektūra tur ir simpātiska,” stāsta māksliniece, uzskaitot lērumu pārsteigumu, ko piedzīvojusi Āfrikā: „Redzēju gan pingvīnus, gan Labās Cerības ragu – tālāko dienvidrietumu punktu Āfrikā, kur satiekas Atlantijas un Indijas okeāns; satiku māksliniekus, kuri no Zimbabves springstone akmeņiem kaļ fantastiski skaistas skulptūras; redzēju skaistāko ultramaratona ceļu "Two Ocean Maraton", kuru arī mans dēls pirms gada noskrēja; sagaidīju skaistu saulrietu "Signal Hill" kalnā; paviesojos pašā vecākajā Dienvidāfrikas vīnu darītavā "Groot Constantia 1685", redzēju pašu stāvāko vīnogu nogāzi, kas slejas 350 metru augstumā; uzkāpu skaistajos kalnos "Table Mountain" un "Lion’s Head"; biju safari, kur redzēju tā saukto Āfrikas „lielo piecnieku” (ziloni, lauvu, bifeli, degunradzi, leopardu).

Par visu redzēto, piedzīvoto un sajusto jāpateicas maniem mīļajiem – Pauliņai un Danielam! Viņi mani ļoti, ļoti lutināja un sargāja. Paldies manai mīļajai mājās palikušajai ģimenei, kas man ļāva tik ilgi būt prom no mājām. Garākā mana atpūta dzīvē! Baudīju un uzkrāju iedvesmas turpmākiem maniem darbiem un sapņiem,” ar ceļojumā pieredzēto dalās Ieva, atzīstot, ka Āfrika izrādījusies daudz skaistāka, nekā varējusi iedomāties. „Un vēl – jā, mani mīļie bērni atgriežas! Lai cik labi un skaisti ir Keiptaunā, izglītība un pieredze būs iegūta. Un mājas ir mājas, jo nekur nav tik labi kā mājās! Esmu laimīga un priecīga par viņu lēmumu,” atklāj māksliniece.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!