Gēni un audzināšana jeb Kā lieliskiem vecākiem var izaugt ļauns, riebīgs bērns

Zīgmunds Freids, austriešu neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs, uzskatīja, ka jau zīdaiņa vecumā cilvēkā attīstās dzīvesprieks, optimisms vai pesimisms, uzticība, tieksme strīdēties, vēlme dominēt un savu vajadzību vārdā ekspluatēt citus. Un te sākas interesantākais – kāpēc vienam attīstās optimisms, bet citam – pesimisms?

Piemēram, pat piedzimstot bērnā ir dziņa, kas mudina pastiept roku, lai nočieptu mantu, jo... viņam prasās izdarīt kaut ko neatļautu. Vai arī bērns no labas ģimenes uzvedas vienkārši briesmīgi. Vai tiešām vienīgā atbilde ir psihologu mūžīgais – tā viņš grib pievērst sev uzmanību?

“Tā ir populārākā skaidrojošā teorija, jā, bet, papētot katru situāciju atsevišķi, tā ne vienmēr apstiprinās,” saka Valdis Briedis. “Būtībā jautājums ir par to, ko nosaka evolūcijas bioloģija – cilvēki attīstās, lai adaptētos šajā mainīgajā pasaulē un varētu nodot tālāk savus gēnus. Ja atmetam nost gēnu daļu, tad tie ir konkrētā mazā cilvēciņa adaptēšanās mehānismi. Jā, mēdz būt arī tā, ka visas cilvēka vajadzības ir apmierinātas, tomēr viņš aiziet šo antisociālo ceļu. Ir teorijas – nonāca vidē, nonāca ietekmē, saskatījās filmas –, bet, manuprāt, īsti zinātniski pamatotas atbildes vēl nav. Tie, kas patlaban tiek uzskatīti par skaidrojumiem, drīzāk ir ar emocionālu pārliecību izteiktas hipotēzes, kam piekrīt lielākas vai mazākas speciālistu grupas. Viens piemērs: neatkarīgi no tā, vai runa ir par pirmatnēju sabiedrību vai augsti attīstītu Rietumu vai Austrumu sabiedrību, tajā vienmēr ir viens procents šizofrēnijas slimnieku. Tas ir slimības pols, bet tāpat noteiktam procentam cilvēku ir šizoīda personības struktūra, kas nav slimība. Šizoīdu personību adaptācijas pamatmehānisms ir šķelšana. Tādi cilvēki inspirē revolūcijas, diktatūru veidošanos, iesaistīšanos karos. No evolūcijas bioloģijas viedokļa, ja viss norit pārāk harmoniski un līdzeni, gēniem ir mazākas izdzīvošanas izredzes, tāpēc kaut kas ir jāizārda. Jo trauksmaināki pārdzīvojumi nāk, jo efektīvākus adaptācijas mehānismus izstrādā cilvēki, kas iet tam cauri. Tātad viņu funkcija ir radīt šādus pārdzīvojumus,” rezumē speciālists.

Antisociāla uzvedība. Kas tai pamatā?

“Iespējams, konkrētajam indivīdam ir tāds personības iezīmju kopums, atsevišķas programmas, kas noteiktos apstākļos ir aktivizējušās,” turpina Valdis Briedis. “Piemēram, cilvēkam ir paaugstināts adrenalīna, noradrenalīna vai kortizola izdalīšanās līmenis, tātad – stresa līmenis. Viņam vajag, kā ierasts teikt, adrenalīna devu. Lēkt ar gumijām, vēl kaut ko. Šāds cilvēks noteiktos apstākļos izdara kādu antisociālu darbību, kas dod pietiekamu adrenalīna porciju. Viņš secina – o, tas iet cauri! –, un amats rokā – viņš paplašina savu komforta zonu ar arvien jaunām darbībām. Tāpat kā ir noteiktu materiālu līmeni sasnieguši cilvēki, kas izmēģina visu ko, līdz vienā brīdī izrādās, ka nekas vairs nedod vajadzīgo adrenalīna līmeni.

