Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kamēr citi baidās un vilcinās, Georgs no dzīves ņem visu, ko tā dod, un nodarbojas ar vairākiem ekstrēmiem sporta veidiem.

Es redzu! Aklā puisēna Georga pārsteidzošais dzīvesstāsts 222

Bērni
2014. gada 16. augustā 06:12 2014. gada 16. augustā 06:12
Viņš traucas ar ūdensslēpēm un veikborda dēli, vada motorlaivu, jāj ar zirgu, ziemā uz slēpēm burtiski lido no kalna un brauc ar motorolleru. Ekstrēmi piedzīvojumi četrpadsmitgadīgajam Georgam Tadejam Bārdam ir veids, kā sajust dzīvi – tiešā nozīmē, jo no sešu gadu vecuma viņš ir pilnīgi akls. Latvijā ir vairāk nekā septiņi tūkstoši cilvēku, kuri daļēji vai pilnībā neredz.

Vecajā divstāvu koka mājā Tērvetes ielā, Lielupē, kur dzīvo Georgs ar mammu Aiviju Bārdu, zem viena jumta atrodas arī Aivijas vadītais Baltijas arhitektūras centrs un biedrība Es redzu, kas nodarbojas ar neredzīgu bērnu un jauniešu integrēšanu sabiedrībā un meklē veidus, kā parādīt sabiedrībai, cik plašas ir neredzīgo cilvēku iespējas un kāds varētu būt viņu devums.

Palaist bērnu pasaulē

No mājas stūra iznirst smaidīgs, mazliet sakautrējies zēns un met mums ar roku: “Nāciet pa šiem vārtiņiem!” Georgs ir atgriezies no angļu valodas un sporta nometnes, kur bijis vienīgais neredzīgais zēns. Pa stāvām, čīkstošām kāpnēm nokļūstam modernā birojā, kur Aivija neveiksmīgi cenšas noturēt garspalvainu vilku sugas skaistuli, vārdā Hēra. Sunene sajūsmā metas man klāt un cenšas uzlikt ķepas uz pleciem. “Hēra ir ļoti sabiedriska, īpaši viņai patīk Džordža vecuma puikas, kas ar viņu visādi dauzās,” paskaidro Aivija.

Kamēr Aivija vāra kafiju, tērzējam par to, ka Georgam pilnvērtīgai dzīvei vajadzīgs asistents – tāds kā dažus gadus par Georgu vecākais Jēkabs. “Es nevaru visur izskriet viņam līdzi, puikām ir savas darīšanas – zirgi, tehnika, ūdensslēpes. Viņi visu dara – remontē močus, darbojas ar elektrību.”

Likumu par valsts apmaksāta asistenta pakalpojumu cilvēkiem ar invaliditāti pieņēma tikai pagājušajā gadā, pirms tam palīgu nācās algot pašiem Ja negribi vai nevari – sēdi mājās. “Es uzreiz sapratu: lai bērns varētu normāli attīstīties, ir jāiegulda tūlīt.”

Aivijai ar dēlu visādi ir gājis. “Iedomājieties, ir ziema, esmu Kazaņā, kur organizēju konferenci, zvanu uz mājām un skaipā runāju ar Georgu, bet mātes intuīcija saka priekšā, ka kaut kas nav kārtībā. Palūdzu, lai viņš pasauc asistentu, kurš, izrādās, par kaut ko ir apvainojies un aizgājis, atstājot tolaik vēl mazo Georgu vienu pašu. Ārprāts – mājas kurināšana, ēšana, skola, pilnīgi viss! Kāda tur vairs konference, pirku biļeti un lidoju mājās.” Pagājušajā gadā Aivija pārbraukusi no Kuldīgas, satikusi kaimiņieni, kura saka: “Aivij, man nebija jūsu telefona, es būtu zvanījusi, jo Georgs staigāja pa mājas jumtu.” Georgs mierīgi paskaidro, ka plaukšķenes iekritušas notekcaurulē.

