Auklīte ar dokumentiem - Vaļuks. Viņu pazīst teju katrs ādažnieks

Rūdīta ģeogrāfe

Katrs uzrunātais vecāks, kura bērns kaut reizi pabijis pie Vaļuka, acīm mirdzot, ar mīlestības pieskaņu balsī nevilcinoties teic: “Viņa ir kolosāla! Un nekad ne par ko nav sūdzējusies.” Kad šo pasaku savai sarunbiedrei, viņa tikai atmet ar roku un sev raksturīgā manierē ātri nober vārdus: “Es tāpat kā mana mammīte – nesūdzos. Nemeklēju vainas un par dzīvi arī nevaru raudāt. Man viss ir labi.” Vēlāk viņa gan atzīs, ka tagad savā 71 gada vecumā vairs nespēj tik ātri izkāpt no autobusa kā jaunie un arī ikdienas solis kļuvis mazliet lēnāks, taču tas nenozīmē, ka nevar nekur iet vai kaut ko darīt. “Es neprotu un negribu sēdēt mierā,” viņa nosaka ar īstenas latgalietes sparu. Jo par ādažnieci Valentīna sevi varot saukt tikai pēdējos 15 gadus. “Esmu no Krāslavas, Latgales skaistās pilsētas dienvidaustrumu stūrītī pie Daugavas. Tur piedzimu, mācījos, pēc tam mācīju pati. Tur piedzima abas manas meitas, tur dzīvoju līdz brīdim, kad bērni teica – viss, pietiek braukāt turpu šurpu, tev jāpaliek Ādažos.”

Ieguvusi ģeogrāfijas pedagoga izglītību, Valentīna kādu laiku bijusi audzinātāja bērnudārzā Skaistā, Krāslavas novada ciemā, tad pārgājusi strādāt uz Skaistas astoņgadīgo skolu un mācījusi ģeogrāfiju. “Nostrādāju daudzus gadus. Man bija ģimene – vīrs un divas meitas. Dzīvojām laukos, bet, kad nomira mani vecāki, atkal aizgāju dzīvot uz savām dzimtajām mājām Krāslavā. Sāku strādāt pamatskolā, pēc tam arī Krāslavas Grāfu Plāteru poļu pamatskolā, kas pirms pāris gadiem likvidēta, un vakarskolā, kuras arī vairs nav.”

Kad jaunākā meita mācījās trešajā, bet vecākā – desmitajā klasē, Valentīna kļuva par atraitni un jaunas attiecības vairs neizveidoja. Tagad viņas vecākā meita Ilze ir diplomāte, pašlaik strādā Briselē, savukārt jaunākā, Anita – bankā un ar ģimeni – vīru un trīs dēliem – dzīvo Ādažos. “Oktobrī bija 15 gadu, kopš pārvācos uz Ādažiem. Nekad par to nebiju domājusi vai sapņojusi, dzīvesvietas maiņa neietilpa manos plānos. Man bija sava māja, darbs, draugi. Joprojām varu aizbraukt uz Krāslavu, neraizējoties, kur palikšu vai ko tur darīšu, jo varu piezvanīt kādam no draugiem, un mani ar prieku uzņems. Kamēr dzīvoju Krāslavā, piektdienās pēc darba skolā braucu uz Ādažiem apciemot meitas. Tolaik arī Ilze vēl te dzīvoja un strādāja Ārlietu ministrijā. Svētdien braucu atpakaļ, mājās biju vēlu vakarā, kurināju krāsni. Gulēt tiku ap vieniem naktī, bet jau astoņos uz darbu jāiet. Tās bija lielas neērtības,” atminas Valentīna. Un tad kādā reizē pēc skaista izbrauciena uz jūru ar savējiem bērni pateikuši: “Pietiek! Pirksim tev dzīvokli šeit, Podniekos.” Valentīna paskaidro: “Tie paši Ādaži vien ir, tikai kāds pusotrs kilometrs no centra nost. Pārdevu savu māju Krāslavā un pārcēlos uz Podniekiem, tuvāk bērniem.”

Auklīte ar dokumentiem

Nomainot dzīvesvietu, vajadzējis domāt arī par jauna darba iespējām. Valentīna stāsta: “Līdz pensijai vēl bija jāgaida, un meitas teica, lai eju strādāt Ādažu vidusskolā, bet es vairs negribēju, tā ir liela slodze. Tā kā biju strādājusi bērnudārzā, meitas smejot ieteica izveidot mājas dārziņu, un šī doma man aizķērās. Sāku skatīties sludinājumus – vienam netālu dzīvojošam puisītim meklēja auklīti. Oktobrī pārvācos uz Ādažiem un pēc jaunā gada sāku strādāt.” Kad tika izveidots auklīšu serviss, Valentīna pieteicās kursiem un ieguva sertifikātu. “Drīkstēju oficiāli pieskatīt līdz pieciem bērniem reizē,” viņa saka un atklāj, ka dažkārt gadās arī tik prāvs auklējamo pulciņš, pa vienam bērnam reti. Pagājušajā gadā intereses pēc saskaitījusi, ka, esot ādažnieces statusā, savu sirds mīlestību dāvājusi 42 bērniem. “Nu jau ir vairāk, bet es vairs neskaitu.”
Valentīnai ir gan jauni auklējamie, gan arī tādi, kuri aizgājuši uz bērnudārzu vai pat jau sākuši skolas gaitas, un kādos brīžos vecākiem nepieciešama palīdzība. “Esmu laidusi vecākus uz balli, tad bērns pie manis nakšņo. Vai, piemēram, viņš ir slimojis un pēc izveseļošanās kādas dienas vēl nevar iet uz bērnudārzu, jo puņķi tik ātri nebeidzas.” Lūk, kāpēc vecāki, runājot par Vaļuku, mēdz teikt, ka tā ir viņu Ādažu omīte – sirsnīga, uzticama, mīļa un vienmēr gatava pacienāt ar pankūkām. Ja nav saceptas, tad aši vien mīkla ir gatava un čurkst uz pannas.

