Sieviete nespēj patiesi mīlēt ne vīru, ne vecākus. Nopietna atzīšanās

"Esmu latviete, jauna sieviete, piecgadnieka mamma, sieva. Esmu piedzimusi un augusi Latvijā, te arī lielākoties esmu vadījusi savu dzīvi. Es vienmēr esmu uzskatījusi, jutusi, ka neesmu latvietis - standartais. Bet tā arī dziļāk neesmu sevi izpratusi. Kas man kaiš un kāda vaina? Es nevienu nekad nevaru iemīlēt un mīlēt. Vienīgais, ko es savā dzīvē mīlu, tā esmu es un mans bērns. UN VISS!!! Tā, manuprāt, ir liela problēma.

Esmu, kā šķiet, jauks cilvēks, atvērta draudzībai, ļoti taisnību mīloša, vienmēr esmu gatava palīdzēt, uz mani var paļauties, vienmēr turu doto vārdu. Par vīru rūpējos, cenšos būt laba sieva, vēl joprojām cenšos būt laba meita vecākiem, kaut man jau pašai sava ģimene. Pret apkārtējiem esmu laipna, labprāt uzklausu, arī, ja man neinteresē, vienalga uzklausu un neatstāju nelaimē tikai tapēc, ka īsti nerūp.

Praktiski esmu normāla, bet man tas viss nav dabīgi. Es vienkārši nemāku mīlēt patiesi. Vīru, man liekas, ka es nemīlu un nekad neesmu mīlējusi, protams, viņš nekad to nav zinājis, nekad arī neuzzinās un nekas par to neliecinās. Vecākus es arī nemīlu, kauns, ka tā var teikt un man tiešām ir kauns, bet es tikai godīgi aprakstu patieso situāciju. No vecākiem daudz nācies ciest, saprotu, ka tas sen jau ir jāaizmirst, un es ar to strādāju, bet mīlēt vienkārši nevaru.

Man ir draudzene, laba, tiešām, mums ir labas attiecības, bet arī viņu es nemīlu. Man ir brālis un māsa, bet arī viņus es dabiski nemīlu. It kā mīlu, bet sajūta, ka ne dabiski, mākslīgi cenšos radīt šo mīlestību. Dzīvoju valstī, kuru nemīlu, godīgi, man pat riebjas. Tik ļoti gribas braukt kaut kur citur. Kad cenšos saprast, kāpēc, nesaprotu, liekas, ka es gribu tālu, tālu no šejienes, tālu prom no visa un visiem. Es nevienu nemīlu, bet kāpēc? Man gribētos, lai man būtu normāla mīlestība pret sev tuvajiem. Kopš sevi atceros, manī ir šī sajūta.

Vai tiešām ar mani kaut kas nav kārtībā? Vai šim visam ir kāds nosaukums? Kas man ir? Kāpēc es nevaru dabiski mīlēt?"

"Nezinu, kas šai sievietei kaiš, jo par viņu vairāk nekas nav zināms. Proti, kas nokāva spēju mīlēt un vai tā vispār jelkad bijusi, taču dažas pārdomas radās.

Mēs piedzimstam spējīgi izjust emocijas un pārdzīvojumus. Jau dzimšanas brīdī mums līdzi tiek dota spēja izjust prieku, bēdas, dusmas un bailes, ko varam parādīt, vēl nespējot pat runāt. Līdz ar robežu likšanu un audzināšanas sākumu, iemācāmies arī piedzīvot sirdsapziņas emocijas - kaunu un vainas apziņu.

Ap 2-3 gadu vecumu sākam apzināties realitāti diezgan skaidri, kurā esam, kā arī to, vai esam gribēti, gaidīti, mīlēti un loloti. Tas, kā vecāki izturas pret mums un kādu atgriezenisko saiti mums sniegs, kādus apstākļus veidos, kādas emocijas mūsos vairosies. Vai redzēsim vecāku sejās, rīcībā un pieskārienos mīlestības apliecinājumus, spēsim to saņemt un sniegt atpakaļ, vai saņemsim citas ziņas, kas varbūt būs pārāk sāpīgas, nesaprotamas vai citādi nepieņemamas, ka tad izdzīvošanas jautājums būs iemācīties nejust, bet būt tādam, kas ļauj pastāvēt.

Tad, iespējams, dzīvosim ar iemācītu, sociāli pareizu uzvedību, kā arī izrādīsim "pareizas" emocijas, ko skaidri zinām atbilstošās situācijās. Tas būs glābiņš sociāli, bet cietums paša personībai.

Ir pētījumi, kas apliecina, ka daudzas lietas jau tiek "izlemtas" pirms dzimšanas, jo jau tad saņemam informāciju par to, vai esam gribēti, ieņemti ar mīlestību, vai arī būsim kā nasta un traucēklis. Arī tas, vai ienāksim ģimenē, kur vispār dzīvām emocijām ir vieta un vērtība. Pastāv iespēja, ka ir kādi citi mentāli apgrūtinājumi izjust īstas emocijas un mīlestību. Palīdzība saņemama gan no psihiatriem, gan psihoterapeitiem un ģimeņu konsultantiem.

Sievietes uzrakstītais teikums par piedzīvotām ciešanām no vecākiem daudz paskaidro. Ja traumatisku pieredzi cenšas izstumt, aizmirstot, tad tas nepalīdz dziedināties un risināt grūtības, kas radušās saistībā ar pārdzīvoto."

Mammamuntetiem.lv/ Foto: All Over Press