Viņu zina visi, bet par viņu nezina neko. Šovbiznesa lielais noslēpums - Dmitrijs Nagijevs

Nagijeva pirmsākumi: puņķains puika ar latviešu saknēm

Aktiera vectēvs Nikolajs Gulams piedzima Irānā un pēc Pirmā pasaules kara deviņu gadu vecumā kopā ar ģimeni bada dēļ devās bēgļu gaitās uz Turkmenistānu, tomēr pa ceļam nomira visi, izņemot mazo Nikolaju. Nonācis turkmēņu bērnunamā, viņš tika pie azerbaidžāņu uzvārda Nagijevs.

Nikolajs apprecēja daiļo Ģertrūdi Sopki, meiteni ar vācu un latviešu asinīm. Viņa dejoja kordebaletā un bija balerīna Maskavas Lielajā teātrī. Nagijeva vecmāmiņa no mātes puses dziedāja teātrī, bet vectēvs ieņēma augstu amatu komunistiskajā partijā Sanktpēterburgā.

Tēvs Vladimirs sapņoja kļūt par aktieri un līdz 17 gadu vecumam pat spēlēja Ašgabatas teātrī, taču neiekļuva teātra kursā, un ķērās pie krietni eksaktākām nodarbēm – darba Ļeņingradas optiski mehāniskajā rūpnīcā. Nagijeva mamma Ludmila bija filoloģe un svešvalodu pasniedzēja.

Ar savām bērnības fotogrāfijām mākslinieks dalās nelabprāt, publikas allaž vērtējošajai acij ir pieejami vienīgi daži attēli, kuros redzams bāls un vārgs puišelis. Aktieris apgalvo, ka bērnībā bijis posms, kad viņš kļuvis visai tukls, un tas, kā var nojaust no viņa pašironiskajiem izteikumiem, radīja problēmas vienaudžu vidū un traucēja gūt meiteņu simpātijas. Nagijevs gan dievojas, ka nevēlēšanās uzrādīt foto pierādījumus nepavisam nav saistīta ar kautrību. “Es vienkārši negribu,” viņš saka.

Bērnībā Nagijevs nodarbojās ar džudo, līdz treneris viņu padzina, sakot, ka puišelis visu laiku puņķojas. Vēlāk pievērsās sambo, šajā lauciņā gūstot labus panākumus un pat izcīnot PSRS čempiona titulu. Arī tagad zem viņa jauneklīgajiem tērpiem grūti nepamanīt muskuļu paugurus un pat kalnus, kas skaidri parāda – šis aizņemtais un visnotaļ pieprasītais šovbiznesa profesionālis sevi nesaudzē ne tikai filmēšanas paviljonos, bet arī sporta zālē. Pats viņš taisnojoties saka – ja netrenēsies, kļūs par pelmeni. Tāda, lūk, viņam esot ģenētika.

Nagijeva bērnība bijusi trūcīga. Vecāki diezgan agri izšķīrās un abi puikas – vecākais dēls Dmitrijs un jaunākais Jevgeņijs – palika dzīvot pie mammas Ludmilas. Pusaudžu gados puisis centās piepelnīties, veicot mazkvalificētus gadījuma darbus, taču tad sajuta vieglākas naudas garšu un metās dažādās nelegālās nodarbēs, tostarp valūtu spekulācijās, nonākot tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā. Viņam bija divas izvēles – sods vai armija –, un aktieris izvēlējās otro.

Tagad daudzi viņu pazīst pēc raksturīgā smīniņa, kam arī, izrādās, aizsākumi meklējami jaunībā. Divdesmit trīs gadu vecumā jauno aktieri piemeklēja liela nelaime – sejas nerva paralīze, un puse sejas kļuva nejūtīga, draudot sagraut visus sapņus par radošo karjeru, slavu un naudu.

Tomēr Nagijevs pamanījās ar to sadzīvot un pārvaldīt sejas muskulatūru tā, lai skrupulozais skatītājs neredzētu, cik asimetriski patiesībā ir viņa vaibsti, un rūpīgi izstrādāt viltīgo smīniņu, kas aizvien liek kust un ģībt daudzām. Arī saulesbrilles nav īpaši radīts vēsā veča imidžs, bet nepieciešamība – strādājot garas stundas, viņa kreisā acs sāk “dzīvot savu dzīvi”, kas no malas izskatās visnotaļ savādi.

