Diāna Krūmiņa mācās atkal un atkal piecelties: "Es neesmu cilvēks, kurš sapņo pieticīgi"
Vieglatlēte, paraolimpiskās zelta medaļas un trīskārtējas Trīs Zvaigžņu balvas sportā ieguvēja Diāna Krūmiņa stāsta par spēku, disciplīnu, sievišķību un ticību sev.
Sportā mani plāni vienmēr ir bijuši lieli. Es neesmu cilvēks, kurš sapņo pieticīgi. Ja esmu šajā ceļā, tad gribu iet līdz galam un ar pilnu atdevi. Protams, sportistam svarīgākais vienmēr ir veselība – lai ķermenis tur slodzi, lai nav traumu, lai vispār vari darīt to, ko mīli. Šogad man paredzētas vienas starptautiskas sacensības, kurām es pamazām gatavojos. Vēl gaidu ziņu no Starptautiskās Paralimpiskās komitejas par Pasaules čempionātu, kas paredzēts 2027. gadā. Un, ja viss izdosies tā, kā ceru, mans lielais sapnis, protams, ir Losandželosas paraolimpiskās spēles.
Esmu ļoti mērķtiecīga un ļoti prasīga pret sevi. Man ir svarīgi sacensībās parādīt labāko rezultātu, uz ko konkrētajā brīdī esmu spējīga, – nevis vienkārši iziet sektorā, bet izdarīt maksimumu. Un mani motivē Latvija, mana ģimene un Latvijas karogs. Tā ir ļoti īpaša sajūta – vēlēties redzēt savu valsti visaugstākajā punktā un zināt, ka tu esi daļa no šī ceļa.
Protams, ir arī brīži, kad motivācija pazūd, – tādi pienāk ikvienam. Tad mani notur ģimene un jo īpaši vīrs. Arī pati ļoti labi zinu, ka nevaru iedomāties savu dzīvi bez kustības. Sports man nav tikai darbs, tas ir tas, ko es mīlu. Un tas man ir iemācījis, ka robežas ļoti bieži sev uzliekam paši. Mēs tās izdomājam galvā, pieņemam par īstām, bet patiesībā varam paveikt daudz vairāk, nekā sākumā šķiet.
Kad sākas īstā cīņa
Laikam vissmagākais posms manā dzīvē bija pēc Tokijas paraolimpiskajām spēlēm. Tā bija profesionāla izdegšana, ko izjutu kā ļoti dziļu kritienu, pēc kura bija vajadzīgs ilgs laiks, lai atkal gribētu trenēties un vispār noticētu sev. Bija neveiksmīga sadarbība ar treneri, kovida laika smagums, psiholoģiska pārslodze, un tas viss sakrājās vienā lielā nogurumā. Man šķiet, gandrīz divu gadu garumā es ļoti lēni, soli pa solim, mēģināju atgriezties.
Tajā laikā man ļoti palīdzēja cilvēki, kuri bija blakus un neļāva pilnībā apstāties, jo īpaši mans vīrs. Viņš atgādināja, ka nedrīkstu sevi vēl norakstīt, ka viss vēl nav beidzies. Varbūt no malas cilvēki redz tikai rezultātu, medaļu vai vietu sacensībās, bet aiz tā visa bieži ir ļoti liela iekšēja cīņa. Tieši tāpēc šodien vēl skaidrāk zinu, cik svarīgi ir nepadoties – arī tad, ja šķiet, ka spēka vairs nav.
Ārpus sporta viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem šobrīd ir Latvijas Universitāte, kur mācos par treneri. Man ļoti patīk, ka varu apvienot sportu ar studijām, bet tas nav vienkārši. Jāraksta darbi, jādomā citādi, jāieiet citā pasaulē. Ja sportā daudz kas manī jau dzīvo dabiski, tad studijās ir jāspēj formulēt, analizēt, izteikt savas domas pavisam citā veidā. Īpaši liels izaicinājums man ir rakstīšana. Es nekad neesmu bijusi liela rakstītāja, taču sev jau esmu apsolījusi – nepadošos un mācības nepametīšu.
Viss notiek ar jēgu
Vai man kādreiz ir bijušas dusmas vai netaisnības sajūta par savu dzīves ceļu? Jā. Īpaši jaunākajos gados. Kad ar tevi kaut kas atgadās, ir ļoti viegli domāt – kāpēc ar mani, kāpēc ne ar kādu citu? Tas ir cilvēcīgi. Taču ar laiku mana attieksme ir mainījusies, un tagad es vairs necenšos pārāk ilgi kavēties šādās domās. Es ticu, ka viss, kas notiek, notiek ar kādu jēgu. Varbūt tajā brīdī mēs to nesaprotam, bet vēlāk redzam, ka tas mūs ir kaut kur aizvedis, kaut ko iemācījis, padarījis stiprākus vai gudrākus. Tāpēc es cenšos katrā situācijā saredzēt arī kaut ko pozitīvu, pat ja sākumā viss šķiet nepatīkams vai netaisns.