Un tad viņi pāriet uz ļoti ekstrēmām izklaidēm – cilvēku medībām vai kaut ko tamlīdzīgu, kas ir antisociāls, vardarbīgs. Māte nevienam neko tādu, protams, nemāca, tātad ir zināms stresa mehānisms, kad, adaptējoties lielākam adrenalīna līmenim, cilvēks pie šīs vajadzības pierod un adaptācijas mehānismi noved pie viņa komforta zonas paplašināšanas, kas iespējama tikai tādā veidā.” “Tātad – gēni?” pārjautāju. “Jā, tomēr ne jau ar katru notiks tā. Būs cilvēki, kam neatkarīgi no tā, kādā ģimenē viņi ir auguši, var būt pilnīgi pretējs dzīves scenārijs. Arī hormonu aktivitāti diez vai var ieaudzināt, tā ir ģenētiski determinēta. Audzināšanas loma varētu būt, kā šīs aktivitātes virzīt, kādos rāmjos to visu ielikt; dot bērnam iespēju apzināt citus adaptācijas mehānismus, kas ir sociāli pieņemamāki.”

Tātad – vecākiem jābūt tik gudriem, lai šādu bērnu sūtītu, piemēram, uz hokeju, nevis ikebanas pulciņu, kur viņš neiegūs adrenalīna devu un tāpēc meklēs, kā dabūt to citur. “Ļoti precīzi,” piekrīt psihoterapeits. “Būtu svarīgi, lai vecāki vadītos nevis pēc tā, kas ir labs pēc viņu priekšstata, bet censtos uztaustīt to individuālo, kas vajadzīgs bērnam. Ja tādā veidā var tikt pie adaptēšanās mehānismiem, kas ir sociāli pieņemami, ir lielas izredzes, ka bērns neaizies pa šaubīgu taciņu.”

“Un vēl būtiski – ja vecākiem viss ir kārtībā ar labsajūtu, viņiem nav nepieciešams neko risināt caur bērnu,” uzsver Valdis Briedis. “Ja vecāki spēj parūpēties par savu labsajūtu, ir cerība, ka to spēs arī bērns, līdz ar to zem viena jumta mitināsies cilvēki, kas jūtas labi, tādējādi veidojot labu kompāniju. Ko gan iespējams kopā paveikt, ja viens cilvēks no diviem jūtas slikti? Faktiski neko jēdzīgu. Rūpējies par citiem kā par sevi pašu – tā teikts arī Bībelē. Būtība ir tā pati. Ko nozīmē gādāt par otru? To var tikai tad, ja otrs var pateikt, kādas ir viņa vajadzības. Bet to var pateikt, tikai sevi pazīstot, tātad ja esi spējis parūpēties par savu labsajūtu.

Bioloģiskā radniecība negarantē emocionālo tuvību

Turklāt – zīmīgi – bioloģiska radniecība negarantē emocionālu tuvību, arī gara radniecību ne. Kā veidojas drošā sajūta? Lai bērns labi parādītu savu personību, viņam jābūt drošam pamatam, tad viņš varētu brīvi izpausties, nebaidīties. Un tā drošā sajūta veidojas no pirmās nedrošās sajūtas, kad viņš izkļūst no mammas vēdera, nonāk ārpasaulē, un viņam joprojām šķiet, ka viss, kas ir apkārt, ir viņš pats. Pirmais, ar kā palīdzību viņš caur pieskārieniem sazinās ar apkārtējo pasauli, ir viņa āda – lielākais orgāns. Un turpmākajā procesā vissvarīgākais ir, vai bērns turpina saņemt pietiekamu daudzumu (kas katram bērnam ir individuāls) pieskārienu, kas arī rada drošības sajūtu un emocionālo tuvību. Tad viņam ir daudz lielākas izredzes parādīt savas personības izpausmes redzamāk, līdz ar to vecākiem ir vieglāk saprast, ko bērnam labāk apgūt, trenēties, mācīties... Ja bērnam ir šī emocionālās tuvības pieredze, stabili droša sajūta, viņam nevajadzēs izlādēties darbībā, nevajadzēs impulsīvās izlādes. Viņam būs vajadzīga daudz lielāka stresa situācija – sacīsim, karš –, lai nonāktu līdz antisociālās robežas pārkāpšanai, piemēram, kādu nogalinot.”

