Teātra jaunā zvaigzne Madara Viļčuka: "Vienreiz mūžā mēģināju būt oficiante - un gandrīz nomiru"

Vispirms viņa savaldzina uz skatuves. Pēc tam viņa to pašu izdara dzīvē. Dailes teātra aktrise Madara Viļčuka. Iespējams, savas paaudzes spožākā aktrise. Interviju ievados bieži par varonēm saka: “Aiz viņas trauslās ārienes mājo neticams spēks.” Lūk, bet Madara tiešām ir tas gadījums. Liels, pirmatnīgs spēks trauslā veidolā.

Man ar tevi ir sajūta, ka esam pazīstamas. Teici, ka tev šķiet tāpat. Un bieži tev tā ir?

Jā, bieži vien man ir šī sajūta, ka esam pazīstami. Kaut patiesībā it kā neesam. Tā, man liekas, ir kaut kāda jušana – ar citiem receptoriem, ne prātu. Arī ar visiem draugiem – tādiem īstiem draugiem, kas man ir, un viņu man ir maz – jau pirmajā sarunā, kad vēl nezini, kas šis cilvēks ir, esmu to sajutusi un pateikusi: mēs būsim draugi, es ar tevi draudzēšos. Tu esi manējais!

Intuīcijai vienmēr ir taisnība. Mēdz būt dažādi apstākļi, bet intuīcija nekad nekļūdās. Kļūdās prāts; tad, kad es sāku pārāk daudz visu analizēt un prātot, – tad gan sākas nepatikšanas. Nesen biju uz podkāstu par mentālo veselību un sapratu, ka mana lielākā atziņa, kurā varu dalīties ar cilvēkiem, ir – nevajag pārāk ieslīgt savās diagnozēs, jo tad sākas visi tie sūdi.

Kāpēc tevi aicina uz sarunām par mentālo veselību?

Man ir ēšanas traucējumi. Bulīmija.

Tu par to tik brīvi runā. Par bulīmiju vispār retāk runā, jo, ja anoreksijā vienkārši neēd, tad bulīmija ir ķēpīgāka – jāvemj. Un to galīgi nav patīkami citiem atklāt.

Ne vienmēr, starp citu. Bulīmija ir, kad pārēdas un tad mēģina no ēdiena atbrīvoties; to var darīt vemjot, badojoties, pārmērīgi sportojot vai lietojot laksatīvus – caurejas zāļu lietošana, kad visu lieko (un arī vajadzīgo) izvadi ārā no ķermeņa.

Vai runāšana par to tev ir palīdzējusi?

Bulīmija ir tāds jēdziens, ar kuru es vienā vārdā varu pateikt citiem, kas ar mani notiek. Vismaz aptuveni. Tā ir ļoti liela manas dzīves daļa. Par dažām šīs slimības daļām un to, kā tā ir skārusi manu dzīvi, man joprojām vēl ir kauns runāt. Bet man vispār liekas, ka pēdējā laikā es jau pārāk daudz par to runāju.

Bet zini – es nemaz nezināju…

Žurnāla Klubs intervija bija pirmā reize, kad es saņēmos par to runāt. Jo man gribas visu darīt ar kaut kādu jēgu. Varu vēl nesaprast, kāpēc tieši, bet – lai man nav sajūtas, ka tas ir vienkārši tāpat. Sapratu – ja piekrītu fotografēties tādam žurnālam, tad es to nedarīšu uz motocikla, vienkārši atkailinājusies, bet darīšu to tā, kā neviens negaida. Man, lūk, ir bulīmija! Še, skatieties!

“Un tāpēc man ir tāds ķermenis, ka varu fotografēties kailfoto…”

Jā, jā… Bet man jau neliekas, ka var. Tur jau tā sakne – ka nav ērti vēl joprojām. Un nekad nebūs ērti, ja es turpināšu par to tā domāt. Nekad nebūs gana labi.

Ja par jēgu – kādas domas nodarbina tevi? Kādas atbildes tu šobrīd meklē?

(nopūšas) O, tik daudz kas... Tik daudz kas arī notiek ikdienā. Tagad es domāju par darbu, kuru mēs veidojam Dailē. Par grāmatu Pirmavots un visām tēmām, kas tajā ietvertas. Daudz domāju par to, kā mūsdienās nemēģināt kontrolēt laiku, bet dzīvot, strādāt, baudīt. Kā satikties ar cilvēkiem pa īstam.

Un tu joprojām vispār nedomā par vīriešiem?

Es domāju, cik gan forši būtu atnākt mājās un ar kādu padalīties. Bet tā, ka es par attiecībām un vīriešiem aktīvi domātu, – tā vēl joprojām nav, nē.