Ja zūd viena maņa, spēcīgi attīstās pārējās. Varbūt tomēr cilvēkam ir trešā acs, kāds dvēseles kanāls, ar kuru pasauli var uztvert precīzāk, godīgāk, saka 14 gadus vecā Georga mamma Aivija Bārda.
Staigāt pa slīpu jumtu ir tā kā mazliet par traku, tomēr visu pārējo Aivija dēlam atļauj – iet uz veikalu, nākt no skolas, sportot. “Jā, protams, es uztraucos, bet saprotu, ka tā ir vienīgā iespēja – man ir jāļauj viņam to darīt. Palaist pasaulē neredzīgu bērnu ir ļoti grūti, bet tas dod cerību.”

Georgu neierobežo redzīgo bailes, tāpēc savā ziņā dzīvi viņš spēj baudīt pilnīgāk, vieglāk un brīvāk. Pērn neredzīgo sporta nometnē Somijā Georgs kopā ar citiem kāpa klintīs. Kad zēns nonāca līdz klints pārkarei un sāka laisties lejā, izrādījās, ka meitene virves otrā galā nespēj noturēt Georgu, jo abi ir vienā svarā. Tas bija biedējoši, bet vienlaikus fantastiski forši. Noturēties uz ūdensslēpēm un veikborda dēļa Georgs iemācījās dažās reizēs, jo atšķirībā no citiem nejuta stindzinošās bailes, kas liedz piecelties kājās un slīdēt pa ūdens virsmu. “Kad Georgs brauc ar slaloma slēpēm, to nu gan es nevaru skatīties,” piebilst Aivija.

Georgs vada arī motorlaivu, vienīgi blakus sēdošajam ir jāpasaka – braukt pa labi vai pa kreisi. Reiz Georgs kopā ar fizkultūras skolotāju pārpeldēja Lielupi. “Es jau sen to gribēju, bet mamma visu laiku lika drošības nosacījumus: visiem būšot vestes, blakus braukšot glābšanas laiva.” Kāda lietainā dienā Georgs kopā ar skolotāju gāja skriet un atgriezās bezgala laimīgs. Viņš bija pārpeldējis Lielupi. “Jāņos mēs visi airējāmies pāri upei, tur ir mežs, pļava, un nav cilvēku. Salasījām jāņuzāles un īrāmies atpakaļ.”

Parādi, ko vari, jo viņš drīz neredzēs

Georgs piedzima vesels. Kādā drēgnā novembra rītā piecgadīgais bērns ēda brokastis un ar karotes galu nejauši trāpīja sev acī. Tā gadās. Mamma izbijās, aizveda uz slimnīcu, kur zēnam uztaisīja nelielu operāciju. Sākumā Aivija uztraucās, ka Georga lielās, skaistās acis varētu izbojāt kosmētisks defekts un jau prātoja par plastisko operāciju. Tomēr problēma izrādījās daudz nopietnāka – slimība progresēja. Ārsti laikus nekonstatēja, ka vaina pārgājusi uz otru aci, bet, kad saprata savu kļūdu, slēpa.

Krievijā, kur Aivija atradās biznesa vizītē, tika piedāvāta palīdzība. “Kad beidzot aizbraucām uz Krieviju, viss, no kā ārsti baidījās, jau bija noticis. Maskavā man pateica diagnozi – simptomātiskā optomija. Tā ir reta slimība, kad viena acs iznīcina otru. Krievijas ārsti darīja, ko varēja, bet jau bija par vēlu – viena actiņa bija jāaizvieto ar protēzi. Krievi man jau pašā sākumā prasīja, vai zēns saņem injekcijas, bet pie mums atbildēja: ko jūs, tā ir nežēlīgā Krievijas metodika, jūsu emocionālais bērns to neizturēs. Kad Maskavā viņu aizveda uz injekciju, Georgs neko vispār nejuta. Nežēlīgas sāpes viņš bija cietis pirms tam. Bērns teica, ka viņam sāp, bet kā es varēju zināt, cik ļoti. Mūsējie tikai pilināja un pilināja. Ja uzreiz veiktu injekcijas, iekaisums tiktu apturēts.”

