Zane Daudziņa politiķiem vadījusi runas nodarbības: "Tas bija manās kā vēlētājas interesēs"

Turpmāk 4. maijs aktrisei, runas pedagoģei, grāmatu autorei Zanei Daudziņai iezīmēsies vēl spilgtāk – ne tikai kā Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena, bet arī kā diena, kurā viņa saņēmusi visaugstāko Latvijas valsts apbalvojumu par nopelniem kultūrā, nozīmīgu radošo darbu un ieguldījumu skatuves runas izglītībā. Zane ir iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci. “Tagad ģimenē esam divi virsnieki, Vilim šis gods tika jau pirms piecpadsmit gadiem. Ļoti līdzvērtīgi, viss kā vajag!”

Tev šis apbalvojums nāca kā pārsteigums?

Pat prātā nebija, ka kaut kas tāds varētu notikt! Pirmo ziņu par to saņēmu 1. aprīļa vakarā. Pie sevis pārlikusi – tak’ 1. aprīlis, izjokošanas diena –, izlēmu par to nedomāt un atlikt uz rītu. Tad jau ziņa par to, ka esmu starp šā gada Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmējiem, bija visos portālos.

Ak, cik visa mana ģimene bija laimīga! Kā vīrs (aktieris Vilis Daudziņš – red.) priecājās, kā mamma! Viņa teica, ka jau pirms pusgada nosapņojusi – man piešķirts ordenis. Skatoties abu priekā, pat nodomāju – maniem tuvākajiem tas šķiet nozīmīgāk nekā man pašai. Tobrīd vēl līdz galam neaptvēru ne to augsto godu, kāds ar ordeņa piešķiršanu tiek izrādīts, ne atbildību, kādu šis novērtējums uzliek. Kā padomju laika bērnam man brīvā Latvija ir sevišķi dārga, pret Latvijas valsti kā sev ļoti nozīmīgu veidojumu izjūtu lielu pietāti un līdz ar to apbalvojumu pieņemu ar dziļu pateicību un gandarījumu – tātad mana ilgā darbošanās dažādās jomās ir pamanīta, es kādam kaut ko labu esmu devusi.

Kāda sajūta bija, kad devies uz Rīgas pili?

Apzinājos – visi gaidīs, ka runas pedagoģe savā pateicības runā pateiks ko sakarīgu, un tas manu atbildības izjūtu četrkāršoja. Domāju, ka godam tiku galā. Balstiņa gan drusciņ nodrebēja...

Kāda bija tava runa?

“Kāds atjautīgs cilvēks ir teicis – aiz katra veiksmīga vīrieša stāv stipra sieviete, un aiz katras veiksmīgas sievietes stāv vēl viena stipra sieviete. Un tas ir kā par mani sacīts. Jo, ja nebūtu manas mammas Veltas Gobas nesavtīgo rūpju un beznosacījumu mīlestības, es šeit, jūsu priekšā, nestāvētu.” Vēl uzsvēru, ka visa mūža garumā man ir bijuši trīs spēka avoti – mana ģimene, daba un brīvība. Tāpēc visiem novēlēju sirds gudrību, viedumu savus tuvākos mīlēt katru mīļu brīdi, saudzēt brīnišķīgo Latvijas dabu un ik dienas būt modriem par mūsu valsts neatkarību. Pabeidzu runu ar pirmo rindu no Latvijas himnas – Dievs, svētī Latviju! No ceremonijas organizatoru puses man bija norādīts, ka runa nedrīkst būt gara, jo biju otrā, kas saņēma ordeni, un pārējie no manis ņems piemēru, tāpēc gatavošanās laikā nedēļas garumā savā galvā pēc iespējas ciešāk saspiedu katru burtu, līdz nonācu līdz kodolīgākajam vēstījumam.

Runu gatavoji veselu nedēļu?

Jā, jo publiskajām runām, lai nepiedzīvotu kaunu – neizgāztos, nepārteiktos –, vērts sagatavoties visos līmeņos. Kā psihofiziski, tā emocionāli – lai nebūtu pārlieku jūtelīgs un trauksmains. Jo no sevis izgrūstiem vārdiem, kuru vienīgā pavadošā doma ir – ka tik viss ātrāk galā – nav nekādas jēgas.

Tu arī citām lietām pieej tikpat nopietni?