No visa stāstītā par labsajūtu izriet, ka arī tiem vecākiem, kam ir divdesmitgadīgs bērns, kurš pats nezina, ko grib, jāliek bērns mierā, nevis jātrenkā – dari to, ej tur, stājies te... “Tas ir ļoti nopietni, jo jebkurš cilvēks, vadoties no savas drošības sajūtas un savas adaptēšanās mehānisma pieredzes, lielākā vai mazākā mērā iejaucas otra cilvēka dzīvē. Bet bērns nevar izveidot savu adaptācijas mehānismu, ja viņam nedod iespēju kļūdīties un pārbaudīt uz savas ādas. Ja bērnam nepārtraukti pasniedz glābšanas riņķi, viņam neveidojas sava pieredze, viņš pie tā pierod un kļūst par atkarīgu personību. Šādos gadījumos bieži veidojas dzimtas stāsti.

Katrai paaudzei ir iespēja vai nu turpināt šo atkarīgo dzimtas stāstu, vai pārtraukt. Jo cilvēkam var būt kaut kādas gēnu programmas, kuras tā arī netiek ieslēgtas (reizēm visu mūžu), bet, ja viņam brieduma gados kaut kādos apstākļos tās ieslēgsies, tas var aiziet pavisam greizi. Piemēram, cilvēkam sākas sūdzības par paaugstinātu asinsspiedienu. Bioloģiskus iemeslus neatrodot, meklē psihosomatiskus.

Cēlonis augstam asinsspiedienam - savu iespēju nerealizēšana

Viena variācija ir tāda: cilvēkam ir enerģija, ir resursi, bet viņš nespēj tos izmantot. Kas notiek? Ceļas asinsspiediens. Un tad viņš ņemas ar savu spiedienu, bet principā visa cēlonis ir savu iespēju nerealizēšana un vajadzību neapmierināšana. Defekts ir tur, ka, būdami mazi bērni, viņi nav ieguvuši mehānismus, kuru pamatvirziens ir savu vajadzību apmierināšana. Rodas apburtais loks. Enerģija ir, vajadzība ir, tā netiek apmierināta, ceļas spiediens, viņš jūtas slikti...

Ja cilvēks noteiktos apstākļos nedabū kādu satricinājumu, par ļoti daudzām gēnu līmenī noteiktām programmām viņš dzīves laikā var tā arī neuzzināt. Ļoti daudzi cilvēki noteiktos apstākļos par sevi varētu uzzināt daudz interesanta! Tāpēc ne velti ir tā sauktie izdzīvošanas treniņi – tie nereti ļauj cilvēkam par sevi izdarīt šokējošus atklājumus,” teic Valdis Briedis.

Uzskata, ka temperamentu nosaka gēni, savukārt temperaments – raksturu. Attiecīgajā literatūrā lasāms, ka audzināšana un vide raksturu gan iespaido, tomēr temperaments faktiski nav maināms, respektīvi, nav iespējams emocionālu cilvēku pāraudzināt par atturīgu, lēnīgu bērnu – par ātri reaģējošu, holeriķi – par flegmātiķi vai otrādi. Vēl sliktāk – ja aktīvi vecāki flegmatisku bērnu mudina un trenkā, nabaga bērns kļūst vēl bremzētāks vai arī pašaizsardzības nolūkos iemācās imitēt pseidoaktivitāti.

“Tas šķiet ticami, jo temperamentīgs cilvēks var nez cik reižu apņemties, ka, sākot no šodienas, viņš atturīgi cēli iznesīsies, cienīgi lēnīgi izteiksies un vispār uzvedīsies kārtīgi un ar disciplīnas palīdzību mācīsies atteikties no baudas,” smejoties papildina Valdis Briedis. “Nosacīti var teikt, ka ir cilvēki, kas piedzimst ar mazāku enerģijas porciju, un tādi, kas piedzimst ar lielāku. Tāpat kā ir auto ar mazu un ar lielu benzīna bāku.

