"Dzeguzītes" leģenda Daila Martinsone: “Paldies par visu skaisto!”
Daila Martinsone 22. decembrī svinēja 86. dzimšanas dienu. Pati gan smej: “Kas tad tā par jubileju?! Man vajag 103!” Kādēļ tā, mēs noskaidrosim. Šī saruna žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā būs par dzīvi un Dzeguzīti. Lielākā daļa Dailas radošās biogrāfijas – teju puse gadsimta – saistīta ar šo leģendāro bērnu ansambli.
Nu Dzeguzīti vada Dailas meita Zigda Martinsone. Rit ansambļa 55. sezona, un pavasarī gaidāms jubilejas koncerts.
Šī saruna ir kā saspēle. Kad uzrunāju Dailu intervijai, viņa labprāt piekrīt, bet lūdz, lai klāt būtu arī Zigda. Ja nu kaut kas izkritis no atmiņas, meita palīdzēs atcerēties. Mēs tiekamies Dailas mājā Ikšķilē. Vienubrīd uz neilgu laiku mums pievienojas arī Mariss – vidējais no trim Martinsonu bērniem, arī viens no dzeguzēniem. Daila ir izcepusi kūku, ko rotā Marisa no rīta gādātā putukrējuma “cepure”. Zigda rosās ap tējkannu, “kuram tēju, kuram kafiju”, smejas un laiku pa laikam mīļi paķircina mammu. “Man ārkārtīgi patīk, ka viņai ir tāds dzīvesprieks iekšā!” atzīst Zigda. “Mēs iesmejam par visu. Vēlu vakarā, braucot mājās no koncertiem, viņai piezvanu, un mēs tā izsmejamies, ka vēders sāp.”
Kad pienāk laiks fotografēties, Daila kāpj uz otro stāvu, kur atrodas klavieres. Un ne tikai tās. Redzamā vietā nolikti Raimonda Paula foto, kā arī Dailas fotogrāfija no Triju zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremonijas. Līdzās fotogrāfijām arī kāda īpaša statuete – pirmās “Zelta mikrofona” balvas pirmais “Zelta mikrofons” ansamblim “Dzeguzīte” par gada labāko albumu “Piena ceļš”.
“Beidzot man būs bilde ar mammu, citādi mēs abas vienmēr runājam, un tās sejas izteiksmes…” saka Zigda un nostājas aiz mammas.
“Nē, tev vienmēr ir Holivuda. Es zinu, ka es nevaru rādīt to Holivudu, es varu izgāzties,” Daila paraugās uz meitu un... sāk smieties.
Vienmēr paticis rakt
Daila dziedāšanu mācījusi vairāku paaudžu dziedātājiem, un vairākas paaudzes ir uzaugušas kopā ar Dzeguzītes dziesmām. Bet ar kādu mūziku uzauga pati Daila? Viņas bērnības mājās Ieviņās mūzika skanēja bieži, jo tēvs bija muzikants. “Tēvs man nopirka pirmo klavieru tāfeli un, klausoties, kā es tur plinkšķinu, spēlēja līdzi. Viņš prata spēlēt visus instrumentus pēc kārtas, kaut speciāli mūziku mācījies nebija. Vēlāk jau kopā ar tēvu spēlējām ballītēs Ainažos un citur – gājām visur, kur vajadzēja. Māte bija klusētāja. Kas zina, varbūt arī viņai bija kāds muzikālais talants, bet pietrūka laika un iespēju to attīstīt. Māte tēvam nemēdza izvirzīt tādas prasības, ka nedrīkstētu spēlēt vai dzert. Es, sīkulis būdama, reizēm ieskrēju tēvam klēpī, pamērcu pirkstu glāzē un pagaršoju, kas tur ieliets,” atminas Daila.
No 1947. līdz 1954. gadam Daila mācījās Lāņu septiņgadīgajā skolā, pēc tam ceļš veda uz Salacgrīvas vidusskolu, kur viņas brālēns strādāja par dziedāšanas skolotāju. Tobrīd doma par nākotnes mācībām Konservatorijā vēl nebija prātā, jo Daila izlēma iestāties Rīgas Pedagoģiskajā skolā. “Bija jāmācās divus gadus, un varēja kļūt par dziedāšanas skolotāju. Un pēc tiem diviem gadiem Pedagoģiskajā skolā gājām trīs lēdijas iestāties kondženē (Latvijas Valsts konservatorijas Izpildītāju fakultātes kordiriģēšanas nodaļā – aut.), visas arī tikām. Paralēli studijām biju riktīga klaidone – ja kādam vajadzēja izpalīdzēt, gāju un izlīdzēju. Ne no kā nebaidījos un visur paspēju. Bieži vajadzēja palīdzēt Latvijas Radio bērnu korim, tad gāju uz radio kā liela jaunkundze. (Smejas.) Biju arī jauktā kora Lāčplēsis kormeistare. Man patika visur būt otrajai. Zini, kādēļ? Tam pirmajam par visu ir jāatbild, bet otrais tikai rok. Man vienmēr ir paticis rakt, kā teica Edgars Liepiņš.”
Latvijas Radio Daila oficiāli sāka strādāt 1965. gadā – vispirms fotontēkā, pēc tam Mūzikas redakcijā. Un tad jau sekoja Dzeguzītes ēra...
Visu sarunu ar Dailu Martinsoni, kurā piedalās viņas meita Zigda Martinsone, kas tagad ir Dzeguzītes vadītāja, un dēls Mariss, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 19. decembra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
