Laimas kundze lūdz naudiņu zobārstam, Ievas sapnis - ziemas zābaki. Kļūsti par Eņģeli kādam cilvēkam!

Informācija Eņģeļiem
Kad būsiet gatavi kļūt kādam par Eņģeli, zvaniet pa tālruni: 26114720. Vai rakstiet uz e-pastu: iveta.pumpure-saulite@rigasvilni.lv vai evija.hauka@inbox.lv.

Katram cilvēkam ir savs eņģelis – arī man
Zinu un ticu, ka tu mani dzirdi un tāpat arī redzi manus priekus un bēdas. Tu nāc mani mierināt grūtos brīžos, tāpēc iedomājos, ka varbūt tu varētu man palīdzēt. Pirms četriem gadiem notika traģēdija – zaudēju savu mīļo vienīgo dēlu. Tās sāpes nav aprakstāmas un nepāries nekad – tās paliks mūžīgi, kamēr dzīvošu. Un tad pagājušajā gadā labdarības akcijā pa radio izdzirdēju dziesmu, kas mani no sirds uzrunāja, Debesis ir tuvu klāt. Zinu, ka autore ir Linda Prindule, bet vairāk arī neko. Gribētu uzzināt ko vairāk par komponisti un dziesmas rašanos. Un vēl, nezinu, vai tas ir reāli, varbūt brīnums notiek. Kārtojot dēla mantas, nejauši izmetu viņa mīļo kaseti ar grupas Enigma dziesmu Sadeness. Ļoti pārdzīvoju, jo šī mūzika atbilst manam dvēseles noskaņojumam. Nekur tādu kaseti nevar dabūt, jo visiem tagad kompaktdiski, bet man tos nav kur spēlēt. Ja nu tu, manu eņģeli, zini, kur tādu kaseti dabūt, es tev būtu ļoti pateicīga!
Sandra Rīgā 

Man ir 89 gadi, ļoti slikti dzirdu un slikti redzu
Man bijušas četras acu operācijas. Dzīvoju meitas ģimenē. Es ticu ne vien sargeņģeļiem, bet arī tam, ka visi strādā un darbojas ar Dieva spēku un palīdzību. Es katru vakaru lūdzu Dievu par saviem mīļajiem, paziņām un cilvēkiem, kam klājas grūti. Nezinu, bet man šķiet, ka Dievs mani līdz šim ir uzklausījis. Gribētu lūgt sargeņģeli par manu jaunāko meitu Guntu – bērnu bibliotēkas vadītāju. Viņa ļoti mīl savu darbu, bērnus, un bērni mīl viņu. Es gribētu lūgt par viņas veselību. Es lūdzu, lai sargeņģelis ir līdzās manam znotam Gintam, kurš daudz strādā darbā un mājās. Lūdzu par Māru no Viesītes, kura šogad zaudēja vīru, par to, lai Ausma Tukumā atveseļojas, un savu mīļo mazmeitu, kura dzīvo Vācijā.
A. 

Folkloriste, dziedniece un dzejniece Benedikta raksta labus, saturīgus dzejoļus
Tos reizēm varētu saukt arī par esejām. Tiem ir savs, īpatnējs sils. Viņa apraksta dzīvi, sadzīvi, dabu un visu, kas apkārt un tālu. “Dzejoļu ir sadrukāts kaudzēm, gandrīz uzrakstīju vārdu “kalniem”. Tie arī pārlasot, labojot strādā – labā enerģija iet pasaulē, un ļaudis tīrās un dziedinās, arī daba un apkārtne. Vēl vairāk varētu gūt labu rezultātu, jo tos izdotu grāmatās, taču tam vajag līdzekļus, ko līdz šim nav izdevies ieekonomēt,” raksta dzejniece. Viņa cer, ka atradīsies kāds labdabīgs, varošs eņģelis vai vairāki eņģeļi – labu darīt griboši cilvēki, kas īstenos viņas sapni. “Tas būtu noteikti ar Dieva un dievišķo spēku – Skolotāju ziņu un palīdzību. Man rindā stāv vairāki, gandrīz gatavi dzejoļu krājumi,” raksta Benedikta.

Inese no Talsiem atzīstas, ka viņai pašai neko nevajag
Tā arī viņa raksta: man viss ir. Tomēr viņa vēršas pie eņģeļa ar lūgumu palīdzēt kādam cilvēkam. Lūgums nav vienkārši izpildāms, bet – eņģeļiem nav nekā neiespējama. Vēstules autore stāsta, ka 44 gadus vecais Dzintars 17 gadu vecumā cieta autoavārijā un kļuva invalīds. Viņš ir ļoti vientuļš – daudz lasa, gatavo ēst, mazgā drēbes. Vīrieša vientulību remdē tikai baltais kaķis Sisis, kas ļoti mīl savu saimnieku. Dzintaram nav bērnu, par ko viņš ļoti pārdzīvo. “Gribētos, lai atrodas sieviete, kurai ir bērniņš, kura panāktos Dzintaram pretim, sakot: “Audzināsim bērnu kopīgi!”,” raksta Inese. Viņa bieži vien ir redzējusi Dzintaru sēžam uz kāpnēm pie mājām. Viņš skatās tālumā un gaida savu īsto, vienīgo sievieti.

Aigars lūdz savam eņģelim aizlūgt, lai viņš ātrāk atveseļotos
Un atgrieztos sporta klubā, kur strādāja pirms saslimšanas. Aigars slimnīcā regulāri nodarbojas ar jogu, fitnesu, elpošanas vingrinājumiem, un viņa sapnis ir nodejot deju kopā ar pazīstamo baletdejotāju Aleksandru Astreinu. “Es pateicos savam eņģelim, kas vienmēr ir Dieva priekšā un redz Viņa vaigu, par to, ka tieku brīnišķi vadīts caur dzīvi. Lai Dievs, Tas Kungs, svētī manu eņģeli un simtkārtīgi atlīdzini viņam par mīlestību, ko saņemu.”

Pirmām kārtām man jāpasakās eņģelim par izglābšanu
“To es izjutu pavisam tieši,” raksta Guna un jautā: kā eņģelim ar ģimeni? “Man palīgos vajadzētu vismaz trīs no viņiem, jo es viena trim ģimenītēm nevarēšu būt par eņģeli. Es kaut uz piecām minūtēm gribētu apmeklēt savus tuvos un mīļos, tāpēc ceru, ka eņģeļi būs mani palīgi – pastnieki. Eņģeļa pieskārienus, glāstus un veiksmes vēlējumus es vēlos sūtīt meitām Marikai, Ievai un mazmeitai Sintijai, kā arī viņu kuplajām ģimenītēm. Viņas dzīvo Kalngalē, Salaspilī un Rīgā.
Māmiņa, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa Guna 

Eņģeļa palīdzību savā dzīvē esmu lūgusi divas reizes
Abas ļoti lielā izmisumā un sāpju brīdī. Ticat vai ne, bet abas reizes eņģelis palīdzēja. Ļoti ticu, ka brīnumi pastāv, ir tikai loti, ļoti jātic un jābūt patiesam savā lūgšanā. Strādāju Engures novada Lapmežciemā, kafejnīcā Stallis. Mums ir neliels kolektīvs. Kafejnīca ir mīļa un jauka. To vada mūsu saimniecīte Diāna. Viņa ir ne tikai saimniece, bet arī draugs un mamma. Viņa rūpējas par mums, nekad nav vienaldzīga. Mēs visi viņu ļoti mīlam, jo esam ģimene. Ikdienas solī esam kopā, gan priekos, gan bēdās. Nesen mums visiem bija ļoti sāpīgi, jo zemes klēpī tika guldīts Diānas mīļais vīrs Arvīds. Viņš bija dzīvespriecīgs, ar labu humora izjūtu, labs draugs. Mūsu kolektīvs no visas sirds eņģelim lūdz izdarīt tā, lai pie mums atbrauc latviešu grupa Tequila Band un nospēlē kādu uzmundrinošu dziesmu. Mūsu Diānai šī grupa ļoti, ļoti patīk. Vēl mēs ļoti, tik stipri, cik vien iespējams, lūdzam, lai mūsu Diānai ir veselība un ģimenes atbalsts.
Staļļa kolektīvs: Jana, Baiba un Marika 