Temperamentu var pieslīpēt, bet ne jau mainīt

Ja tas ar lielo bāku ir nosvērts, tad dzīves laikā ir atradis adaptācijas mehānismus, lai enerģiju izlietotu produktīvākā, rāmākā veidā, bet citiem ir ekspresīvāki enerģijas izlietošanas veidi. Protams, temperamentam ir nozīme. Vai temperamentu var mainīt, pāraudzināt? To var pieslīpēt, padarīt sociāli pieņemamāku, respektīvi, var iemācīt manieres, bet pats temperaments nekur nezudīs. Ja cilvēks ir kaislīgs, tad kaislīgs arī paliks. Arī flegmatisks cilvēks nemainīsies. Flegmatiķim gan var iemācīt tādas manieres, lai viņš izskatītos kaut cik enerģisks. Teiksim, sagatavot viņu darba intervijai, lai viņš spētu atstāt kaut cik dzīvelīgu iespaidu,” saka ārsts.

“Viens no adaptēšanās pamatmehānismiem ir tas, cik elastīgu priekšstatu un uzskatu sistēmu cilvēks iemācās veidot. Jo neelastīgāka ir šī sistēma, jo cilvēks ir vairāk rigids, ierobežotāks tajā, ko spēj pieņemt. Pēc gēnu pētnieku atziņām, daļai cilvēku piemīt spēja būt vienatnē (nevis vientulībā!) un labi justies. Bet daļai cilvēku šādas spējas nav, tāpēc viņi tos pirmos nesaprot un, ja nav šā elastīgā mehānisma, nespēj pieņemt citādības. Kas notiek, ja cilvēks saskaras ar citādību? Katram no mums ir sava ērtā teritorija, un viss, kas atrodas ārpus viņa priekšstatiem, ir svešais, citādais.

Pat ja cilvēkam būs reāla vajadzība un reālas iespējas šo zonu paplašināt, arī tad viņam var rasties pretestība, tostarp psiholoģiska (darbosies dažādi psihes aizsargmehānismi). Tam, kam raksturīga rigidā priekšstatu sistēma, citādais, ja vēl tas ir uzspiests, obligāts, var vienīgi izsaukt frustrāciju, trauksmi, nemieru. Kas parasti notiek, kad tiek nodibināta diktatūra? Pirmos iznīcina citādi domājošos, jo tos nevar sadzīt barā, viņi nav vadāmi. Savukārt rigidie, ierobežotie, kas vadās nevis pēc – ko man vajag, bet pēc – kā ir pareizi, ir viegli vadāmi,” atgādina Valdis Briedis.

Nerunāsim par tā sauktajām nelabvēlīgajām ģimenēm, bet gan par mīlošiem, izglītotiem, ar labām manierēm un pedagoga talantu apveltītiem vecākiem, kam izaug ļauns, pret apkārtējiem naidīgi noskaņots melīgs liekulis, kurš sava labuma dēļ gatavs iet pāri līķiem. Un atliksim malā ierastos tekstus par uzmanības trūkumu, apkārtējiem nezināmām traumām, baisiem ģimenes noslēpumiem u. tml. Ne jau vienmēr tādi atrodas. Kāda paziņa, riskējot izsaukt uguni uz sevi, sacīja, ka reizēm jau pavisam maza bērna skatiens, sejas izteiksme un izdarības rāda – aug izdzimtenis...

“Bērnam piedzimstot ir uzinstalētas noteiktas gēnu kombinācijas (tāpat kā datoram programmas), un, nonākot konkrētos apstākļos, daļa programmu var tikt iedarbinātas. Nonākot citos apstākļos, var tikt iedarbinātas citas programmas,” skaidro psihoterapeits. “Cilvēkam ir zināmi resursi, ņemsim par piemēru klucīšus, no kuriem viņš var uzbūvēt kaut ko, šajā gadījumā – savu adaptēšanās reakciju. No malas var šķist briesmīgi, bet vidē, no kuras viņš nāk, viņš tā ir pielāgojies, lai izdzīvotu. No kurienes viņā tas radies, ja pieņem, ka viņš šajā dzīvē ar to nav sastapies? Viņš acīmredzot lieto savā ziņā radošu pieeju. Provju, mēģinājumu mehānismu. Vai arī kopēšanas mehānismu no pieaugušajiem, tikai savā saturiskajā izpildījumā.

