Ilzes Hakas hobijs aizkustina līdz asarām - viņa ada drānas priekšlaikus dzimušajiem
Smilteniete Ilze Haka ir īstena adīšanas entuziaste. Šī nodarbe viņas dzīvē ienāca apmēram četru gadu vecumā. Ilze ir arī viena no biedrības “Sirds siltuma darbnīca” dibinātājām un pati aktīvi iesaistās priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem paredzētu adījumu tapšanā.
Pa Latviju ceļo viņas adītie augļi, dārzeņi, sēnes un ogas, un patlaban top arī īpašas zeķes izstādei “100 zeķes Latvijai”, kuru čaklā adītāja veltīs savai apaļajai jubilejai. Izstādes atklāšana paredzēta 5. jūlijā Smiltenes novada Mēru muižā.
No leļļu cepurītes līdz adītiem artišokiem
Kad sākās aizraušanās ar adīšanu?
Var teikt, ka uzaugu zem vecmammas Elzas šūšanas galda lupatu maisā. Tur arī ap četru vai piecu gadu vecumu sākās mana aizraušanās ar adīšanu. Gribēju lellei uzadīt cepuri un tā iemācījos arī zeķes papēdi, kas veidojas kā cepurīte. Vecmamma daudz adīja zeķes un cimdus, bet es skatījos, pētīju, un pamazām adīšana aizrāva arī mani. Pamatskolā man bija stingra, bet laba mājturības skolotāja Valija Nadziņa, un stundās gāja viegli, jo daudz ko jau biju apguvusi iepriekš. Atmodas gados iestājos Smiltenes tehnikuma programmā “Mājturība”, kur mani iedvesmoja zinošā pasniedzēja Ruta Rinkeviča, pie kuras iemācījāmies arī darba ētiku.
Kā izdomājāt adīt dārzeņus, augļus, ogas un sēnes?
Tas sākās Holandē, kur kādu laiku dzīvoju. Dēls Matīss beidza bērnudārzu, un mēs gatavojāmies pārcelties uz Latviju. Pamanīju, ka bērnudārzā ir skaistas koka rotaļu virtuvītes ar plastmasas augļiem un dārzeņiem. Izdomāju tos uzadīt, un tā tapa pirmā augļu un dārzeņu kolekcija – atvadu dāvana Holandes bērnudārzam. Vēlāk līdzīga tapa arī Smiltenes bērnudārzam “Pīlādzītis”, bet pēc tam radās doma adījumus veidot arī izstādei.
Vai adīt dārzeņus un augļus ir citādāk nekā zeķes un cimdus?
Zeķes es adu no citu cilvēku aprakstiem, bet augļi, dārzeņi, ogas un sēnes ir mani autora darbi. Es veikalā nopērku konkrēto objektu, nolieku blakus, skatos un atdarinu. Visinteresantāk ir adīt mazos priekšmetus, piemēram, pistācijas vai upeņu ķekarus. Sarežģītāk ir ar artišoku, kur jāšuj klāt zvīņas, vai ar vīnogām, kurai no sākuma uzadi ķekaru un tad kātiņam šuj klāt katru ogu.
Iedvesma pasaules pūra lādē
Kā radās ideja izstādei “100 zeķes Latvijai”?