Georga šīs vasaras aizraušanās ir ūdenssports.
Sekoja operācijas Latvijā, Krievijā, Londonā, Vācijā. “Tās operācijas ir ārprātīgi dārgas, pie dažādiem korifejiem mēs braucām burtiski katru mēnesi. Tas ir drausmīgs bizness! Visi tikai sola, ka šī būs pēdējā veiksmīgā operācija, ja sagrabināšu pēdējo, kas man ir. Kad nauda beidzas, ārstiem tu vairs neesi interesants un neviens vairs neko nesola. Tad mēs atradām fantastisku ārstu, kurš bija strādājis Afganistānā ar saspridzinātām acīm, bet tur jau tā lieta, ka laiks iet, un tu griezies tajā mašīnā, nezinot, kurš ir īstais, labākais. Izraēlā, kur redzes ārstēšana ir augstā līmenī, godīgi pateica, ka pagaidām nav iespēju palīdzēt, bet nākotnē viss ir iespējams, tāpēc mēs cīnāmies par palikušo aci kā par orgānu. Es vienmēr esmu domājusi, ka visas grūtības ir jāpārvar, cilvēkam ir jāiet uz priekšu, jārīkojas un jāuzvar. Tomēr dažreiz tā nenotiek... Kāda profesore Kazaņā, kas šo reto slimību bija pētījusi mūža garumā, man pateica skaidri un gaiši: parādi savam bērnam visu, ko vēl vari parādīt, drīz viņš neredzēs. Tad mēs vēl paguvām paceļot.”

Pirms iestājās tumsa, Georgs iemācījās lasīt burtus. Viņš atceras, kā mamma frizētavā no modes žurnāliem mācījusi viņam lielos burtus. Tagad audiogrāmatas viņš klausās pārsvarā angļu un krievu valodā, un izrādās, ka tā ir lieliska, ātra valodas apgūšanas metode. Kura ir Georga mīļākā grāmata? Harijs Poters, bet mammai tā grāmata nepatīk, šūpodams kājas, novelk zēns. “Tā ir gudri salikta sātanisma rokasgrāmata, kas pilna ar melno maģiju,” paskaidro Aivija. Lai nu kā, bet Georgs to zina tikpat kā no galvas. Grāmatas Georgs ņem no Strazdumuižas bibliotēkas, mēneša laikā izlasot vairāk nekā desmit.

Visi atšķirīgi, visi vienādi

Aivija bija pārliecināta, ka Georgs ies parastā skolā, bet apkārtējie vīpsnāja un ieteica atstāt neredzīgo bērnu Strazdumuižas internātskolā. Apskatījusi, kāda ir turienes ikdiena, Aivija saprata, ka laikā, kad bērnam visvairāk vajadzīgs atbalsts, kad vecākiem jāspēj atbildēt uz viņa jautājumiem, viņa dēlu tur nesūtīs. Nevienā parastajā skolā aklu zēnu negribēja pieņemt – pārāk liela atbildība. Aivija burtiski karoja par bērna nākotni, bet vienubrīd jau tuvojās izmisums. Viņa apsvēra iespēju pārcelties uz Londonu, kur dzīvo Georga tēvs mākslinieks Jānis Bārda, bet tad kāds ieteica aprunāties ar Vaivaru pamatskolas direktori Inesi Kārkliņu. Kopš tā brīža Georga dzīvē sākās jauns posms.

Tagad Aivija var teikt, ka viņas izraudzītais ceļš ir bijis pareizs. “Modelis, kad bērns ar invaliditāti dzīvo ģimenē un iet parastā skolā, ir ļoti efektīvs. Iekļauties redzīgu bērnu sabiedrībā Georgam izdodas pavisam dabiski un viegli, problēmas un nepieņemšana drīzāk ir pieaugušo galvās, mākslīgos stereotipos. Bērniem aizspriedumu nav. Esmu pret to, ka cilvēkus ar īpašām vajadzībām norobežo no sabiedrības. Mēs visi esam atšķirīgi un tajā pašā laikā vienādi. Visi ir ieguvēji, ja apkārt ir dažādi cilvēki, jo tas ir ļoti interesanti. Dievs tā ir iecerējis. Cik skumji un garlaicīgi tas būtu, ja te visas būtu tikai mākslas vēsturnieces vai tikai neredzīgie, vai tikai matemātiķi. Es neesmu uzņēmusies nekādu baigo upuri, Es redzu projekti spēj ārkārtīgi aizraut, jo mūsdienu pasaulē aizvien aktuālāka kļūst pietātes tēma – gan pret cilvēkiem, gan vidi, gan vēsturi un kultūras mantojumu.”