Ceļojumos vienai grūti, tad jo īpaši gribas padalīties iespaidos.

Grūti nav gan! Man šausmīgi patīk ceļot vienai! Varbūt es gribētu, lai mani mājās kāds sagaida, gribētu celties kopā ar kādu un ēst brokastis, bet ceļojumos es joprojām brauktu arī viena. Nesen biju Parīzē nedēļu viena – kāds kaifs, brīnišķīgi!

Cēlos, kad gribēju, gāju, kur deguns rāda – pēc draugu ieteikumiem, pēc pašas vēlmēm. Protams, biju Luvrā – un man tur joprojām nepatīk, es pārbaudīju, tā bija otrā reize. Tad labāk d’Orsē – tur es stundām staigāju. Biju ebreju kvartāliņā, tā ir mana mīļākā vieta Parīzē, tur ir vislabākais ēdiens. (smejas) Ēdu kruasānus, dzēru kafiju, vienkārši staigāju pa Parīzi. Biju vecākajā Eiropas bārā, paņēmu savu mīļāko kokteili French 75 – džins ar šampanieti un citronu. Izrādās, tas radīts tieši tur, tajā vietā. Pasūtīju to, man bārmenis pastāstīja bāra vēsturi, iepazinos ar brīnišķīgu vīrieti, kas tur sēdēja, kopā izmalkojām mūsu kokteiļus, tad viņš man parādīja vietu, no kuras vislabāk skatīties, kā iedegas Eifeļtornis. Bija īsts, skaists franču skūpsts, pēc tam gājām atpakaļ uz bāru, jo tur notika koncerts, kurā uzstājās viņa paziņa, noklausījāmies to, un es devos mājās. Viena.

Piedzīvojums Parīzē.

Nē, tā bija skaista buča Parīzē. Ja Eifeļtornis ir fonā, nevar nebučoties.

Kinematogrāfiski. Vai tu piedomā, lai tava dzīve tāda būtu – kinematogrāfiska un varbūt arī teatrāla? Mazliet skaistāka, mazliet neparastāka. Vai tu to tā veido?

Viņa pati tā veidojas. Man nav tā, ka skatos filmas un domāju – es gribētu, lai man tā būtu! Pēdējā filma, uz kuru biju, – Nospiedumi, brīnišķīga Alises Zariņas filma ar Ievu Segliņu un Gati Maliku galvenajās lomās; un es skatos un atpazīstu – es redzu tās tēmas savā dzīvē. Man tā vienmēr ir – es sasaucos ar kino, bet ar to, ko es atpazīstu, nevis to, ko vēl nezinu, nepazīstu un gribētu piedzīvot.  Ja kaut ko gribas, tad vienkārši ir jādara. Jāsaņemas drosme un jādara.

Ko tu saki, kad prasa: kā tev iet?

Ka viss ir labi. Ja omīte man prasa, kā man iet, es saku: labi! Vienmēr. Un tad viņa pēc toņa saprot, cik labi vai cik ne īpaši, bet ar jautājumiem nepratina.

Man vairāk patīk klausīties citos, nevis stāstīt par sevi.

Kāda bija tava bērnība?

Divi burvīgi vecāki, abi labi cilvēki, bet viņiem bija ļoti daudz personīgo problēmu. Un tas laiks man saistās ar vientulību. Man ir brīnišķīgs opis un oma, bērnība saistās ar viņu ceptām pankūkām, makšķerēšanu, jūrmalu. Kauguri, jūra… Skolas laiks man saistās ar veģetatīvo distoniju. Jo tas ir laiks, kad tu vēl īsti nesaproti, ko gribi no dzīves, un tad tu ķer visu – un beigās attopies kaut kādās spazmās.

Es biju ļoti aktīva. Biju skolas prezidente, gāju teātra pulciņā. Protams, gāju mākslas skolā, gāju korī. Piedalījos visādās olimpiādēs, jo arī labi mācījos – man gribējās būt labai. Nekad neaizmirsīšu, ka 12. klases izlaidumā viena skolotāja redzēja, ka es pīpēju – jo ir izlaidums, pēc pulksten 12 naktī visiem visi likumi ir atcelti, un tad nu mēs ar draugiem skolas pagalmā pīpējām. Viņa iznāca uzpīpēt ar mums – un bija tāaadā šokā. “Madara, tu pīpē?!” – “Jā, visu šo laiku” – “Kā, kur, kāpēc?!”  Jo es ar draudzeni vienmēr gāju 5–10 minūtes līdz vietējam mežam, lai varētu uzpīpēt garajā starpbrīdī,  es negribēju to nevienam rādīt.

