Tējas baudīšanas rituāls. Kā to dzert un pasniegt īstā ķīniešu stilā?

Tējas gatavošanas tradīcijas ir attīstījušās 4000 gadu, laikā piedzīvojot neskaitāmas transformācijas. Paralēles velkamas ar gadsimtu gaitā izveidoto galda kultūru – turklāt tējas pasniegšanas rituāls Ķīnā vienmēr ir bijis jebkuras ēdienreizes neatņemama sastāvdaļa. Kopš plaši tautas slāņi sāka ikdienā lietot tēju, dzima vēlme to pagatavot ar iespējami krāšņu garšu un smaržu.

Tējas pagatavošanas metodes

Uztvert tēju tikai kā medicīnisku līdzekli, kas palīdzēs atgūt veselību vai enerģiju, ir gaužām vienpusīgi. Ķīniešu kultūrā tēja ir domāta baudai, izcilas garšas un smaržas izjušanai. Taču, lai tā būtu baudāma, tēja ir pareizi jāaplej. Pagājušie 4000 gadu ir tikai zināšu krāšanas laiks, kas bijis nepieciešams, lai izveidotu īpašus traukus (vēsturniekiem ir viedoklis, ka porcelāna atklāšana ir saistīta ar Ķīnas imperatoru vēlmi tēju dzert no skaistiem traukiem) jaunākajai tējas pagatavošanas metodei, ko paši ķīnieši dēvē par moderno.

sākusies pirms 400 gadiem, un tas no tējas pagatavošanas viedokļa ir laiks, kurā dzīvojam joprojām, proti, tradicionālais uzliešanas stils, kam nepieciešama tējkanniņa, beramā tēja, kas aplejama ar ūdeni un pārlejama krūzītē.

Romantiskais posms tējas gatavošanā vairs dzīvo tikai Japānas tējas namiņā kā tējas ceremonijas centrālais notikums.

ir visretāk sastopama. To gan joprojām lieto Ķīnas nomalēs mītošās nomadu ciltis – uiguri, mandžūri, mongoļi, tibetieši. Viruma pagatavošanai izmanto speciālu presētu tēju, vāra katlā, tad to pārlej ķērnē un kuļ kopā ar sāli, cukuru, riekstiem un jaka sviestu, radot barojošu gardu un tonizējošu dzērienu.

Modernās metodes kvintesence ir “kun fu-ča” tējas ceremonija. Kaut gan vārds “kun fu” mums saistās ar cīņas mākslu, taču patiesībā ķīniešu valodā tas nozīmē ko tādu, kas panākts ar lielu darbu un zināšanām, apgūšanu līdz pilnībai. Tējas mākslā ar “kun fu” saprotam, ka tēja tiek baudīta ar visiem maņu orgāniem, visbeidzot atbrīvojot apziņu un uztverot dzērienu kā absolūto pilnību, uz mirkli pārceļoties citā dimensijā.

Rituāls

“Kun fu-ča” rituāla sākums ir

– tējas lapas tiek ieliktas speciālā “čā-h” traukā, un tējas dalībnieki to aplūko. Vēlāk šīs lapiņas būs redzamas vēl vairākos veidos – kā tās palēnām atritināsies, un visu tējās rituāla laikā tas būs prieks acīm. Kad tēja apskatīta, rituāla vadītājs

– katram dalībniekam tiek tējas stobriņš (aromāta pilnīgai izjušanai un ožas iesaistīšanai) un piala. Lai “notvertu” smaržu, izmanto pirmo uzlējumu. Pirms tā tēju pārlej ar karstu ūdeni, tūliņ to nokāšot, tādējādi lapas noskalojot un iesildot. Tikai tad tēju aplej pirmo reizi. Kad tēja ievilkusies, to no kanniņas

, lai dzēriens sajauktos un visi rituāla dalībnieki dabūtu vienāda stipruma tēju. Taču, pirms tēju bauda,

aromātu, proti, ielej tēju stobriņā. Kad smarža novērtēta, stobriņu pārklāj ar pialu, veic ātru kustību, ļaujot ar melodisku burbuļošanu tējai ieplūst pialā. Nu tā ir arī

! Protams, ceremonija nebeidzas ar vienu uzliešanu, tās veic atkārtoti – līdz pat pieciem, sešiem uzlējumiem – apbrīnojot, smaržojot, garšojot, klausoties ūdens burbuļošanā. Tā ir spēle, kas prasa laiku un iedziļināšanos.