Rīdziniece Maruta trīsdesmit gadus nostrādājusi korektūrā tipogrāfijā Cīņa
Tas bija viņas sirdsdarbs. Pēdējos vienpadsmit gadus Maruta strādāja garderobē. “Ne jau tādā, kur vārga večiņa sēž un risina krustvārdu mīklas. Bija jācilā smagi kažoki un maisi ar ielas apaviem. Tomēr nekas nav mūžīgs... Sākās pārmaiņas, un paliku aiz strīpas.” Kundze lūdz: varbūt viņas atbildības sajūta un iemaņas, kas gūtas, strādājot tipogrāfijā, var noderēt, un kāds eņģelis – darba devējs – varētu viņu pieņemt darbā kaut vai uz vienu gadu, lai darba stāžs būtu 50 gadu. “Arī es varētu būt kādam par eņģeli, arī man varbūt ir iespēja kādam, ko dot. Esmu sapratusi, ka varam viens otru balstīt kaut ar mazumiņu, kas kādam ir ļoti svarīgi. Galvenais dalīties ar savām iespējām!”

 

Zenonai Ozoliņai ir 87 gadi
Un mantojumā lauku māja. Savu zemīti viņa apstrādā pati. Kundze ir dzīvesprieka pilna un sūta sveicienus savam eņģelim.

Ilzes kundze krāj eņģeļu figūriņas
Un lasa publikācijas par eņģeļiem un vēlas tiem ticēt. Viņa ļoti baiļojas, ka meitai, kura strādā pirmsskolas izglītības iestādē par audzinātāju, draud izdegšanas sindroms. Meita ir ļoti atbildīga, tiekoties runā tikai par darbu, bet vakarā jūtas pārgurusi. Kundze raksta, ka meitai bieži ir miega traucējumi un dažādas saaukstēšanās slimības. Ilze lūdz padomu izpalīdzīgam, gudram eņģelim: ko iesākt, varbūt viņš var ieteikt citu darbu? Ilzes kundze lūdz eņģelim palīdzēt viņas meitai, lai viņai atkal atgriežas spēks un prieks par dzīvi.

Labdien!
Es esmu Kristians, dzīvoju ar omīti Ķekavā. Man ļoti gribas saņemt žurnālu Spicīte un telefonu. Omītei nesanāk nauda, jo viņa brauc uz starošanu. Eņģeli, lūdzu, atrodi mani!
Kristians 

Visu dzīvi viņa centusies kādu atbalstīt grūtā brīdī

Laima stāsta, ka cik spēj, palīdz cilvēkiem arī tagad, kad pašai klājas grūti. Sieviete raksta, ka ir vēl jauna, bet viņai ir viens liels trūkums, kura dēļ cilvēki no viņas vairās. Sieviete atklāj, ka viņai nav zobu. Viņa ir patiesi izmisusi. Naudas, lai aizietu pie zobārsta, nav, jo sieviete strādā mazatalgotu darbu. “Varbūt eņģelis spēj palīdzēt,” lūdz Laima.

Ticu, ka no neredzamā top redzamais

No sapņiem, sirds vēlmēm rodas reāli notikumi. Tomēr ir lietas, kurās, šķiet, neredzu iespēju, kā tās atrisināt, jo ar darbu, kas ir sirdsdarbs, reti kad var nopelnīt lielu naudu. Jūs – neredzamie eņģeļi, es priecātos, ja varētu ar jums iedraudzēties. Mēs varētu sarīkot manā mājā krāsu maiņu. Sen nav noticis remonts, bet man pietiktu ar sienu pārkrāsošanu. Mēs to varētu darīt visi kopā, jo darīt kopā ir jauki. Mīļie eņģeļi! Varbūt es kaut ko priecīgu varētu ienest jūsu dzīvē? Arī man ļoti patīk dāvināt – Ziemassvētkos būtu gatava visus apdāvināt. Rakstot smaidu, jo priecājos, ka kādam radusies šāda laba doma. Un es ticu, esmu pilnīgi pārliecināta, ka šī doma atradīs daudz domubiedru, draugu un notiks brīnumi. Patiess dāvāšanas prieks ir dāvana!