Tagad arī tu pīpē?

Tagad es sūcu tos sasodītos saltus… Cigaretes tikai pa retai reizei, kad ir īpaša atmosfēra. Uz šiem verķiem, kas arī ir briesmīga lieta, pārgāju jau Liepājā.

Bet skolas laikā kāpēc pīpēji?

Tā bija atkāpe no pareizības. Un iespēja būt kopā ar draugiem, jo viņi, tāpat kā tu tajā vecumā, grib izmēģināt visu. Un, ja tev nav draugu, ar ko iedzert un uzpīpēt, tad tevi nekur nepasauks, brīvdienās tev tusiņa nebūs. Tā es jutu lielu piederību, man pat nebija tik svarīgi izpīpēt to cigareti: tas nebija par dūma ievilkšanu, tā bija kopības sajūta un rituāls. Tu “uz kaut ko ej” tajā 20 minūšu starpbrīdī.

Tikmēr maniem vecākiem bija attiecību problēmas. Un milzīgas katram savas problēmas. Viņi vairs nav kopā, izšķīrās, kad man bija seši gadi. Es biju vienīgais bērns.

Tevī no tām viņu attiecību problēmām kaut kas ir palicis?

Visa mana būtība. No viņiem pašiem. Viņu iekšējām cīņām. Manī ir viss tieši tas pats, tikai citās izpausmēs.

Tev nav grūti par to runāt?

Tagad jau nav. Ir, bet vieglāk. Bet kaut kādu brīdī es viņus visu laiku par kaut ko sodīju. Neapzināti. Man likās, ka mamma kaut kādās izpausmēs pameta mani, tāpēc, tiklīdz man bija pirmā izdevība, es pametu viņu.

Saproti, es labprāt runāju, man nav noslēpumu ne no viena un varbūt pat ne par ko, bet tie ir viņu noslēpumi, un es, manuprāt, nedrīkstu par tiem runāt. Jo es negribu viņiem atņemt to iespēju: lai viņi paši tiek galā ar savām problēmām. Es – ar savējām. Un tajā, protams, ir kaut kāds mantojums, bet tā nav neviena vaina.

Bērnībā es redzēju, kā viņi katrs pa savam aktīvi iznīcina paši sevi. Un nesapratu – kā tā var būt, ka cilvēki, ko es mīlu visvairāk par visu uz pasaules, tik ļoti grib nebūt… Tad tev liekas, ka tu esi pie tā vainīgs, un negribi uz to skatīties. Tagad, kad pašai ir brīži, kuros gribas nebūt, es saprotu, no kurienes tam aug kājas. Un daudz domāju par viņiem. Bet tā nekādā gadījumā nav viņu vaina – jo svarīgi tiešām ir tikai tas, ko tu dari ar šo brīdi. Man nekad nav bijis tuvs Freids – ieciklēties uz traumu vai negatīvo man nekad nav palīdzējis. Tāpēc es labāk domāju kā Ādlers! Nedrīkst meklēt vainīgos tajā, kas bijis. Svarīgs ir tikai šis brīdis. Tavas paša izvēles šobrīd. Un es šobrīd mēģinu smelties drosmi būt laimīga.

Tavs noslogotais darba režīms – vai tas nav šausmīgs? Divas brīvas stundas dažas reizes nedēļā…

Kā kurā periodā – ir aktīvi mēģinājumu procesi, kad visu dienu tiešām pavadi teātrī, divus mēnešus no vietas. Un ir tādi, kad tu mēnesi nevienam neesi vajadzīga, un arī tas ir mokoši – man ir dīkstāve, es nevienam neesmu vajadzīga!

Es nezinu, kā ir strādāt no deviņiem līdz pieciem. Vienreiz mūžā mēģināju būt oficiante – un gandrīz nomiru. Neciešami izjust, kā laiks bezjēdzīgi stāv uz vietas… Vienas maiņas beigās ātrie mani vienkārši aizveda uz slimnīcu ar gastrīta lēkmi. Tagad man ir ļoti paveicies – man ir darbs, kur es jūtos vajadzīga un kas ir vajadzīgs man. Tāpēc es varu uztvert gan saspringtus brīžus darbā, gan vieglus kaut kā labāk – jo tas ir mans laiks. Un es tiešām izvēlos būt teātrī. Katru dienu es pati to izvēlos, nevis kāds cits man liek.

Tu esi tik vērienīgā lugā kā Orākuls – un tik atmiņā paliekošā lomā. Ko tev iemācīja šī izrāde?