Vispār esmu pēdējā brīža cilvēks, nokavēt piecas vai desmit minūtes ir mana mūža kaite, no kuras mēģinu ārstēties. Jāatzīst gan, ka ar dažādiem panākumiem. (Smaida.) Agrāk to palaidu vieglāk, tagad esmu kļuvusi nopietnāka, jo arvien labāk saprotu dažādas kopsakarības – cik ļoti dzīvē viss ir saistīts, ka visam ir cēlonis un sekas. Tāpēc laiks jāciena un jāizvērtē – cik daudz un kam to veltīsi.

Man labs piemērs šajā ziņā ir Vilis, es visu laiku no viņa mācos pamatīgumu. Reizēm man šķiet, ka viņš visam pieiet pat pārāk atbildīgi. Cik rūpīgi iet cauri lomu tekstiem, kā noskaņojas... Bet, redzot rezultātu, saprotu, cik svarīga ir tā nopietnā attieksme.

Pirmajiem runu teicējiem laikam ir vieglāk, jo tad pastāv mazāka iespēja nonākt neveiklā situācijā, dzirdot, ka kāds cits jau tev vārdus no mutes izņēmis.

Domāju, mani nekas nebūtu varējis izsist no sliedēm. Šajā ziņā uz sevi paļaujos. Varbūt tas skanēs augstprātīgi, bet es nebaidos, ka varētu pateikt kaut ko klišejisku. Jo, ja reiz savu runu esmu dziļi apdomājusi, tad, pat dzirdot līdzīgus vārdus, turpinātu savu sakāmo, jo no manis tie izskanētu savādāk.

Nule noskaidrojām situāciju, kas tevi nespēj izsist no sliedēm. Bet kas to spēj?

Man tuvo cilvēku nelaimes, viņu slimības, vārgums. Līdz pašiem pamatiem mani satricināja arī Krievijas iebrukums Ukrainā. Tiktāl, ka bija pat sajūta – vairs negribu dzīvot. Tajā rītā, kad par to paziņoja, apskāvu savus dēlus Kārli un Matīsu un atvainojos par to, ka esmu viņus dzemdējusi šajā briesmīgajā pasaulē.

Tagad, jau atpakaļ raugoties, saprotu, ka šādu reakciju izsauca manu ilūziju sabrukums. Proti, dzīvodama brīvajā Latvijā, biju atļāvusies aizmirst pasaules reālo, skarbo dabu. Man šķita, ka viss taps arvien labāks un labāks, cilvēki kļūs arvien tīrāki, mīļāki cits pret citu, jūtami pieaugs savstarpējā tolerance, stabilizēsies valsts ekonomika, ar lielu atbildību sakopsim dažviet sapostīto dabu. Vārdu sakot, viss plauks un zels. Bet izrādījās, ka esmu bijusi ļoti naiva. Līdz ar to ziņa par iebrukumu Ukrainā man bija kā nevainības zaudēšana, kā mirklis, kad sašķīst rozā brilles. Jo mana ticība labajam tika iznīcināta burtiski vienā mirklī. Tikko bija šķitis, ka mūsu mazā, tik daudz pļaukātā un sistā, pazemotā un caur dubļiem pusbadā rāpojusī sīkstā tautiņa beidzot var uzelpot – likteņa šūpoles tagad uzšūpotas tik augstu, ka mūsu smilšu kastē iespīdējusī saule spīdēs ilgi. Bet tad attopi, cik viss ir trausls. Paldies Dievam, karš nenotiek pie mums, bet tik cieši tuvu, ka vietā atkārtot metaforu – būtībā mēs kā tādi izmisīgi putni visu laiku vijam ligzdu bezdibeņa malā, jo dzīvot blakus tam lielajam, agresīvajam zvēram ir ļoti nedroši.