Ciniskie Logi un kāpiens slavas kalnā

Latvija Nagijevu iepazina skandalozajā sarunu raidījumā Okna (Logi). Jau tolaik, 2002. gadā, nevienam nebija šaubu, ka šovs ir iestudēts, tomēr retais skatītājs spēja ignorēt vadītāja dabīgumu un bezkaislīgumu, risinot skaļās, skandalozās un neērtās situācijas, par kurām raidījuma varoņi nāca pasūdzēties visai valstij.

Tagad Nagijevs īpaši nevairās atklāt raidījuma tapšanas aizkulises, sakot, ka visi stāsti bija slavenā televīzijas raidījumu režisora Valērija Komisarova “slimās fantāzijas augļi”. Tāpat daudzi skatītāji noteikti atminas dramatisko atgadījumu studijā, kad šova laikā it kā tika smagi piekauts pats Nagijevs, kuru taisnā solī no filmēšanas paviljona aizveda uz slimnīcas palātu.

Tagad viņš neslēpj, ka arī šis kautiņš, tāpat kā visi citi, bija rūpīgi iestudēts un pat iepriekš izmēģināts – zem dīvāna bija pat paslēpta sarkanā krāsa, kas aumaļām gāzās no raidījuma vadītāja it kā pārsistās mutes dobuma, radot vēl biedējošāku efektu un liekot nepacietībā gaidīt nākamo raidījumu, lai uzzinātu, kā gan klājas iemīļotajam raidījuma vadītājam.

Lai arī aktieris ar dalību šajā projektā sevišķi nelepojas un, ja redz to atkārtojumā televīzijā, ne mirkli nedomājot pārslēdz kanālus, viņš nenoliedz, ka tas bija svarīgs atspēriens karjerā. Vai viņš izrāda kaut nelielu nožēlu, ka mānīja simtus tūkstošus cilvēku? Šķiet, ka nē. Nagijevs, kad viņam vaicā par Okna, nereti atklāj, ka pēc trim šova sezonām sagrābās kredītus, jo bija rēķinājies, ka darbs būs, taču projekts pēkšņi tika apturēts. Pēc tā viņš saņēmis uzaicinājumu tikties ar Pirmā kanāla ģenerāldirektoru Konstanīnu Ernstu, kurš slavējis Nagijeva talantu. “Jūs labi pastrādājāt un radījāt sev noturīgu goblina tēlu. Laipni lūgts uz klāja!” sarunu ar ietekmīgo amatpersonu, kas viņam turpmākajos gados sarūpēja ienesīgu darbu un milzīgu slavu, atstāsta aktieris.

Nagijevs piedzīvoja strauju augšupeju gan kā aktieris, gan kā raidījumu vadītājs, filmējoties vairākos nācijas sirdis iekarojušos seriālos un filmās, kā arī vadot vairākus “reitingu karaļus” – šovus Golos (Balss), kā arī Golos: Deti (Balss: Bērni) un Golos: 60+ (Balss: 60+), kurus iecienīja arī daudzi skatītāji Latvijā. Šogad septembrī pirmizrādi piedzīvoja vēl kāda uz patiesiem notikumiem balstīta filma, kur aktieris nospēlēja smagāko lomu savā karjerā.

Drāmā Nepiedotais Nagijevs atveido būvinženieri Vitāliju Kalojevu, kurš pēc sievas un abu bērnu zaudēšanas aviokatastrofā vēlas pierādīt savu taisnību un atriebties gaisa satiksmes dispečeram, jo ir pārliecināts, ka tieši viņš ir vainojams šajā traģēdijā. Nagijevs pēc pirmizrādes žurnālistiem izteicās, ka nevēlas pārāk pārrunāt savas sajūtas par šo lomu, jo tā viņu esot izsmēlusi – tik smaga tā bijusi aktierim, kurš paša ģimenes dzīvi vai dzīves (ja tic kaimiņvalsts bulvārpreses spekulācijām) sargā kā vislielāko dārgumu. Šoruden arī izskanēja, ka aktieris spēlēs Ostapa Bendera lomu leģendārajā Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova satīriskā romāna 12 krēsli ekranizācijā. Tā vien šķiet, ka par Nagijevu mēs vēl dzirdēsim.

Jūtīgais bimbātājs

It kā varētu šķist, ka Nagijevs ir skarbs vecis, kura pasaulē nav vietas emociju izrādīšanai, tomēr populārais mūziķis Valērijs Meladze, viņa draugs un kolēģis raidījumā Golos, stāsta, ka tieši saruna par emocijām deva grūdienu tam, lai abi satuvinātos.

Proti, reiz viņš Dmitrijam esot atzinies, ka aizkustinošos mirkļos mēdz nobirdināt kādu asaru, uz ko aktieris dedzīgi attraucis: “Es vispār esmu pamatīgs bimbātājs!” Tas esot ļāvis Meladzem saskatīt Nagijeva dvēselisko pusi, par kuras eksistenci gan esot nojautis arī pirms šīs atbruņojošās sarunas.

Kādā intervijā uz jautājumu, vai vīrieši raud, mākslinieks atbildēja tā: “Neraud tikai muļķi. Pirmkārt, izrādās, ka raudāt ir veselīgi, otrkārt, ja tu neesi spējīgs raudāt, tad kā tu vari izrādīt maigumu, rūpes vai izmisumu, kad saslimst tava mīļotā vai bērni? Man vispār palaikam patīk uzpinkšķēt – mani aizkustināt ir viegli. Neciešu filmu Baltais Bims, melnā auss – tās beigās esmu gatavs ierāpties kravas mašīnā un no mutes mutē elpināt to suni... Tas pats ar Titāniku – nevaru ciest beigas!”  

Aktiera skarbā maska vēl vairāk krita tad, kad viņš sāka vadīt Golos: Bērni, ko, pats neslēpj, sākumā ļoti, ļoti nevēlējās darīt un visādi mēģināja atrunāt Pirmā kanāla šefus no šīs, kā toreiz pašam šķita, absurdās ieceres. Izsprukt no šā pienākuma neizdevās, un viņš tomēr nonāca tik tīru un neviltotu emociju varā, kādas iespējams piedzīvot tikai līdzās bērniem.

Vērojot raidījumu, nevar nepamanīt, ka bērni dievina Dmitriju, kurš, jāatzīst, visnotaļ labi tiek galā ar jauno censoņu vilšanos, asarām un dusmām, piedzīvojot sakāvi un netiekot tālāk šovā, kā arī ir lielisks biedrs, ar kuru dalīties uzvaras un panākumu priekā. “Tu esi tāds malacis, tik skaisti dziedi, tik labi izskaties!

Skaidrs, ka viņi nepagriezās tikai aiz skaudības,” kādai žūrijas atraidītai meitenei paziņoja Nagijevs, kurš, starp citu, apgalvo, ka visus savus tekstus raidījumos rada pats un tie nav citu cilvēku sarakstīti. Ja tā ir tiesa, grūti iedomāties, vai iespējami vēl labāki mierinājuma vārdi, kurus pateikt sakāvi piedzīvojušam bērnam.

Kvēls savas privātās dzīves sargs

Aktiera privātā dzīve ir rūpīgi un, jāsaka, veiksmīgi glabāts noslēpums. To spilgti ilustrē fakts, ka viņam ilgus gadus izdevās noslēpt laulību ar rakstnieci un radio personību Alisi Šēru, kura visai garās kopdzīves laikā laida pasaulē abu dēlu Kirilu.

Par Nagijeva privāto dzīvi ir zināms mazāk nekā melns aiz naga. “Ko jums tas dos?” uz jautājumiem, kāpēc viņš tik ļoti to sargā no skandālu alkstošās Krievijas sabiedrības acīm un ausīm, parasti izsakās aktieris. Vēl viņš mēdz teikt, ka sargā ģimeni, jo tas ir dārgākais, kas viņam ir.

Viņu sauc par sekssimbolu, alfa tēviņu, mačo un meitu ģēģeri, izskan runas par viņa sānsoļiem, tomēr uz sarkanā paklāja ar savām sievām, partnerēm, mīļotajām vai mīļākajām viņš kamerām nepozē. Aktiera personīgās mājaslapas biogrāfijas sadaļu veido daži teikumi, un viens vēsta: “Privātā dzīve un bērni viņam ir.”