Ak Dievs, tik daudz ko! Par to, cik grāmatas izlasīju un cik daudz fizikas lekciju noklausījos izrādes izpētes laikā, es nerunāšu, tas ir pašsaprotami. Man uzplaukst uz lūpām smaids, kad tu saki – “tik lielā un īpašā lomā”, jo vispār jau sākotnēji man tur nebija paredzēta nekāda lielā loma. Tas viss tapa to mēnešu laikā – nebija nekā gatava, mēs nezinājām, uz ko ejam.

Tu nezināji, cik liela būs tava loma?

Nu jā. Tu zini, kas ir Alans Tjūrings – un, ja tu spēlēsi Alanu Tjūringu, tad tu, visticamāk, uz skatuves būsi bieži. Bet kas ir šī meitenīte – es biju noformulēta kā “viena no Blečlija parka matemātiķēm”. Un tas, kas tur beigās dzima, radās no improvizācijām, manas gatavības būt “šeit un tagad” un piedāvāt režisoram visu, ko es spēju. Nevis tā, ka piedāvāt, bet vienkārši spēlēties. Jo visa komanda bija “šeit un tagad”. Un man kaut kā paveicās: es pieslēdzos kopējai informatīvajai telpai, kas bija mūsu kolektīvā, un man sanāca ļoti sublimēt visu vienā tajā ainā – spirituālajā seansā. Es par to esmu dikti, dikti priecīga. Priecīga par šo iespēju, kas radās, ne tikai pateicoties režisoram, kurš ir kaut ko izdomājis savā prātā, bet mūsu visu mijiedarbības rezultātā.

Izrādē Nāve un meitene gan tu esi galvenajā lomā.

Manuprāt, es esmu abi: nāve un meitene. Šis ir pilnīgi cits darbs – darbs ar gatavu materiālu. Niklāvs (izrādes režisors Niklāvs Kurpnieks – red.) bija strādājis iepriekš ar citu aktrisi, viņam bija gatavs redzējums par šo lomu, līdz pat intonācijām. Savukārt man bija jāmēģina ielikties šajā rāmī, nevis to papildināt. Mēģinājumu laiks bija mazs, tāpēc šis process turpinās pēc pirmizrādes.

Kā teātra kritiķi mēdz teikt – izrāde vēl iespēlēsies.

Jā, šī konkrēti ir izrāde, kas iespēlējas. Pēdējās divās izrādēs, ko spēlējām, jau jutos komfortablāk.

Kā gāja ar klausīšanu Niklāvam? Viens no jums, aktieriem, bet šajā izrādē – režisors.

Klausīju! Jā, Meistarā un Margaritā mēs jokojāmies, man jāpabalsta Niklāvs, kad tuvojas mūsu uznāciens, bet tagad es absolūti klausīju viņu kā režisoru.

Dažreiz aktrises nolemj pamēģināt sevi režijā, bet tev bija otrādi – tu no sākuma gribēji stāties režisoros, tomēr iestājies aktieros.

Es to režijas sapni atmetu. Mani uzņēma aktieros, un, ja es turpinātu studēt aktieros kā meičuks, kurš grib kļūt par režisori, es neko nebūtu iemācījusies.

Kurš tevi režijas iestājeksāmenos izbrāķēja?

Domāju, ka visi, – es pati arī sevi izbrāķētu! Konkrēti atceros no tiem eksāmeniem Māru Ķimeli; pēc tam mēs ar Māru taisījām diplomdarbu, es viņai teicu: es taču mēģināju iestāties pie jums… Viņa neatcerējās, teica: gan jau tu biji pilnīgi cits cilvēks! Un tā arī ir. Nevarēju es tajā laikā kļūt par režisori. Un par aktrisi arī īstenībā ne. Es joprojām nesaprotu, kā šis brīnums notika. Pilnīga transformācija.

Esi daudz dzīvojusi viena pati – no Kauguriem pārvācies uz Liepāju, tad atgriezies Rīgā. Tev acīmredzami piemīt tāds sadzīvisks krampis.

Man ir arī aizmugure. Mana krustmāte ar krusttēvu un māsīcas. Viņi ir viss mans spēks, manas mājas. Kad strādāju pirmos mēnešus Dailē ar Džonu Malkoviču, braucu ar vilcienu no Jūrmalas uz Rīgu, tikai pēc tam atradu dzīvoklīti un pārvācos.

Tad jau tev ir ģimene.

Jā, man ir morālais atbalsts. Milzīgs.

Man palīdzēja omīte, mamma, bet tomēr tu pirmo reizi dzīvo apzināti viena, pirmo reizi ej apzināti uz veikalu, pirmo reizi apzināti ieraugi, kas ir Rimi plauktos… Šito tu pazīsti: Desas. Jā, mēs mājās ēdām desas! Bet kas šitas tāds par plauktu?! Kaut kādas Āzijas garšvielas; ko tas nozīmē? Un pirmās naudas rēķināšanas, pirmās iešanas “kaut kur ārā”… Tāda pieaugšana.  Pirmo gadu es nodzīvoju ar trim kursabiedriem čaļiem vienā dzīvoklī. Tas bija ļoti interesanti.

Visi trīs čaļi tagad ir aktieri?

Jā, Liepājā. Valts, Hugo un Artūrs. Pēc gada man paveicās atrast izdevīgāku piedāvājumu un tad dzīvot vienai. Bet es esmu nenormāli pateicīga par to gadu! Tā bija tāda pieredze, tik skaistas atmiņas un kopā būšana! Bet pēc tam es biju arī baigi pateicīga, ka varēju dzīvot viena.

Pirmās sevis apzināšanās. Terapijas mēģinājumi kaut kādi…

Gāji pie terapeita?

Pie vairākiem. Toreiz man bija 18, un tikai pirms gada es atradu savu īsto terapeiti. Tagad man ir 27.

Kā tu no Liepājas vispār nokļuvi Dailes teātrī?

Bija Viestura Kairiša zvans – un es attopos Rīgā!

Ko viņš zvanot tev teica?

Manā atmiņā ir tā: es dzīvoju Liepājā un ļoti reti tieku uz Rīgu skatīties izrādes, bet mans mīļākais teātris tajā laikā – “kuš, nevienam to nesaki!” – ir Dailes teātris. Visu savu agro jaunību, kamēr citi gāja uz JRT, es gāju uz Daili. Strādāju Liepājas teātrī, man ir brīvs vakars, un es aizbraucu uz Rīgu noskatīties Brandu. Noskatos, domīga izeju no teātra, pāreju pāri ielai pie luksofora zaļās gaismas – un apstājos. Tāpat vien, bez iemesla. Es apstājos, pagriežos un skatos uz teātri; dažas minūtes skatos uz to ēku un pati nesaprotu, kāpēc to daru. Nav konkrētas domas galvā, vienkārši kaut kāda sajūta. Pēc pāris dienām, kad attopos atkal Liepājā, man zvana Kairišs! Tā, ka viņi varbūt meklē jaunus aktierus, ka es varbūt varētu būt viena no tām, bet vēl nekas nav skaidrs… Tikai tāds “varbūt”. Pēc pāris mēnešiem atkal zvans, bet piedāvājuma vēl nav. Bet aktieriem ir tā: kamēr tas nenotiek, kamēr tu neuzkāp uz skatuves pirmizrādē, tā loma nav tava. Viss kas var notikt.

Un tā es tad arī dzīvoju – forši, ka mani Kairišs novērtē, ka viņš par mani domā, un manam ego pat ar to vien pietika. Un tad pēkšņi nāca konkrēts piedāvājums.

Tev patīk aktieri kā cilvēki – nevis tu pati sev, bet vispār aktieri?

Šai profesijai ir milzīga saistība ar ego. Man liekas, tie bērnības un jaunības sapņi, tas, kā tu šeit nonāc, ir ļoti saistīti ar ego: “Ieraugiet mani, lūdzu! Pievērsiet man uzmanību!” Gandrīz visos gadījumos – jo vēl nav izpratnes par šo profesiju. Nu, nevar saprast neaktieris, kas ir tas, ko mēs darām, kādi ir mūsu instrumenti un par ko tas viss ir. Tad tu studē – un vienā brīdī, cerams, saproti, sajūti. Un tad ir tava izvēle, vai turpināt kalpot savam ego vai kaut kam lielākam. Es mīlu tos cilvēkus, kas spēj nolikt savu ego malā. Tie ir īsti aktieri manās acīs. Pie tādiem es ļoti tiecos. Tāpēc man šausmīgi patīk aktieri kā cilvēki.

Vai tavā dzīvē ir kas svarīgāks par teātri?

Man agrāk bija kauns teikt, ka teātris man ir vissvarīgākais, ka tā ir mana lielā mīlestība. Tāpēc ka ir tas priekšstats, ka “teātris ir darbs”. Bet man teātris ir kaut kas, kas stāv par tām vērtībām, kas man svarīgas šajā pasaulē. Tāpēc es mīlu teātri. Kā domu gājienu un būtību, un veidu, kā dzīvot. Tas man ir svarīgi. Bet svarīgi tāpēc, ka tā ir daļa no manis.

Man ir ļoti svarīga mana ģimene; lai ko tas vārds nozīmētu. Man ir svarīga mana pagātne, mana šīs dienas ģimene, kur es ietveru arī savus draugus, kolēģus; un svarīga nākotnes ģimene, lai kāda tā izskatītos. Piederība, ticība kopā būšanai – tā man ir svarīga. Ar jebkuru cilvēku, ar kuru es attopos kādā brīdī blakus, kuru uz sekundi pielaižu pavisam tuvu klāt, – tas cilvēks kļūst par manu ģimeni. Šie brīži man ir svarīgi.

Un man ir svarīgi mācēt parūpēties par sevi, lai es varu nest kaut ko labu šajā pasaulē. Jo es baigi ilgi un bieži attopos tādā stāvoklī, kad tu nespēj pats sev dot, mīlēt sevi, teiksim tā. Un tad tu esi arī tik slikts pret citiem! Vai pat ne slikts – tu vienkārši neredzi tās labās lietas. Bet man ir svarīgi redzēt labo.

Ko tu pati domā par savu talantu – ir, nav, liels, mazs?

Oi, es tik ilgi nezināju, ko vispār nozīmē tas vārds – par to man bija neizpratne. Jo es bērnībā biju 100 % pārliecināta, ka man nav talanta, vispār nekāda. Un tad es biju dusmīga uz to vārdu – tie apdāvinātie, īpašie cilvēki… Tāpēc man tas vārds nepatika. Tad es sapratu, ka es nemaz nezinu, ko tas nozīmē, jo man sāka teikt, ka es esmu talantīga: un es tam neticu! Ne-ne-ne! Un tad man teica, ka es esmu malacis… Un to es sapratu tā, ka esmu uzcītīga, jo daru. Citiem ir vienalga, man nav vienalga – tā ir mana galvenā vērtība. Bet tā ir: kamēr tev nav vienalga, tu vari daudz ko.

Tagad tev ir teikuši, ka esi talantīga?

Jā, ir.

Režisori?

Arī. Jā.

Tu viņiem notici?

Nē. Tad es noticu, ka tas, ko mēs esam atraduši un kas šajā brīdī uz skatuves notiek, – tas strādā. Un ka tas ir labi. Bet, kad izrāde beidzas, es beidzu būt talantīga? Kā tas vispār ir?! Nu, nav manai plaukstai seši pirksti, neesmu es īpaša.

Pirksti, starp citu, man nav diez ko skaisti. Niklāvs Kurpnieks man pateica, ka man nekad nekļūt par kāju un roku modeli.

Un kura vieta tev sevī patīk?

Man patīk viena dzimumzīme uz mana vēdera. Vēders arī, bet tā dzimumzīme ir ļoti pareizā vietā, un man tā patīk.

Un vēl man ir sešpaka – es pie tā sava vēdera strādāju. Un redzu rezultātu. Vizuālu darba apliecinājumu. Bet vairs tik ļoti uz to negribas ieciklēties. Nekad nevarēšu priecāties par savām krūtīm – jo tās man ir tādas, kādas ir, ne lielākas, ne mazākas.

Es jau agrā vecumā sapratu, ka man nenormāli skaisti liekas cilvēki, kuri smaida – tā patiesi. Kaut kāda cilvēku būtība, ko es redzu. Un tad bieži ir bijis tā, ka es saku: re, cik skaists cilvēks! Un man blakus esošais saka: kur… normāls čalis vai meitene… “Nē, tik skaists!”

Bet uz sevi es tā paskatīties nevaru. Sevī es ilgi redzēju tikai to ķermenisko – te es varu “nodzīt”, te vēl vairāk… Kāpēc es neesmu garāka par pieciem centimetriem?! Tādas lietas. Tagad es mēģinu iemīlēt savu būtību vairāk par ķermeni. Grūti.

Kā tu tiki vaļā no veģetatīvās distonijas? Vienkārši pārgāja?

Varbūt, es pat nezinu. Nebija tā, ka mani veda pie speciālistiem ar to strādāt. Vienkārši bija pāris lēkmju, un uzlika diagnozi “veģetatīvā”. Vienā latviešu valodas stundā man pazuda redze – uz pusstundu vai stundu. Tā, ka tiešām neko neredzu. Pacēlu roku: skolotāj, es neko neredzu!

Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi man tad bija. Tas bija laiks, kad biju riktīgi aktīva skolā un nemitīgā stresā. Man bija lēkmes, kad pēkšņi nevarēju paelpot, parunāt.

Man liekas, tas transformējās kaut kādās citās lietās. Piemēram, gastrītā. Tā slimība nav pazudusi, bet kaut kur pārvietojas. Un tagad jau es to zinu un atpazīstu.