Tāpēc noceļu cepuri visu to jauno cilvēku priekšā, kuri arī šodien uzdrīkstas radīt bērnus, kuri ļaujas dabas priekšā teiktajam, ka karu dēļ nekas neapstājas, ka pumpuri tāpat raisās. Protams, ir arī jaunieši, kuri, izvērtējot notiekošo un apzinoties atbildību, ko uzliek jaunas dzīvībiņas laišana pasaulē, no bērniem atsakās, un mūsu tautas izdzīvošanai tas ir dramatiski. Vēl vairāk situāciju saasina tādi gadījumi, kā nesenā dronu parādīšanās Rēzeknē. Ārkārtīgi žēl cilvēku, kuriem šādi satricinājumi jāpiedzīvo. Un ne jau tikai draudīgo skaņu dēļ. Arī tādēļ, ka brīdinošo ziņu par dronu ielidošanu viņi saņēma novēloti, tikai tad, kad bija apjautuši, ka briesmas gājušas secen, un beidzot laidās miegā. Bet tā novēlotā ziņa viņus atkal uztrieca kājās un lika drudžaini domāt – skriet uz pagrabu vai kur citur? Kara tuvums, valsts nesakārtotība... Un varbūt tieši pēc šāda traumējoša gadījuma kāds jauns pāris Rēzeknē nolemj – ja tagad lauku pilsētiņā Sicīlijā par tūkstošiem divdesmit var nopirkt māju, tad brauksim turp un tur audzināsim bērnus! Jo attālināta darba iespējas šādu situāciju pieļauj. Tāpat cilvēka spējas pielāgoties apstākļiem – ja pie mājas ir zeme, tajā var audzēt dārzeņus, augļus pārdošanai un kaut kā izdzīvot. Toties vakaros varēs mierīgi skatīties uz kalniem, nevis domāt par dronu draudiem. Vienam šādam pārim seko otrais, tad trešais, bet – tas taču atstāj sekas nākotnē. Protams, visos sektoros strādājošajiem var gadīties kļūdas, bet attiecībā uz valsts drošības apdraudējumu tā jau bija kā ķirurga pieļauta kļūda – ne tur iegrieza, ne to sašuva, bet cilvēkam pēc tam visu mūžu ar to jāsadzīvo.

Tomēr, neraugoties uz to, esmu bezgala pateicīga, ka mums dota iespēja šeit dzīvot un visu uzlabot, mainīt. Un mēs paši, nevis kādas citas varas svešu zābaku piemīti, varam lemt, ko darīt. Tātad būtībā lietu, par ko priecāties, ir daudz vairāk nekā iemeslu čīkstēšanai.

Pirms došanās uz Rīgas pili ilgi pucējies?

Nē. Brīdi pārliku domu ģērbt tautastērpu, jo mums abiem ar Vili tie ir brīnišķīgi. Tā kā Valles pusei, kur mūsu lauku mājas, sava tērpa nav, Vilim ir paša sakompilēts Zemgales tautastērps: bikses ar visskaistāko griezumu, glītākais mētelītis, greznākā josta utt. Savukārt man ir Rucavas sievas tērps. Kāpēc tieši to izvēlējos? Mana tante, vectētiņa māsa Anna Goba, kura mani audzināja bērnudārza vietā, dziedāja Reitera korī, un viņai mājās bija pašai savs Rucavas sievas tērps – kora meitenes tieši to bija izvēlējušās par savu. Bērnībā ar tā brunčiem mēdzu grīdu slaucīt – uzvilku tos līdz zodam un šļūcu pa bonierēto grīdu. (Pasmaida.) Pirms pieciem gadiem tantes tērpu nodevu Vēstures muzejam. Un arī mana vecmāmiņa Sofija Pūce, pie kuras Skrīveru pusē bērnībā vadīju vasaras, dancošanai deju kolektīvā bija izvēlējusies Rucavas sievas tērpu. Tad vai man, izvēloties savu, vairs bija ko galvu lauzīt? Turklāt tas atbilda manām vēlmēm – košs, bez aubes.

Tomēr šoreiz mūsu tautastērpi palika mājās. Jo bez Viļa mani uz ceremoniju Rīgas pilī pavadīja arī mammīte, bet viņai nav sava tautastērpa. Tad nu lūkojām pēc citas svinībām atbilstošas kārtas. Izvēlējos Elitas Patmalnieces dizainētu kostīmu ļoti piemērotos toņos – melns ar ķiršu sarkanu.

Kāpēc savas lauku mājas noskatījāt tieši Valles pusē?

Tā vienkārši sagadījās. Ļoti gribējām, lai mūsu dēli vismaz daļu gada pavada pie dabas. Redz lecam vardes, lienam čūskas, pazīst sēnes un puķes. Lai basām kājām var drasēt pa zālīti. Tāpēc meklējām civilizācijas īpaši neskartu vietu Vidzemē, bet atradām Zemgalē. Tuvākie kaimiņi ir patālu – lejiņā, aiz mežiņa. Mūsu māja ir uz tādas kā kāpas, kaimiņš Modris to sauc par šķībo kāpu vai šķībo kalnu. Varbūt kādā tur ērā šajā vietā bijusi jūra vai pat okeāns, jo zeme ir gluži kā jūrmalas smilts. Auglīgās melnzemes tiešām ir maz. Bet krupīši pie mums dzīvo joprojām, dīķī tūlīt sāksies varžu koncerti.

Tomātus vasarās audzē?

Bišķiņ čubinos. Šī vasara gan būs tik aizņemta, ka galvā jau pārlieku, vai man tos tomātus maz vajag. Bet tad jau redzēs.