Vienīgā sabiedrībai zināmā atvase ir dēls Kirils, taču ir skaidrs, ka tas nav vienīgais Nagijeva bērns; bulvārprese raksta par vēl vienu dēlu, šur tur izskan runas par meitu. Lai arī Nagijevs nekad neatbild uz jautājumiem par savām partnerēm, žurnālisti un raidījumu vadītāji nemet plinti krūmos un turpina cerēt izdibināt patiesību. Šad tad noslēpumainais aktieris mēdz apžēloties par “izsalkušajiem suņiem” un pamest kādu gaļas gabalu, piemēram, šogad apstiprināja, ka nav viens un viņa dzīvē ir kāda sieviete.

Arī dēls Kirils striktu publiskā nodalīšanu no privātā, šķiet, iemācījies no tēva – sociālajos tīklos neplātās ar ainiņām no privātās dzīves, lieku nerunā un liek tautai lauzīt galvu par to, ir Nagijevs vecākais jau nonācis vectētiņa godā vai nav. Bulvārprese gan sliecas ticēt pirmajam variantam.

Darbaholiķis, kurš baidās no konkurentu elpas pakausī

Lai tu būtu vajadzīgs un pieprasīts, jābūt daudzveidīgam, citādi ātri vien apniksi, skaidro aktieris, kuru Krievija pazīst kā zvērinātu darbaholiķi. Nagijevs ir visur. Viņš vada raidījumus, spēlē galvenās lomas filmās un seriālos, filmējas reklāmās un pilntiesīgi var sevi dēvēt par sociālo mediju influenceri – 7 miljoni sekotāju Instagram, kuriem reklamēt labāko SPA pilsētā un tualetes papīru. Arī līdzekli potences uzlabošanai. Vaicāts, vai pašam nav neērti, Nagijevs saka: “Ir! No visām (reklāmām – Red.)!” Kāpēc tad pieņem šos sadarbības piedāvājumus? Naudas dēļ.

Redz, kamēr Rietumu pasaule, pie kuras sevi pieskaitām arī mēs, bauda lielāku vai mazāku ekonomisko augšupeju, karos un militārajos konfliktos aktīvi klātesošajā, sankciju iežmiegtajā Krievijā pēdējie gadi aizvadīti krīzes zīmē. Aktieris ironizē, ka, piemēram, 2014. gada nogalē vienošanās par sadarbību notika tā:
A: “Labdien, Dmitrij. Vai jūs piekristu...
B: Jā, protams, piekristu! Kam tieši?”

Viņš gan vienlaikus arī uzsver, ka neko sliktu šādā sadarbībā neredz, dalība sociālo tīklu reklāmās, viņaprāt, arī ir būtiska šovbiznesa daļa. Neraugoties uz grūtiem laikiem mūsu kaimiņvalsts ekonomikā, 2016. gadā prestižais biznesa žurnāls Forbes Nagijevu nominēja kā visvairāk pelnošo aktieri visā plašajā Krievzemē, lēšot, ka gada laikā mākslinieka kontā ieripojuši 3,2 miljoni ASV dolāru (2,8 miljoni eiro).

Pats Nagijevs, lūgts komentēt šīs aplēses, ieturēja jau ierasto manieri, ko parasti liek lietā, kad no viņa mēģina izvilkt to, ko viņš it nemaz nevēlas atklāt, vienkārši atjokoja. “Nevaru atminēties – tobrīd, kad biju komā un šo naudu nozagu, kur es to noslēpu?”

Par darba piedāvājumu trūkumu aktieris pagaidām nesūdzas – gluži pretēji, viņš atzinis, ka nereti miegam var atvēlēt tikai divas stundas, turklāt pamanās darboties arī korporatīvo pasākumu vadīšanas lauciņā. Tā, it kā censtos alkatīgi grābt visu, ko var sagrābt, un nopelnīt visu pasaules naudu. Pats apgalvo, ka nu jau cenšas saglabāt mieru un vairs tik ļoti nebīstas, ka varētu nesaņemt darba piedāvājumus, viņa režīms un nesaudzīgā attieksme pret sevi drīzāk liek domāt, ka aktieris nemitīgi gatavojas trūkumam, badam vai kādai uzglūnošai katastrofai.

Raujas tā, it kā šis būtu pēdējais honorārs, pēdējā iespēja uzaudzēt taukus un beidzot būt gatavam ļaunākajam. Rodas pat sajūta, ka vieglākais veids, kā Nagijevam piebraukt, ir pašausmināties par viņa nesaudzīgo darba grafiku un pabrīnīties, kā viens cilvēks var izturēt tik zvērīgu slodzi.