Bet no skatuves tev nav bail?

Nē, vispār ne. Es nekur tik labi nejūtos kā uz skatuves. Tieši liekas, ka man īstajā dzīvē skatuve ir vairāk nekā uz skatuves. Uz skatuves man ir skaidri noteikumi, ir zināms, ko man vajag tagad izdarīt, ko nevajag. Kamēr dzīvē – nekādas skaidrības! Un tad tu mēģini kaut ko kontrolēt, bet kontrole dzīvē nav iespējama. Kaut kā palaist to visu dzīvē ir daudz grūtāk nekā uz skatuves.

Tu prasīji, ko Orākuls man deva. Orākuls pilnībā mainīja manu skatījumu uz laiku kā tādu. Par to, kas ir beigas un kas nav beigas. Tā vienkārši ir sajūta – ka viss reiz beidzas, bet līdz galam nekad nekas nebeidzas.

Šobrīd ir trešdiena pulksten trīs, bet tajā pašā laikā es esmu pirms pieciem gadiem un vēl tur tālāk pēc pieciem… Un es nezinu, kas tur tālāk ir, bet it kā tomēr arī zinu. Visu. Grūti un neiespējami paskaidrot, bet ar to es izgāju ārā no Orākula. Kā otrajā cēlienā skatuve griežas, un pie tā es laikam nonācu: ka viss ir nerimstošs.

Vai tev ir draugs?

Šobrīd nav. Sen nav bijis.

Bet es tiekos un iepazīstos ar visādiem foršiem, interesantiem cilvēkiem. Un vienkārši uzticos, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Jūties atbilstoši saviem 27?

Nē. Es vispār nesaprotu šito visu – man pa pieskari ir aizgājusi visa skaitļu uztvere. 16 gados bija skaidrs, ka esmu pieaudzis cilvēks. Tagad man ir ļoti savādi – es jūtu sevī lielāku sievišķību dzimstam, bet vēl joprojām jūtos kā pavisam maza meitenīte. Kad es eju uz randiņiem vai satieku interesantus cilvēkus, es prasu, cik viņiem gadu, viņi man atbild – un jebkas, kas ir mazāks par mani, man šķiet šausmīgi maziņš… 40 man neliekas vecs. Filtrs vispār ir sagriezies. Un kāpēc es kādam vispār prasu to vecumu – saprotu, ka tas skaitlis taču man vispār neko nenozīmē! Jo mans pašas skaitlis man neko neizsaka.

Cik gadu jau tev ir Rīgā un Dailē?

Trešais. Pirmā sezona man vispār pagāja teātrī; es pat Rīgu neiepazinu tā gada laikā vispār necik! Man taču Rīga bija sveša – es dzēru Kauguru kāpās, nevis klubos.

Bet tieši Rīgā es satiku savu labāko draugu. Savu kolēģi, kuru varu saukt par labāko draugu, – Milēnu Miškēviču. Tas ir daudz. Satiku ļoti daudz jaunu, interesantu cilvēku, kolēģu. Arī ne kolēģus – cilvēkus, kas vispār nav saistīti ar teātri.

Un es iegādājos kredītu uz mūžu.

Nopirki dzīvokli?

Jā. Un pirmo reizi mūžā iekārtoju savu telpu. Veca Āgenskalna māja, atjaunots projekts. Man liekas, vērtību lietām piešķir vēsture un stāsts. Tāpēc šis ir ideāls variants: veca ēka ar vēsturi un ķieģeļu sienu, ko es varu pataustīt.

Adresi nedošu, man ir bijis stalkers.

Nopietni?

Jā, Liepājā. Tas bija traki, jā. Vispār nebija smieklīgi. Es par to vairs nedomāju, bet tajā brīdī bija nenormāli bailīgi. Viņš zināja, kur es dzīvoju, uzzināja, kur dzīvo mana ģimene… Es vakaros neieslēdzu dzīvoklī gaismu; redzēju viņu uz ielām maršrutos, kur gāju.

Kā beidzās?

Es aizbraucu uz Rīgu. Ir parādījies teātrī dažas reizes, bet nezina, kur dzīvoju. Saprotu, ka viss, ko viņš darīja, bija no labas sirds un vēlmes, bet tika pārkāptas manas robežas.

Par to reizēm runāju ar draugiem – svarīgs ir veids, kā tu skaties uz lietām. Ja šī būtu romantiskā komēdija, čalis ar ziediem pie tavas mājas – skaisti! Ja tā ir šausmene, čalis ar ziediem pie tavas mājas – tas ir baisi. Manuprāt, viņš dzīvoja romantiskajā komēdijā, kamēr es dzīvoju šausmenē. Un ar to vien pietiek, lai jūs nesatiktos.

Manā pasaulē nav normāli, ja tu netiec gaidīts, ja tev pasaka “nē”, bet tu tomēr gaidi to cilvēku 500 reizes. Ja tevi nobloķē visur, kur iespējams, bet tu turpini iet uz tā cilvēka mājām. Man tas nekādi neliekas normāli.

Tava līdz šim mīļākā loma – jautāju, jo mani interesē atbilde.

Man ir šausmīgi paveicies…

… visas?

Nē. Bet visbiežāk katra nākamā, ko es taisu, kļūst arī par mīļāko. Šobrīd man visvairāk patīk spēlēt izrādi Orākuls, tāpēc ka Nāve un meitene tik ātri paiet, ka es bieži vien nesaprotu, kas tikko notika. Bet Orākuls ir kaut kāds pilnīgs ceļojums, un tās ir trīs izrādes pēc kārtas – tātad vesela nedēļa. Un tas ir kaut kā… patīkami. Kaut arī ļoti izsūc. Pēc Orākula izrādēm es nākamajā rītā mostos kā smagās paģirās.

Ko tu sev novēli?

Es gribu tikt vaļā no savas bulīmijas. Tā, ka pilnīgi atbrīvoties. Šobrīd eju šo ceļu, un tas laikam ir lielākais, ko es pašlaik dzīvē daru. Mēģinu tikt vaļā no neveselīgajiem ieradumiem, kas saistīti ar ēdienu un ietekmē manu ikdienu.

No kā tas sākas, tu tagad zini?

Es zinu, ko man ēdiens nozīmē – ko es tur esmu ietvērusi iekšā.

Mīlestību?  Mierinājumu?

Nu, tā var teikt. Daudz ko.

Esmu beigusi vemt, beigusi dzert zāles nākamajā dienā. Un beigusi sev pārmest. Nākamajā dienā nepieceļos ar tik lielu vainas apziņu un kaunu. Taču tas arī traucē, jo tad tā pārēšanās var notikt biežāk…

Es turpinu sportot, bet daru to veselīgos veidos, un ir dienas, kad es varu arī nepasportot. Un man tas jau ir daudz. Es vairs tā nebadojos – nemoku sevi ar badu. No tā esmu tikusi vaļā, tomēr lēkmes ir saglabājušās. Protams, tas ir arī par ķermeni. Bet šajā gadījumā tas ir kaut kas lielāks.

Pusi no savām lomām es uz skatuves un ar skatītājiem runāju par savām attiecībām ar vecākiem. Tagad, kad ceļš jau ir tiktāl noiets, ka es varu būt viņiem pateicīga par visu, ko viņi man ir devuši – arī par problēmām –, man liekas, ka tas viss var pastāvēt. Un visi vecāki saviem bērniem nodod kaut kādas traumas, tas ir neizbēgami – un es savējiem par savām esmu nu jau pat ļoti pateicīga.

Vai tev pašai ir bail, kāda tu būsi mamma?

Jā, ļoti. Bet es šobrīd ļoti strādāju pie tā. Agrāk man vispār nebija pieņemams, ka es varētu būt mamma. “Es neturpināšu savu dzimtu, viss, pietiek! Ar mani tas viss apstāsies!” Jo tas aizvainojums ir tik liels, un tas ego ir tik skaļš... Tagad man jau rodas ziņkārība un vēlme redzēt, kāda tad mamma es varētu būt. Un tā ziņkārība ir lielāka par tām bailēm. Un es vēl neesmu gatava kļūt par mammu, bet esmu gatava tam noticēt. Un tas jau ir solis uz kaut ko.

Tev patīk Šekspīra lugas. Bet kas tevī pašā ir no Šekspīra laika cilvēka?

Man šausmīgi patīk tā nenopietnība – Šekspīrs vienmēr ir runājis par nopietnām un svarīgām tēmām caur nenopietnību. To es gribu sevī attīstīt. Šekspīra laikā aktieri bija cilvēki-ansambļi, viņi varēja visu: žonglēt, uzmest kūleni, norunāt 55 lappušu monologu, nodziedāt… Tādai būt laikam nemaz nav iespējams – bet es gribu radīt tāda brīnuma sajūtu uz skatuves. It kā es varētu visu – un tik viegli! Lai tas viss ir ar tādu vieglumu, ka ir kaifs skatīties uz to cilvēku uz skatuves!

Jo man tā ir, kad es skatos uz Gunu Zariņu vai Ilzi Ķuzuli. Ja man tā izdotos – es būtu laimīga aktrise.