Aivija reizēm prasa dēlam, vai viņš ir laimīgs. Georgs brīnās: kāpēc gan jābūt nelaimīgam?
Aivija ir dzimusi Kuldīgā, tāpēc viņai īpaši tuva ir vecpilsētas senatnīgās auras saglabāšanas ideja. “Ar mūsdienu tehnoloģijām un lozungu par cilvēktiesībām vēsturiskas lietas, piemēram, kāpnes vai bruģi, var sabojāt ļoti viegli. Es bieži vien prasu Georgam, ko viņš domā, ko vajag. Georgs uzskata, ka Kuldīgas vecais bruģis ir labāks par asfaltu, jo var sajust tā faktūru, pasmaržot. Tāpat Francijas neredzīgo biedrības pārstāvji teica, ka pilsēta, kurā ir bruģis, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir visdraudzīgākā, jo mašīnas pa to ātri nebrauks. Arī sajūta, ka ejot var sajust gadsimtu uzslāņojumu, ir svarīga.”

Citāda redzēšana

Klausoties Georgā, ne mirki neienāk prātā, ka viņš to visu nemaz nav redzējis. Viņa apraksts ir precīzs, varbūt tāpēc, ka zēns pasauli izjūt, aptausta, saož, sadzird labāk, precīzāk, niansētāk nekā pārējie. Neredzīgi cilvēki redz! Tā ir taisnība. Tikai citādi, iespējams, ar trešo aci. “Saprotiet, ir lietas, ko mēs, redzīgie, nesaprotam. Viņš man ir skaidrojis, bet tas īsti nav aptverams,” saka Aivija. “Mēs pasauli bieži vien uztveram pavirši, virspusēji, bet Georga attiecības ar pasauli ir smalkas, personiskas, balstītas izjūtās. Citiem es varu pietēlot, uzlikt masku, viņam ne, Georgs vienmēr nekļūdīgi zina, kāds man ir noskaņojums.”

Georgs ir ļoti patstāvīgs – uz veikalu cauri mežam iet viens pats, iepērkas, ar vilcienu atgriežas no skolas. Ptfu, ptfu, viņš ne reizi neko nav salauzis. “Džordžs viens pats grib braukt ar riteni, bet es saku, ka tas ir bīstami cilvēkiem, jo viņi nezina, ka braucējs ir neredzīgs. Georgs saka: es pielikšu priekšā balto spieķi. Būtu jau labi, ja cilvēki uztvertu šo signālu, bet tā nenotiek. Vispār jau viņš jūt cilvēkus, virsū nebrauc. Laikam cilvēkam tomēr ir trešā acs. Ziemā viņš kopā ar asistentu mācījās braukt ar manu mašīnu – pamatīgi bija pabraukājušies, iestūrējuši kupenā,” stāsta Aivija. Georgs ar riteni joņo lielā ātrumā un kopā ar Hēru brauc arī gar jūru. Kad mainās gadalaiki un uzsnieg sniegs, tad gan Georgam ir grūti – pa taciņām viņš iet krītot un klūpot.

Georgam ir draugs Mihails – neredzīgs zēns, kurš arī mācās Vaivaru pamatskolā un reizēm atrauc ciemos. Tā nu Georgs reiz devās uz dzelzceļa staciju, lai sagaidītu draugu, kurš arī cenšas būt patstāvīgs, tāpēc ierodas vienatnē. “Džordžs negribēja, lai eju līdzi, bet man sirds nebija mierīga, tāpēc gāju kādu gabalu aiz muguras. Redzu, ka pienāk vilciens, izkāpj desmitgadīgais Miša, bet paklūp un iekrīt starp sliedēm. Lai gan abiem bērniem ir baltie spieķi un uz perona daudz cilvēku, neviens viņiem nepalīdz, pat nepievērš uzmanību. Tā nu abi, bakstīdamies ar spieķiem, nāk mājās,” stāsta Aivija, bet Georgs aizvainoti iestarpina, ka neejot bakstīdamies un vispār tikpat kā nelietojot spieķi. “Nē, ar spieķi nav vieglāk, bet Miša visu laiku kāpa peļķēs,” viņš nosaka.