Ikreiz, kad saruna skar šo tēmu, viņa sejā var redzēt lepnumu. Aktieris uzreiz labprāt stāsta jau vairākkārt dzirdētus atgadījumus, kuros ziedošanās darbam un augstā atbildības izjūta izpaudusies visspilgtāk, tāpēc tie, kuri rūpīgāk seko mākslinieka daiļradei, noteikti jau zina, kā aktieris tiešraidē turpināja vadīt šovu Golos, lai arī nupat bija uzzinājis, ka mūžībā devusies viņa mīļā māte. Vai atgadījumu ar nierakmeņiem, kas reiz filmēšanas laukumā Maskavā radīja tik neizturamas sāpes, ka aktieris, gaudojot mobilā telefona klausulē, izmisīgi meklēja iespēju pa nakti sadakterēties, lai no rīta turpinātu darbu.

Kāpēc nevarēja atcelt filmēšanu? Jo objekts, kurā tā notika, bija noīrēts par lielu naudu tikai uz divām dienām, un, liekot rūpes par savu veselību pirmajā vietā, nāktos zaudēt pamatīgu žūksni. Šeit nu reiz saskatāma milzīga atšķirība starp Austrumiem un Rietumiem – kamēr Austrumos šāda sevis spīdzināšana tiek uzskatīta par godu un lepnumu, Rietumos modē ir padižoties ar spēju saglabāt līdzsvaru, harmoniju un kvalitatīvi pavadīt laiku ar ģimeni. Nu, ja jau reiz tā tik svarīga un dārga. Tomēr zvaigzne apzinās, ka valsts ir liela un talantīgu cilvēku – daudz. Mazliet atslābsi, un tavā vietā ātri vien atnāks kāds cits.

Maskas krīt?

Nagijeva noslēpumainība un ciniskais smīniņš, gluži kā pokera spēlētāja seja, nepasaka neko, liekot lauzīt galvu un prātot, ko gan viņš domā. Viņam šķietami nepiemīt Krievijas šovbiznesā tik izplatītā pašslavināšana, taču aktieris labprāt uzklausa komplimentus un apbrīnas vārdus no citiem.

Vēl viena Nagijeva firmas zīme ir jestrā pašironija un spēja par sevi pazoboties. Reizēm pat rodas sajūta, ka viņš steidzas pagūt sevi izsmiet pirmais, lai neļautu to izdarīt citiem. Nagijevs, lai arī ir mīkla un neatminēts noslēpums, mēdz paust kādu skandalozāku viedokli. Piemēram, nesen viņš nievājoši izteicās par lozungiem На Берлин (Uz Berlīni) un Можем повторить (Varam atkārtot), kas ar “uzvaras dienas” kultu apsēstajā Krievijā ir kā iešana pa plānu ledu.

Viņš atminas, ka bērnībā kara veterāni, tostarp viņa vectēvs, tik vien kā rāmi pasēdēja un klusi pacēla glāzītes ar vienu vienīgu frāzi: “Lai nekad vairs nebūtu kara.” “Un pēkšņi tu brauc ar uzrakstu Uz Berlīni, 41.–45. [gads]. Varam atkārtot!... Tu ko, puisi?” saka viņš, kurš nekad nerunā lieku un apzinās, ka runāšana sudrabs, bet klusēšana zelts nav tikai banāla frāze. Nagijevs arī nepārstāv to fronti, kas uzskata – par kārtīgiem večiem viņus padarījis dienests padomju armijā. Gluži pretēji – aktieris uzskata, ka tā kropļoja.

Sākot ar ēdienu, kas fiziski saēda miesu, un beidzot ar attiecībām iesaukto starpā. Šādi izsakoties par daudziem padomju večiem svēto simbolu, Nagijevs atkal riskē iedzīvoties ienaidniekos.

Līdzīgi, kā riskē, kad viņa sacītajā var sajust valdošās varas kritiku un visai nekautrīgu mājienu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, ka tas Kremlī aizsēdējies par ilgu... Varbūt viņam apnicis būt diplomātiskam? Varbūt apnicis mierīgi vērot notiekošo savā valstī? Vai varbūt no viņa sejas beidzot sāk krist paša radītās maskas?