Dēli izauguši, katrs ar savu lietu aizņemti – uz laukiem vēl aizbrauc?

Atbrauc, atbrauc – katram laukos sava interese, bet abi ir kaislīgi zāles pļāvēji. Kārlis nevienu no mums, vecajiem, šai lietai vispār nelaiž klāt. Abi zāģē un skalda malku. Uz ravēšanu gan neviens nav meties, Kārlis tikai pienenes no celiņu ķieģeļu starpām izravē, tas viņam mīļš darbiņš. Savukārt Matīss vairāk tāds lauku romantiķis – sēņotājs, klaiņotājs, kokos kāpējs, zvaigžņu pētnieks.

Latvijas Universitātē esi ieguvusi augstāko izglītību latviešu valodas un literatūras specialitātē. Gribēji būt skolotāja?

Skolotājas profesija mani sāka vilināt apmēram sešu gadu vecumā, kad aizgāju uz sagatavošanas klasīti. Bērnudārza pieredze man bija tikai divas nedēļas, jo ārsti aizliedza uz to vest – esot pārāk jūtīgs bērns, slimošot vienā gabalā. Līdz ar to mana bērnība pagāja komunālajā dzīvoklī, ko koši aprakstīju savā grāmatā Bērnudienas Komunālijā. Mana pirmā skolotāja Ausma Logina man šķita kā karaliene, skolotāja profesija – cildena un skaista. Vēlāk, saskaroties ar citiem skolotājiem un klases audzinātājiem, šī ilūzija bruka, tad atkal uzvirmoja, bet sajūta, ka arī pati varētu būt skolotāja, nepameta. Tikai vajadzēja atrast sev vajadzīgo priekšmetu, un latviešu valoda un literatūra man, izteiktam grāmatu tārpam, šķita vispiemērotākā. Arī aktierlietām vistuvākā. Jo no divpadsmit gadu vecuma mans lielais sapnis un iespējamais dzīves mērķis jau bija teātris, tikai uz aktieriem iet pietrūka drosmes...

Filologos studēju visus piecus gadus, ko vēlāk varēja pielīdzināt maģistra grādam. Vispār teju vai neērti stāstīt, cik man kopā ar diplomu apstiprināto izglītību: filologa, dramatiskā aktiera, skatuves runas pedagoga un vēl doktora grāds mākslās. Arī diploms par iestāžu vadību, inovācijām pedagoģijā. Izcili, vai ne? Ko tik visu es neesmu mācījusies! (Smejas.) Tikai vienā mapē to visu normāli nesalikt.

Kam tev visu laiku bija mācīties un mācīties?

Lai nebūtu garlaicīgi dzīvot.

Varētu domāt, ka tava dzīve bijusi garlaicības mākta!

Zini, kad biju plūkusi pirmos laurus kā aktrise, bija piedzimuši abi dēliņi, vienā brīdī atrados dziļā iekšējā bedrē, jo šķita – viss jau noticis, nekā jauna vairs nebūs... Bet šī sajūta ir diezgan bīstama, jo zūd interese par dzīvi. Tieši mācīšanās mani no šīs bedres izvilka, atkal nolika uz ziņkārības takas un atjaunoja bērnišķīgo dzīvotprieku – no jauna biju zirgā!

Kā tu nonāci aktieru pulkā?

Vēl mācoties filologu 3. kursā, iestājos aktieru sagatavošanas kursos pie Māras Ķimeles, toreiz vēl Konservatorijā. Arī uz tiem bija jāiztur konkurss, rezultātā cilvēku trīsdesmit vienu gadu katru nedēļas nogali dzīvojāmies ilūzijā, ka būsim aktieri. Vienreizīgi skaists laiks tas bija, tad satiku brīnišķīgo skatuves runas meistari Dzintru Mendziņu, Anša Rūtentāla vadībā apguvu kustību mākslu utt. Līdz ar to, beidzot 3. kursu, man jau bija iespēja stāties aktieros, ko arī nolēmu izmantot. Pirms tam visiem bija saruna ar Māru Ķimeli. Sarunā ar mani Māra sacīja: Zane, tu varētu būt aktrise, bet vai tev to vajag – tu vari daudz ko vairāk! Tagad, pēc daudziem gadiem, rezultāts to arī pierādījis, bet tajā brīdī noreaģēju ļoti naivi, pat sapriecājos – Māra Ķimele zina un redz labāk, ko man vajag!

Tātad pat nepamēģināji iestāties.

Pienākot rudenim, beidzot attapu, cik dziļā bedrē esmu. Nākamā uzņemšana aktieros tikai pēc četriem gadiem, man bija jāatgriežas filologu studijās, kurās lāgā nekas vairs neinteresē. Jo aktieru sagatavošanas kursos jau biju pietuvinājusies savam lielajam sapnim. Māra jau visu bija darījusi pareizi – gudri atsijājusi tos, kas tobrīd vēl nebija līdz galam droši, ka grib būt aktieri.

Pēc tam visur kur turpināju meklēt ceļu uz teātri, ieklīdu arī Rīgas Kamerteātrī, kur satiku režisoru Jāni Vītoliņu. Viņš manām spējām noticēja, pat paņēma uz Radioteātri. Savos klupienos un aplinkus ceļos satiku daudzus brīnišķīgus cilvēkus. Tāds bija man paredzētais ceļš, jo nekas nenotiek nejauši.

Pēc filologu beigšanas izdevniecībā Sprīdītis pastrādāju par korektori, tad – ar mērķi apgūt angļu valodu – aizbraucu uz Dāniju strādāt par aukli. Kad atgriezos, Sprīdītī vadīju reklāmas daļu, un tad jau atkal bija iespēja stāties aktieros. Neraugoties uz saviem tad jau 25 gadiem, izlēmu – ja netikšu, lai smejas, lai domā, ko grib, bet šoreiz mēģināšu! Un, tā kā uzņēma divus kursus, tiku pie savas veiksmīgās lozes.

Tātad, ja dziļi sevī auklē kādu mērķi, kaut uz brīdi palikts maliņā, tas tomēr realizējas.

Tāpat kā bērniņu līdz viņa nākšanai šai pasaulē deviņus mēnešus jāiznēsā, tā mērķi sevī jāizauklē. Sava mistika tajā visā ir, un tā arī jābūt.

Kad biju gatava būt aktrise, dzīve mani saveda kopā ar īstajiem cilvēkiem. Kādā laivu braucienā iepazinos ar Pēteri Krilovu un pēc tam braukāju uz Daugavpili skatīties, kā viņš iestudē izrādes. Redzot teātri no iekšpuses, vēl labāk sapratu, ka tieši to man vajag, ka patiesi to vēlos. Tikt starp savējiem ir ļoti svarīgi – to vienmēr esmu uzsvērusi sarunās ar saviem bērniem un turpinu teikt skolās, bibliotēkās, kurp tieku aicināta satikties ar klausītājiem. Mācieties un dariet to, kas jūs uzrunā visvairāk, jo tad satiksiet līdzīgi domājošos, tos, kuriem par savu lietu spīd acis, un būsiet ieguvēji mūža garumā.

Atgriežoties pie latviešu valodas – ar ko tevi tā apbur?

Ja var ticēt zinātniekiem, mūsu valoda pēc sava skanējuma ir vistuvākā indoeiropiešu pirmvalodai. Ļoti plūstoša, melodiska. To apgalvo arī vācieši, kuru valoda ir skaldoša, tāpēc viņiem, klausoties mūsējo, šķiet, ka mēs runājot dziedam, radot tīkamu vibrāciju, strāvojumu starp cilvēkiem. Arī pati to tā izjūtu. Latviešu valoda man dārga ar to vien, ka tā ir mana tēva un mātes valoda. Man šķiet, ka nodot savu valodu ir teju tas pats, kas nodot savus vecākus. Sekojoši – savu valsti. Viss izriet viens no otra.

Mana mīlestība pret valodu sākās, sēžot tētim uz rokas. Pati neatceros, bet mammīte stāsta, ka viņš nēsājis mani pa istabu, piegājis pie grāmatu plaukta un stāstījis par grāmatām, pienesis pie loga un stāstījis, kas notiek ārā. Visu laiku ar mani runājies. Savukārt, kad vecāki bija darbā, tante man nemitīgi lasīja priekšā grāmatas, abas pļāpājām, un līdz ar to man valodiņa attīstījās ļoti agri. Vēlāk, kad sava slimīguma dēļ biju spiesta daudz dzīvoties pa mājām, bieži apgūlos vecāku gultā, kas bija ar skatu uz Rīgas 1. slimnīcas skaistajiem tornīšiem, un klausījos plates. Visvairāk nodrillētā bija Skroderdienas Silmačos, tai sekoja Sniegbaltītes skola un Latviešu tautas pasakas. Pasakas bija ierunājusi Anta Klints, un es viņas bagātajā, krāsainajā valodas skanējumā ar kāpumiem un kritumiem klausījos kā brīnumā. Kad jau pati sāku lasīt, valoda bagātinājās vēl vairāk.