Pastaigas un izbraucieni

Lai arī Valentīna nemēdz sūdzēties par kādām likstām un, šķiet, neviens vecāks nav dzirdējis viņu sakām, ka slikti jūtas, tomēr gadi darot savu. “Pati jūtu, ka esmu kļuvusi lēnīgāka, un man ir arī katrai dienai tabletīte holesterīnam un asinsspiedienam, vēl lietoju D vitamīnu – viss tiek kontrolēts ģimenes ārsta uzraudzībā. Bet es ēdu visu, lai gan vajadzētu no kaut kā atteikties. Piemēram, vakarā pirms gulētiešanas varu sacept kartupeļus un apēst kopā ar pusi burkas marinētu gurķu. Tas nav labi, zinu, bet man tik ļoti kārojas,” atzīstas Valentīna un atklāj vēl kādu, viņasprāt, nedarbu: “Es nevingroju. Man ir rādījuši, ko un kā vajadzētu, bet es to nedaru. Tikai pa dienu, piemēram, rosoties virtuvē, pašūpojos uz pirkstgaliem, jo uz vakaru pietūkst kājas. Ārsts nozīmēja pārbaudes, viss ir labi, bet limfas attece ir traucēta. Viena mana auklējamā bērna mamma ir mediķe, viņa pastāstīja, kā darīt, un es, virtuvē gatavojot, tik cilājos uz pirkstgaliem.”

Tomēr, šķiet, labo darbu savas veselības labā Valentīnai ir vairāk. Pie tādiem pieder garās pastaigas ar bērniem svaigā gaisā, arī rosīšanās un spēlēšanās pa māju visas dienas garumā – te uz grīdas tupus, te sēdus uz krēsla vai pat dejojot kopā ar mazajiem. Savukārt brīvajā laikā kopā ar blakus mājā dzīvojošo draudzeni tiek sarunāts randiņš un, kā saka Valentīna, abas dodas izklaidēties. “Netālu ir kanāls, gar kuru vijas skaista pastaigu taka, noejam daudzus kilometrus līdz Alderiem. Tad aizbraucam uz Alfu pastaigāt un kaut ko nopirkt. Citā reizē braucam uz Carnikavu gar jūru staigāt, pie reizes arī iepērkamies. Vienmēr apmeklējam visus novada svētkus – Carnikavā tie ir nēģu svētki, Ādažos dažādi skaisti notikumi,” viņa teic un tad tā kā mazliet sapņaini piebilst, ka sirdij tuvāka tomēr esot Saulkrastu jūra. Īpaši Baltā kāpa, kur skaistas pastaigu takas, arī pludmale. “Kilometriem noejam turp un atpakaļ. Carnikavā, lai tiktu līdz jūrai, jāiet cauri mežam, man nepatīk. Saulkrastos mums gan traucē Pēterupe pa ceļam, bet nekas, tāpat tur skaisti. Man patīk jūra, un vispār gribu mājiņu pie jūras.”

Un te Vaļuka acīs parādās asaras... “Redz, kādi man tarakāni galvā. Man pūļi nav vajadzīgi, arī tenkas ne. Man ir daži draugi, ar kuriem varbūt mēs divreiz gadā sazvanāmies, norunājam stundu vai pat divas, un ar to pietiek. Daudz labprātāk izbaudu dabu, jūras varenību, šalkoņu...” Arī ceļot Valentīnai patīk, un līdz kovidam viņa laiku pa laikam devusies kādā braucienā. Lielākoties tos organizējusi vecākā meita. Pēc pandēmijas dažādu apstākļu dēļ sanākot retāk izbraukt ārpus valsts, bet vakaros noteikti tiek skatītas ziņas televīzijā un, ja ir spēks un gribēšana, tad vēl kāds raidījums. “Vienmēr sekoju līdzi mūsu sportistiem – skatos sacensību tiešraides un pārdzīvoju. Kad mūsu pludmales volejbolistes dabūja zelta medaļas, es tā raudāju no prieka!” Sarunājamies tikai pāris stundu pēc šī skaistā notikuma, tāpēc emocijas vēl svaigas, un Valentīna jau atkal slauka acis. Lai neļautos asarām, viņa aši pajoko, nomainot sarunas tematu: “Nekāda rokdarbniece neesmu, bet gatavot man patīk. Virtuvē esmu gurmančiks. Un man garšo viss, arī braucienos pamēģinātās mīdijas, austeres. Kā jau īsta latgaļu meitene neesmu izvēlīga, taču esmu ar savu stingru viedokli.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem