Mišela Viljamsa beidzot laukā no Ledžera ēnas

Viņa ir viena no piecām aktrisēm, kas šogad kandidē uz Oskaru – iejutusies Merilinas Monro lomā, Mišela Viljamsa pierādīja, ka uz lielā ekrāna spēj atdzīvināt pat slavenāko 20. gadsimta blondīni.

Piedzimt Montanas štata mazpilsētā un cerēt, ka reiz kļūsi par kinozvaigzni, šķiet vairāk nekā velti. Mišelai paveicās, jo viņas ģimene pārcēlās uz Sandjego. Kad Karla Ingrīda un Larijs Ričards Viljamsi pievienojās vietējam amatierteātrim, beidzot piepildījās arī Mišelas sapnis. Viņa spēlēja mazas lomiņas, jo galvenās varones parasti tika atraktīvākām un izskatīgākām meitenēm, bet tad saspītējās un vecākiem pateica, ka ir nolēmusi savu dzīvi saistīt ar kino. Lai piedalītos aktieru atlasēs, bija regulāri jāmēro ceļš no Sandjego uz Losandželosu. Sākumā – bez īpašām sekmēm, taču ar laiku apņēmība attaisnojās, un 1994. gadā 14 gadu vecā Mišela tika apstiprināta galvenajai lomai ģimenes filmā Lesija. Klasesbiedri dzēlīgi ironizēja, ka viņai tikusi suņa loma, savukārt Mišela  beidzot atzinās, ka būt aktrisei ir viņas lielākais sapnis, kas pamazām sāk piepildīties.

Debijai sekoja dažādi nenozīmīgi projekti. Tos un pat piedalīšanos situāciju komēdijā Soli pa solim viegli varēja apvienot ar izglītošanos mājmācībā. Taču drīz vien, sapratusi, ka jāņem dzīves groži savās rokās, Mišela izcīnīja smagu cīņu ar vecākiem par patstāvību. Viņai bija 15 – un neatkarība necilos Bērbenkas apartamentos, neziņa par nākotni, kā arī vilinošs piedāvājums nospēlēt Mišelas Faiferes meitu drāmā Tūkstoš akru, kas gan neguva kritikas atsaucību un kinorepertuāros nenoturējās. Bet tad Viljamsu apstiprināja lomai pusaudžu seriālā Dausonkrīka, kurā spēlēja arī tagadējā Toma Krūza kundze Keitija Holmsa. Mišela saņēma uzslavas un pat dažas balvas, atzinās, ka Dženiferu apveltījusi arī ar savu pieredzi, un iekļuva topā Karstākās zvaigznes, kam vēl nav 21. Nu gan producenti attapās piedāvāt viņai gan spēlēt ar Holivudas veterāni Džeimiju Lī-Kērtisu, gan atveidot pusaudzi, kas iemīlējusies ASV prezidentā Ričardā Niksonā. Parodijai Diks ar Mišelu Viljamsu un Kirstenu Danstu galvenajās lomās sekoja daži ne pārāk veiksmīgi projekti, bet tad – straujš karjeras uzrāviens ar drāmām Lēlanda Savienotās Valstis (2003.) un Stacijas pārzinis (2003.). Sekoja Vima Vendersa filma Pārticīgā zeme (2004.) – viens no izteiksmīgākajiem ekrāna darbiem par Ameriku pēc 11. septembra teroraktiem, kura scenāriju vācu kino meistars rakstīja, domājot par Mišelu.

Angs Lī uzdrošinājās uz lielā ekrāna attēlot divu precētu vīriešu mīlasstāstu daudzu gadu garumā, bet Džordžs Klūnijs Oskaru pasniegšanas naktī par Kupraino kalnu tik ļoti pairgojās, ka joku novērtēja ne tikai iesaistītās personas. Par Almas lomu Viljamsu kā labāko otrā plāna aktrisi nominēja Oskaram, taču tobrīd tas jau bija otršķirīgi, jo, filmējoties kādā epizodē, viņa samežģīja kāju. Džentlmeniskais Hīts Ledžers vēlāk kādā intervijā stāstīja: “Jutu, ka pēc šī negadījuma man vienmēr viņa ir jāpieskata.” Ekrāna romāns pārcēlās realitātē, Hīts un Mišela paziņoja, ka ir saderinājušies, un Bruklinā vija savu mīlas ligzdiņu. 2005. gada 28. oktobrī piedzima abu meitiņa Matilde Roza,  krustvecāku pienākumus uzņēmās Džeiks Džilenhāls un Mišelas draudzene no Dausonkrīkas laikiem Bizija Filipsa. Uz Oskaru ceremoniju viņi devās smaidīgi un laimīgi – abi bija nominēti. Statueti nesaņēma ne Hīts, ne Mišela, toties stila un modes žurnāli slavēja viņas dzelteno Veras Vangas kleitu, ko, piemēram, Cosmopolitan nodēvēja par vienu no visu laiku labākajiem Oskaru nakts tērpiem.

