Vectēvs vēlas atstāt man dzīvokli. Baidos no radu reakcijas
"Sveiki, izstāstīšu situāciju un to, kas mani nomoka. Šodien pie manis atnāca vectēvs (omītes likumīgais vīrs, kurš nav miesīgs vectēvs) un teica, ka grib nokārtot sava dzīvokļa mantojuma tiesības man. Tātad esmu mazmeita," - tā savu stāstu ģimenes portālam mammamuntetiem.lv sāk kāda lasītāja.
Lieta ir tāda, ka mana mamma dzīvo kopā ar viņiem. Teikšu jums atklāti, lai cik skumji tas nebūtu, bet viņa ir tirāns - bļauj, ārdās un nedod vecīšiem mieru, pati palika bez dzīvesvietas, jo nemaksāja rēķinus un iedzīvojās parādos, un vecīši viņu pieņēma, bet tagad vairs netiek ne galā, ne vaļā. Mēdz pacelt arī rokas, vārdu sakot, baida viņus un terorizē. Kad kaut kas nav pa prātam, tad atslēdz viņiem televizoru. Protams, katram savs bērns ir mīļš, un tāpēc omīte daudz ko pacieš.
Bet lieta tāda, ka es arī vienmēr nevaru būt klāt, jo, galu galā, pašai arī sava dzīve, tagad esmu glābējzvans. Kā mamma taisa tračus, cenšos aizbraukt un aizstāvēt, nomierināt, bet drīzumā grasos pārvākties citur, jo apstākļi piespiež. Baidos atstāt viņus vienus, bet izejas nav. Gribētu palīdzēt vecajiem, bet nesaprotu, kā?
Mamma ir pilnīgi nenormāla, draud ar pašnāvībām un to, ja viņu izmetīs ārā, redz, viņiem nebūšot, kas krūzīti pasniedz! Šausmas! Viņa uzvedas pilnīgi kā 16gadniece, omīte vienmēr visu viņas dzīvi vilkusi, arī es esmu izaugusi citur.
Arī ome vēlas, lai dzīvokli raksta uz mana vārda, jo mamma, redz, nepratīšot apieties, pārdošot vai arī banka atņems, jo parādi viņai arī ir. Vectēvs, savukārt, grib dzīvokli norakstīt man, lai es rīkojos kā vēlos, pārdodu, dzīvoju pati, vai kaut kā tā. Viņš to visu grib nokārtot pēc iespējas ātrāk. Lai es jau rīt zvanot notāram. Mirt netaisoties, bet viņš gribot! (Kaut gan asinspiediens no nemitīgajiem trādirīdiem ir pacēlies ne pa jokam.) Nu pat man šodien sākās panika, jo vecīši arī man lūdza, lai palīdzu atrast mammai citu dzīvokli, ko viņa pati, protams, negrib, jo tad jādzīvo būs patstāvīgi. Problēmas ir divas! 1. Nezinu, kā lai dabūju mammu ārā no dzīvokļa patstāvīgā dzīvē, darbs it kā viņai ir. Bet ārā neiet un tik terorizē. (Omīte ar sirdi jau vienreiz bija slimnīcā!)
Ko darīt ar vectēva mantojumu? Kā sakārtot tā, lai es nepalieku par muļķi?
Protams, tas ir gods pieņemt, bet ne manā situācijā, jo 100%, ka mamma dzīvos pēc tam tur! Tas nozīmē, ka es dabūšu samaksāt visus mantojuma nodokļus, un vēl mamma sataisīs parādus uz mana vārda, jo es šaubos, ka varēšu viņai pateikt, lai lasās. Un vectēvam atteikt negribu, jo viņš to vēlas no sirds. Lūdzu palīdziet ar padomu, ko darīt un kā darītu jūs? Man ir arī brālis, līdzīgs mammai. Šķiet, ka par vectēva gribu mani bez sāls noēdīs, ko es negribu, bet žēl arī vectēvu, jo dzīvoklis ir viņa un omīte tikai ieprecējās jau tad, kad viņš bija. Vectēvam arī citu radu nav. Ieteicu vēl viņam pārdot dzīvokli un par to naudiņu iet dzīvot kaut kādā super 5 zvaigžņu pansionātā ar visu omīti, pat nezinu, vai mums Latvijā tādi ir. Bet viņš grib, lai dzīvoklis paliek man, viņš saka, ka visādi dzīvē var būt. Un - ja nu kas, tad man ar mazo vismaz būtu kur dzīvot. Tā jau ir, bet nezinu, kā rīkoties. Protams, esmu pagodināta par viņa izvēli un veltījumu man, bet viss laikam nav tik tīri un spīdoši. Cilvēki dēļ mantas viens otru gatavi noēst. Lūdzu padomu!
Atbild: Rita Garnaka, mākslas terapeite
Labdien. Izklausās, ka Jūsu vectēvs ir racionāli domājošs cilvēks, kas kārtīgi izvērtējis visus plusus un mīnusus un kura lēmums nav uz emocijām balstīts, ko nevarētu teikt par Jūsu vecāsmātes priekšstatu, ka meitas rīcība, kādu Jūs to aprakstījāt, ir adekvāta, cieņpilna un pieļaujama tādā formā kā minējāt. Diemžēl mantojums bieži vien kļūst par cilvēku patiesās dabas izgaismotāju, kad iespējams izvērtēt kas kuram būtiskāks – cilvēcīgās attiecības, savstarpējā ģimeniskā saite vai egocentriska mantkārība... Diemžēl šajā ziņā Jūsu gadījums nav unikāls. Pieņemot lēmumu kā tālāk rīkoties, Jums jāsaprot savas izvēles pamatiemesli. Vai tās ir bailes „tapt noēstai”, bailes uzņemties atbildību, nevēlēšanās kaut ko no sevis ieguldīt vai bailes nepakļauties valdošajai nostājai, vai tieši pretēji – bailes tai pakļauties utt. Neviens cits bez Jums šo lēmumu pieņemt nevar. Tā ir Jūsu izvēle un atbildība, jo jebkura veida lēmums būtiski ietekmēs Jūsu turpmāko dzīvi un attiecības ar ģimenes locekļiem. Jums jārēķinās ar to, ka izpatikt visiem pēc būtības nav iespējams. Tāpat nav iespējams kādu mainīt, ja šis cilvēks pats to nevēlās. Manuprāt, šī ir situācija, kad Jums pašai, pirms pieņemt galējo lēmumu, jābūt 100% godīgai pašai pret sevi. Iedomājieties katru no iespējamajiem scenārijiem un pavērojiet, pie kura Jūsos iestājas iekšējs miers – tas arī būs Jums vispiemērotākais.
Mammamuntetiem.lv/ Foto: All Over Press