Man pašai dzīvē ir bijis kāds pavisam sadzīvisks, bet ļoti zīmīgs piemērs. Reiz, braucot ārā no sētas, es pati mašīnai saplēsu spoguli. Jau kādu laiku biju atlikusi priekšējā stikla maiņu – tur bija neliela plaisa, kas it kā netraucēja, un es domāju, ka vēl jau var braukt. Taču pēc visa notikušā plaisa kļuva lielāka, līdz sapratu, ka tagad gan tas ir jādara. Un tad es atkal sev atgādināju – arī šādā it kā kaitinošā situācijā var būt kaut kas labs. Jo beigās es sakārtošu to, ko sen vajadzēja sakārtot, un pēc tam braukt būs daudz patīkamāk. Tas, protams, ir vienkāršs piemērs, bet tā es cenšos skatīties arī uz dzīvi kopumā – katrā neērtībā, katrā neveiksmē meklēt ne tikai to, kas saplīsis, bet arī to, ko tas man palīdzēs sakārtot.
Disciplīnas spēks
Mans ikdienas ritms šobrīd ir ļoti piesātināts – treniņi notiek gandrīz katru dienu. Darba dienās no pusdienlaika sākas treniņi, paralēli tam ir arī universitāte. No pirmdienas līdz piektdienai mans laiks ir saplānots diezgan cieši. Savukārt sestdienas un svētdienas cenšos vairāk pavadīt kopā ar vīru un ģimeni, būt ar ģimeni, atgūt spēkus un vienkārši pabūt dzīvē ārpus sporta ritma.
Ja man jautā par disciplīnu, tad es laikam nevaru iedot vienu universālu recepti, jo katram cilvēkam savs ceļš uz to ir mazliet citāds. Bet man pašai ļoti palīdz pierakstīšana. Es uzskatu, ka ir vērtīgi pierakstīt visas lietas, kas jāizdara nākamajā dienā, un pēc tam godīgi paskatīties, kas izdevās, kas neizdevās, kas bija labi un ko varēja darīt labāk. Tas kļūst par sarunu pašai ar sevi. Man šķiet svarīgi arī katru dienu pierakstīt, par ko esmu pateicīga, – arī tā ir disciplīna, kas veido iekšēju kārtību.
Protams, arī man ir brīži, kad neko negribas. Ir dienas, kad vēlos pateikt trenerim, ka šodien negribu treniņu un man ir grūti. Bet tieši tur arī sākas īstā disciplīna. Disciplīna sākas brīdī, kad tu negribi, bet vienalga izdari. Kad tu sper soli, kaut arī iekšēji pretojies. Vai tas būtu aiziet uz darbu, uz treniņu, vai tas būtu vienkārši piecelties un izdarīt savu pienākumu – tas viss ir pirmais solis uz stiprāku raksturu.
Patikt pašai sev
Man ir svarīgi būt ne tikai spēcīgai, bet arī sievišķīgai. Agrāk, kad biju jaunāka, tam visam pievērsu mazāk uzmanības. Tagad man ļoti gribas justies skaistai, koptai, sievišķīgai. Agrāk, piemēram, negāju uz manikīru, bet tagad tas ir kļuvis par daļu no manas ikdienas un mazu skaistuma rituālu. Arī frizieris, rūpes par sevi un vēlme labi izskatīties – tas viss man ir svarīgs. Ne tikai sevis dēļ, bet arī tāpēc, ka gribas patikt savam vīram, gribas izstarot to sajūtu, ka sieviete par sevi rūpējas.
Man šķiet ļoti skaisti, ka mēs, sportistes, varam būt spēcīgas laukumā un vienlaikus ļoti sievišķīgas. Tas viens otru neizslēdz. Tieši otrādi – tas parāda, ka tev rūp, kā tu izskaties, rūp tavs tēls un pašsajūta. Protams, sporta laukumā ir brīži, kad par to visu aizmirsti, jo tur valda emocijas, koncentrēšanās un spriedze. Bet ikdienā man ir svarīgi, lai es pati sev patiktu. Lai, izejot no mājas, man būtu sajūta, ka ar mani viss ir kārtībā un es jūtos labi savā ādā. Man šķiet, tas ir svarīgi ikvienam cilvēkam un jo īpaši sievietei – nevis saposties citu dēļ, bet tāpēc, lai pašam ar sevi būtu labi.
Nesen biju kādā pasākumā, kurā bija ļoti daudz sieviešu, un es viņām uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: cik daudzas no jums skatās sociālos tīklus un salīdzina sevi ar citām sievietēm, ar influencerēm un šķietami perfektām dzīves ainām? Un ļoti daudzas atzina, ka salīdzina. Bet tieši tur mēs ļoti bieži sev nodarām pāri.
Mēs katra esam individuāla, skaista un vērtīga. Un nevajag skatīties uz citām ar domu, ka tikai tā ir pareizi vai skaisti. Mēs nekad nezinām, kāds ceļš otram cilvēkam ir bijis līdz tai vietai, kur viņš šobrīd ir. Mēs neredzam viņa grūtības, asaras, šaubas un darbu. Redzam tikai ārējo rezultātu. Un, salīdzinot sevi ar šo virskārtu, mēs ļoti bieži aizmirstam pašas savu vērtību. Tāpēc man šķiet, ka sievietēm ir jāmācās sevi mīlēt, cienīt un sev atgādināt labus vārdus. Katru dienu!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Es mācos atkal un atkal piecelties" saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.