R. Saldū 

Man ir astoņdesmit viens gads. Esmu palikusi viena

Daudzi tā dzīvo, bet tās nelāgās domas mācās virsū. Nav ar ko parunāties, apspriesties, padalīties, padiskutēt, paprasīt padomu... Materiālo palīdzību man nevajadzētu, bet fizisko reizēm gan. Daudz esmu domājusi: varbūt kaut kur varētu atrast “samariešus”, bet dzirdēju – arī tur esot lielas formalitātes kārtojamas. Man gribētos sastapt kādu patiesu cilvēku, ar ko pārmīt kādu patiesu vārdu. Citādi iestājies dzīves apnikums. Ja gadījumā šajā, Kuldīgas, pusē kāds eņģelītis iemaldās, es būtu ļoti priecīga, pat laimīga!

Mirdza Kuldīgā 

Annas kundze no Dobeles novada Annenieku pagasta ir sasniegusi 80 gadu vecumu

Neraugoties uz vecumu, viņa vingro, rīvējas ar dvieli, strādā dārzā. Viņa ir cilvēks, kuram ir nevis garlaicīgi, bet kuram laika vienmēr pietrūkst. Kundze raksta, ka darbojas Dobeles literārajā biedrībā, lai veicinātu atmiņu, raksta dzeju, veido floristikas darbiņus. Viņa visus iepriecina ar savām neparastajām glezniņām no ārdītu džemperīšu dzijām. Annas kundze organizē izstādes. Ar viņas darbiem interesenti iepazinušies jau sešpadsmit vietās – muzejos, saietu namos, bibliotēkās. “Vizuāli darbiņi atgādina gobelēnu. Tā ir pašas izdomāta tehnika,” raksta kundze. Reiz viņas mākslas darbi nonāca Apriķu muzejā, kur mīt 4000 rūķu. Uz Apriķiem ar sabiedrisko transportu nevar aizbraukt, bet viņa ļoti vēlas nokļūt rūķu valstībā, tāpēc lūdz eņģeli (rūķi taču ir līdzīgi eņģeļiem) palīdzēt viņai uz turieni aizbraukt. Starp citu, Annas kundze ir savākusi unikālu informācijas kolekciju par visu, kas saistīts ar maizi. Un tas nav viss – viņai ir daudz citu kolekciju un aizraušanos.

Liesmas kundze no Rīgas

Raksta, ka palikusi viena šajā pasaulē – visi mīļie jau kapos, bet viņa tic eņģeļiem, kuriem grib uzticēt savu neizpildāmo sapni. Viņa ir maznodrošinātā, slimo ar astmu, pārvietojas ar kruķiem un dzīvo pirmā stāva dzīvoklī. Dzīvokli pa dienu nevar izvēdināt, jo logi iziet uz pagalmu, kurā pulcējas dzērāji. Turklāt dzīvoklis jākurina ar malku, ko viņai ir grūti atnest. Sieviete gaida, kad pašvaldība viņai piešķirs dzīvojamo platību, bet rinda virzās gausi. Cerību tikpat kā nav. Liesmas kundze bieži iet uz kapiem, kur rod mieru, klusībā izrunājoties ar aizgājējiem. Divdesmit piecus gadus viņa nostrādāja klubā Esential par apkopēju. Kopš tā laika sāp mugura. Kundze daudz lasa un priecājas, ka vismaz nav pazaudējusi spēju raudāt. Viņa eņģelim lūdz mazu dzīvoklīti ar centrālo apkuri un labierīcībām. Desmit gadus viņa mitinājusies dzīvoklī bez tualetes. “Saprotu, ka tas nav piepildāms sapnis, bet jūs rakstāt, ka ir dažādi eņģelīši. Varbūt man gadīsies tāds, kas īstenos manu sapni, un es pēdējos dzīves gadus pavadīšu siltumā, mierā un bez raudāšanas.”