Kādas sajūtas tevi pārņem, klausoties, kā šodien runā jaunieši? Valoda pilna svešvārdiem, anglicismiem, internetvalodas saīsinājumiem. Grāmatas arī tikai retais lasa, vārdu krājums niecīgs...

Saviem bērniem to nejūtu, jo abi ģimenē visu laiku dzirdējuši bagātu valodu un arī viņiem tā izveidojusies skaista. Bet, kad citus dzirdu runājam ar well, how to say un tamlīdzīgi, man mati slejas stāvus. Jo kā tas var būt, ka nespēj izteikties dzimtajā valodā, ka vieglāk to izdarīt angļu?!

Ne tikai savāda, bet draudīga ir šāda situācija, jo savu valodu varam pazaudēt īsā laikā. Līdzīgās situācijās jau esam bijuši – kārkluvāciešu laikā, kad daudzi latvieši gribēja vāciskoties, un padomju laikā, kad krievu valoda tika uzspiesta. Tikai, kaut ko uzspiežot, dabiska ir pretreakcija – nē, paliksim pie sava! Un tas nostrādāja mums par labu. Tagad ir citādi, angļu valodu neviens neuzspiež, to pieņemam paši. Tāpēc, domājot par latviešu valodas nākotni, jāatzīst – valodai pienākuši grūtāki laiki. Un, lai cik traki, nožēlojami tas būtu, bet daudzās ģimenēs bērnu pirmā saziņas valoda ir tieši angļu, jo viņi neaug, vecāku sarunu ieskauti, bet skatās svešā mēlē ierunātas animācijas filmas.

Tomēr jāatzīst, ka arī es šajā ziņā nebiju ideāla māmiņa. Laikā, kad rakstīju maģistra darbu par skatuves runu, vienu dienu aizgāju uz bērnudārzu pēc dēliem. Redzu izliktas lapas, uz kurām audzinātāja sarakstījusi katra bērna teikto par to, kā viņi palīdz vecākiem. Jānītis izslaukot istabu, Ilzīte sukājot omītei matus. Bet Matīsiņš ar Kārli skatoties multfilmas, lai netraucētu vecākiem! (Smejas.) Un taisnība vien bija – lai maģistra darbs kaut cik uz priekšu virzītos, es viņus kā ķipjus nosēdināju krēsliņā iepretī televizoram un ieslēdzu Avārijas brigādi.

Tad redzēs, kā viss tālāk risināsies. Es domāju, Latvijas nākotnes kursu noteiks tie bērni, kuri arī šodien lasa mazās bērnu grāmatiņas un spēj izpausties latviešu valodā. Pārējiem šī valsts vadīšanai nepieciešamā instrumenta nebūs. Jo valoda ir tautas, nacionālas valsts centrālā asinsrite. Ja tā ir traucēta, sāk irt arī valsts pastāvēšanas pamati. Diemžēl, bet tā tas ir.

Jautājums tev kā runas pedagoģei – vai jebkurš var iemācīties droši, pārliecinoši runāt publikas priekšā?

Ja nav kaut kādu fizioloģisku šķēršļu, tad, domāju, var. Tikai piebildīšu, ka es par runas pedagoģi Latvijas Kultūras akadēmijā vairs nestrādāju, jo visus savus darbus vairs nespēju apvienot.

Individuālas nodarbības varētu sarunāt?

Nē, tādas nepasniedzu. Tam neatliek laika.

Politiķi pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām pie tevis varētu rindā stāvēt...

Varēt jau varētu. (Nosmej.) Agrāk dažas labas partijas biedriem, kuras uzskati man bija kaut cik pieņemami, nodarbības arī tiku vadījusi. Tas pat bija manās kā vēlētājas interesēs – lai tautai viņu teiktais būtu saprotams.

Esi sarakstījusi piecas grāmatas: Dienasgrāmata, Mans kara gads, Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī – tava disertācija, kas rediģētā veidā publicēta grāmatā –, mācību grāmatu Runā droši! un Bērnudienas Komunālijā.

Kā grāmata plašam lasītāju lokam rakstīta tikai Komunālija, pārējās vairāk ir kā pandēmijas laika pārsteigums man pašai – ka uzdrīkstējos savas dienasgrāmatas nodot publicēšanai. Dienasgrāmatu rakstu joprojām, jo tā ir veselīga pašrefleksija, kas sakārto prātu. Šopavasar tam mazāk laika, gadās, ka pāris nedēļas neko neierakstu. Un to jūtu – domu struktūra tāda kā miglaināka, īsti nevaru formulēt, ko domāju par droniem Rēzeknē, par 9. maija parādi Maskavā vai vienkārši par kultūras dzīvi Latvijā un savu pašas dzīvi – kā īsti tad man šobrīd iet? (Nosmej.)  