Tā man ienāca prātā, esot Kolkā pāris dienas pirms manas četrdesmit sestās dzimšanas dienas. Domāju, ka tos piecdesmit gadus vajadzētu kaut kā nosvinēt, bet balles organizēt man nepatīk. Izdomāju adīt zeķes, bet ne latviešu tradicionālās etnogrāfiskās, tādas praktiski nebūs izstādē. Nolēmu papētīt, kas zeķu adīšanā notiek pasaulē, kādas ir modes tendences, kādas tehnikas, risinājumi, un parādīt Latvijā, ka zeķi var adīt ne tikai no augšas uz leju ar tradicionālo vecmāmiņas iemācīto papēdi, bet ir ļoti daudzi un dažādi risinājumi. Šobrīd man tapuši vairāk nekā simt pāri zeķu. No šī gada es vairāk pievēršos tradicionālo zeķu adīšanai, arī ne latviešu, bet visas pasaules tradicionālajām zeķēm. Piemēram, man ir igauņu tradicionālās zeķes no Roņu salas, skotu zeķes, ko vīrieši velk klāt pie kilta (Skotijas vīriešu tradicionālais apģērbs – aut.), zviedru, arī latviešu, tieši Liepājas zeķes, bavāriešu zeķes un vēl dažnedažādas. Rakstus meklēju pārsvarā internetā. Galvenokārt tādus, lai man pašai patiktu, lai katrai zeķei būtu kaut kas citādāks, īpašs, kāda jauna tehnika, bet ir arī tādas, kuras ir vienkārši skaistas, kur nekā jauna nav. Viens zeķu pāris top apmēram nedēļas laikā, taču ir tādi zeķu pāri, kuri adīti pat gadu, un ir tādas, kuras tapušas divās dienās. Ja zeķe neadās, tad tā tiek nolikta malā. Vēl līdz 5. jūlijam taps zeķes. Tad man būs 50 gadu jubileja un notiks divu izstāžu atklāšana – Smiltenes novadā Mēru muižā un Smiltenes biedrībai “Pūralāde” svinēsim 10 gadu jubileju. Arī zeķu izstādi laidīšu tautās, līdzīgi kā adītos dārzeņus un augļus. Viss nākamais gads jau ir aizrunāts. Pārsvarā izstāde ceļos pa bibliotēkām, bet ir arī skolas, un pat jau uz 2028. gadu sarunātas izstādes.
Dāvana profesoram – dižā briežvabole
Jūs Daugavpils universitātes profesoram, izcilajam kukaiņu pētniekam Arvīdam Barševskim uzdāvinājāt zeķes ar aizsargājama kukaiņa – dižās briežvaboles – attēlu.
Barševskis ir mans pedagogs, esmu Daugavpils universitātē studējusi bioloģiju, ģeogrāfiju un mājturību. Savukārt profesora dzīvesbiedre Zeltīte Barševska mācīja rokdarbus. Viņas iedvesmota, es iedrošinājos vairāk skatīties ārpus etnogrāfijas, rokdarbos domāt drosmīgi. Adīšanā arī jādomā drosmīgi, lai realizētu savas idejas. Patiesībā šai ziņā mēs esam ļoti konservatīvi, atšķiram etnogrāfijas grāmatu, mums ir savs tradicionālais stils, un viss! Nav domas lidojuma. Manai vecmāmiņai gan nebija nekādas rakstu grāmatas, viņa paņēma burtnīcu, pati izveidoja rakstu un adīja. Vecmammai zeķes tapa parastas, bet cimdi gan bija rakstaini. No viņas laikiem adījumi nav saglabājušies, bet zinu, ka speciāli man tika adīti dubultie dūrainīši. Es vienmēr saku, ka mums ģimenē ir divi gēni: viens pedagoga, bet otrs amatnieka.
Vai dēls Matīss arī nodarbojas ar rokdarbiem?
Tagad skolas ir modernas un visiem jādara viss. Piemēram, šalli viņš uzadīja, bet tas nav viņa, puisim nepatīk. Taču dizaina tehnoloģijās projektā Matīss izvēlējās pērļošanu.
Ko pati sev novēlat apaļajā jubilejā?
Lai izaicinājumi dzīvē ir tie, kurus pati sev izdomāju. Lai viss ir mierīgi. Izaicinājumi cilvēku notur tonusā. Man jau galvā ir nākamais trakais projekts, bet tas lai pagaidām paliek noslēpums. Man vienmēr vajag izaicinājumu pašai sev. Adīšana ir arī sava veida meditācija, jo tai brīdī tu “pieslēdzies” zeķei. Adīšana man patiešām sniedz prieku.