Es cenšos būt laba un palīdzēt, ja vien varu

Bet par eņģeli sevi neuzdrošinos dēvēt. Palīdzu ar uzmundrinājumu, labu vārdu, smaidu. Reizēm no veikala atnesu kādu našķi un kārumu. Neko daudz gan nevaru, jo esmu pēc smaga insulta, ar ārstu diagnozi: “Meitenīt, tu nekad vairs nestaigāsi.” Es tomēr staigāju – balstos uz spieķa, bet tas jau nekas. Un – jā, es vēl strādāju, lai gan mokos – paralizētā ķermeņa puse stipri sāp. Sāpes var uzveikt ar divām metodēm – ar miegu un esot darbā starp bērniem. Strādāju skolā par dežuranti jau septiņpadsmit gadus. Bērni dod milzu enerģiju un mīlestību. Rakstu, jo mana aldziņa un invaliditātes pensija ir tāda, kāda ir. Iztieku. Man ir problemātiski nopirkt apģērbu un apavus, jo esmu šķība, līka. Ne viss, kas nopērkams, man der. Varbūt ir kāds eņģelis, kurš zina, kur var iegādāties speciālas dzelkšņveida uzmavas zābakiem vai neslīdošus 40. izmēra ziemas zābakus. Ja paslīdu, es nokrītu, jo nespēju noturēt līdzsvaru. Pagājušajā ziemā ceļā uz darbu kritu un salauzu plecu un roku. Tas bija briesmīgi, negribētos, lai atkārtojas. Es lūdzu tikai informāciju, kur lai tādus iegādājas.

Ieva - Ilze 

P.S. Mana dzīve ir brīnums, jo cerību, ka staigāšu, nebija, bet es tomēr atgriezos dzīvē. Varbūt citiem tas šķiet nieks, bet man tas ir nozīmīgi.

Ilgi nevarēju saņemties un uzrakstīt 

Vienmēr jau liekas, ka citiem palīdzība ir vairāk vajadzīga. Bet varbūt man arī ir savs eņģelis? Ļoti gribētos ticēt, ka ir. Dzīvoju viena. Man ir ļoti nepieciešama nauda, lai varētu izremontēt guļamistabu. Esmu 2. grupas invalīde, strādāju pusslodzi. Naudas nav daudz. No tā mazumiņa cenšos krāt remontam, bet vienmēr uzrodas kāda cita vajadzība. Dzīvoju daudzstāvu mājas pirmajā stāvā, guļamistaba atrodas ziemeļu pusē, mājas galā. Apakšā ir pagrabs. Sienas pelē, un tas pelējums kaitē veselībai. Ir uzradies hronisks klepus. Vajadzētu ārsienu siltināt. Logs ir oriģinālais no mājas celšanas laikiem 1988. gadā. Es jau no tām remontu lietām daudz nesaprotu. Tu esi mans eņģelis? Lūdzu, lūdzu atsaucies! Varbūt man beidzot izdosies to istabu izremontēt? Ļoti gribas tam ticēt!

Māra Aizputē  

Sapratu, ka man noteikti jāuzraksta par savu lielisko draudzeni

Draudzeni un kolēģi vienā personā – Mārīti Lauri. Mārīte tāpat kā es māca latviešu valodu un literatūru un ir audzinātāja Kandavas internātvidusskolā.

Mēs sadraudzējāmies pakāpeniski. Mārīte atnāca uz mūsu skolu, kad dzīvoja Sabilē. Sākumā mūs vienoja kopīgā humora dzirksts. Tad uzzināju, ka Mārītei ir melnā josla ģimenes dzīvē, arī es biju pārdzīvojusi ko līdzīgu. Pēc gadu ilgas emocionāli graujošas dzīves Mārīte saņēmās un atstāja māju un vīru un kopā ar meitu atnāca dzīvot uz Kandavu. Tad arī uzplauka mūsu draudzība vislielākajā mērā. Mārīte ir uzaudzinājusi divus lieliskus bērnus un rūpējusies par audžubērnu – kurlmēmu puisīti. Var tikai apbrīnot viņas uzņēmību un pacietību šajā nesavtīgajā pienākumā. Viņa ir arī enerģiska savas klases audzinātāja – katru gadu iestudē Ziemassvētku ludziņas, piedalās čempionātos, veido jaukas un sirsnīgas vecāku sapulces.

Uzskatu, ka Mārīte būtu pelnījusi kādu negaidītu pārsteigumu. Vēlos, lai atlido kāds eņģelis un pačukst Mārītei, ka sanatorijas vai SPA apmeklējums būs veldze, kurā uzlabot veselību un uzkrāt spēkus šā mācību gada otrajam semestrim. Ļoti gribas, lai viņa “neizdegtu” straujajā dzīves skrējienā.