Dienasgrāmatu joprojām rakstu ar roku un sāku to darīt, lai iemācītos rakstīt ātri, raiti un bez svītrojumiem. Jo tās īstās ir pirmās izjūtas, ko uzraksti, pēc tam kaut ko pielabot pareizībai būtu galīgi aplam. Tāpēc arī manas dienasgrāmatas ir tīras. Šādi rakstot, iemācījos paļauties uz savām domām, arī datorā rakstot. Pirms tam to tiešām nemācēju, tāpēc, rakstot doktora darbu, šausmīgi daudz svītroju, mainīju vārdu secību, pārcēlu rindkopas un visu laiku sevi apstrīdēju. Ļoti neauglīgs process! Savukārt, rakstot Bērnudienas Komunālijā, atļāvos apčubināt un grozīt katru teikumu, klausīties, kā tas skan. Rakstīju laukos, pati arī zīmēju – pēc fotogrāfijām. Šis mans talants ir tāds ļoti bezkaunīgi uzradies, atklāju to pirms divpadsmit gadiem, pateicoties Matīsa iekavētajiem mākslas skolā uzdotajiem vasaras darbiem. Vienā brīdī par to biju tik aizkaitināta, ka viņu nosēdināju vienā galda galā, pati apsēdos otrā un teicu – tu zīmē mani, es zīmēšu tevi! Jo kā citādi pie darba piedabūt… Un man sanāca viņu uzzīmēt! Saucu Vili, lai apskatās un novērtē. “Ir!” viņš teica. Tad sapriecājos par jaunatklāto talantu. Mamma tamborē grīdas segu, es viņu zīmēju, Vilis sēž un lasa grāmatu – arī viņu zīmēju. Arī ar krāsām ķēpājos, zīmēju krūzes ar ziediem, ābolus utt. Reiz savus darbus parādīju gleznotājai Sandrai Krastiņai, un viņa teica – zīmēt tu vari, bet krāsām gan liec mieru! (Smejas.) Uztvēru to kā uzslavu saviem zīmējumiem, nevis kā kritiku gleznojumiem. Tāpēc arī grāmatai uzdrīkstējos zīmēt pati, jo es taču vislabāk zināju, kā tur, komunālajā dzīvoklī, viss bija.

Komunālijai kopā izdoti jau 24 tūkstoši eksemplāru. Grāmatu pērk joprojām, bibliotēkās uz to stāv garas lasītāju rindas. Liela laime, gandarījums un arī apjukums – varbūt aktierēšanu mest pie malas, nodoties tikai rakstīšanai? Bet ko rakstīt? Turklāt manī nebija nobriedis uzstādījums – nu tik būšu rakstniece! Vārdu sakot, kārtējā iekšējā krīze.

No šī stāvokļa mani izglāba diezgan muļķīgs gadījums. Pirms pusotra gada 28. decembrī sociālajos tīklos parādās uzraksts – šodien ir kāds tur retrogrāds, īpašs zvaigžņu stāvoklis, īstais laiks noformulēt savus mērķus, uzrakstīt tos uz lapiņas, salocīt to četrās daļās un noslēpt, jo tad tie nākamajā gadā realizēsies. Vispirms par to pasmējos, tad nodomāju – varbūt tas ir mans glābiņš? Apsēdos pie baltas lapas, ilgi mocījos, domādama, ko rakstīt, tad uzšņāpu – gribu uzrakstīt romānu! Lapu salocīju, noliku atvilktnē un dikti nopriecājos – nezinu, vai tos divi divdesmit pārlēkšu, bet latiņa uz šo augstumu nolikta. Man ir brīnumputns, pēc kura iet džungļos! Un izjutu milzīgu atvieglojumu – tātad jāmēģina rakstīt. Divas idejas bija – rakstīt vai nu par aukles pieredzi Dānijā, vai kādu dzimtas romānu. Nosvēros par labu otrajai. Pagaidām romāns vēl top, es to čubinu, rakstu lēni, tikai kādas četrdesmit lappuses gatavas, bet – esmu ceļā uz mērķi. Netici vēl retrogrādam! (Smejas.)

Sevi sauc par rakstnieci?