Tāpat kā daudzi neredzīgi cilvēki Georgs ir muzikāls – viņš pūš mežragu. Citi neredzīgie jaunieši mācās atšķirt putnu balsis un lieliski dzied.
Mamma turpina: “Mājās puikas izdomā, ka ies uz Rimi pēc barības šinšillām, un es saprotu, ka nevaru neļaut, bet atkal klusiņām eju nopakaļ. Tas bija rudens, slapjdraņķis. Abi iet tenterēdami, klupdami, ar spieķiem – kaut viens būtu pajautājis, vai nav vajadzīga palīdzība. Priekšā notiek ceļa remonts, ir izrakta bedre, netālu stāv divas sievietes un sarunājas: “Paklausies, viņi taču neredz, tūlīt iekritīs bedrē!” Puiku gājiens līdz veikalam bija filmas sižeta cienīgs. Tomēr puikas nopirka šinšillām barību un patstāvīgi atgriezās mājās. Abi bija tik priecīgi, ka to paveikuši.”

Jautāju, kā Georgs orientējas telpā. Jebkuram priekšmetam ir sava aura, vibrācija, smarža, siltums vai vēsums, kas no tā nāk. Georgs nekad neieskrien kokā, viņš tos atpazīst jau pa gabalu, saka Aivija, bet Georgs iebilst, ka viņa pārspīlē, bez aptaustīšanas nevarot zināt, vai tā ir liepa, apse vai kļava. Toties pret nedzīvu priekšmetu, piemēram, stabu, kad ir aizdomājies un atslēdzis savu iekšējo redzi, puika var atdurties ar blīkšķi.

Georga šīs vasaras aizraušanās ir liela gumijas laiva ar motoru, kas nodēvēta par balto gulbi Androīdu. Vietā, kur kādreiz rindojās mammas smalkās augstpapēžu kurpes, tagad piebāzts ar sporta inventāru. Georgs ir mērķtiecīgs – laivai naudu sakrāja pats. “Atšķirībā no manis viņš prot plānot izdevumus un pietaupīt. Laiva bija dārga, ap 400 latiem, plus motors. Es neizturētu, sen būtu nopirkusi piecas somiņas,” smejas Aivija.

Vēl Georgs un viņa draugs un asistents Jēkabs ir aizrāvušies ar elektroniku un programmēšanu. Mājas pirmajā stāvā ir darbnīca, kurā tapis biedējoši komisks atstarojošs uzpurnis Hērai, kurā viņa līdzinās Bāskervilu sunim. Darbnīcā top skaņas iekārta, kas palīdzēs neredzīgajiem izjādēs ar zirgiem, runājošs spidometrs un ūdens dziļuma mērītājs. Gudrinieki ir izdomājuši uztaisīt arī jaunas sistēmas bojas neredzīgajiem, bet pagaidām tas viss esot komercnoslēpums.

Katram sava filma

Aivijai šķiet, ka Georgs ir ļoti līdzīgs savam tēvam tēlniekam Jānim Bārdam, kura plašāk pazīstamais darbs ir 1995. gadā Majoros uzstādītā bruņrupuča skulptūra – Jūrmalas simbols, pie kura visi mēdz fotografēties. Starp citu, bruņrupucis simbolizē mūža ilgumu. Īpašu uzmanību Bārda ir veltījis sakrālajai mākslai – viņa krucifiksi dāvāti pāvestam Jānim Pāvilam II, Aglonas bazilikai, Saeimas namam.

1998. gada ziemā, kamēr Aivija Maskavā organizēja izstādi, jūrā noslīka abu septiņus gadus vecā meita Katrīna. Lai gan tieši pēc gada piedzima Georgs un no Krievijas aumaļām plūda vilinoši sadarbības piedāvājumi, Jānis nespēja atgūties pēc meitas zaudējuma un slīga aizvien dziļākā depresijā. Aivija nepadevās – bija jādzīvo, jāiet uz priekšu.