Taču idillei nebija lemts ilgs mūžs. Kad abi piedalījās neatkarīgajā filmā par Bobu Dilanu Manis te nav, izskanēja baumas, ka attiecības ir galā. Hīts, kurš Mišelu dēvēja par ideālo mammu, pēc trīs gadu ilgas kopā būšanas bija nolēmis iet citu ceļu, un Mišela palika ar meitu.

Par Hīta nāvi dažus mēnešus vēlāk Mišela uzzināja no ziņām – tobrīd viņa ar divgadīgo meitu bija Zviedrijā. Asaras lija, taču bija jāsaņemas, jo nu Matildei bija tikai mamma. Mišela devās uz Austrāliju, jo Hīts bija vēlējies, lai viņa pīšļus izkaisa okeānā. Klāt esot simtiem pielūdzēju un Ledžera ģimenei, Mišela, cieši turoties pie Hīta māsas Keitas rokas, noskatījās, kā vējš aizpūš pelnus. Pusotru mēnesi vairījusies no jebkādas publicitātes, viņa paziņoja: “Mana sirds ir salauzta.”

Zaudējumu vēl sāpīgāku dara Matildes vaibsti un raksturs, kas katru dienu atgādina par Hītu. “Hīta ģimene un es vērojam, kā Matilde svilpo, skatīdamās uz kokiem, kā apskauj dzīvniekus, kā lec pāri diviem pakāpieniem, un mēs zinām, ka viņš vēl joprojām ir ar mums.” Pret paparaci, kas cenšas bērnu nobildēt, viņa ir skarba un situāciju salīdzina ar dzīvi zoodārzā, piebilstot: “Es cenšos darīt visu, lai Mišela justos droša un pasargāta, un cenšos pagarināt viņas bērnību, cik vien tas ir iespējams.”

Kādā ļoti emocionālā intervijā drīz pēc šķiršanās Mišela stāstīja, ka nesaprot, ko darīt tālāk. Tomēr paparaci modrā acs viņu pieķēra kopā ar Raienu Goslingu – filmas Lēlanda Savienotās Valstis partneri, vēl pēc tam – ar režisoru Spaiku Džonzu. Emocijas viņi ilgi slēpa, bet jau pēc gada nolēma, ka nav īsti piemēroti viens otram. Arī attiecības ar ģitāristu Konoru Oberstu no grupas Bright Eyes jau sen ir pagātne, par tām atgādina vien dažas dziesmas. Tāpat kā albums Conductor, ko savai eksdraudzenei veltīja The Comas dziedātājs Endijs Herods, intervijās neaizmirstot piebilst, ka viņš ir tas, kurš cieš no lauztas sirds.

Kad uz ekrāniem nonāca Blue Valentine, New York rakstīja: “Divi no biznesa skaistākajiem blondajiem ir arī divi savas paaudzes fascinojošākie aktieri.” Un tad jau norisa cīņa par Merilinas Monro lomu britu biogrāfiskajā kinolentē 7 dienas un naktis ar Merilinu. Tagad gan runā, ka Mišelai bija jācīnās galvenokārt pašai ar sevi. Atlasē tika izbrāķētas Skārleta Johansone, Keita Hadsone un Eimija Ādamsa, bet, kad filma bija gatava, režisors Saimons Kērtiss atzinās, ka šai lomai jau divus gadus iepriekš uzrunājis Mišelu. Izlasījusi scenāriju, Viljamsa piekrita nevilcinoties un sāka gatavoties, gan lasot Merilinas vēstules, viņai veltītas dzejas un citas dokumentālas liecības par dīvas dzīvi, gan strādājot ar horeogrāfu, lai perfekti atveidotu Merilinas gaitu. Nācās arī pieņemties svarā, lai atbilstu 50. gadu dailes standartam. Tēlojums izdevās tik pārliecinošs, ka viņa saņēma Zelta globusu un nu ir nominēta arī Oskaram, savukārt epiteti ir vēl daiļrunīgāki – Viljamsa jau nosaukta par “ideālo Merilinu”.

Meitēns, kurš savulaik sajūsminājās par Mūzikas skaņām, ir izaudzis, taču, tāpat kā daudziem kolēģiem, viņai piemīt niķis – Viljamsa nespēj skatīties filmas, kurās pati ir piedalījusies. Toties lasīt viņa var visu un nežēlo naudu savas kolekcijas papildināšanai – Viljamsa krāj raritātes, kuru vidū ir arī Frenisa Skota Ficdžeralda Lielā Getsbija pirmizdevums. “Man patīk vecas un skaistas lietas, kurām ir savs stāsts, – pat tad, ja tas ir skumjš.”