To neuzdrīkstos. Jo rakstnieks ir cilvēks, kam rakstīšana ir pamatdarbs, viņš to dara dienu dienā. Tāpēc sevi lūdzu saukt par grāmatu autori. Ja kādreiz būšu pelnījusi saukties par rakstnieci, tad arī tam piekritīšu. Bet pagaidām vēl nodarbojos arī ar aktierēšanu, šī vasara pilna ar izrādēm.

Kādām?

Pannas Teātra izrādē No saldenās pudeles būšu vecā Lavīze – jūnijā vien deviņas izrādes. Jūlijā uz lauku estrādēm vedīsim Mazpiļsēta 2.  Arī augustā būs izrādes, plus – viesošos bibliotēkās, kultūras namos.

Spēlēji arī izrādēs par sievietes dabu un ieročiem: Tāda esmu, Sieviete kā konfekte, monoizrādē Bruņota un bīstama. Kāds ir tavs galvenais ierocis?

Maigums. Tas ir mans spēks.

Runāju ar tevi un domāju – gudra sieviete sēž man pretī. Bet ne visiem vīriešiem tādas patīk... Vai tad jātēlo muļķāka?

Dievs pasarg, nē taču! Vai tad vienai sievietei vajag visus vīriešus, visiem izpatikt? Man pietiek tikai ar manu īsto cilvēku. Tikai vairāk par to negribu runāt, tas visu pārāk novienkāršos. Bet man patīk noslēpumi.

Kur sapazināties?

Pirmo reizi viens otru ieraudzījām tajā pašā laivu braucienā, kurā devos kopā ar topošajiem Daugavpils teātra aktieriem un viņu pedagogu Pēteri Krilovu. Tad satikāmies Sprīdīša grāmatu svētkos Doma laukumā. Kopā ar vēl vienu izdevniecības reklāmas daļas meiteni sarežisējām tos iespaidīgi – ar gaisa balonu Pipars, dažādiem personāžiem: avīžu zēniem un zīlniecēm, kuru lomās iejutās Daugavpils teātra jaunie aktieri. Pēc svētkiem visiem bija kopīga ballīte, tad arī ar Vili sadejojāmies, jo mums abiem patīk trakulīgi dejot. Un tā mums šī ballīte turpinās, šogad būs laulības 30 gadu jubileja – kopā esam ilgāk, nekā bijām katrs atsevišķi.

Ko tev mācījuši tavi dēli?

Kopš Kārļa piedzimšanas pilnībā mainījās un jēgpilnā secībā sakārtojās mana vērtību sistēma – un tā vairs nav mainījusies. Proti, līdz tam mans Dievs tas Kungs debesīs bija teātris. Pat tik ļoti, ka šķita – ja teātrī netikšu, tad dzīvei nav jēgas. Bet, kad piedzima Kārlis, uzreiz attapu, ka par teātri un kino tūkstoškārt svarīgāks man ir bērniņš. Beidzot viss salikās pareizi, jo viltus dievības no pjedestāla tika nogāztas. Un, tā kā teātrim vairs nebiju pieķērusies tik krampjaini, manī bija pamodusies paļāvība un nostabilizējusies pašcieņa, tad pēc laika arī aktiera profesijā viss sāka izdoties.

Savukārt Matīsiņš man iemācīja tādu kā Budas mieru. Desmit dienas pēc viņa piedzimšanas pēkšņi nomira mans tētis. Tas bija milzīgs šoks, bet dēliņš tobrīd uzvedās kā eņģelītis, neprasīja nekādu lieku uzmanību. Viņu varēja sabučot, nolikt gulēt, un viņš smaidīdams aizmiga. Apbrīnojami, kā tāda maza dvēselīte varēja just, ka apkārt notiekošajam jāļauj trakot, bet pati, būdama tajā pašā okeānā, mierīgi peldēt savā riekstu čaumaliņā. Caur viņu tad arī sapratu, ka bēdās nedrīkstu salūzt, ka dziļākajā būtībā jau viss ir labi. Vai Matīsā arī tagad tāds pats miers? Pieaugušo dzīvē viss nav tik vienkārši. Abi dēli ir jūtīgi, radoši, apdāvināti un, paldies Dievam, pietiekami ambiciozi. Un abi iemācījušies ar sevi un savām problēmiņām paši tikt galā. Tas ir ļoti labi.

Saprotu, ka rotas tev vairs nav jāpērk. Matīss Mākslas akadēmijā izstudējis metāldizainu, ir rotu mākslinieks.

Tas tiesa. Un, tā kā arī Vilis savā laikā apguvis šo prasmi, tad man ir pat divi rotkaļi. Bet nu gan man jājoņo uz laukiem – romāns gaida!