"Tā nav parastā omīte" - 63 gadu vecā Sveta Ceruka pierāda, ka vecums nav šķērslis

Darbs, kas ir bērnības sapņa piepildījums, tuvinieki un sports – tie ir Svetas lielākie iedvesmas avoti.

Aizskriesi, uzkāpsi, paboksēsies

“Uzskatu, ka par savu nākotni ir jādomā jau šodien, lai vecumdienas nebūtu jāpavada nevarīgam gultā. Un lai arī bērniem nebūtu jāmokās. Zinu, citi domā – savulaik auklējām bērnus, mainījām autiņus, aprūpējām, tādēļ viņiem pret vecākiem ir pienākums. Tas kaut kā šķiet pašsaprotami. Es uzskatu, ka tā nav. Neviens bērns taču neteica – piedzemdē mani! Tas bija pieaugušo lēmums. Bērni mums absolūti neko nav parādā, viņiem ir savs darbs, dzīve, ģimene. Lielākā dāvana, ko vecāki var sniegt bērniem, ir parūpēties par sevi – lai būtu veseli, vitāli un dzīvotu piepildītu dzīvi. Tikai mēs paši esam atbildīgi par savu likteni un veselību. Esmu dzirdējusi sievietes sakām, ka viņām jau neko nevajag, kāda tur sporta zāle. Galvenais – ar mazbērniem padzīvoties un savārīt ievārījumu, lai ir, ko dot pie pankūkām. Bet vai no ievārījumu vārīšanas jūs kļūsiet spēcīgākas un veselākas?”

Pēc Svetas domām, riskantākais ir brīdis, kad, aizejot pensijā, krasi mainās ikdiena. Nav vairs darba pienākumu, zūd nepieciešamība tik daudz iziet ārpus mājas, tāpēc var pārņemt sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs. Vienīgais, kas atliek – sēdēt mājās pie televizora. “Un tad arī piezogas slimības – no mazkustīga dzīvesveida. Tas ir stāsts par domāšanu. Sociālajos tīklos, kad publicēju fotogrāfijas no treniņiem sporta zālē, esmu vairākkārt saņēmusi nosodošus komentārus un jautājumu: “Kam jums to vajag? Jaunāka jau tādēļ nekļūsiet.” Protams, neviens nekļūst jaunāks, toties varam kļūt spēcīgāki. Raksta arī: “Kāpēc iet uz zāli – tāpat nomirsim.” Jā, kaut kad mēs visi nomirsim. Svarīgākais jautājums ir par to, kā tu savu dzīvi nodzīvo.” Sveta vēlas dzīvot aktīvi un nosmej, ka tieši tādēļ viņai nav automašīnas, jo vislabākais pārvietošanās līdzeklis esot kājas, bet, ja nepieciešams, Rīgā vienmēr pa rokai ir sabiedriskais transports.

“Pērn kopā ar meitu pavadījām trīs dienas Parīzē. Arī meita man ir aktīva, labprāt sporto. Metro izmantojām ļoti reti, jo visur staigājām. Man šķiet, ka tā vislabāk var iepazīt jaunu pilsētu un izjust tās atmosfēru. Dzīvojām pusstundas gājienā no Eifeļa torņa, apskatījām Luvru un vēl citus Parīzes simbolus, pa ceļam iegājām kafejnīcā. Tas bija kolosāli!” Sveta atzīst – tā ir patīkama sajūta, ja meita ar mammu lepojas un novērtē viņu kā vienādi stipru ar sevi. Reizēm pat esot tā – ja kaut kur jāaizskrien vai jāuzkāpj, meita paskatās uz mammu un saka: “Mammu, tu taču aizskriesi, vai ne?” Savukārt mazdēls mēdzot teikt, ka viņa nav tāda, kā “tās īstās omītes, vecās omītes”. “Ja brīvdienās aizejam uz bērnu laukumiņu, viņš man saka: “Omīt, noķer mani!” Mazdēls izdomā dažādas spēles un sacensības, viņš ir pieradis, ka nesēžam mierā. Citreiz viņš izdomā, ka mums jāpaboksējas.”

Visu sarunu ar Svetu Ceruku, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 6. marta nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem