"Dažkārt gribas peldēt pret straumi," - Dailes teātra jaunā zvaigzne Madara Viļčuka par dzīvi, skatuvi un saviem elkiem

Pat vienu pilnu sezonu vēl nenostrādājusi Dailes teātrī, jaunā aktrise Madara Viļčuka jau šomēnes būs pirmizrādes "Wintera stāsts" seja – lielais plakāts ar Madaras fotogrāfiju būs redzams uz Dailes teātra fasādes! Interesanti, ka Madara par aktrisi kļuva pavisam nejauši, taču jau spilgti sevi parādījusi gan Liepājas teātra izrādēs, gan šīs sezonas Dailes teātra grāvējos "Leopoldštate" un "Meistars un Margarita", gan arī vairākos seriālos, piemēram, "Dzelzs nervi", "Krimināllieta iesācējam" un "Nemīlētie".

Intervijā žurnālam "Kas Jauns" Madara teic, ka ir gatava jebkuram izaicinājumam, kā arī atklāj, cik prātam neaptveroša bija viņas nokļūšana Dailē un kādas ir viņas attiecības ar Artūru Skrastiņu.

Šī noteikti ir tava pirmā pieredze, kad būsi redzama plakātā pa visu Dailes teātra fasādi. Turklāt tik milzīgā izmērā!

Jā! Pirms fotosesijas, kad mani grimēja, beidzot sapratu, ka tas ir mans pirmais plakāts. Jebkad! Mazliet par to aizdomājoties, uzglūnēja uztraukums...

Par to, vai vispār vajag?

(Smejas.) Nē! Par to, lai tikai kaut ko nesalaistu grīstē!

Kas tad tev – tikai pozē! Viss jau fotogrāfa rokās!

Nē, nē! Fotogrāfija jau nav tikai poza. Tā sevī nes lielu apjomu ar informāciju. To ļoti labi sapratu, strādājot pie izrādes "Meistars un Margarita", kad studējām daudz un dažādas fotogrāfijas. Tāpēc tā ir atbildība – spēt savā pozā, skatienā iekodēt kādu noteiktu informāciju.

Tava kļūšana par aktrisi nav bērnības sapņa piepildījums. Neesi no tām, kas jau kopš bērnības ilgojās būt uz skatuves, bērnudārzā ludziņās tēloja galvenās princešu lomas, mērķtiecīgi gāja uz šo mērķi. Par aktrisi kļuvi, atzīsim, nejauši...

Bērnudārzā es biju Piparkūku meitiņa. Vēl tagad atceros, kā mamma man pie vestītes šuva īstas piparkūkas. Bet, jā, būt par aktrisi nebija mans sapnis. Man smadzenēs vispār nebija tāda faila! Es gribēju veidot stāstus caur režiju vai tos rakstīt, taču man prātā nebija pat domas, ka esmu pietiekami harismātiska un spējīga būt uz skatuves, spējīga panākt, lai uz mani skatās un publikai nebūtu garlaicīgi. Man tas šķita pilnīgi neiespējami. Es sevi neredzēju uz skatuves!

Nerealizējusi domu par režiju, nonāci aktiermeistarības studijās Liepājā. Un tad trīs reizes dienā gribēji pamest šīs studijas.

Jā, jā! Tā bija! Pilnīgi nopietni!

Kāpēc?

Tāpēc, ka tas man bija nenormāls pārbaudījums! Jo process, kurā veido lomu, centies saprast, kā būt patiesam uz skatuves, ir ļoti biedējošs. Daudz laika pavadi vienatnē ar sevi. To vienkārši negribējās. Gribējās dzīvot kaut kādā izdomātā pasaulē un priekšstatos pašai par sevi.

Kas bija tas lūzums, kad tiki šīm šaubām pāri?