Bārdu mājās nav televizora, jo Aivija uzskata, ka visas filmas salīdzinājumā ar dzīvi ir plakanas un banālas.
“Jānis uzskatīja, ka meitas nāve ir zīme un viņš nedrīkst braukt uz Krieviju. Viņš bija ieņēmis galvā, ka ir grēkojis, radot viltus dievības, iegleznojis kādā darbā Katrīnas seju. Kopš Jānis aizbrauca uz Londonu, viņš nav radījis nevienu skulptūru. Ziniet, talantīgāku mākslinieku par Bārdu es vēl neesmu satikusi, lai gan sekoju jaunumiem tēlniecībā. Tā ir liela, neiedomājami talantīga mākslinieka traģēdija un stāsts par to, ka zeme, kurā cilvēks ir piedzimis, viņam tomēr dod spēku. Es bieži skatos uz emigrantu mākslu un redzu, kā tā mainās, burtiski saplok, jo tai vietai, no kuras esi nācis, piemīt īpaša enerģētika.”

Georga istabā atrodas Kazaņas dievmātes svētbilde. “Es uzskatu, ka tā mums palīdz, jo tas, par ko tik ļoti esmu lūgusies, – lai Georgs redzētu –, ir piepildījies. Viņš redz pavisam citādi. Kad man ir biznesa tikšanās un Georgs dzird, ko mēs runājam, viņš man vēlāk pasaka, kurš no sarunas partneriem, pēc viņa domām, nav bijis īsti godīgs un kuram var uzticēties. Es sākumā nepievērsu uzmanību Georga teiktajam, bet vairākas reizes viņam ir izrādījusies taisnība, tāpēc tagad esmu sākusi respektēt viņa viedokli, kas veidojas no saklausītajām niansēm balss intonācijā, vārdu izkārtojumā. Tās ir tādas smalkas lietas, ko mēs vēl nespējam saprast,” stāsta Aivija.

Bārdu mājās nav televizora, jo Aivija uzskata, ka visas filmas salīdzinājumā ar dzīvi ir plakanas un banālas. Un vēl viņa uzskata, ka katram ir sava izvēle: “Tu vari taisīt savu filmu vai skatīties svešas.”

Kāpēc gan būt nelaimīgam

Kad pajautāju par pagājušajā pavasarī izreklamēto pludmali neredzīgajiem Kauguros, Aivija atmet ar roku. Jā, tā ir iesākta, bet, kā zināms, pirms pašvaldību vēlēšanām solītais makā nekrīt. Jūrmalas domē viss strauji notiekot vēlēšanu gaidās, bet pēc tam aizmirstoties – kāpēc attīstīt pludmali neredzīgajiem, ja ir jābīda savas lietas un jābūvē mājas Krievijas miljonāriem.

Bija plānots, ka pludmalē ar pīkstošām bojām un skaņas bumbām būtu pat neredzīgi masieri un pavāri. Daudziem neredzīgajiem, kam nav laimējies dzīvot tik aktīvā vidē kā Georgam, ir sapnis izbraukt ar velosipēdu gar jūru – ieelpot sāļo ūdens smaržu, dzirdēt viļņu šalkoņu, just, kā vējš plivina matus un riteņa riepas švirkst smiltīs, apšļakstot ar ūdeni potītes. Cik maz gan vajag lielai laimei! Ar redzi cilvēks uztver 80 procentus informācijas, tāpēc, to zaudējot, nereti zaudē arī patstāvību.

Braila rakstāmmašīna liecina, ka Georgs ir neredzīgs.
Ļaujot neredzīgiem bērniem pašiem iet un darīt, mēs it kā atveram logu, pa kuru ieplūst svaigs gaiss, jo kustība viņiem nozīmē dzīvot, ieelpot skābekli. Neredzīgie cilvēki saka: mēs visu laiku atpūšamies, dodiet mums iespēju kaut ko darīt! Tāpēc pludmale (joprojām) ir iecerēta kā aktīvas darbošanās, spēļu un pat darba vieta. “Man ar Jūrmalas pašvaldību ir pieredze, es te dzīvoju 24 gadus. Ja Jūrmala būtu citāda, es nebūtu braukusi strādāt uz Krieviju. Tas ir traki, bet aizbraukt pavisam es nespēju – nevaru dzīvot citā vietā,” saka Aivija.

Bilstu – lai gan sabiedrības attieksme mainās uz labu, vecāki, kuru bērns ir atšķirīgs, nereti noslēdzas sevī, dzīvo dienu no dienas savās sāpēs, nekur neiet, izvairās no sabiedrības. “Jaunais nenotiek uzreiz, tāpēc par to ir jārunā, jārāda, kā var darīt, ka ir iespējams dzīvot pilnvērtīgi. Ir pašsaprotamas lietas, ko neredzīgie bērni nezina. Piemēram, no Strazdumuižas pie mums atbrauca ciemos divpadsmitgadīga meitene, kura spēlē saksofonu. Pie mums viņa pirmo reizi dzīvē noglaudīja suni. Bērnam tas bija milzīgs pārdzīvojums – viņa baidījās un priecājās vienlaikus. Kontakts ar dzīvniekiem neredzīgiem bērniem ir ļoti svarīgs. Lai gan man arī negribējās ņemt suni...”

Georgs sāk smieties un pastāsta, kā ticis pie Hēras: “Es sāku krāt naudu un pirku kakla siksniņas, pavadu, bļodiņas. Kad viss bija sagādāts, mammai nekas cits neatlika, kā paņemt suni.” Georgs atzīstas, ka gribētu kļūt par zoodārza vadītāju, tāpēc Ēnu dienā esot sekojis Rīgas zoodārza direktoram.

Neredzīgiem bērniem ir svarīgi kontaktēties ar dzīvniekiem. Georgam ir paveicies – viņam ir šinšilla, suns Hēra un kaķis Hloja un vēl zirgs.
Savā plašajā un gaišajā istabā ar vairākiem logiem zēns izrāda tiflotehniku, kas atvieglo neredzīgu cilvēki ikdienu, – runājošus, pīkstošus, skanošus priekšmetus. Georgam ir, piemēram, krāsu lasītājs, kas vispirms nosaka krāsas intensitāti un pēc tam nosauc krāsu. Vēl viņam ir runājoša bumba, asinsspiediena mērītājs, dators ar skaņas programmu, īpaša rakstāmmašīna un daudz kas cits. Tehnoloģijas attīstās, paverot aizvien plašākus komunikācijas horizontus. Ja redzīgie mazliet piepalīdz, viss ir iespējams! Georgs pat šauj mērķī – skanošā radio – un kopā ar asistentu, kas tur rokā grabošu kastīti, skrien gar jūru.

Georgam ir svarīgi, ko viņš velk mugurā, kāds ir krāsu salikums. Viņu interesē arī tas, ko šodien apģērbusi mamma. Dzeltenā, atbild Georgs, kad jautāju, kāda ir viņa mīļākā krāsa. Viņa mīļākais mammas kostīms arī esot dzeltens. “Georgam piemīt krāsu izjūta, viņš prot gaumīgi salikt toņus. Pārrunājot variantus, kādas būs flīzes pagalmā, palikām pie Georga ieteiktā – melns ar sarkanu, turklāt sarkanie kvadrātiņi mazāki, lai nav uzbāzīgi. Viņš visu ļoti smalki izdomā.”

Vēl Georgam kā visiem puikām patīk mašīnas. “Mašīnai jābūt glaunai, tā mums ģimenē visiem tāda kaite. Tagad Georgs ir izdomājis, ka viņam būšot Bentley – robotmašīna. Nu, veči ar tām savām mašīnām, tas ir vāks,” smejas Aivija, bet Georgs nopietni paskaidro: “Nākotnē robotmašīna darbosies līdzīgi kā bezpilota lidmašīna.”

Aivija reizēm prasa dēlam, vai viņš ir laimīgs. Georgs brīnās: kāpēc gan jābūt nelaimīgam, ja viņam ir brīnišķīga mamma, suns, šinšillas, kaķis, piedzīvojumu pilna dzīve, draugi, skola un jauka māja? Tā ir viņa dzīve – mazliet atšķirīga, bet ļoti piepildīta un nekādā gadījumā ne sliktāka kā pārējiem.

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Georgs Viljams Hibneris

Citi šobrīd lasa

Vegāniska ēšana samazina sirds slimību risku, bet - var izraisīt insultu 1
Māte par bērnu vidū tik populāro sejas apgleznošanu: "Mūsu taurenis pārvērtās pumpās" 1
Bejonses stils. Cik reāli maksā viņas tērpi? 5
Skatīt visus komentārus

"Вакханалия и похмельный вид": Ксения Собчак похвасталась подарками со свадьбы

Болезнь Заворотнюк связали с «проклятием» сериала «Моя прекрасная няня»