Tāds būtu vienkāršots tējas rituāla apraksts, taču pieredzējuša tējas meistara rīcībā ir vēl daudz dažādu rīku, kas ļauj tējas nobaudīšanu pārvērst par īstu teatralizētu notikumu, par deju ar brīnišķīgu horeogrāfiju.

Tējas garša

Ikviens var palēnām sevī attīstīt tējas meistara iemaņas. Rituāls var būt pavisam vienkāršs, bet to var izvērst arī par sarežģītu, aizraujošu procedūru. Taču galvenais – nedrīkst domāt tikai par formu, ceremoniju, jo galvenais ir saturs – tēja. Rituāls nav tīksmināšanās par veikli izpildītiem elementiem. Svarīgākais ir tējas garša. Ceremonija vairāku tūkstošu gadu garumā ir radīta tikai tādēļ, lai izbaudītu tējas garšu un smaržu, kas diemžēl “atbrīvojamas” tikai ar pirmajā brīdī tik neizprotamām darbībām un pārliešanām.

•    “Lapsang suchung” – pazīstama arī kā “dūmu tēja”. Tā izgatavota speciālās, priežu dūmiem piepildītās telpās, bet tie, kā zināms, ir īpaši sveķaini un satur daudz darvas. Tējai tādējādi tiek piešķirta neparasta dūmu smarža un īpatnēja garša. Piebildīsim, ka “Lapsang suchung” ražo mazās, procesam pielāgotās rūpnīciņās.

•    Mate tēja, pateicoties mateīnam*, ir ļoti enerģētika. Tā iesakāma brīžos, kad nesokas darbs un ir grūtības koncentrēties, taču lieliski der arī aktīvas, dzīvespriecīgas noskaņas radīšanai.

•

Latvijā iegādājama dateļu “pu-earh”. Šo tēju ievāc tikai Juaņas provincē Ķīnā. Īpašā vecināšanas procesā tai piešķir samtainu, vieglu un saldenu garšu. Lai garšas nianses spēcinātu, tēja tiek presēta. Dateļu garša parādās briedināšanas procesā. Tirgo briketītēs. Vienīgā tēja, kurā ir vērts investēt, jo ar gadiem pieaug gan tās garšas īpatnības, gan vērtība.

Šīs tējas nopērkamas specializētajos tējas veikalos.

*Mateīns – organisma stimulators, kas atšķirībā no kofeīna pēc aktivitātes posma nerada nogurumu.

Katras tējas šķirne uzliešanai nepieciešama atšķirīga ūdens temperatūra, tomēr nevienai tējai nav lejams verdošs šķidrums. Turklāt pareizāk ūdeni nevis uzvārīt un atdzesēt, bet gan neļaut tam uzmutuļot.

•    Melnai tējai lejams visai karsts ūdens, kad tējkannā īsi pirms viršanas parādās tā sauktie baltie burbulīši.

•    Zaļai tējai ir maigākas lapiņas, un, jo maigākas tās ir, jo ātrāk “atdod” garšu, tātad – jo zemākai ūdens temperatūrai jābūt. Vēlamā temperatūra – aptuveni 75 grādi.

•    Baltā tēja lapu maiguma ziņā līdzinās zaļajai. Temperatūra – 75 grādi.

•    Ūlongiem (melnie pūķi jeb pusfermentētās tējas) – visaugstvērtīgākajām tējām, ko izmanto arī “kun fu-ča” rituālos – lietojams karstāks ūdens – 80–90 grādu.

Ar cukuru un pienu?

Ja tēju dzeram britu stilā, tad tai labi piedien cukurs un piens. Savukārt klasiskā ķīniešu tradīcija paredz baudīt tīru uzlējumu, jo ķīniešu kultūrā valda uzskats – tēja ir pati pilnība!