Meitene no Jaunpils, kura rīkoja Raimonda Paula 90. jubilejas koncertu... Saruna ar Andu Zadovsku
Ja kāds meitenei no Jaunpils būtu teicis, ka reiz viņa organizēs Maestro Raimonda Paula 90 gadu jubileju, viņa, visticamāk, tikai pasmietos un neticīgi pakratītu galvu. Tagad Mūzikas nama “Daile” saimnieces Andas Zadovskas kontā ar Maestro jau ir apmēram 15 kopīgu radītu programmu, un top arvien jauni darbi ar Latvijas izcilākajiem mūziķiem un aktieriem. Saruna ar viņu - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Bērnība ar spokiem
Ir bērnības, kas paiet pagalmā starp šūpolēm un smilšu kastēm, un ir tādas, kurās māju izjūta sākas ar akmens kāpnēm, velvju atbalsīm un četrus metrus augstiem griestiem. “Pirmos 18 gadus mana adrese bija Jaunpils pils. Tajā laikā tas bija kā Jaunpils kultūras centrs, vispār centrs.
Lai cik iespaidīgi tagad izklausītos, tolaik man labāk gribējās dzīvot kā draudzenēm – normālās blokmājās.” Ģimene tur nonāca, jo Andas tēvu Andri Zadovski uzaicināja strādāt Jaunpilī par orķestra vadītāju un ierādīja pilī dzīvokli. Pārējā pils daļa dzīvojusi savu ikdienu. “Tur bija kultūras nams, kantoris, lejā ēdnīca. Mēs vienīgie dzīvojām pilī – kopā ar spokiem,” Anda piebilst bez teatrālisma un gandrīz tajā pašā elpā pasmejas: “Bet tas bija ļoti jautri.” Spoki viņas bērnībā bija ikdiena – logi veras vaļā un ciet, naktī pa bēniņiem kāds skraida. “Man tas likās normāli. Tur man nemaz arī nav no spokiem bail, jo visu bērnību pa moku kambariem paslēpes spēlētas.”
Dzīve pilī nozīmēja arī to, ka kultūra burtiski atradās zem dzīvojamā stāva. “Piedalījos visos pulciņos – gan dramatiskajā kolektīvā, gan ansamblīšos. Tāpēc laikam jau likumsakarīgi, ka mana pirmā izglītība ir tautas deju kolektīvu vadītāja. Mamma bija pilnīgā izmisumā, viņai tas šķita neprāts, bet man tas tik ļoti patika! Patīk joprojām – skatoties Deju svētkus, birst asaras.”
Karmiskā tikšanās
Andas ceļš līdz Mūzikas namam Daile sākās nevis ar ēku, bet ar cilvēku. 2008. gadā viņa nodibināja uzņēmumu Apvienība Ars Nova un sāka sadarbību ar komponistu Jāni Lūsēnu, tā gūstot pieredzi, kas kļuva par nozīmīgu atspēriena punktu viņas turpmākajā profesionālajā dzīvē. Pirmā Andas organizētā programma Mazu brīdi pirms izskanēja Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, jo tad vēl viņai savas mūzikas telpas nebija. “Man ļoti patika latviešu autoru dzeja un mūzika – Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe, Fricis Bārda, Aspazija. Tuvi gandrīz visi iepriekšējās gadsimtu mijas dzejnieki. Un man likās, ka šī daiļrade ir jāpopularizē.”
Ar Lūsēnu viņa iepazinusies nejauši. Koncerts, uz kuru vedusi māsu Kristīni Zadovsku, Zigfrīdu Muktupāvelu, Jāni Lūsēnu un Māru Zālīti, ticis atcelts, tāpēc kompānija piestājusi krogā. Lūsēns ieminējies par gaidāmo piecdesmitgadi. “Viņš teica – jāuztaisa jubileja, bet nav, kas uztaisa.” Es atbildēju – varu uztaisīt, nekādu problēmu!” Tolaik Anda strādājusi pavisam citā jomā, taču drosme uzņemties bijusi lielāka par šaubām. Nosacījums bijis, ka jubilejai jānotiek Operā, jo tur strādāja māsa Kristīne un Andai tā vieta bija pazīstama. “Tā tas sākās. Tā bija karmiskā tikšanās.” Kopš tā brīža ideja par savu kultūras namu vairs nebija abstrakta. Turklāt tās nebija nejaušas ambīcijas – viņas mamma bija Jaunpils kultūras nama vadītāja. “Man jau bija sapnis un vīzija. Pirmkārt, lai mums izveidojas sava publika – Dailes publika.” Svarīgi, lai tā būtu vieta, kurā skatītāji atgriežas tāpēc, ka uzticas tās saturam.
Attiecības ar māksliniekiem Dailē netiek veidotas formālā, atturīgā vidē – te ikdiena ir cieši savijusies ar darbu un katrs dara vairāk, nekā paredz amata apraksts. “Mums te viss notiek ļoti personiski. Esam gan ģērbēji, gan publikas apkalpotāji, gan izrāžu vadītāji. Vedam izrāžu kostīmus uz ķīmisko tīrītavu.” Šādā vidē robeža starp draudzību un profesionālismu neveidojas pati no sevis, tā jāizjūt. “Ja vajag, es varu pateikt arī stingru vārdu. Visas saimnieciskās darbības tomēr jābalsta aprēķinos.”
Visu sarunu ar Andu Zadovsku, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 6. marta nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