Slikti vecāki diemžēl spēj sabojāt pat labu ģenētisko materiālu

Arī līdzīgos apstākļos auguši bērni izaug dažādi, kamēr pilnīgi atšķirīgos apstākļos – līdzīgi. Pirms vairākiem gadiem laikraksts Argumenti i fakti publicēja rakstu par diviem zēniem, kas samainīti dzemdību namā un svešajās ģimenēs kā savējie auguši desmit gadu. Kad kļūda atklājās, izrādījās, ka zēnu spējas, raksturs, vērtību sistēma atbilda nevis ģimenei, kurā viņi bija dzīvojuši kopš dzimšanas brīža, bet gan asinsradiniekiem. Tika rezumēts, ka ne vide, ne audzināšana, ne personiskais piemērs nespēj lauzt iedzimtās īpašības. Prātā nāk arī intervija ar ārstu, kurš stingri stāvēja šajā pašā pozīcijā un uz visiem maniem mēģinājumiem spriedelēt par vides, attieksmes, vērtību skalas ietekmi uz cilvēka īpašībām ar pārliecību atbildēja: “Pierādīts, ka vi­su no­sa­ka gē­ni. Kādā bri­tu veikta­jā pē­tī­ju­mā pie­da­lī­jās da­žā­dās ģi­menēs au­gu­ši vie­no­las dvī­ņi, kas ģe­nē­tis­ki ta­ču ir iden­tis­ki. Ģi­me­nes bi­ja kra­si at­šķi­rī­gas gan ro­cī­bas, gan iz­glī­to­tī­bas un citādā zi­ņā, tā­pēc jo pār­stei­dzo­šāks bi­ja fakts, cik vie­nā­di ir at­tīs­tī­ju­šās šo dvī­ņu per­so­nī­bas. Jā, pro­tams, ir grū­ti ie­do­mā­ties, ka emocio­nā­li at­šķi­rī­ga at­tiek­sme per­so­nī­bas vei­do­ša­nā ne­ko īpa­ši lie­lu ne­ie­tek­mē, ta­ču tā tas ir – vi­des ie­spaids ir gau­žām niecīgs.”

Freids uzskatīja, ka līdz trīs gadu vecumam nostiprinās ietiepība, skopums, punktualitāte, pedantisms, sadistiska cietsirdība. Bet nostiprināties var tikai tas, kas jau ir. Tāpēc interesanti, vai ļaunums – nevis antisociāla uzvedība – var būt ģenētiski noteikts? Te Valdis Briedis pārjautā, ko es domājot ar vārdu ļauns, uzsverot, ka mūsu domas bieži ir tikai tērps. Atbildu, ka domāju cilvēku, kuru iepriecina citu nelaimes, sāpes, pārdzīvojumi...

“Cik ir iznācis ar tādiem saskarties praksē, esmu secinājis, ka šiem cilvēkiem ir traucēta spēja parūpēties par sevi un savu labo sajūtu. Varbūt tā ir skaudība, varbūt cits dzinulis, tāds paradums, varbūt cilvēks šādā veidā gūst adrenalīnu, līdz ar to – labsajūtu. Lielākoties izrādās, ka šādus greizus izlādes veidus cilvēks ir apguvis, pielāgodamies pats savām grūtajām situācijām. Vai tas varbūt ģenētiski noteikts, īsti nezinu. Esmu lasījis apgalvojumus, ka tā ir, bet vismaz man nav pārliecinošu pierādījumu. Manuprāt, zinātnei attīstoties, ar laiku mēs atbildi uzzināsim,” domā Valdis Briedis.

Visbeidzot – vai vecāki spēj pilnīgi sabojāt labu ģenētisko materiālu, apspiest, sakropļot dabisko personību? “Jā! Un diemžēl – jebkuru.” Un tad viņi nāk pie jums? “Ja cilvēks ir pavisam salauzts, viņš vairs nenāk...”