Vita 

Kādu vakaru, laižoties miegā, iedomājos, ka man pašai ir ļoti vajadzīgs eņģelis

Latvijas “treknajos” gados biju daudz mācījusies un izdomāju, ka būvēšu veselības un atpūtas centru. Viss notika: bija zeme, idejas, atbalstītāji un arī bankas atbalsts. Bankā paņēmu kredītu tehniskā projekta apmaksai, un tā arī ir mana sāpe. Tehniskais projekts guļ manā skapī, zeme gaida, un teorētiskie atbalstītāji ir joprojām. Es cītīgi maksāju kredītu (krīzes gados maksāju tikai procentus) un ļoti daudz strādāju. Pirms diviem gadiem man diagnosticēja krūts vēzi un izoperēja, saņēmu ķīmiju un starošanu. Tajā laikā man ļoti palīdzēja ģimene un draugi. Ģimenē par manu ideju nerunājam, jo vīrs ir apvainojies, ka esmu visu ģimenes mantu ieķīlājusi un netieku galā ar šo jautājumu. Es pati tikai klusējot strādāju, lai veiktu ikmēneša maksājumus, organizēju dažādus izglītojošus pasākumus un dalos savā pieredzē, lai citi padomā simts reižu, pirms kaut ko lielu sāk. Man neērti lūgt sev palīdzību, bet citiem palīdzu katru dienu, un tas man sagādā prieku. Esmu optimiste pēc dabas un saprotu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek.

 A. 

Mans eņģeli! Kaut kur pasaulē taču tu mīti!

Tu noteikti esi, un vajag pavisam maz, lai tevi sajustu, tev ticētu. Zinu, ka visas problēmas jebkura cilvēka dzīvē, arī manējā, nevar atrisināt pat eņģelis, bet viņš var sāpei uzlikt mierinošu plaukstu, kaut ko nepiepildītu dzīvē kaut nedaudz aizlāpīt ar draudzīgu vārdu, klātbūtnes sajūtu. Vai zini, eņģeli, vispār mums abiem ir daudz kas kopīgs – vēlme lidot pāri pasaulei un atrast sirdi, kurā iesēt gaismas un cerības sēkliņu, jo es skaidri zinu, ka, izlasot daudzās vēstules žurnāla lappusēs (un to būs daudz, tici man!), arī es kļūšu kādam par eņģeli (jo es to gribu). Bet gribu arī, lai kāds smagā brīdī sargā mani, kļūst par manu sargeņģeli. Ko es vēlos? Redzi, eņģeli, tev jau varu atzīties, ka esmu dzīvespriecīga sieviete, kas pasmaida par saviem piecdesmit septiņiem gadiem un 120 kilogramiem. Esmu stipra sieviete, jo vientuļām sievietēm ir jābūt stiprām, tikai... Kādreiz jau arī tām stiprajām gribas būt vājām, gribas līdz ar avīzēm izņemt no pastkastītes vēstuli, pabrīnīties par nezināmo rakstītāju un, atverot to, izlasīt tajā tik dzīvinošos, cerību nesošos vārdus: “Neraizējies, atļauj par visu parūpēties man. Es gribu tev palīdzēt.” Gribas pavisam maz (bet varbūt jau tas ir ļoti daudz!) vakarā, nogurušai pārnākot mājās no darba, atrast pie durvīm rozes ziedu ar vēstulīti, kurā var izlasīt to pašu gaišo apliecinājumu: “Nebīsties. Esmu tev blakus, būšu tavs eņģelis.” Nu, lūk, eņģeli, tas arī viss. Ja mūsu laiks ir pienācis, tad mēs satiksimies. Ja nav, tad vienalga sūtīsim viens otram mīļas domas, jo tepat, vienā galaktikā, mēs visi taču dzīvojam.

 Ilze 

Informācija Eņģeļiem

Kad būsiet gatavi kļūt kādam par Eņģeli, zvaniet pa tālruni: 26114720. Vai rakstiet uz e-pastu: iveta.pumpure-saulite@rigasvilni.lv vai evija.hauka@inbox.lv.