Bija daži pedagogi, kas man ticēja pat tad, kad es sev neticēju. Tas noteikti palīdzēja. Bet konkrētais lūzuma punkts notika kovidpandēmijas laikā. Studijas tad it kā turpinājās, bet tās bija pavisam citādākas. Tad visa pasaule bija uz vienas lielas pauzes, un man izdevās palūkoties uz visu no malas. Sapratu, ka visus līdzšinējos gadus uz teātri esmu skatījusies pārāk nopietni, ka teātrī tomēr ir jābūt lielam vieglumam un brīvībai. Kad es atradu šo nepiespiestību, kāda piemīt bērniem, pagalmā rotaļājoties, tad palika labi un viegli. Jo līdz tam es visu darīju ar varu, ar saspringumu un pati brīnījos, kāpēc nesanāk.

Pēc visas šīs sevis laušanas esi nonākusi uz Dailes teātra skatuves, filmējusies vairākos seriālos. Un tas viss nepilnu trīs gadu laikā. Vai pašai nešķiet, ka ir par strauju cilvēkam, kurš nekad nebija domājis kļūt par aktieri?

Mums piemīt savāda īpašība visu uzskaitīt – gadus, ēdienreizes, naudu, izrādes, kurās spēlē un kurās nespēlē... Es mēģinu neskaitīt, bet sajust. Dažreiz sanāk. Un tad viss šķiet pareizi. Jā, kad pilnīgi nejauši attapos aktieru studijās, sapratu, ka varu darīt visādi, tomēr labāk ir ļauties tam, kas notiek pats par sevi. Tāpēc man nekas nešķiet ne par ātru, ne par strauju. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Vienkārši ļaujies plūdumam...

Jā, es mēģinu (sirsnīgi smejas). Bet dažkārt gribas peldēt pret straumi.

Esi jūrmalniece, tad nonāci Liepājā, kur nodzīvoji sešus gadus. Bet Liepāja jau tik viegli nelaiž vaļā. Kas tagad esi – jau rīdziniece vai joprojām liepājniece?

Kad dzīvoju Liepājā, sevi saucu par liepājnieci. Šī pilsēta patiešām nelaiž vaļā, kā jau daudzus citus. Tā ir brīnišķīga vieta, ļoti mīlu šo pilsētu, tās cilvēkus. Bet atkal mēģinām kaut ko ielikt rāmjos un skaitīt, kas es esmu. Es nemāku atbildēt! Jo šis gads Rīgā man bijis ļoti aizņemts, un Rīgu pat neesmu iepazinusi. Man ir tikai divas trīs vietas, kur patīk aiziet paēst, kur pastaigāt. Tas arī viss. Tāpēc par rīdzinieci laikam sevi vēl nedrīkstētu saukt.

Kā notika tava ienākšana Dailē? Kolēģi labi pieņēma?

Jā! Jā!

Kurš no pieredzējušiem aktieriem uzņēmās šefību, vai tomēr ar jauniņajiem neviens īpaši nečupojas?

Šeit ar šefību neviens nenodarbojas. Visi ir profesionāļi, kas dara savu darbu. Tajā pašā laikā te ir liela kopības sajūta. Bet tā neslēpjas kādā kolēģī, kas mani paņēma aiz rokas un izveda cauri visam teātrim. Nē, tā nebija. Katrs no kolēģiem šī gada laikā man devis kādu nozīmīgu mazumiņu. Un es tos neskaitu, es vienkārši tos novērtēju un izbaudu. Esmu ļoti pateicīga saviem jaunajiem kolēģiem, viņi ir brīnišķīgi. Viņi mani iedvesmo tikai ar būšanu vien. Tas ir ļoti, ļoti skaisti un vērtīgi!

Ar ko tu teātrī dali ģērbtuves?

Ar Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri! (Sajūsmināta smaida.) Jā, jā! Un vēl ar jauno aktrisi Martu Lovisu Jančevsku.

Divi jaunie skuķi pie lielajām teātra zvaigznēm!

Tas ir labākais, kas vien var būt! Tas ir... uh, cik skaisti!

Ar Olgas Dreģes un Lidijas Pupures lomām ir izaugušas vismaz četras skatītāju paaudzes...

Jā. Tagad ir tā, ka... Man reti kad sanāk būt mājās pie radiem, bet, kad ciemojos, tad pirmais jautājums nav, kā man klājas, bet: “Kas Olgai jauns? Kā viņai iet? Ko viņa interesantu pastāstījusi?” Tas ir tik skaisti!

Vai vari iedomāties, ka varbūt pēc gadiem 50 kāds jautās citai jaunajai aktrisei, kā slavenajai Madarai Viļčukai iet?

Nē! To nu nekādi nespēju iedomāties. Vienīgi ļoti ceru, ka arī man būs iespējams 75 gados būt tik lieliskai kā Olga Dreģe, Lidija Pupure. Protams, tik lieliska es nebūšu, noteikti būs citādi, bet, jā, no viņām abām es iedvesmojos un mācos.

Tiešām ir tā, ka viņas ar jums padalās aktiermeistarības noslēpumos, savā pieredzē?

Jā!

Atklāsi kādu viņu spilgtāko padomu, dzīves gudrību?

Tas ir tik privāti, ka gribētos to atstāt pie sevis. Lai tas paliek kā noslēpums.

Tev starp aktieriem ir kāds elks, kuram gribi līdzināties?

Ir tāds teiciens – neliec visas olas vienā groziņā, ja? Un es smeļos piemērus no vairākiem. Katru reizi par svarīgu kļūst kas cits. Jēdziena “elks” būtību vēl neesmu sapratusi un sajutusi. Šī kultūra man ir sveša. Katram pašam jāatrod savs ceļš. Bet tajā pašā laikā "Meistara un Margaritas" pirmizrādē klausos režisora runu un vienā milisekundē apjēdzu, ka pie viena pleca stāv Ieva Segliņa, bet pie otra – Ilze Ķuzule... un atgriežos laikā, kad biju divpadsmitgadīga meitene, acīs sariešas asaras par to, ka tagad dzīvoju dzīvi, par kuru tad pat iedomāties nevarēju. Tātad laikam tomēr es dzīvoju starp saviem elkiem. Es taču katru dienu sveicinos ar Artūru Skrastiņu! Vai to vispār var iedomāties?! Tas taču ir āāāāāāāā!

To pašu Skrastiņu, kurš tolaik pusaudžu meitenēm bija lielākais elks... Kā ir būt ar viņu kopā uz skatuves?

Skaisti! Nu ko citu te vēl var atbildēt! Tas ir kaut kas liels, tik iedvesmojošs. Protams, kaut kādos brīžos ir arī bijība – ko tad es te, bet uz skatuves automātiski viss kļūst citāds. Tur vienkārši esi ar savu skatuves partneri, tajā brīdī viņš tev ir vistuvākais, kas var būt, pašas ikdiena tad aizmirstas. Pēc tam kad nonāc no skatuves, ir – ak Dievs! Es spēlēju ar Skrastiņu! (Smejas.)

Ienākot Dailē, tev pati pirmā izrāde bija pie paša Džona Malkoviča.

Jāāāā!

Kā ir strādāt pie tāda pasaules spīdekļa? Lūpa nedrebēja, nebija dūša papēžos?

Tā vispār man bija traka situācija – jauns cilvēks, kurš pārvācies uz svešu pilsētu, kur vēl nav sava dzīvokļa, esi jaunā darbavietā, strādā pie Malkoviča, blakus visi teātra grandi... Tas VISS bija ļoti satraucoši. Es pati biju viens liels satraukums, tāpēc Malkovičs bija tikai viens no faktoriem, un tajā visā pat nevaru atšķirt vienu uztraukuma iemeslu no otra. Pirmais mēģinājums pie Malkoviča bija vispār mans pirmais mēģinājums Dailes teātrī! Pirmais mēģinājums, kurā pirmo reizi sveicināju savus jaunos kolēģus... Tas viss bija viens liels kaut kas... Es pat nezinu, kas. Un tagad es ļoti gribētu iepazīties ar to Madaru Viļčuku, kura būs pēc šīs pirmās sezonas Dailē, jo joprojām neesmu aptvērusi, kas ar mani šajā laikā ir noticis. Man vajadzēs tam laiku.

Kā ar tās pirmās dienas stresu vispār tiki galā?

Man ir tāda savāda, taču noderīga īpašība – mans ķermenis un prāts lielās stresa situācijās nenormāli mobilizējas. Es neatdodos kāju trīcēšanai, bet saņemos un spēju izdarīt vairāk nekā ikdienā. Šīs stress man ir nācis par labu, un esmu tieši tur, kur man vajadzētu būt.

Interesanti, ka bērnībā tev nepatika dziedāt, turklāt pat tika ieteikts labāk turēt muti ciet, bet nu tu pat kopā ar Maksimu Buselu seriālā "Dzelzs nervi" esi iedziedājusi tituldziesmu. Kā tas ir iespējams?

Pirmkārt, šajā profesijā ir tā – ja tev pasaka, ka kaut kas ir jāizdara, tad tas ir jāizdara, atpakaļceļa nav. Vienkārši cilvēkā mēdz būt vairāk spēju, nekā viņš pats domā. Ir tikai jādara, un es darīju. Otrkārt, man bija viegli, jo man blakus bija Maksims, un viņš ir brīnišķīgs, lielisks dziedātājs. Dziedāju, jo zināju – ja man kaut kas nesanāks, viņa balss to notušēs un viss būs kārtībā (smejas)! Bet vai tagad būšu režisoru sarakstā kā dziedošā aktrise? Nezinu, taču būšu priecīga par jebkādiem izaicinājumiem. Man ļoti gribas izmēģināt visu ko.

Pirms dažiem gadiem izteicies, ka tev nav ne privātās dzīves, ne suņu, ne kaķu. Kā ir tagad nu jau Rīgas meitenei?

Tagad dzīvoju 20 kvadrātmetru lielā dzīvoklī, man joprojām nav ne suņu, ne kaķu, tiem tur vienkārši nav vietas, negribu darīt pāri dzīvniekiem. Bet ar privāto dzīvi ir tā, ka es mācos arī to. Mācos uzturēt līdzsvaru starp darbu un savu esību ārpus tā.

Vai sanāk?

Man jau šķiet, ka esmu uz pareizā ceļa.

Tad jau puiši uz tevi var necerēt, jo vairs neesi brīva meitene?

Vai tad ir kāds, kurš cer?

Tiešām neviens vēstules neraksta, kā savulaik Lilitai Ozoliņai, kurai pēc Martas lomas "Ilgajā ceļā kāpās" nāca tūkstošiem vēstuļu? Tu taču arī tagad esi TV seriālu zvaigzne, vai nav uzradušies pielūdzēji?

Ir pāris rakstītāju sociālajos tīklos. Taču man nepatīk atbildēt. Ja kāds skatītājs uzraksta labus vārdus par manu tēlojumu vai izrādi, tas ir brīnišķīgi, bet, ja man kāds raksta par satikšanos, es nepiekrītu, jo dodu priekšroku iepazīties reālajā pasaulē. Es mīlu īstas satikšanās, nevis mākslīgi izveidotas.

Kā ar hobijiem? Ir kaut kā jāatpūšas no lomām! Vai sanāk laiks arī sev?

Kā kurā brīdī. Taču laiku vienmēr var atrast, jāsaprot tikai, kas ir prioritātes. Protams, ka es atpūšos. Vai tā ir stunda, diena vai nedēļa, bet es sevi iepazīstu un iepazīstu atkal un atkal. Arī caur hobijiem. Kādiem, to negribētu atklāt.

Varbūt makšķerēšana?

O, jā! Makšķerēt man ļoti patīk, bet sen to neesmu darījusi. Bērnībā ļoti daudz spiningoju, ar onkuli braucām uz Engures ezeru. Vispār šovasar vajadzētu atkal pamakšķerēt.